Autors: Zemeunvalsts.lv

Nodokļus valstī nopelna tikai uzņēmēji!

Intervija ar Mārtiņu Barkānu, uzņēmēju

Pēc vēlēšanām valdība tika veidota ilgi un dikti…

Notikumu secība valdības veidošanā bija sagaidāma, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus. Pirms vēlēšanām bija jūtams, ka, neskatoties uz ekonomisko izaugsmi, ir pietiekami daudz cilvēku, kurus neapmierina politiskās norises valstī un pie varas esošo darbība. Acīmredzot, daļa sabiedrības ir salīdzinājusi Latviju ar citām valstīm. Filozofiski varam spriest, ka liela daļa cilvēces problēmu rodas no salīdzināšanas vien. Atrodoties vienotā ekonomikas zonā – Eiropas Savienībā, redzam, ka neesam turīgākā valsts un, lai arī esam ievērojami paaugstinājuši savu labklājības līmeni, turpinām salīdzināt un redzam, ka kaimiņos ir labāks tas un tas, otrpus jūrai ir labāks kas cits un vēl kaut kur labāks ir kas pavisam cits. Soli pa solim tas veido auglīgu augsni populismam. Mēs redzam klasisku populisma problēmu – ir daudz ideju, uz kuru viļņa var “tikt” parlamentā, bet spējas racionāli vadīt sabiedrību kopīgas, labākas nākotnes vārdā… nav, vai tā ir zudusi! Tālab ir notikumi, ko vērojām vairākos cēlienos un, izskatās, ka izrāde ir tikai sākusies.

Vai, nonākot Saeimā, cilvēks ar vislabāko gribu un nodomiem var ko reāli mainīt?

Personības vienmēr ir veidojušas vēsturi. Nekad nav uzcelts piemineklis kādam kolektīvam, bet ir pieminekļi personībām! Daudz redzēta aina kolektīvās lēmējinstitūcijās (ne tikai Saeimā, bet arī akcionāru sapulcēs): cilvēki ar personisko harizmu un pārliecību spēj panākt rezultātus, kas var būt pretrunā vairākuma gribai. Tikai pateicoties cilvēka spējām pārliecināt un aizraut! Tā ir mūsu valsts problēma – mums trūkst valstsvīru un personību, kas spēj aizraut un “vest sev līdz” cilvēkus! Protams, nevar aizmirst vienu – gana harizmātiski bijuši daudzi pasaules diktatori!

Eiropa – plaša, dažāda, liela. Vai viss no Eiropas politiskajiem centriem nekritiski pieņemams un uzklausāms?

Eiropas Savienība pirmsākumos ir veidota, pamatojoties uz brīvā tirgus idejām un principiem. Nojaucot robežas, panākam labāku sadarbību. Valstis, kas sadarbojas, savstarpēji nekaros, kas, paskatoties Eiropas vēsturē, ir ļoti būtiski. Simtgadu, Septiņgadu, Ziemeļu un citi kari – tas viss ir pieredzēts. Eiropas tautas izsenis bijušas ar dažādām ambīcijām un “savstarpēji kašķējušās”! Liela daļa ES pamatu ideju balstās uz atvērtām robežām un sadarbību, kas zināmā mērā garantē dalībvalstu drošību.

Fakts, ka vienlaicīgi Eiropa slimo ar vēlmi “būt mammas vietā”, ir redzams. Nav vērts runāt par dīvaino veidojumu – ES pārvaldes institūcijām. Bet – piemēram – Francijā darba drošības un aizsardzības likumi gadu desmitiem nav ļāvuši strauji attīstīties uzņēmējdarbībai, un franču uzņēmējs nereti domā, ka dzīvo labi attīstītā sociālisma valstī. To redzam arī pēdējā laika protestos (Francijā), kur sistēmas “brīvlaišana” (liberalizācija) radusi pretestību. Dalībvalstu iekšējā ideoloģija un filozofija arī veido kopējo ES politiku un sociālisma idejas pamatā ir valsts rūpes par vājajiem un ne tik gudrajiem; visiem jādod vienādas iespējas. Humānisma principi ir daudzšķautņaini, bet dažas sastāvdaļas dzīvē transformējas pārspīlēti. Vispārējās cilvēktiesības un vērtības ir pēdējo gadsimtu lolota ideja, par ko ES iestājas. Ja salīdzinām, pieļauju, Eiropā ir patīkamāk uzturēties un dzīvot nekā valstīs, kurās cilvēkam kā personībai nav nekādu tiesību vai nozīmes.

Vai Latvijā pareizi lieto vārdu “politiķis”? Cilvēks nolēmis iesaistīties politiskās aktivitātēs, dažus mēnešus piedalījies vēlēšanu kampaņā, nonācis Saeimā vai Domē. Vai mēs viņu uzreiz varam saukt par politiķi, tikai tāpēc, ka viņš kaut kur “atrodas”?

Domāju, mūsdienās diezgan ātri tiek piekarinātas “birkas” un zvaigznītes padarītas par zvaigznēm. Tā nenotiek politikā vien, tas vērojams sabiedrībā kopumā. Kādi ir mūsu eksperti nozaru un sabiedrības jautājumos? Varam diskutēt, cik kvalitatīvi ir mūsu kultūras guru, ko ceļam saulē un slavējam. Vai cilvēku, kas spēj uzkāpt uz skatuves un kaut cik precīzi nodziedāt, mēs atalgojam tikai par šo apņēmību un sākam uzskatīt par augstas klases profesionāli? Problēma ir talantu krājuma (rezervju) trūkums, kā rezultātā mēs saņemam vai iztiekam ar to, kas mums ir. Ja būtu vairāki simti ļaužu, kas gan profesionāli, gan ar ideju un pārliecību par to, rīkotos, balstoties uz faktiem un analīzi, domāju, mūsu politika būtu daudz profesionālāka. Šobrīd, klausoties politiskās diskusijas, to saturs un veids daudz neatšķiras no sabiedrībā notiekošajām sarunām pie pilnas glāzes, cepot gaļu. Tas rāda izglītības un sapratnes līmeni.

Runājot par mežu nozari un izglītību, īsā laikā ir dzirdēti vairāki viedokļi par profesionāļu trūkumu. Izglītība un profesionāļi. Vai Latvijā ir problēmas?

Domāju, ka izglītības sistēma ir birokratizējusies visaugstākajā mērā. Tajā (sistēmā) svarīgāki ir priekšraksti, koncepcijas, formalitātes, rakstu darbi, kādā brīdī zaudējot saturu un jēgu: kāpēc mēs to darām. Šai ziņā, skatoties uz vidusskolas posmu, kur ar “Iespējamās misijas” starpniecību mēģināja ieviest izmaiņas, radot jaunu skolotāju paaudzi ar citu pasaules izjūtu un uzskatiem, redzam, ka šādas iniciatīvas būtu tikai un vienīgi atbalstāmas! Ja runājam par profesionālo izglītību, pastāv atšķirības. Piemēram, juristi uzskata, ka viņu nozarē viss ir kārtībā, un arī mēs redzam, ka augstskolas “ražo” dažāda profila un raudzes juridiskos speciālistus. Ikdienā, sastopoties ar pārtikas ražošanas nozares ļaudīm, redzu, ka zināšanu pieejamība ir ļoti ierobežota – par katru jautājumu vai tēmu mums ir daži speciālisti, kas tiek uzskatīti kā nozares korifeji. Visbiežāk tie strādā kādā šaurā specifikācijā vai projektā, tēmā, attīstot zināšanas, bet – solis pa labi vai kreisi viņiem var radīt problēmas. Ja skatāmies noteiktas zinātnes vai biznesa nozares, mums nav daudz mācībspēku, kas tajās dziļi un pamatīgi (līdz saknei) kaut ko saprastu un orientētos. No daudzu nozaru viedokļa – kvalificētu un labi sagatavotu speciālistu atrašana ir problēma! Protams, mūsdienās norišu ātrums sabiedrībā ir tik liels, ka apgalvot: viss, ko iemācīsies augstskolā, sacīsim, līdz 24 gadu vecumam, veidos zināšanu bāzi visam mūžam, būtu vieglprātīgi un iluzori. Nozīmīgs izglītības sistēmas mērķis būtu iemācīt prasmes un vēlmi visu mūžu mācīties, papildināt zināšanas, saprast, kas ir svarīgi! Ne tik sen kādā zinātnieku forumā tika pasniegts apbalvojums par pētījumu ar aptuveno nosaukumu “Saules paneļu darbības efektivitātes mērīšana uz Rīgas jumtiem”, it kā labi skan – augsta līmeņa zinātne, pieredzējis cilvēks, bet man tas atgādināja augstskolas studenta kursa darbu.

Daudzi cilvēki, jautāti par attiecībām ar valsti, kā galveno nosauc: “Lai netraucē!”

Uzsākot darbību pārtikas ražošanas nozarē pirms apmēram 9 gadiem, domāju, ka regulējošo institūciju vieta un nozīme būs lielāka. Tā noteikti ir, bet vārds “traucē” nebūtu pareizais. Nevaru sacīt, ka mūs traucē, drīzāk problēma ir birokrātisko normu un prasību apjomā, kas nav mazs! Tā ir kopīga Latvijas mazo uzņēmēju problēma. Formāli skatoties, mēs vai ik dienu pārkāpjam kādu regulu vai normatīvo aktu dažādās sfērās, kurās valsts mēģina ieviest regulējumu. Katrā no sfērām – nodokļi, vide, pašvaldība utt. – ir gūzma regulējošu aktu, kuru precīza un absolūta izpilde nav iespējama – tad mēs “ražotu” tikai papīrus. Sagatavotus, noformētus, aprakstītus papīrus. Tā ir fundamentāla valsts problēma. Vārds “traucē”, ko minēji, manuprāt, nozīmētu nepārtrauktu “piekasīšanos” par šo aktu un regulējumu izpildi un pārbaudi. Cik jūtams, pēc ekonomiskās krīzes ir radīta sajūta, ka “mēs uz ledus gabala esam palikuši mazāk”, un galu galā uzņēmēji pilda valsts budžetu. Neviens cits! Politikas princips (ko gan ieviesa un aktualizēja nesen) – vispirms skaidrot, pēc tam sodīt – ir labāks. Es teiktu – situācija pie mums kļuvusi mierīgāka, līdzsvarotāka, saprātīgāka!

Kam domāti šie daudzie regulējošie apraksti? Ir versija, ka eksistē daudzu atbildīgo personu bailes: “Ja kas notiek…” No kā mums bīties?

Tā ir daļa no tās filozofijas un uzskatiem, par ko runāju sarunas sākumā! Eiropas liberālā doma ir: atbildēt sabiedrībai par to, kas noticis, novelt atbildību par savu personisko izvēli uz sabiedrības pleciem. Varbūt tas nav korekts piemērs, bet – vai sakārtoti dokumenti var novērst nelaimes gadījumu vai avāriju? Vai paraksts žurnālā par darba drošības instruktāžu mūs vienmēr pasargās? Paraksta brīdī atbildība, ja tā var teikt, tiek dublēta vai pārspēlēta (piespēlēta) citam! Tas, savukārt, rada situāciju, kur ikdienā daudzie un dažādie priekšraksti tiek pārkāpti, kas atkal padara pieņemamu vēlmi pārkāpt visus priekšrakstus. Ja cilvēks ikdienā tiek apkrauts ar bieži vien absurdām un pārmērīgām normām, kas pieņem (kuru pieņēmēji uzskata), ka cilvēks ir idiots, kam jāsaka priekšā, ko drīkst vai nedrīkst, mēs nonākam pie sabiedrības, kurā to visu neievēro principiāli. Neievēro vienreiz, otru, trešo… Zūd robeža starp sajūtu – kuras lietas ir svarīgas un būtu jāievēro, un kuras lietas nav būtiskas.

Vai Abavas vīna dārzi joprojām ir tālāk Eiropas ziemeļos esošie?

Par vīna darīšanas norisēm Latvijas teritorijā būtu jāpiemin trīs posmi. Senākais – hercoga Jēkaba valdīšanas laiks un viņa eksperimenti ar dažādām lietām. Stikla ražošana, pulveris… Tolaik Kurzemē eksperimentēja arī ar vīnogu audzēšanu. Cik veiksmīgi tas noritējis – to jau varam uzskatīt par leģendu. Jāņem vērā, ka pirms dažiem gadu simtiem vārds “vīns” bija saprotams ar citu garšas un kultūras izpratni. Eksperimenti un hercoga laika norises būtu jāskatās kontekstā ar klimatu, jo ir bijuši siltāki un aukstāki periodi un, ir aizdomas, ka iestājoties tam periodam, ko vēsturē dēvē par mazo ledus laikmetu, vīnogas arī Kurzemē izsala. (Hercogs Jēkabs valdīja no 1642. līdz 1682. gadam. Aukstuma periodi, ko mēdz dēvēt par “mazajiem ledus laikmetiem” pēc Jēkaba bija ap 1770. gadu un ap 1850. gadu.)

Nākamais periods ir 1936. gads, kad kurināšanai Abavas ielejā visos iespējamos veidos izmantoja koksni, un ieleja faktiski bija “brīva” no kokiem. Skatoties senus fotoattēlus – lielākā daļa krūmu un mežu ir izcirsti! Viesojoties Sabilē un uzklausot stāstus par bēdīgo ekonomisko stāvokli, Kārlis Ulmanis “pameta ideju par vīnogu stādīšanu”. Tajos gados bija pierasts vadonim pretī nerunāt, Pūres dārzkopības speciālisti radīja Vīna kalnu, bet še nevar runāt par vīna darīšanu, jo tais laikos vīnogas uzskatīja par vērtīgām pārtikas ogām un audzēja siltumnīcās. Jāņem vērā, ka, iestādot vīnkoku, līdz ražai tiek apmēram četros gados. Četri gadi pēc 1936. gada – padomju okupācija un par vīnogām parūpēties aizmirsa.

Jaunākā laika periods. Skatoties uz minēto vēsturisko kontekstu, entuziastu grupa Sabilē atjaunoja vīnogu stādījumus, kuri pamatā tika veidoti no padomju laikos Latvijā selekcionētām vīnogu šķirnēm. Sabile ir īpaša vieta, kur vietējo selekcionāru darbs ir redzams un pārbaudāms dabā.

Ļoti jau gribētos ar kaut ko izcelties mūsdienās, bet Sabile nav tālākā vieta Eiropas Ziemeļos. Vīnogas audzē Somijā, samērā plaši arī Igaunijā un – tepat pie mums – Ziemeļlatvijā. Protams, mūsu apstākļos katrs “grāds siltuma” vīnogu audzēšanai palīdz.

26.04.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri