Noteikumi ir jāievēro, ieteikumi – nē, jo nav obligāti!

Zemeunvalsts.lv | 04.02.2021

Par blusām savos un citu kažokos jeb koptas latviešu valodas ielenkumā intervija ar Dr. philol. Diti Liepu, Latviešu valodas institūta pētnieci, sociolingvisti un RSU pasniedzēju 

Frāze, ko pamanīju pērnā gada augustā priekšvēlēšanu ņirbā: “Mēs dzīvojam patiesi interesantā laikā un vārdiem, jēdzieniem nav vairs nekādas nozīmes, izņemot to, ko tu pats tajā brīdī konkrētajam vārdam piešķir pēc savas iegribas, nevis sabiedrības savstarpējās vienošanās par vārda jēgu.” Kādas ir jūsu domas par šo teikumu?

Izlasīju to vairākkārt. No vienas puses, viss ir atkarīgs no apstākļiem, situācijas, apkārtējā konteksta, kad, kas un kā ir teikts. Bieži vainojam žurnālistus, ja kāda cilvēka sacītais ir izrauts no konteksta, nav saprasts vai ir pārprasts. Taču, no otras puses, sabiedrība tomēr ir vienojusies, un tās priekšstatos un zināšanās ir sava izpratne par attiecīgo vārdu un tajā iekļauto nozīmi. Pirms kādiem gadiem uzvirmoja skandāls kādā skolā, kur skolēns bija nosaucis skolotāju par kuci. Ļoti grūti bija pierādīt, ka tajā brīdī skolēns domājis par savu sunīti, nevis vārdu attiecinājis uz konkrēto cilvēku.

Pēc kārtējiem – kādam “vainīgajam” adresētajam – pārmetumiem vai vārdu kaujām ir kļuvis gana moderni sacīt: “Jūs mani ne tā sapratāt” vai “Notikusi kļūda komunikācijā”, vai aizbildināties ar citām modernām frāzēm. Šādi izteicieni visbiežāk kalpo kā aizbildinājums neveiksmīgai komunikācijai. Tāpēc nepiekrītu, ka vārdiem vai jēdzieniem sabiedrības priekšstatos nebūtu jēgas. Protams, vārdu nozīme var mainīties, var paplašināties, bet jēgas zudums vārdiem noliegs gan mūsu iepriekšējo pieredzi, gan mūsu uzkrātās zināšanas. 

Pēdējā laika aktualitāte ir kādu pārprast (nereti – tīši)...

Jā! Tā varētu būt zināma nevērība vai paviršība, kad kaut kas ir ticis pateikts, taču, jūtot, ka “labi nav”, sākas atpakaļceļš. To var manīt amatpersonu izteikumos.

Kā attiecīgajā brīdī cilvēks ir teicis, tā tas ir bijis, un tā teicējs arī ir domājis, varbūt runātājs nav iedziļinājies situācijā. Parasti gan šo darbu (iepriekšēju sagatavošanos, informācijas ievākšanu un apkopošanu utt.) neveic amatpersonas pašas, bet viņu darbinieki vai kolēģi, kam sabiedrisko attiecību funkcijas ir darba pienākums. Amatpersona mēdz jautājumus un skaidrojumus konkretizēt un izvērst plašāk. Jebkāds pārpratums parāda, ka mums ir priekšstats par vārdu nozīmēm, par lietu kārtību utt. Es pārpratumus norakstītu uz nepietiekamas komunikācijas rēķina starp amatpersonām un tiem, kas pārstāv viņu viedokli, kā arī uz zināmu paviršību.

Gadās, vārdu izpratnē iejaucas politika, uzskati (ja tādi ir) vai kas ļoti personisks. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga joprojām eleganti lieto “katrs viens” “ikviens” vai “katrs” vietā (skaidri saprotams pārcēlums no angļu valodas “everyone”). Starp citu, publiskajā telpā “smalki patapinātais” “katrs viens” arī dažam labam citam joprojām saglabājies ikdienas sarunvalodā. Egila Levita runā nereti manām vācu valodas konstrukcijas, kas latviski izklausās savādāk. Savukārt, sašutums par Oļega Burova uzsaucienu “Pagaidi, sieviete!”... tas bija jāpārtulko krieviski, pirms izpausties kritikā. Vai mēs drīkstam pārmest citas valodas vidē ilgi dzīvojušam cilvēkam, kas pietiekami labi prot latviski, mazliet savādākas teikuma konstrukcijas, izliekoties, ka mēs citas valodas ietekmi nemanām un nesaprotam. Runa nav par valodu un tās veiksmīgāku vai neveiksmīgāku lietojumu, bet apzinātu izlikšanos.

Studentiem mēdzu teikt: pārmest par valodas kļūdām jūs varat tikai valodniekam. Studenti bieži vien jautā: “Vai jūs dzirdējāt, kā vakar televīzijā A vai B teica? Vai tad tā ir pareizi? Ko jūs par to sakāt?” vai arī “Mūsu pasniedzējs C visu laiku lieto vārdu ”principā” vai frāzi “pa lielam””. Atbildu: “Es atzīstu, ka tās ir stila kļūdas. Taču pārmest par valodas lietojumu jūs varat filologam, latviešu valodas skolotājam, jo tas ir viņa darbs un viņa maize!” Latviešu valodas profesionāļiem būtu nepiedodami runāt latviski ar angliskām, vāciskām vai krieviskām teikumu konstrukcijām. Jājautā, ko var iemācīt saviem skolēniem, ja pašam runa ir nekopta.

Nedz Vaira Vīķe-Freiberga, nedz Egils Levits, nedz Oļegs Burovs nav latviešu valodas filologi. Turklāt O. Burovam latviešu valoda nav dzimtā valoda. Runājot par amatpersonām, labāk ir vērtēt viņu darbu, viņu ieguldījumu sabiedrības, tautas un valsts labā. Vai varat pārmest Vairai Vīķei-Freibergai latvietības vai patriotisma trūkumu? Tik daudz tautas dziesmu, tēlainās izteiksmes līdzekļu savās runā nav izmantojis neviens prezidents. Turklāt kopīgais devums atsver šīs sīkās utis vai blusas, kuras latviešiem diemžēl tik ļoti patīk meklēt. Un tās var atrast katra valodas lietotāja, tai skaitā arī filologa, kažokā. Arī pārmetumi valodniekiem bieži vien koncentrējas uz sīku blusu meklēšanu, nevis teiktā saturu. Valodnieks nav pārdabiska būtne, kas būtu dzimis ar likumu grāmatu rokās, kas nekad nekļūdās, nekad savā valodā un izteikumos neizjūt brīvību, nerunā sarunvalodā. Patika, ka reiz kāda tulkotāja bija teikusi: “Atpūšos, runājot nepareizi.”

Publiski pateiktos vārdus uzmana tautas modrā acs (šajā gadījumā modrā auss), kas uzrauga, fiksē un tad ... vajadzīgajā brīdī atgādina. Protams, prezidentu uzstāšanās prasmes sabiedrībā tiek rūpīgi uzraudzītas, piemēram, 4. maijā, 18. novembrī, Dziesmu svētkos, Vecgada vakarā. Mēs vēlamies, lai valsts augstākās amatpersonas būtu labākie un paraugs visur, arī valodā. Loģiski, jo bieži vien izteiktās frāzes atkārto, uz tām atsaucas, tās citē. Sabiedrībā zināmiem ļaudīm padomdevēju un palīgu ir daudz, un, ja nu gribam, lai viņu valoda būtu nevainojama, tas varētu būt tieši palīgu uzdevums, ko attiecīgā cilvēka runā būtu nepieciešams sakārtot vai mainīt – atbalsta personālam šādām niansēm būtu jāseko un tās jāievēro. Piemēram, savulaik ar valodas un uzstāšanās jautājumiem daudz strādāja Valdis Zatlers, kam prezidentūras beigās neviens vairs nepārmeta runas neveiklību, kļūdas vai negludumus. 

Ja man, latviešu valodas skolotājai, būtu jālasa referāts jurisprudencē vai ekonomikā, es, iespējams, tāpat kļūdītos. Pārmest var kādam kaut ko par darbu viņa specialitātē, nevis par to, ko viņš nezina. Ideālus latviešu valodas lietotājus nākotnes sabiedrībā atrast būs arvien grūtāk. 

Piemēram, pirms vairākiem gadiem, runājot ar juristiem, atļāvos teikt: “To paredz Latvijas likumdošana...” No auditorijas man korekti norādīja: “Mēs nelietojam vārdu “likumdošana” šai nozīmē, jo likumdošana ir process. Likumdošana notiek Saeimā.” Es nebiju iedziļinājusies vārdā “likumdošana”, taču aizrādījumu ņēmu vērā un vairs tā nesaku. 

Cits piemērs: pirms gadiem pieciem valodā “ienāca” vārdi “ekrānuzņēmums” un “ekrāna izgriezums”, ko daudzi (tā gadās) nezināja (un, diemžēl, joprojām nezina). Konferencē runājam par “ekrānšāviņiem”. LU profesors Māris Vītiņš, to dzirdot, pēc lekcijas koleģiāli bilda: “Mums no pagājušā gada ir jauns termins, tāpēc lūgums nekādus “šāviņus” nelietot.”

Jā, mums ir jomas, kurās labi orientējas profesionāļi vien, jo nav sistēmas, kurā apkopotu jaunos vārdus! Nav iespējas dabūt un iemācīties, piemēram, visus 2020. gada jaunos vārdus un terminus. Tas ir “sekošanas” darbs portālos, tīmekļvietnēs, datubāzēs, tā ir izpratne un sadarbība. Joprojām ļoti bieži dzirdu gan “ekrānšāviņus”, gan frāzi “to paredz likumdošana”; tā cilvēki, ieskaitot amatpersonas, ierēdņus, runā. Vai amatpersonas ir vientuļnieces, vientuļnieki un strādā vienatnē? Kāpēc viņiem nav kāda, kas palīdzētu un pateiktu, vai izlabotu attiecīgo misēkli? Vai viņi gaida nikno un bargo valodnieku? Katram cenzoru blakus nenoliksi – un arī – vai vajag? Vai tādas ir valodnieka funkcijas?

Laika gaitā, ne reizi vien sastopot juristus un runājot ar tiem, man paskaidrots, ka ir juristi, kas kategoriski iebilst “likumdošanas” lietošanai minētajā izpratnē, bet esot arī šī vārda “lietotāji”. Līdzīgi ar filozofiem: ir “filosofijas” piekritēji, un ir tie, kas, sasveicinoties, teic: “Esmu tas filozofs, kas šo vārdu raksta ar “z”.”

Kā jūs skatāties uz vārdu savienojumiem, ko bieži lieto: “likums nosaka” un “likums sargā”?...

Neko sliktu nejūtu... “Likums sargā” gan saprotu mazāk. Bet “likuma norma nosaka: to drīkst un to nedrīkst”... Likums sargā... Jā, likuma normas mūs sargā no tā vai cita kā!

Kāpēc ļoti daudz (īpaši radio) skan “šis te”, “šie te”? Šķiet, pirms gadiem 10-15 tik traki nebija.

Nepateikšu, vai “šis te” ir vienīgais lieki lietotais vārdu virknējums. “Tā” doma, “tas” prieks, “tas” raidījums arī ir lieki un pārcēlumi no vācu valodas. Parazītvārdiņi mūsu runā iezogas, vai esam latviešu valodas speciālisti, vai politiķi, vai mežsaimnieki. Bieži vien tas notiek radio vai TV tiešraidē. Kāpēc? Tiešajā ēterā, domājot, ko teikt, domājot, kas jāsaka, nereti veidojas neveiklas pauzes. Tad ir divi varianti: “ē...”, “nu....”, vai lietot noteiktas frāzes komunikācijas uzturēšanai, sakot: “Nu šajā te gadījumā...”, vai “Šis te viedoklis...” Tas ir mans skaidrojums.

Piekrītu, ka ik pa laikam vārdi atgriežas apritē vai nāk modē atkal un atkal... Piemēram: 90. gados centās izskaust vārdus “mazskaitlīgs” un “daudzskaitlīgs”, tas pat izdevās. Nu skatos un klausos: šie vārdi ir atgriezušies. Daudzskaitlīgs arī iekļauts Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā. Patlaban tas nevienu nesatrauc! Vēl bieži tiek lietots vārds: “esošais”. “Klātesošais, līdzāsesošais, blakus esošais, spēkā esošais.” “Piedalījās”, “bija visur klāt” būtu daudz piemērotāki “klātesošais” vietā.

Man ļoti nepatīk vārda “ietvars” un “ietvari” lietošana. Piemēram, “mūsu sarunas ietvarā (ietvaros)...” vai “Šī bija pēdējā ziņa ziņu ietvaros”. Teiktu: “Mūsu sarunā” un “Šī bija pēdējā ziņa mūsu raidījumā”! Formāli nekas pārkāpts nav, jo vārds “ietvars” neapšaubāmi valodā ir, bet ir standartizētas un liekvārdīgas frāzes, kas ir tik lipīgas un bieži vien tiek izplatītas plašāk... Tā rodas (to bieži vien dzirdam) garum gari teikumi, kas neizsaka neko.

Vai darbā jūtat apdraudējumu latviešu valodai?

Personiski un darbā to nejūtu, jo (šaurākā nozīmē) es mācu latviešu valodas kultūru, valodu, stilistiku, rediģēšanu un gan pedagoga, gan pētniecības darbā es šādu problēmu neizjūtu, jo strādāju ar labāko jaunatnes daļu – studentiem, kas studē, kas šo ceļu izvēlējušies apzināti, turklāt lielākā daļa ir ļoti motivēti, jo studē par maksu. Studenti savās prasībās un vēlmēs ir ļoti zinātkāri un ieinteresēti, vēlas labi apgūt latviešu valodu, ar viņiem sarunājamies līdzīgi – kā mēs tagad intervijā: kāpēc tā, man mācīja tā, kā ir pareizi utt. Viņi kāri tver zināšanas. Varu teikt – darbā esmu koptas latviešu valodas ielenkumā.

Bet, kā jau minēju, tas ir, šauri skatoties. Plašākā nozīmē es draudus valodai izprotu, jo jāšķir – kas vēlas runāt un runā latviski, kas nerunā tāpēc, ka neprot, vai tāpēc, ka nevēlas runāt. Vairākos pētījumos ne reizi vien ir uzsvērts: runa nav par latviešu valodu vai attieksmi pret to, jautājums ir par tās nelietošanu vai nevēlēšanos lietot. Un kur nu vēl angļu valodas ekspansija! Vai saprotat to latviešangļu valodu, kādā bieži vien dzird sabiedriskajā transportā sarunājamies jaunāko paaudzi? Šai ziņā draudus latviešu valodai jūt.

Vai skolās valodas mācīšana rit mūsdienīgi vai tā būtu jāmaina?

Es gan nestrādāju skolā, strādāju 13. un 14. klasē – ar augstskolas 1. un 2. kursa studentiem. Taču, cik esmu viesojusies skolās, runājusi ar skolotājiem un skolēniem, jūtu: skolēniem patīk latviešu valoda, viņi ir ieinteresēti, lepojas ar to, uzdod jautājumus, kas attiecas arī uz valodas kultūru. Es labprāt gribētu mācīties mūsdienu skolā.

Jūs saņemat skolu darba rezultātu!

Tas gan! Rezultāti ir ļoti dažādi, man ir ļoti daudz (šogad pat vairāki simti vienā semestrī) un dažādu studentu. Atkārtošos: strādāju ar labākajiem. Ja runājam par mazākumtautību studentiem, kas izvēlējušies studēt latviešu plūsmā, es viņus ļoti cienu un ar viņiem lepojos. Viegli nav, viņi cīnās, mācās, rezultāti ir labi. Viņi ikdienā atrodas ļoti latviskā vidē, kur skan un mācības rit latviešu valodā. Man nav studentu, kas latviski nerunā. No nelatviskas vides esmu pasargāta. 

“Mērnieku laiki” un modernie rakstnieki. Vai skolās pārlieku neaizraujas ar klasiku, jaunlaiku literatūru atstājot novārtā?

Jūsu jautājumā ir ietverts pasens, bet joprojām ļoti aktuāls mīts. Jau padsmit gadu skolā nav obligāti jālasa “Mērnieku laiki” un “Zaļā zeme”. Jā, ir bijuši studenti, kuri atzinuši – latviešu valodas skolotājai ļoti patikuši šie darbi, un arī mācību stundās tie lasīti; taču ir studenti, kas šos darbus nav lasījuši, jo viņu skolotāji izvēlējušies citus gan klasiķu, gan mūsdienu latviešu autoru darbus. Piemēram, vēstures romānu sēriju “MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Lasāmā literatūra ir atkarīga no skolas un skolotājiem, tā ir brīva skolas un skolotāja izvēle. Kaut gan nesen ģimenē ar lielu interesi noskatījāmies atjaunoto filmu “Mērnieku laiki”, ko mana meita komentēja: “Žēl, ka skolas laikā šādu filmu neredzēju! Būtu ar citādu interesi lasījusi.” Taču vērtēsim romānu ne jau no mērniecības procesu, bet valodas viedokļa. “Mērnieku laiku” valoda ir stilistiski ļoti bagāta, jo tajā savijas viss: 19. gs. t.s. veco latviešu, jauno latviešu, kārkuluvāciešu (mūsdienās varētu teikt – kārklangļu) valoda un vienkārši tukšvārdīgie runātāji – kā Pietuka Krustiņš. Vai šī krāšņā buķete neatgādina mūsdienu sabiedrību? Savulaik Nacionālajā teātrī uz “Mērnieku laiku” iestudējumu cītīgi veda skolēnus, lai grāmata nebūtu jālasa – izrāde bija veiksmīgs kompromiss starp mācību programmu un skolotāja izvēli.

“Ieteikums”. Vai to var saprast kā ko obligātu?

Nē! ...un jā... Paskatoties vārdu nozīmes skaidrojumus “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”: ieteikt – dot padomu, rosināt; noteikt – nolemt un paziņot. Noteikums – jau prasība ar izvirzītiem nosacījumiem. Izmantojot priedēkļus ie- un no-, veidojas zināma valodas spēle. Tāpēc vien, ka “ir ieteikums”, tas (dokuments, reglaments utt.) netiek ievērots! Noteikumi ir jāievēro, ieteikumi – nē, jo nav obligāti! Latviešu valodā ir vairākas nianses, kas mūs atbrīvo no obligātās ievērošanas. Tāda ir arī vēlējuma izteiksme (būtu vēlams vai nav vēlams, tātad drīkstu pārkāpt), arī ciešamā kārta atbrīvo no obligātuma!

No otras puses, man ir grūti paskaidrot, kāpēc bieži vien noteikumi, kas būtu svarīgi un nešaubīgi ievērojami, tiek dēvēti par ieteikumiem. Pieļauju, ka “pieņēmēji” mums nevēlas uztiept vai uzbāzt to obligātu vai piespiedu pildīšanu un solīdi pasaka “ieteikumi” (gan nerēķinoties ar sekām). Vēl piebildīšu, ka tie, kas piedzīvojuši un atceras totalitārisma periodu, ievēros noteikumus, ne ieteikumus. 

“Izaicinājums”. Cimds rokā un sarunbiedriem sejā – es jūs izaicinu.

Pārāk daudz un nevietā lietots! “Izaicinājums” patlaban ir viss! Jauns darbs, ziema, sals, slidens ceļš, pienākumi, gripa, vīruss, projekts utt. Kāda TV intervijā žurnālists jautā: “Kurš izaicinājums tev kutina nervus?” Ko lietot vietā? Katrā gadījumā lietojams cits vārds. Sals un ziema būs pārbaudījums un kādam, kurš kārtējo reizi nav gatavojies, pārsteigums. Jauns darbs būs prieks un pienākumi, ar un pret vīrusu jācīnās, projektā var iesaistīties ar interesi un prieku kā jaunā piedzīvojumā! Atzīmju izlikšana semestra beigās skolotājam un pasniedzējam būs sūrs darbs un pienākums.

Jāmeklē un jāatrod piemērotākais vārds. Runātājam vai rakstītājam trūkst laika izvēlēties precīzus, skaistus un piemērotus latviešu valodas vārdus. Vieglāk ir runāt vispārīgām vai modes frāzēm. “Izaicinājums” ir viens no modes vārdiem.

Vēl par modes vārdiem uzskatu “konsolidācija, optimizācija, harmonizācija”, kas amatpersonu runās ņirbēt ņirb. Ja šiem trim pievienojam “ietvaru” un “izaicinājumu”, smalka runa bez satura būs gatava trīs minūšu laikā. Sagatavošanās precīzai un skaidrai runai prasa laiku, vieglāk ir turpināt deldēt frāzes. Katram savs līmenis. Kam vārdu krājums nabadzīgāks, tas uz visu atrauc: “Forši!”, “Cik forši!”, “Bet forši!” Un tad atkal pārmetums skolotājam, ka tas negrib runāt modernā valodā, jo aizrāda skolēnam par viena “nabaga” vārdiņa “foršs” lietojumu. Bet, ja skolēnam viss ir “forši” un cita vārda nav? Nav jau runa par vienu “nabaga” vārdiņu, bet vārdu krājuma nabadzību kopumā. Un no šī viedokļa varbūt nebūtu slikti palasīt “Mērnieku laikus”, jo tur viss nemaz nebija tik “forši” – runāja daudz un dažādi.

“Izcirst” vai “cirst”. Jūsu priekšā ir krūmājs vai meža nogabals. Ko nu?

Cirst es vēlos vispār, izcirst es varu simtprocentīgi (“pa tīro”, pilnībā). Priedēkļiem latviešu valodā ir ļoti liela nozīme! Tie, starp citu, kā redzējām, maina arī vārda jēgu un nereti rada liekvārdību. Piemēram, es vēlos ko sākt, nevis “uzsākt” vai “aizsākt” (“aizsākt” nozīmē sākt un pamest, vai to mēs gribam?)! Es gribu “lietot”, nevis “pielietot”. “Konsultēt”, nevis “nokonsultēt”.

Kolēģe reiz kādā konferencē minēja piemēru no policijas ziņām, kurās bija teikts: kāds “pircējs” bija aizturēts veikalā par to, ka nokodies… desu. Zālē smiekli, uzreiz jau nevar saprast, par ko. Izrādās, vārdam “nokosties” taču ir arī cita nozīme – izdzert (parasti lielā daudzumā) alkoholisko dzērienu. Vai frāze karstā vasaras dienā: “Iedod nodzerties!” Un tad kāds man grib apgalvot, ka nevar latviešu valodā izteikties, ka latviešu valoda ir nabaga? Spēj tik domāt līdzi, kur kāds “izaicinājums” (šoreiz iederīgāks būs vārds “pārsteigums”) aprakts!
Izmantotas Toma Grīnberga un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Pievienot komentāru