Saruna ar Andri Bērziņu, Latvijas Ceļu būvētāja Valdes priekšsēdētāju

Cik zinu, dāņi jau gadus četrus skaita, cik kukaiņu pa ceļiem braucošie auto “saplacina” uz priekšējiem stikliem. Šādas kolēģu aktivitātes liek domāt arī mums, mudina rīkoties līdzsvarotāk. Bet līdzsvars nav viena vai otra galējība! Par lietām un problēmām pie mums nereti runā uzbrūkoši, lai derētu vairāk ar humoru, ironiju, ja nepieciešams – sarkasmu, kā mūsu gēnos, domāju, netrūkst! Par galējībām vajag pasmaidīt!

Vai situācija ar ceļiem un to stāvokli Latvijā ir nelīdzsvarota?

Nezinu, kā veidojusies vai radusies doma, ka, piemēram, Latgalē daudz kas ir slikti. Zemgalē patlaban ceļi ir sliktāki nekā Latgalē. Ja skatāmies valstī kopumā, ar Eiropas naudas palīdzību ar galvenajiem ceļiem daudzmaz esam tikuši kārtībā. 73% galveno ceļu ir labā vai ļoti labā stāvoklī un, ja skatāmies tikai šos ceļus, tie mums ir labāki nekā Lietuvā. Eiropas Savienība naudu galvenajiem ceļiem dod, jo tas ir tranzīts, tā ir tirdzniecība, tas ir arī tūrisms. Protams, ir jādomā par skaidrojumu, kālab kohēzijas fondi labprāt tiek piešķirti galvenajiem, aizmirstot vietējos un reģionālos ceļus. Ja skatāmies reģionālos ceļus, kas savieno pašvaldības, labā stāvoklī ir 52%.

Sena Latvijas problēma ir horizontālās (savstarpējās) sadarbības trūkums – katra ministrija darbojas pa vertikāli, savstarpējai sadarbībai izpaliekot! Tas zināmā mērā ir politisks uzstādījums, jo ministrijas ir dažādu partiju pārziņā, un, diemžēl, ierēdniecība ir pārlieku politizēta. Savulaik, kad tapa ierēdniecības likums, bija doma, ka ierēdnis var politiski simpatizēt, kam vēlas, bet politikā jaukties tam nevajadzētu. Skaidrs, ka ierēdnim savā darbā nav jārealizē kāda noteikta politika, bet jāstrādā vienotas valsts politikas labā! Šobrīd daudzviet ierēdņi darbam tiek atlasīti pēc partijas piederības vai partijiskām simpātijām. Šāda “atlase” liek zust spējām paskatīties uz valsti plašāk un problēmas risināt, piemēram, globāli. Problēmas, lielākoties, būtu jāskatās nevis no zemes, bet “putna lidojumā”. Tā nenotiek! Piemēram, meža vai ceļu jautājumi nav vienas ministrijas, bet visas valsts jautājums. Pa ceļiem brauc gan nacionāļi, gan liberāļi, gan ortodoksāļi, gan konservatīvie…

Tautsaimniecība no sliktiem ceļiem katru gadu zaudē kaudzi naudas, vai tas ir daudz, vai maz…

Par 2019. gadā Satiksmes ministrijas publicēto skaitli 1,12 miljardi eiro – man, kā praktiķim allaž gribējies apjautāties par detaļām. Piemēram, vēlējos no ministrijas uzzināt – cik daudz no 1,12 miljardiem “sastāda” degviela. Neuzzināju, nepaskaidroja. Filozofija ir vienkārša – laika patēriņš, konkurētspēja, degvielas patēriņš, pazeminātie ātrumi, ekspluatācijas izmaksas… Te ir šīs tiešās, horizontālās kopsakarības. Ja ir tieša sakarība starp pensiju sistēmu un veselības aprūpes sistēmu – jo vairāk valstī pensionāru, jo veselības aprūpes sistēma ir dārgāka, līdzīga sakarība vērojama arī ceļos – jo lielāki zudumi, jo mazāka konkurētspēja… . Šāda veida pretrunas varam atrast daudzviet un tā nav tikai Latvijas problēma vien.

Kopš 90. gadiem par valsts attīstību runā visi politiskie spēki, kas vēlas būt Saeimā un veidot valdību. Vai tā ir apzināta rīcība aizmirst šo (horizontālo) sadarbību? Vai tas ir pierasts stils?

Katrām vēlēšanām un katra politiskā spēka darbībai ir sava loģika! Gribi vai negribi, bet ir jāatrod tēma vai problēma, kas skars un sasniegs vēlētāja ausis, un nogulsies viņa apziņā. Tā ir sacensība. Tas ir pagājušo vēlēšanu lielais populisms: 3x700, 3x500… Nav jēgas to atcerēties, jo stāstiem pamatā nav nekādu konkrētu aprēķinu, metodoloģijas vai pieredzes, ir vēlme ar vienu rāvienu visus darīt laimīgus…

Kad man bija tas gods darboties politikā – 90. gados – situācija nebija vienkāršāka, bet skaidrāka, jo tolaik turpinājām veidot un stiprināt valsts pamatus. Piemēram, bija jāizveido neatkarīgas valsts institūcijas, jāizdara viss, lai valsts varētu funkcionēt kā valsts, jārīkojas, lai atvērtu tirgu, lai varētu ekonomiski izdzīvot un attīstīties! Bija mērķis – Eiropas Savienība un NATO. Laikā, kad biju premjerministrs, veicām galvenos darbus, manam pēctecim pēc dažiem mēnešiem atlika tikai parakstīt dokumentus un aizvest karogus. Galvenie priekšnoteikumi valsts attīstībai tika realizēti. Runājām, ka ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO viss tikai sākas – dzīve ES ekonomiskajā telpā nozīmēja ko pilnīgi citu! Nācās mācīties argumentēt, pierādīt, pamatot, dabūt, “vilkt deķīti uz savu pusi”, daudz skaidrot utt. Arī tas bija kas jauns! Šķiet, daļai sabiedrības bija vienkāršots priekšstats: “Esam ES un nu viss ir kārtībā!” Kapitālistiskā sabiedrība ir daudz skarbāka! Bijām liecinieki, ka, piemēram, daudziem īpašumtiesību atjaunošana bija kas pilnīgi jauns; kaut ko bijām dzirdējuši no tēviem un vectēviem, bet praksē… Izpratnes īsti nebija. Daļai tas izvērtās rūgtumā – kas vainīgs? “Droši vien citi, es – nē! Valdība, parlaments, kaimiņš…” Tad sekoja atziņa, ka tikai ap 10-12% cilvēku sabiedrībā var būt uzņēmēji! Pārējie, patīk vai nē, būs darba ņēmēji.

Pēdējo gadu laikā nereti izskan ar 1905. gadu saistīta frāze: vienā otrā latvietī tomēr snauž “barona pils dedzinātāja” gars…

Tā gan! Piļu dedzināšana bija “klasiska sociāldemokrātu padarīšana” un, kā varam lasīt, tās iniciēšanu piedēvē Feliksam Cielēnam. Pāreja no vienas politiskas sistēmas uz otru nekad nav vienkārša. Ir teiciens, kas klejo no mutes mutē, it kā par H. Fordu. Viņam jautāts: kā ieguvis pirmo miljonu. Atbilde pārsteigusi: “Sak, izstāstīšu par katru centu šodien, atskaitīšos sīkumos, bet neprasiet, kā nopelnīju pirmo miljonu!” Domāju, gana daudzi mūsējie šodien atbildētu līdzīgi! Tā tas ir!

Ja kritiski paskatās uz mūsu piedzīvotajiem 90. gadiem, uz t.s. pirmatnējo kapitāla uzkrāšanos… Tam bija “jāiziet cauri” un viss! Pieredzes trūkuma, nesaprašanas dēļ daudz lietu noticis nepareizi, bet ar to jāsamierinās! Katrā situācijā jāskatās katra cilvēka, katra īpašnieka lēmumi – nekas nav kritis no debesīm, nekas nav ticis nodiktēts vai priekšā uzrakstīts… Gan kapitālisms, gan demokrātija ir jāmācās, un demokrātija nav lēts pasākums! Par sevi varu teikt, ka visos amatos, kuros nācies strādāt, man bijušas daudzas izšķiršanās, kur esmu meklējis līdzsvaru! Jebkura attīstība (līdzīgi kā kari) ne tikai ko maina, noārda, degradē vai aizslauka pagātnē, bet arī rada! Piemēram, kas bijis šim laikam raksturīgi – līdzsvars vai attīstība un saglabāšana? Tikai saglabāt, neko nedarot, virzīs ceļu tieši grāvī! Vai to vajag? Ko mēs vēlamies?

Piemēram?

Savulaik ceļu būvētāju vārdā gāju runāt par biotopu kartēšanas jautājumiem un aicināju ierakstīt dokumentos, ka ceļi un to norobežojošās joslas minētajos plānos neietilpst! Piesolīju transportu un aizvest pētniekus tādos mežos un purvos, kur gadus 200 neviens kāju nav spēris, lai pētī, bet ceļu joslās, lai nedarbojas!

Mums ir ļoti slikts piemērs – ceļš caur Kangaru kalniem! Ērgļu dzelzceļa līnija tika slēgta un kā kompensāciju solīja salabot un noasfaltēt ceļu, lai no Suntažiem, Ķeipenes un Ērgļiem varētu ātri tikt līdz Rīgai. Darbi ritēja raiti līdz brīdim, kad… atklāja, ka ceļa malā “mīt kas aizsargājams”. Pie tam, aizsargājamais objekts tur mīt ne tāpēc, ka tas būtu dabiski un vietā, bet tāpēc, ka savulaik ceļiniekiem nebija naudas un ceļmalas netika sakārtotas: grāvji neiztīrīti un krūmi neizpļauti. Neviens nezina, vai šāds aizsargājamais objekts vēl kaut kur Latvijā ir sastopams. Un, ja nezina, apturam visu būvniecību! Pēc šī lēmuma ir pagājuši 9 gadi un 20 km Rīgas-Ērgļu šosejas nav pabeigti – projekts gaida, Eiropas nauda arī. Ko tālāk? Bija piedāvājums būvēt 62 km garu apvedceļu. Bija vēl cita apvedceļa piedāvājums ar citām izmaksām. Kas par to maksās? Mēs visi – valsts… Pag… Darba darītājam šāda piemēra nosaukšana labu sajūtu nerada! Izteikti zaļa pārliecība nedrīkst dominēt pār zinātni un saprātu!

Vairāk vai mazāk, bet 30 neatkarības gados jau mākam rīkoties ar īpašumu.

Pārstrukturēšanās ir notikusi, tas ir dabiski. Protams, mums daudz kas var nepatikt, bet… Var nepatikt lielie ražotāji, var nepatikt lielie īpašnieki vai lielie īpašumi… Process ir loģisks!

Ja paskatāmies Latvijas pieredzi pirms 100 gadiem – 1920. gadu un zemes reformu – muižu zemju dalīšanu! Zeme bija viens no iemesliem, kā turēt ļaudis kopā – mums būs sava valsts un tev būs zeme! Ja skatāmies ekonomiski – tika paņemti un sadalīti labi strādājoši organismi – muižas – kas bija specializējušās katra savā nišā. Pagāja 12-15 gadi un K. Ulmanis secināja, ka mazie, saskaldītie gabaliņi katrs atsevišķi “nestrādā”! Mums parādījās lielsaimnieki! 1990. gadā pēc 50 padomju gadiem atgriezāmies pie 20. gadu situācijas, un tagad ir noticis tas pats, kas Ulmaņa laikos.

30 gados pārstrukturēšanās ir notikusi: zemes īpašnieki, kam bija idejas un plāni, tos realizē, kas nepaspēja – vēl mācās, kas nezināja vai negribēja, savu īpašumu ir pārdevuši. Domāju, zināms process vēl turpināsies un jānomainās vēl kādai paaudzei, kamēr iemācīsimies ar īpašumu darboties.

Ir nācies būt Rīgas mēram un Ministru prezidentam. Laikam ritot, daudz notikumu noteikti izskatās citādāk!

Rīgas mēra darbs (salīdzinot ar premjerministra amatu) ir daudz, daudz labāks! Pateicīgāks! Tas ir darbs, kur uzreiz redzi atdevi: ir problēmas, risini, redzi, ko esi izdarījis.

Latvijā (runājot par darbu ministrijās un premjera amatā) viss ir komplicētāk, jo saistāms ar normatīvo dokumentu izstrādi, dažādām institūcijām… Ministru Kabinetā nostrādāju 10 gadus (no tiem 2,5 gadus par premjeru) un, diemžēl, nekādu lielo atdevi savam darbam neredzēju. Vienīgais, ko pieredzēju gan: kad ar politiku “beidzu”, nekur nevarēju iet strādāt, jo nebija nozares, par kuru savulaik MK nebūtu kas lemts. Toreizējais pretkorupcijas likums tā paredzēja! Kas atlika: veidot savu uzņēmumu! Reāli tā bija nopietna problēma, jo, varbūt, ka tu… “lemjot MK tu jau zināji, ka nāksies strādāt te vai te…”

Vai mums nepieciešams likums par galvaspilsētu?

Nē!

Ja būtu citi apstākļi un iespēja tagad startēt vēlēšanās Rīgā, vai startētu?

Viens – jānāk jaunajai paaudzei! Ja būtu jaunāks – noteikti startētu! “Rušināties” Rīgā tagad būtu gana interesanti!

Rīgas Domē es nonācu pēc 8 gadiem valdībā. Manā laikā pilsētā ārkārtēju jautājumu nebija. Vienmēr paticis strādāt ar gudriem cilvēkiem; tā ir bauda atrasties starp par mani gudrākiem! Vēlētājs tai sasaukumā nebija skopojies ar spožām personībām! Esmu optimists, man patīk šķetināt sarežģītus jautājumus un situācijas. Kad priekšā ir “mudžeklis”, tas ir mans aicinājums tādam ķerties klāt! Domē bija 13 partijas, koalīcija izveidojās no 8 partijām. Stāsts par pirmo budžetu. Reiz divi koalīcijas deputāti pienāk pie manis un saka: apkures tarifu un sabiedriskā transporta tarifu celšanu neatbalstīsim. Tā… Tad piesakās vēl viena deputāte, kas “vēlas saslimt”. Ko darīju? Izmantoju kontaktus ar Stokholmas mēriju. Izskaitļojām, ja trīs Rīgas sociāldemokrāti būtu komandējumā Stokholmā un mācītos zviedru sociāldemokrātiju, budžetu varētu pieņemt. Noskaidrojām, to var! Zvanu vienam no trijotnes: “Vai jums ir kontakti ar zviedru sociāldemokrātiem?”

“Ir!”

“Mums ir atsūtīts jocīgs fakss no Stokholmas ar aicinājumu trīs pārstāvjiem braukt mācīties.”

Tā varot būt!

Pusstundas laikā aicināju nosaukt trīs uzvārdus, jo jau nākamajā rītā būtu jādodas ceļā. Gaidīju – zvanīs, nezvanīs… Zvana! Uzvārdus nosauc!

Tā tika pieņemts 1998. gada budžets! Visi iesaistītie joprojām ir pie labas veselības!