Teju vai gadu solītās nodokļu reformas vietā ir atsevišķi kosmētiski, dekoratīvi grozījumi nodokļu likumos, vienlaikus 2024. gadā daudzi uzņēmumi varēs izjust pārmaiņas nodokļu kontroles procedūrās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērinātu revidentu komercsabiedrības SIA Ievas Liepiņas birojs vadītāja Ieva Liepiņa. Viņai esot skumji, ka valstij nav vidēja termiņa nodokļu sistēmas plāna un viss notiek pēdējā brīdī, gluži kā nemitīgā ārkārtas stāvoklī, kas diemžēl ir izdevīgi tiem, kuri duļķainā ūdenī jūtas labāk un arīdzan kontrolētājiem ir “brīvākas” rokas, jo tā var mainīt nosacījumu, kad vien ir tāda vēlme un par to pat īsti neinformēt nodokļu maksātājus, kurus tas varētu skart.

Kāda ir pašreizējā situācija?

Dīvaina, jo teju gadu – kopš 2022. gada nogales tiek solīta vērienīga nodokļu reforma, kura spēšot risināt ne vienu vien sasāpējušu jautājumu. Saeimā ir iesniegts 2024. gada valsts budžeta projekts un to pavadošo nodokļu normatīvu grozījumu projekti, kurā šo nodokļu refomu “ieraudzīt” nav iespējams. Jā, ir vairākas pozitīvas iniciatīvas! Piemēram, priekšlikums – darba devējam nebūs jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par darbinieka augstākās izglītības mācību maksas segšanu, tiesa gan tikai medicīnas pakalpojumu jomā. Protams, lai tā būtu, vajadzēs izpildīties vairākiem kritērijiem, kas nozīmē pamatīgu birokrātiju. Apsveicama ir veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summas paaugstināšana no pašreizējiem €426.86 līdz €750. Bet tas arī lielos vilcienos viss. Radikālu nodokļu pārmaiņu 2024. gada sākumā nebūs, dārgāki kļūs alkoholiskie dzērieni un tabakas izstrādājumi, tiks paaugstināta minimālā alga (no €620 līdz €700), līdz ar to būs arī augstāks minimālais VSAOI maksājums.

Ko vēlējāties sagaidīt?

Vairāki nodokļu likumi drīzāk atgādina salāpītu deķi, jo veiktas daudzas izmaiņas, pat grozījumu grozījumi, kurus ir grūti izprast. Tā 2024. gadā varēsim svinēt likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30 gadu jubileju, likuma “Par nodokļiem un nodevām” 29. gadadienu. Pārdomāta un apjomīga nodokļu sistēmas reforma fiziski un morāli novecojušai nodokļu normatīvo aktu bāzei būtu vairāk nekā nepieciešama. Kāpēc? Tāpēc, ka abi minētie normatīvie akti gadu desmitiem ir tā piesātināti ar grozījumiem, uzlabojumiem, svītrojumiem, ka vismazāk aizsargātajai nodokļu maksātāju grupai – fiziskajām personām – ienākumu nodokļa aprēķināšanas sistēma, tostarp saimnieciskās darbības uzskaite un apliekamā ienākuma noteikšana, ir nesalīdzināmi sarežģītāka, nekā uzņēmumiem. Interesanti, ka fizisko personu ienākumu nodokļa aprēķināšanas nianses un iesniedzamās gada ienākumu deklarācijas aizpildīšanas kārtība mainās ik gadu, un cilvēks, kam nav speciālu padziļinātu nodokļu un finanšu zināšanu, nedz spēj izsekot, nedz izprast maksājamo nodokļu aprēķināšanas ceļu, jo virkne algoritmu ir paslēpti gada ienākumu deklarācijas formā un fiziskā persona nekādi nevar zināt, kāda būs, piemēram, VID piemērotā gada vidējā svērtā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Tieši tāpēc jau ilgstoša ir diskusija par nepieciešamību vienkāršot fiziskas personas nodokļu aprēķināšanas un deklarēšanas kārtību, kas nenoliedzami radītu daudz pozitīvāku attieksmi pret nodokļu administrēšanu un veicinātu vēlmi maksāt nodokļus un dzīvot “ar mierīgu sirdi, naktīs guļot mierīgi”. Vai tiešām valstij, valdošajiem politiskajiem spēkiem, ir izdevīgāk, ja fiziskās personas deklarāciju iesniedzēji ik gadu sadusmojas? Kāpēc? Vairums nespēj patstāvīgi pareizi aizpildīt valsts prasīto deklarāciju un nesaprot, kā EDS sistēmā radušies konkrētie skaitļi (gan par to, kas jāpiemaksā, gan – par ko)? Procesu vēl vairāk sarežģī fakts, ka nodokļu normatīvi nemainās, bet nodokļu administrācija ir kaut ko mainījusi savā izpratnē, proti, tā, kā bija, pildot deklarāciju par 2021. gadu, vairs nav, deklarāciju pildot par 2022. gadu.

Bija sagatavots un Ministru kabinetā akceptēts grozījumu projekts par vispārējo ienākumu deklarēšanu, kurš pēc dažām dienām tika “izņemts” no aprites.

Par ēnu ekonomiku Latvijā un tās apkarošanu runāts daudz. Šogad valdības sēdē tika izskatīts un akceptēts sagatavotais grozījumu projekts iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumā, kurš vairumam Latvijas iedzīvotāju paredzēja obligātu gada ienākumu deklarācijas iesniegšanu, tajā norādot ne tikai saņemtos algotā darba (pensijas, pabalstu) ienākumus, bet arī dāvinājumus, kuru apmērs pārsniedz €100 vērtību, kā arī ienākumus no privātās mantas pārdošanas. Dažas dienas vēlāk šis projekts tika “paņemts atpakaļ”. Gribu atgādināt, ka par nepieciešamību deklarēt visus ienākumus tika runāts vēl šā gadsimta sākumā, kas rezultējās ar pirmo soli 2012. gadā, ar tā dēvēto sākumdeklarāciju. Nekādi citi soļi šajā virzienā nav sperti. Pašlaik, lai sāktu visaptverošu fizisko personu ienākumu deklarēšanu un to kontroli, vismazāk aizsargātajai iedzīvotāju grupai būtu jāatceras, kas vispār bija sākumdeklarēšana, kas tajā tika deklarēts un jāveic visu 10 gadu laikā veikto darījumu atcerēšanās un grāmatvediskā uzskaite. Faktiski, politiskās gribas perspektīvas nodokļu plānošanas neesamība ir radījusi situāciju, kurā cilvēkam nāksies meklēt profesionālu konsultantu palīdzību, lai spētu “uzkāpt” uz visu ienākumu deklarēšanas ceļa. Tas radīs tikai stresu, neapmierinātību un pretestību, un nevis pret kādu konkrētu politiķi vai ierēdni, bet gan valsti kopumā.

Sākotnējā vēlme bija deklarāciju ieviest ikvienam, pat zīdaiņiem, tas nekas, ka tajā jāraksta nulles ieņēmu ailēs un varbūt vecāku pirkumi – pamperi, apģērbs, pārtika “jāpieskaita” kā dāvinājums, prasot ikvienam norādīt pat tos datus, kuri jau ir atrodami valsts reģistros. Uzvarēja veselais saprāts un sākumdeklarāciju nācās aizpildīt tikai tiem, kuriem bija antikvāri priekšmeti, īpašumi, transportlīdzekļi ārzemēs vai nauda glabājās mājās zemes bankā. Vai ierēdņiem nav ar ko nodarboties un labākais veids būtu tracināt seniorus, kuri saņem mazāk par €500, lai viņi pilda ienākumu deklarācijas tikai EDS, nezinot, kas tā ir?

Ienākumu deklarācija ir vajadzīga konkrētai iedzīvotāju grupai, kuru dzīves līmenis neatbilst oficiāli deklarētajiem ienākumiem, ne 80-90 gadu veciem sirmgalvjiem, kuri patiesi neko nezina par EDS un “uz rokas” saņem mazāk par €500 mēnesī. Jau kuro gadu ik vasaru apciemoju radiniekus cienījamā vecumā, kuri saņem pensiju, un palīdzu aizpildīt iedzīvotāju ienākumu deklarācijas, lai valsts viņiem atmaksātu no nelielās pensijas samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli €10-50 apmērā par viņu pašu apmaksātajiem ārstniecības pakalpojumiem. Domāju, pašreizējā kārtība viņus savā ziņā padara par tādiem kā otrās šķiras cilvēkiem, jo pēc likuma viņiem pienākas, bet, ja cilvēks nezina un nemāk aizpildīt EDS formu, nekas nepienākas. Tas nav nedz taisnīgi, nedz likumīgi, tā nedrīkstētu būt.

Vai dāvanu deklarēšana virs €100 panāks ēnu ekonomikas sarukumu un valsts iekasēs papildus desmitiem un simtiem miljonus eiro? Vai nebūs pretējs efekts, kad kontrolētājiem vairāk darba, bet cilvēks, pats nezinot, būs kļuvis par blēdi vai pārkāpēju, jo nebūs ko norādījis deklarācijā?

Ja citur šo jautājumu var risināt saprātīgi, arī Latvijā tas ir īstenojams. Bet nav nekādas atdeves un lielas jēgas no cilvēku ienākumu deklarācijām, kurās ir nulles vai daži tūkstoši eiro un kuri dzīvo ļoti pieticīgi. Jēga ir tikai deklarācijām, kuru ienākumi ir, piemēram, minimālās algas līmenī, bet to iesniedzēji dzīvo ar vērienu, kas acīmredzami neatbilst ienākumu apmēram. Jāņem vērā, ka šogad ir stājušies spēkā grozījumi, kuri juridiskajām personām paredz drastiskāku kontroli saistībā ar nodokļiem un to “pirmos ziediņus un augļus” varēs nobaudīt jau 2024. gadā.

Kur tie ir?

Neraugoties uz mistiskiem nostāstiem apvītās nodokļu reformas neesamību, 2023. gads ir nesis nozīmīgas pārmaiņas VID nodokļu kontroles procedūrās. Proti, šā gada 30. jūnijā spēkā stājās grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kas nosaka jaunu nodokļu kontroles shēmu un iezīmē būtiski agresīvākas nodokļu iekasēšanas ēras sākumu. Tika ieviests jauns nodokļu kontroles veikšanas mehānisms – nodokļu administrācijas pārbaude, kuras laikā tā izvērtē un pārbauda deklarācijās norādītās informācijas atbilstību normatīvajiem aktiem, VID atbilstoši tā rīcībā esošajai informācijai un faktiskajam stāvoklim veic atsevišķu nodokļu maksātāja grāmatvedības dokumentu un nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības veikšanas vietas pārbaudi, kā arī citas darbības, kuru rezultātā kontrolē atsevišķu nodokļu (nodevu) vai muitas normatīvo aktu ievērošanu. Paredzēti četri scenāriji, kā tiek izbeigta nodokļu administrācijas uzsāktā nodokļu kontrole:

1) pieņemot lēmumu par nodokļu kontroles izbeigšanu, ja pārbaudes rezultātā netiek noteikti papildu nodokļu (nodevu) maksājumi budžetā;

2) ar vienošanas līguma noslēgšanas dienu;

3) ja nodokļu maksātājs nav novērsis nodokļu administrācijas konstatētās neatbilstības vai nav iesniedzis pamatotu izskaidrojumu, vai nav noslēdzis vienošanās līgumu, izdodot nodokļu kontroles rēķinu;

4) pieņemot lēmumu par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, ja nodokļu kontrolē konstatēto neatbilstību ietekmi uz nodokļu maksātāju nodokļu (nodevu) saistībām bez papildus pierādījumu iegūšanas nav iespējams noteikt.

Vēršu uzmanību, ka minētie grozījumi paredz, ka nodokļu revīzijas rezultāts un nodokļu administrācijas lēmums tagad ir galīgs un nepārsūdzams. Paredzams, ka šīs nodokļu kontroles reformas ieviešana saīsinās pārbaužu veikšanas periodu, vienkāršos nodokļu pretenziju piestādīšanu (nodokļa rēķinā) un minētais nodokļa rēķins būs norādītajā termiņā apmaksājams, tikai pēc tam rodot nodokļu maksātājam iespēju apstrīdēt nodokļu rēķinā ietvertās summas. Cik zinu, pirmās pārbaudes, balstoties uz šo jauninājumu, jau ir notikušas, atliek gaidīt rezultātus. Pieļauju, ka tie varētu būt pārsteidzoši un attiecīgi uzņēmumi varētu tikt pielikti pie publiskā kauna staba.

Vai Latvijā tiek ieviests publiskais kauna stabs blēžiem?

Ja tas būtu attiecināms tikai uz reāliem nodokļu nemaksātājiem, krāpniekiem, blēžiem, tā būtu viena situācija. Diemžēl, pie tā var tikt “pienagloti” arī tie, kuri maksā nodokļus, bet kuriem ir strīds ar nodokļu administrāciju, kas “pārbauda” attiecīgos dokumentus ilgāk nekā parasti, un tie uz kādu laiku “kļūst par nodokļu parādniekiem”. Tas, ka Latvijā jau daudzus gadus pastāv uzņēmēju reitings – trīs līmeņu padziļinātās sadarbības programma – ir visiem zināms, taču būtisks jauninājums tiks ieviests no 2024. gada, kad VID nodrošinās Latvijas uzņēmumu reitinga publiskošanu. Kopumā uzņēmumi varēs saņemt vienu no pieciem reitinga kopējā novērtējuma vērtējumiem, kas būs redzams publiski. Reitinga kopējais novērtējums tiks nodrošināts komercsabiedrībām, ārvalstu uzņēmumu filiālēm, zemnieku saimniecībām, zvejnieku saimniecībām, individuālajiem uzņēmumiem, ja tie gatavo gada pārskatu. Tiek skaidrots, ka jaunajai sistēmai ir divi uzdevumi. Pirmkārt, uzņēmumi detalizēti redzēs paši savu nodokļu nomaksas disciplīnu, kas ietekmē un no kuras atkarīga tālākā sadarbība ar VID. Otrkārt, vispārīgā līmenī, bez detalizācijas, reitings būs redzams publiski, kas atvieglos uzziņu par uzņēmuma situāciju tā sadarbības partneriem, klientiem un citiem interesentiem. Lai arī uzņēmumu reitinga kopējam novērtējumam būs informatīvs raksturs, tas var pārvērsties par savdabīgu ieroci tirgus pārdalei, startēšanai publiskajos iepirkumos, var būt iemesls citiem sadarbības partneriem atteikties no tāda sadarbības partnera, kurš ir pie “kauna staba” utt. Kāpēc? Normatīvajos aktos nav paskaidrots, kādos gadījumos nodokļu administrācija liks konkrēto uzņēmumu “pie kauna staba” – ja uzņēmuma nodokļu parāds uz konkrētu datumu pārsniegs, piemēram, €100, ja tas nebūs līdz konkrētam datumam iesniedzis kādu atskaiti vai pārskatu, varbūt paskaidrojumu, vai ar konkrēto uzņēmumu nodokļu administrācija strīdu risina tiesā, kur vēl nav galīgā nolēmuma. Un ko darīs, ja pēc piecu gadu tiesvedības uzņēmums būs savu taisnību pierādījis tiesā? Konkrēti kurš (ierēdnis, priekšnieks vai varbūt iestāde) maksās par sabojāto reputāciju un biznesa zaudējumiem? Neviens! Bažījos, ka nodokļu administrācija pēc saviem ieskatiem varēs “marķēt” nodokļu maksātājus, kas, savukārt, var radīt neprognozējamas sekas. Ir uzņēmēji, kuri uzskata, ka “publiskais kauna stabs” ir totalitāra režīma iezīme, kuru līdz šim izmanto tikai viena valsts Āzijā. Jārēķinās, ka var mainīties nodokļu administrācijas interpretācija, pieeja, metodika kaut kādu darījumu klasifikācijā un vērtējumā, piemēram, veicat darījumus ar uzņēmumu, kurš ir “pie kauna staba”, sniedziet paskaidrojumus, kāpēc turpiniet sadarbību, vai arī paši nonāksiet pie šī kauna staba.

Vai ir kādi konkrēti piemēri?

Diemžēl, bet ir, jo ir bijuši precedenti, kad mainās nodokļu administrācijas pieeja un metodika, kaut arī grozījumi attiecīgos nodokļos, to aprēķinus koriģējošas izmaiņas nedz Ministru kabinetā, nedz Saeimā nav bijuši. Piemēram, 2018. gadā tika veikta uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma, kad tas bija jāmaksā tad, kad tiek izmaksātas dividendes vai veikti pirkumi (darījumi), kas pielīdzināti dividenžu izmaksai. Vienlaikus MK noteikumi, kādai būtu jāizskatās šī nodokļa deklarācijai, vairāk atgādina labo nodomu protokolu ar dzejas rindām, kuras var saprast, kā vēlas. Rezultātā nodokļu administrācija uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normas saprata citādāk, nekā nodokļa maksātāji. Viens piemērs – aizdevumu izsniegšana saistītajām personām, kurus drīkst izsniegt bez šī nodokļa samaksas līdz vienam gadam, ja atmaksa notiek vēlāk, par aizdevuma summu ir jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis. Ir bijuši precedenti, kad uzņēmums samaksā peļņas nodokli par aizdevumu saistītajam uzņēmumam, lai būtu mierīgāka dzīve, un cer, ka to varēs atgūt nākamajā gadā, jo parādnieks atmaksājis parādu, pārsniedzot 12 mēnešu termiņu. Savukārt nodokļu administrācijas EDS sistēma neko tādu nepieļauj un šo iepriekš samaksāto un nākamajā gadā atgūto uzņēmumu ienākuma nodokli var izmantot tikai kā ieskaitu (maksājumu) tikai un vienīgi kā uzņēmuma ienākuma nodokļa samazinājumu par izmaksātajām dividendēm. Ko darīt, ja dividendes netiek dalītas? Nosacīti atgūtais nodoklis paliek valsts rīcībā uz nenoteiktu termiņu. Likumā par par šādu mehānismu nav ne rindkopas, ne vārda. Faktiski nodokļu administrācija noteica spēles noteikumus spēles laikā. Vēl viens piemērs, kurā gan varu izprast nosacījumu izmaiņas. Proti, uzņēmumi saņēma C19 pandēmijas granta maksājumus un jautāja, kur šo ienākumu drīkst tērēt? Sākotnēji skanēja atbilde, ka šo naudu var izmantot arī dividenžu izmaksai īpašniekiem, kas arī tika salīdzinoši plaši izmantots. Pēc vairākiem mēnešiem šāda prakse tika aizliegta bez jebkādiem normatīvo aktu grozījumiem. Tie nav labas pārvaldības prakses piemēri, kaut arī tieši valsts pārvaldei būtu jābūt pirmrindniecei šajā jomā.

Tātad vajadzīgas izmaiņas esošajā uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēmā?

Pašlaik tādas ir sagatavotas un tiek attiecinātas uz finanšu iestādēm, kurām, pretēji esošajai uzņēmumu ienākuma nodokļa būtībai – peļņas nodokli maksā tikai tad, kad tiek izmaksātas dividendes,– šis nodoklis būtu jāmaksā no gūtās peļņas, neatkarīgi tiek vai netiek izmaksātas dividendes. Tajā pašā laikā nav redzams grozījumu projekts uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, ko paredz ES direktīva, kura prasa regulāriem dividenžu maksātājiem samazināt uzņēmuma ienākuma nodokļa likmi jau no 2024. gada 1. janvāra, bet no 2025. gada pārējā direktīvas prasība par diferencētu uzņēmumu ienākuma nodokli. Vai atkal šāda ES prasību ieviešana Latvijā notiks ļoti lielā steigā un dažas dienas pirms oficiālā ieviešanas termiņa, rādīs laiks. Jebkurā gadījumā nodokļu izmaiņām ir jābūt zināmām vismaz gadu pirms to stāšanās spēkā un pirms to pieņemšanas par tām ir jābūt diskusijām, kurā iesaistīti nodokļu maksātāji, nevis tikai nodokļu iekasētāji un politikas veidotāji. Tāpat jābūt skaidrai iekasēšanas metodikai, tā nedrīkst mainīties “spēles” laikā tikai tāpēc, ka nodokļu administrācija ir mainījusi savu sākotnējo viedokli vai pieeju. Tā būtu valsts labā prakse, jo galu galā uzņēmēji ir tie, kuri maksā nodokļus valsts makā, ko politiķi pārdala sabiedrības vajadzībām. Skumji, ka valstij nav nedz vidēja, nedz ilgtermiņa nodokļu sistēmas plāna un viss notiek pēdējā brīdī, it kā valsts nemitīgi atrastos ārkārtas stāvoklī, kas diemžēl ir izdevīgi tiem, kuri duļķainā ūdenī jūtas labāk un arīdzan kontrolētājiem ir “brīvākas” rokas, jo tā var mainīt nosacījumu, kad vien ir tāda vēlme un par to pat īsti var neinformēt tos, kurus tas varētu skart.