Bija laiks, kad tavs priekštecis Meža departamentā Arvīds Ozols, tēlaini sakot, ar vienu kāju atradās Meža departamentā, ar otru – Valsts meža dienestā (VMD). Divus pietiekami nozīmīgus amatus apvienot nav vienkārši. Cik ilgi domāji – piekrist vai nepiekrist – kad saņēmi piedāvājumu Meža departamenta direktora amatam?

Par tava jautājuma pirmo daļu runājot, piekritīšu, ka Arvīdu Ozolu var tikai apbrīnot, kā viņš paspēja gan vienu, gan otru, jo, nerunājot par klasiskajām 100 dienām (ZM Meža departamenta direktora) amatā, pieļauju, joprojām, pēc teju sešiem mēnešiem ir lietas, kuras es varētu vēl nezināt un, droši vien, arī nezinu. Labais, ko ļoti novērtēju,– skats uz nozari no amata Valsts meža dienestā un Meža departamentā ir atšķirīgs. Turklāt – ministrijā viss notiek ļoti ātri un dinamiski. Ja VMD es lielākoties biju realizētājs, proti, politikas īstenotājs, ministrijā esmu arī starp politikas veidotājiem. Viena no savulaik pozitīvajām lietām, kas tika paveikta VMD laikā un ko tagad varu novērtēt no otras – ministrijas – puses, VMD ģenerāldirektors rīkojumu par konkrētiem meža kaitēkļu masveida savairošanās un slimību izplatīšanās mežā ierobežošanas pasākumiem, piemēram, mizgraužu ierobežošanā, var izdot, iesaistot ekspertu grupu, nevis risinot šo jautājumu caur krīzes vadības padomi.

Vai un kā darbā palīdz tas, ka labi zini pieminēto “otru pusi” – kā jāstrādā izpildītājam, lēmumu realizētājam? Ir dažādas situācijas, dažādi lēmumi un rīkojumi.

Ja padomāju par paša pieredzēto nozarē, gan mācoties, gan studējot, gan strādājot, esmu izgājis teju visu iespējamo loku (Ogres tehnikums, LLU (tagad – LBTU) Meža fakultāte, “Latvijas valsts meži”, Valsts meža dienests), ja vēl kur gribētu strādāt, būtu nopietni jāpadomā. Manuprāt, svarīgs ir tas politiskais kurss, ko nospraudusi Evika Siliņa, aicinot uz administratīvā sloga samazināšanu, jo brīžiem, arī ministrijā skatoties, secinām un priecājamies, ka vajag mazāk papīru, jo ir taču digitalizācija un gribētos vairāk paveikto darbu nekā tikai runāšanu – tā tam faktiski vajadzētu būt teju ikvienā valsts vai pašvaldības iestādē.

C19 laika ierobežojumus atcerēties negribētos, bet tas laikposms, kā uzsver daudzi, devis arī kādu pozitīvu lietu, proti, iespēju attālinātam darbam. Tagad šķiet pat dīvaini, ka vajadzēja dzinuli no ārpuses, lai apjaustu ko ļoti vienkāršu.

Par šo arī es varu sacīt – paldies “kovidam”! Iespējas strādāt savādāk visu laiku bija tepat blakus, bet... daudzi no mums, vienkārši sakot, bija pieraduši braukt uz Rīgu – stunda vai pusotra – turp, tikpat – atpakaļ – tā jau bija ikdiena. Situācija, kādu piespiedu kārtā radīja pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi, burtiski piespieda padomāt un saskatīt to, kā strādāt var savādāk, tas ir iespējams, un tas notiek pietiekami sekmīgi. Protams, kā daudzos gadījumos, jāņem vērā nianses – ja skatāmies darba grupu sanāksmes, nenoliedzami, efektīvāks būs darbs klātienē, jo diskusijas “dzīvajā” neaizvietosi ne ar ko citu un, ja esi ar sarunbiedriem vienā telpā, nevar “pazust signāls vai būt slikts interneta savienojums”. Bet, piemēram, lai ātri un operatīvi sasauktu starpministriju vai vēl plašāku sanāksmi, laika taupīšanas nolūkā attālinātais režīms lieliski noder.

Vēl, manuprāt, attālinātā darba iespējas varētu motivēt cilvēkus pieteikties darbam valsts pārvaldē. Ražošanā attālināti nez vai varēsi strādāt, Valsts meža dienestā meža ugunsgrēkus arī nedzēsīsi pie datorgalda, savukārt ministrijās un to struktūrvienībās attālinātā darba iespējas ir. Kolēģiem Meža departamentā esmu sacījis, ka man viņu obligāta klātbūtne ministrijā no pirmdienas līdz piektdienai nav nepieciešama, bet (!!!) svarīgi, lai uzdotais tiktu paveikts noteiktajā laikā. Ļoti vienkārši – kaut mājās, sēdi dārzā zem ābeles un strādā ar datoru, svarīgs ir rezultāts. Turklāt arī no darba aizsardzības viedokļa ir pietiekami labi, ja cilvēks strādā mājās, kur var piecelties, iziet dārzā, padarīt ko citu, pakustēties, izstaipīties, kas ministrijas telpās, kur nereti sanāksme seko sanāksmei, tas ne vienmēr ir iespējams.

Kad vienojāmies par interviju, sacīji, ka drīzumā gaidāmas svarīgas tikšanās un sanāksmes ārpus Latvijas.

Jūnijā Briselē notika Eiropas Savienības valstu Meža departamentu direktoru trīs dienu sanāksme. Ko darījām? Vērtējām, kā tiek atjaunotas meža platības, lai būtu dabai tuvākas, klimatizturīgākas. Cita ļoti svarīga un mums Latvijā aktuāla tēma – kā radīt iespējas koksni, kas iegūta lokāli, tepat (lokāli) arī pārstrādāt. Runājot par šo vārdu “lokāli”, iespējas to saprast un vērtēt ir gana dažādas. Piemēram, Alūksnes novadā ir vairāki uzņēmumi, kas pārstrādā vietējo koksni, kas iegūta turpat novadā (protams, ne tikai), tas ir novads; nākamais līmenis – skatāmies Vidzemi, tālāk – Latviju, Baltijas valstis... Ja attīstām domu gājienu vēl tālāk, nonākam līdz Eiropai. Ko un kā darīt, lai koksni (koku) no tās ieguves vietas līdz pārstrādes vietai vai pat galaproduktam maksimāli maz transportētu. Tēma ir interesanta, jādomā par apjomu, par tradīcijām.

Vēl kopā ar kolēģiem strādāju pie 9. Meža ministru konferences deklarācijas. Tās svarīgākā vēsts – klimatnoturīgu mežu mēs veidojam paši. Dokumenta tapšanas procesā, ja tā varētu sacīt, iejaucās pati daba: daži kolēģi kavējās; Dienvidvācijā bija plūdi, jo tur nolija mēneša norma, ko līdzīgu, diemžēl, jūlija beigās piedzīvojām arī Zemgalē. Tas liek domāt – cik un kā esam šādām situācijām gatavi, vai, piemēram, Latvijā viss ir kārtībā ar meliorācijas sistēmām, lai ūdeni pietiekami ātri novadītu utt. Tēmu turpinot, Eiropā joprojām nopietna problēma ir mizgrauži un meža ugunsgrēki, arī vējgāzes un vējlauzes. Viss iepriekšminētais, kopā skatīts, liek nopietni pievērsties jautājumam un tā iespējamam risinājumam: kā veidot un kā audzēt klimatnoturīgu mežu. Pieejas ir daudzas un dažādas, jāskatās arī uz mežaudžu produktivitāti – vēlmju saraksts ir liels. Koksne ir viens no atjaunojamajiem resursiem un tā jāizmanto vēl vairāk. Un tas nav stāsts tikai par dēli, saplāksni vai finieri.

Runājām arī par invazīvajām sugām un meža fragmentēšanu, bet “lokālās ieguves un pārstrādes” tēma man šķita ļoti svarīga – ar kolēģiem spriedām – kā saglabāt vietējo – vietējās zāģētavas, vietējos ražotājus, vietējos galdniekmeistarus un namdarus, kam joprojām ir šīs prasmes. Jo vairāk un vairāk attālināmies no zemes un praktiskajām lietām, jo dažas prasmes zaudējam, tās zūd. Cilvēkiem joprojām ir vēlēšanās no lauku reģioniem plūst uz pilsētām, plūsma ir arī pretējā virzienā, bet mazāka. Turklāt, ja runājam par vietēja mēroga koksnes pārstrādi, ir svarīgi, lai būtu ne tikai koksne, bet arī cilvēks, kas ar to nodarbosies.

Šai sakarā daudz domāju – kas līdz šim darīts nepareizi un kas būtu jāmaina, lai cilvēki no laukiem prom nedotos, bet paliktu tur dzīvot.

Ja runājam par pagastiem, ļoti labs piemērs ir Lizums Gulbenes novadā, kur darbojas četri lieli uzņēmumi (“Avoti”, “Rairu”, “Dimdiņi”, “Farmeko”) un ir darbs ļaudīm no it plašas apkārtnes. Ja vēl runājam par spēcīgiem uzņēmumiem novados, ir “Laflora”, ”ir “Stiga RM”, ir “Krauzers”, ražotnes ārpus Rīgas ir “Latvijas Finierim”. Tie ir tikai nozares uzņēmumi vien…

Tu precīzi mini uzņēmējus, kas neapstājas pie sasniegtā, bet lūkojas tālāk, lai būtu soli, pusotru priekšā laikam.

Ja ļaudis, kas orientējas nozarē, izlasa populārzinātnisku rakstu par koksnes ķīmijas produktiem, viņi gana labi saprot darbu, laiku, resursus un produkta apjomu, ko iespējams iegūt; mazāk saprotošie, runājot par koksni un kokmaterāliem, mēdz runāt, ka “var taču ražot to un to un pelnīt ļoti daudz”.

Šobrīd aktuāls ir kaskadēšanas princips, kad koksne tiek maksimāli pārstrādāta un niecīgais atlikums sadedzināts, otra aktualitāte – koksnes biorafinēšana. Jautājums – kur un kam mēs koksnes biorafinēšanas procesā iegūtos produktus izmantosim. Pieļauju, patlaban daudzās sfērās notiekošais ir salīdzināms ar pāreju no zirgiem pie automašīnām. Daudzas lietas, kuras varam iegūt, sintezēt vai ražot no koksnes, mēs vēl neapzināmies.

Kāda ir tava komanda Meža departamentā?

Man ir brīnišķīga un patstāvīga komanda, kas (cilvēki un patstāvība) mani priecē. Komandu soli pa solim papildinām. Šis fakts jau būs iepriekš citā reizē sacīts, bet, pirms piekritu darbam ministrijā, runāju ar Normundu Strūvi, kas tobrīd strādāja “Latvijas valsts mežos”, jautājot, vai viņš nāktu par manu vietnieku Meža departamentā. Atbildi uzreiz nesaņēmu, bet galu galā tā arī notika.

Departamentā, saprotams, cilvēki arī mainās, nesen viena kolēģe devās darbā “Rīgas mežos”, jo vēlējās strādāt kokaudzētavā, būs jābrauc ciemos skatīties, kā klājas.

Atgriežoties pie birokrātijas, ir dīvaini, ka šo problēmu mēdz akcentēt gana daudz juristu, kas lielākoties paši ir attiecīgo tiesību aktu sagatavotāji. Ja sociālajos tīklos vai kādā pasākumā sākas saruna par šo tēmu, nozares kolēģi un mednieki parasti uzsver: “Mūsu nozare ir tik sīki reglamentēta, kā reti kura.” Vai tev ir konkrēts plāns, kā tavā pārziņā esošos jautājumus kaut daļēji vienkāršot un brīvlaist?

Pastāvēs, kas pārvērtīsies! Tevis minētajām nozarēm un tām svarīgajiem jautājumiem būs jāķeras klāt, mēs gan to jau esam sākuši. Virknei normatīvo aktu ir veikts vērtējums, ko mēs nosacīti varam dalīt divās daļās – tehniskie grozījumi, piemēram, meža atjaunošanas noteikumi saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu, un politiskie lēmumi, kurus mēs mēģinām iekļaut meža un saistīto nozaru pamatnostādnēs.

Runājot par medībām, skaidrs, ka jāķeras pie medījamo dzīvnieku populāciju stāvokļa novērtēšanas. Ja skatāmies statistikas līknes, redzot, kā dzīvnieku skaits palielinās un palielinās, jāsaprot – kā rīkoties tālāk – audzēt mežu vai audzēt meža zvērus. Jāmeklē vidusceļš, kas var prasīt nepopulārus lēmumus.

Jāatceras gan viens: lai cik ļoti mums nepatiktu birokrātija, reizēm tā ir svarīga un nepieciešama – vien jāpadomā par katras prasības vai noteikumu, vai regulējuma detalizācijas pakāpi. Kā daudzās sfērās, manuprāt, ļoti svarīgs ir līdzsvars vai vidusceļš, lai likums vai noteikumi nebūtu pārlieku sīkumaini un tai pašā laikā nebūtu pārlieku brīvi.

Ja likums vai prasības būs, kā saki, pārlieku brīvību dodoši, vai patiesi ir garantēts, ka ļoti daudz cilvēku metīsies šo iespēju (vai t.s. likuma caurumus) izmantot savtīgi vai nesaprātīgi? Latvijā itin bieži notiek kas nepieredzēts un, pamatojoties uz šādiem gadījumiem, tiek veidoti vai papildināti kādi tiesību akti, pat nedomājot, ka nākamā gadījuma var nebūt... Kāds savāra ziepes, problēmas ir visiem vai daudziem...

Sliktais piemērs nav tālu jāmeklē – Zolitūdes traģēdijas rezultātā tika mainīts Būvniecības likums, kas attiecīgos procesus ir nepārprotami un nevajadzīgi sarežģījis.

Runājot par likumu vājumu vai spēku – galvenais ir to būtība. Kas notiek šobrīd? Teju ik rindiņai vai vārdam tiek vilkts līdzi ar pirkstu, kā rezultātā zūd tiesību akta iecerētā jēga. Likums pauž būtību, noteikumi – kā to izdarīt. Bieži vien šos noteikumus to sagatavotāji vēlas ierakstīt jau likumā un tas šo jēgu zaudē. Visus iespējamos gadījumus iekļaut likumos nebūs iespējams, jāsaprot – kāpēc kaut kam jābūt tieši tā. Cita svarīga lieta, ja runājam par likumiem, mazāk vajadzētu lūkoties pārkāpumu sadaļā, burtiski tos meklējot. Šo jautājumu, manuprāt, var atrisināt laba izglītība – no bērnudārza un skolas sola jaunajam cilvēkam dodot domas un sapratnes plašumu – piemēram – ir mežs, lauks, upe, purvs – ir šo visu vietu un faktoru mijiedarbība. Par izglītību runājot, mana dēla grupiņai bērnudārzā audzinātāja jautāja: “Bērni, kurš pateiks, no kurienes “nāk” piens? “No veikala,” teju kā korī atbild lielākā daļa. Manējais iebilst: “Nē, pienu dod govs!” Klasisks stāsts, ko esam dzirdējuši dažādās interpretācijās, bet... dzīvē tas atkārtojas pārlieku bieži.

Pats esmu no Alūksnes apkaimes, kopš pabeidzu studijas, dzīvoju Jelgavā, mani bērni vēl paspēja iepazīt gan vistas, gan trušus, gan govis, gan lauku saimniecību, tagad uz laukiem varam aizbraukt, saimniecības gan tur vairs nav. Ar to vēlos sacīt, ka izglītību un zināšanas mums vajag daudz vairāk un plašākas, un tad attiecīgi būs krietni mazāk raižu par to – pārkāps kāds noteikumus vai nepārkāps. Domāju, cilvēks uz sevi un vidi, kurā dzīvo, skatās ilgtermiņā. Ja runājam par meža īpašniekiem, viņi nav vienas dienas domātāji, bet domājot par mežu, plāno to gan sev, gan bērniem, gan arī mazbērniem.

Tāpēc, atgriežoties pie izglītības, jājautā – cik zinoši un izglītoti ir viedokļu paudēji, kurus sabiedrībā nereti pārlieku nekritiski uzklausa... Ja cilvēku zināšanas būtu plašākas, domāju, mums izpaliktu viena otra diskusija par jautājumiem, kurus nezinātājs nesaprot.

Neesi pirmais, kam jautāju, bet – ko darīt ar gadiem stiprināto pārliecību – ja esi meža īpašnieks vai tev ir atttiecīgā izglītība, tu mežā redzi tikai banknotes. Sākoties diskusijām par saimnieciskās darbības ierobežošanu, nauda ir pirmais, ko nozares pārstāvjiem pārmet, tai pašā laikā, pārmet tieši tie cilvēki, kas citiem (lielākoties, valdībai vai pašvaldībai) šo naudu prasa.

Šis fakts, ko mini, būtu skatāms ļoti konkrēti – kas par to runā un kas šādi uzskata. Vai tie ir meža īpašnieki, kas stāsta, ka meža vietā viņiem rādās zaļi, čaukstoši papīrīši, vai par to runā mežā strādājošie, vai...

... tā runā cilvēki, kas dēvē sevi par zaļajiem aktīvistiem vai zaļajiem politiķiem...

Te vietā būtu vērtēt, kā veidojas un kā tiek veidots sabiedrības viedoklis par mežiem un visu citu, kas ar tiem saistīts. Noteikti būsi dzirdējis spriežam par to, kam vairāk tic un ko vairāk sadzird. Meža īpašnieks ne vienmēr būs tas, kam būs skaļākā balss un kas skries visiem pa priekšu, ko enerģiski stāstīdams. Mežkopis ļoti apzinīgi dara savu darbu, viņam ir svarīgi, kas paveikts viņa mežā, nevis tas, ko kāds par to domās vai kā viņam paspīdēt ar zināšanām. Pie šāda nozares kolēģa atnāk kāds no malas un saka: “Klau, es domāju (domāju, ne zinu!), ka tu visu dari nepareizi!” Ir lietas, ko var pieņemt, ir lietas – ko ieviest, bet – ja mēs ko vēlamies aizsargāt, vislabāk to ir darīt, apsaimniekojot. Piemēram, meža silpurenēm ir ļoti nepieciešama saules gaisma; ja priežu mežā ir veikta kopšanas cirte, silpurenei tur ļoti patiks. Ja neko nedarīsi, viņas tur nebūs.

Nākamais solis – kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem – cik lielas un cik adekvātas tās varētu būt. Varam atpirkt īpašumu, bet – ja tas bijis dzimtas īpašums gadu desmitos – kāpēc lai kāds to tāpat vien pārdotu?

Kad pavasarī nozare gatavojās protestiem, kādā sarunā kolēģiem lūdzu vērtējumu – cik reāli situācijā, kad Latvijā vismaz publiskajā sektorā atgriezies skaistais vārds “taupība”, ir atrast naudu kompensācijām. Viens no pretargumentiem nešaubīgi būs šāds – ja cilvēkiem ir īpašums, viņiem visa ir gana utt. Ir pietiekami daudz dzirdēts no oficiāliem avotiem, ja, rēķinot pabalstus vai atbalstu, tev ir viens vai pieci eiro ienākumos vairāk, tev nekas nepienākas, nerunājot par “veselu īpašumu”.

Sākšu ar vecu patiesību – nauda kokos neaug, un kādam tā ir jānopelna, un jāiemaksā valsts kasē. Mūžvecs ir un būs jautājums – kur šo naudu iegūt. Var domāt par dažādu Eiropas projektu vai fondu naudu, kas ir īslaicīgs risinājums, jo šī nauda beigsies. Ko tālāk? Manuprāt, būtu jāskatās plašāk un gudrāk – ne tikai meklēt naudu kompensācijām un rakstīt garus un detalizētus noteikumus un aprēķinus, bet domāt, kā šīs platības apsaimniekot, un... tad mums nebūs jādomā par kompensācijām, vai tās vajadzēs krietni mazākas. Tas ir praktisks un saprātīgs paņēmiens. Vēl noteikti jādomā par dabas aizsardzību kā tādu – saprotu – ja biotops ir, tas attiecīgā vietā būtu saglabājams (kas arī prasa zināmu darbu), to prom neaiznesīsi, tomēr arī šeit jābūt skaidriem nosacījumiem. Ja runājam, piemēram, par mikroliegumiem un par to uzturēšanu, situācija būtu maināma. Mikroliegumi ir izveidoti pietiekami daudz, bet, kas ar tiem notiek, kad tie izveidoti? Par šo ir runāts ne reizi vien. Kad izstrādāja mazā ērgļa sugas aizsardzības plānu, ornitologam un mazā ērgļa labākajam pazinējam Latvijā Uģim Bergmanim bija lieliski priekšlikumi, kurus nez kāpēc neņēma vērā. Mēs nevaram ievietot dabu kastē un teikt – tagad mums viss ir sakārtots, mikroliegums ir, ejam prom, neko nedarām un... kad atgriezīsimies, viss būs tāpat. Nekā nebij! Nebūs tāpat. Runa nav par konkrētu putnu, bet... Maslova piramīda joprojām ir spēkā – barošanās, pajumte, vairošanās – elementārākais, kas putnam nepieciešams. Ja tas ir, putnam būs labi, ja kaut kā trūks, viņš dosies citur.

Turpinot par mežsaimniecību un kompensācijām, jāsaprot, ko mēs kompensējam un kas ir jākompensē. Ir atsevišķas teritorijas, kur privātā īpašumā esošu zemi būtu iespējams samainīt pret līdzvērtīgu utt. Kopumā – atkārtošos – jādomā par dabas aizsardzību, apsaimniekojot; ne noslogojot valsts budžetu, bet dodot tam pienesumu. Jāatceras – jo vairāk mums būs teritoriju, kur nevarēs nodarboties ar mežsaimniecību vai saimniecisko darbību, jo lielāka būs tā daļa, par kuru būs jāmaksā kompensācijas. Ja zinām, ka finansējums kompensācijām “rodas” saimniekotāju pusē, šo daļu nesamērīgi samazinot, savienotie trauki apgāžas...