Nodarboties ar zinātni ir lieliski!

Zemeunvalsts.lv | 24.07.2019

Intervija ar Dagniju Lazdiņu, LVMI “Silava” meža atjaunošanas, ieaudzēšanas un kokaugu stādījumu ārpus meža zemēm radošās grupas vadošo pētnieci

Jūs gada sākumā piedalījāties meža īpašnieku biedrības kopsapulcē, kurā meža īpašniekus uzrunāja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards. Kāds iespaids radās par ministru?

Ministrs bija tikko sācis strādāt un, domāju, tā bija viņa iepazīšanās un pirmās sarunas ar meža nozares pārstāvjiem. Kā zināms, pirms tam viņa saskare ar mežu vairāk bija dabas aizsardzības jautājumos, nevis saistībā ar mežkopību, kas ietver kokaudžu kopšanu, audzēšanu, protams, arī koksnes ieguvi. Vērtējums būtu pāragrs – ja tikšanās ar ministru vēlreiz būs pēc gada, kad viņš būs iepazinies un redzējis, kā risinās procesi nozarē, varēsim secināt! Tikšanās pagāja labvēlīgā gaisotnē, ministrs pieminēja LVMI “Silava” apmeklējuma laikā redzēto un uzteica vietējo mežzinātnieku veikumu, bet es nudien to sauktu par iepazīšanos! Kad sākam, mums ir priekšstats, kā vajadzētu darīt, bet, tikai ķeroties pie darba, top skaidrs, kā tieši būs jāstrādā un jādarbojas.

Cik liels ir jūsu meža īpašums?

Neliels. 10 un 5 hektāri Alūksnes novadā. Netālu no maniem mežiem ir Igaunijas robeža. Daļu meža mantoju, daļu “piepirkām klāt”. Pirkums notika vairāk emocionālu apsvērumu dēļ, jo tas atrodas netālu no mantotā, Vaidavas upes krastos – tātad aizsargjoslā. Man pieder gan vecs mežs, gan jauns mežs, gan atjaunojams mežs, gan ir aizsargjosla ar baltalkšņiem, pārplūdis krūmājs un “uzpludināta” upe – 15 ha ir liela daudzveidība.

Vai upi uzpludinājis bebrs?

Nē, cilvēks! Atjaunojamā elektroenerģija. Uz upes atrodas un darbojas elektrostacija.

Tā kā lielu laiku dzīvē veltu zinātnei un pētījumiem, mežs man pieder, tas tiek pieskatīts, bet netiek “pucēts” – ļaujot tam “pašveidoties” – vēroju “dabiskos procesus”, ja iet greizi – iejaucos. Es noteikti nekvalificējos piedalīties konkursā par sakoptāko mežu!

Ar mežiem Alūksnes pusē ir dažādi. Ja īpašnieks dzīvo turpat vai netālu, viņš saimnieko un aktīvi darbojas, kopj un tīra. Ja īpašnieks nav nozares cilvēks vai dzīvo tālu, vai īpašums ir neliels, ir kā ir… Ir nogabali, kas atstāti “pašattīstībai”. Man savā mežā izdodas pabūt apmēram četras reizes gadā, vajadzētu vairāk.

Meža zinātnieks un meža īpašnieks. Vai tās ir savienojamas lietas un viena otrai netraucē? Vai gadās mežā justies kā darbā?

Nodarboties ar zinātni ir lieliski, jo varu darīt to, kas man patīk un interesē, un par to vēl maksā! Līdzībās runājot – darbs ir vaļasprieks, par ko tiec atalgots! Ja netraucētu administratīvais slogs, kad nepieciešams dokumentēt, ko kurā stundā vai dienā esi darījis, kur bijis, būtu ideāli! Tas it gardajai maizei rada biezāku garozu! Mums ir laba starptautiskā sadarbība, veicam vietēja rakstura pētījumus sadarbojoties ar nozari, veicam pētījumus sadarbībā ar citvalstu kolēģiem. Ja ļaudis krāj naudu, lai dotos ārzemju ceļojumos, man ceļošana arī ir darbs, tiesa redzam ainavas, mežu un konferenču telpas, un lidostas.

Gadās dzirdam: “Latvijas zinātniekiem vairāk un skaļāk jārunā par paveikto!” Kā jums – vai daudz jautā, vai daudz stāstāt?

Uzskatu, ka dabas un zemkopības zinātņu jomās, starp kurām atrodas mežzinātne, mūs labāk būtu saukt par pētniekiem ne zinātniekiem. Dabu nekad nevar izzināt līdz galam, tālab mēs pētām! Dabu nevar „iekonservēt” – bet var saudzēt, ņemot un saimniekojot tā, lai resurss atjaunojas, tas attiecas arī uz rekreāciju un sargājamām sugām, kas tādas ir īpašu apstākļu vajadzības dēļ. Pētnieks pētī un meklē kopsakarības. Domāju – mēs pētnieki – gan runājam, gan stāstām, gan skaidrojam! Arī es stāstu, stāstu pietiekami un man patīk to darīt! Es tajā redzu jēgu!

Ir tāda pozīcija (amats) “vadošais pētnieks” – cilvēks, kas raksta “projektu pieteikumus” nolūkā veikt pētījumu un, ja viņam veicies un pieteikums ticis apstiprināts, rodas lieliska iespēja šo pētījumu vadīt! Tātad – administrēt, pieskatīt, lai viss izdotos, kā esi iecerējis, dokumentēt, par visu atskaitīties un rūpēties, lai visiem pētījumā iesaistītajiem būtu, ko darīt, un lai galu galā iecerētais izdodas. Kad ko jaunu esam uzzinājuši, ir laba iespēja, kā šogad maija beigās “Silavas” organizētajā mežzinātnes dienā, stāstīt kolēģiem nozarē, ko jaunu esam uzzinājuši un atklājuši. Vēl ir no Eiropas dāsni finansētā pieaugušo apmācība, kur mūs aicina uz vienu, divām dienām izstāstīt meža īpašniekiem vai citiem nozares pārstāvjiem viņu darbā noderīgas lietas. Aktuālajos pētījumos kā viena no darba “pakām” parasti ir sabiedrības informēšana, pašreiz aktuāli ir koku augšanas apstākļu uzlabošanas jautājumi, senāk to saucām par mēslošanu, bet vārda saknes divējādās nozīmes dēļ no šī termina atteicāmies. Esam LVM finansētās “Koku augšanas apstākļu uzlabošanas pētījumu programma 2016.–2021. gadam” (1) viducī! Pētām gan papildus slāpekļa ienešanas nepieciešamību un optimālo koku vecumu, kad to darīt, gan salīdzinām izmantoto mēslošanas līdzekļu devu ietekmi uz krājas pieaugumu un citiem meža ekosistēmas komponentiem. Izmantojam gan minerālmēslus, gan koksnes pelnus, pētām to ietekmi uz vidi, sadarbojoties ar LU Bioloģijas institūtu un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru. Rīkojam seminārus, “publicējamies” vietējā presē, veidojam video sižetus, piedalāmies meža dienās. Būs vadlīnijas un grāmata.

Par ko stāstāt mācībās?

Manā pētījumu klāstā dominē divas jomas – meža atjaunošana un ieaudzēšana. Pēdējā ir viena no svarīgākajām lietām bioekonomikā: ja mums būs pietiekams, kvalitatīvs izejmateriāls un resurss, un ja mums ir gana daudz gudru cilvēku, kas no pieejamā resursa (mežs, koks) var radīt produktu ar augstu pievienoto vērtību, mums būs lieliskas izredzes kļūt par normālu, pārtikušu valsti! Ar mežu es domāju mežu kā ekosistēmu, papildus resurss ir koku audzes ārpus meža zemēm. Ikdienā vairāk “darbojos” ar jaunākiem kokiem (līdz 20 gadu vecumam). Viena no aktuālajām norisēm, kas “uzņem ātrumu”, ir agromežsaimniecība. Tas ir – kopā ar mežsaimniecību notiek arī lauksaimniecības aktivitātes – abas nozares “strādā” vienlaikus. Specifikācija atkarīga no valsts. Latvijā agromežsaimniecība jau pastāv, vienīgi mēs to tā nesaucam. Piemēram, ir daudz gaļas lopu un piena govju, kas ganās platībās līdzās mežam, kur ir nelieli koku puduri vai atmežotās platības pārtapušas ganībās. Zinātniski to sauc – silopastorālā sistēma – dzīvnieki ganās zem koku vainagiem un abiem labi! Kokiem ir labi, jo tiek noēsta zāle, dzīvniekiem ir labi, jo koks met ēnu, un apēdot zemākos koku zarus, tie uzņem vajadzīgos mikroelementus. Latvijā nedaudz, bet citviet it spēcīgi ir attīstīta t.s. aleju agromežsaimniecība. Centrāleiropā mežu ir mazāk, ir lielas lauksaimniecības platības, mazāk nokrišņu, samērā lielās teritorijās tur vērojama vēja erozija. Tas kļūst aktuāli arī pie mums, jo dažviet Latvijā senās, savulaik veidotās vēja aizsargjoslas ir nozāģētas vai iznīcinātas. Iemesli tam bijuši dažādi, vai nu nav bijis skaidrs, kas tas ir, vai nu bijis nepieciešams zemes apvienot un iegūt lielākas atbalsttiesīgas teritorijas – vairāk hektāru (apvienot īpašumus).

Kopā ar Zemkopības zinātnisko institūtu nelielā platībā veicām mikroizmēģinājumu – starp koku rindām audzējām daudzgadīgo zālāju sēklu, tikmēr rindās aug ātraudzīgie kokaugi, eksperimentālā platība tiek uzturēta vēl joprojām. Citviet Eiropā zālaugu vietā starp kokiem audzē graudus, manuprāt, mūsu apstākļiem tas nav īsti piemēroti un nebūtu nepieciešamība to darīt! Ja nu vienīgi kā vēja aizsargjoslas.

Vēl viena no manu pētījumu jomām ir jau minētie ātraudzīgie kokaugi: pavairošana, ieaudzēšana un labāko īpatņu atlasīšana. Pirms 9 gadiem sākām pētījumu, kurā ierīkojām gan agromežsaimniecības sistēmas, gan sākām skatīties tādas vietējās kārklu šķirnes, kas būtu šim nolūkam izmantojamas. Meklējot pa grāvmalām, pļavām, upmalām kārklus ar lielākiem, skaistākiem, leknākiem dzinumiem, ierīkojām stādījumus, skatījāmies, kā tie “uzvedas”. Sapratām, ka divi no atrastajiem ir “cerīgi” (perspektīvi). Tiem ir lieliska biomasa, tie bagātīgi zied! Ja nenodarbojies ar biškopību, vari nezināt, bet kārkli ir pirmie ziedošie augi pavasaros! Pie mums agrie pavasari kļūst raksturīgi, kas nozīmē, ka bites mostas agri un bitēm gribas ēst, bet nav! Biteniekam saimes jāpiebaro ar cukuru, bet – ja netālu no stropa zied kārkli, bites var doties pēc nektāra! Mūsu eksperimentālajā stādījumā, kas ierīkots 2011. gadā Skrīveros, šogad 9. maijā svieda medu! Pirmo ienesumu! Mūsu diviem kārklu kloniem – “Monikai” un “Visvaldim” (Monika Martinova un Visvaldis Kāposts ir cilvēki, ar kuriem izdevās visnopietnākā un sekmīgākā sadarbība, 2001. gadā sākot pētījumus par kārklu audzēšanu). Nākamgad apritēs pieci gadi kopš beidzās Eiropas finansētais pētījums (noteikumi nosaka, ka turpmākos piecus gadus pēc projekta beigām nedrīkstam dot šos klonus komercaudzēšanai). Abas šķirnes esam reģistrējuši CVPO(2). Mūsu šķirnēm piemērota novākšanas tehnika ir ne tā, kas līdzīga kukurūzas vācējiem, bet tā, kas tin ruļļos! “Mūsējiem” ir labs biomasas pieaugums, pavasaros tie bagātīgi zied, labi ataug un ir vējizt urīgi, kālab būtu izmantojami arī vēja aizsargjoslām un stādīšanai ceļmalās, tie nebūs augstāki par 4-5 metriem.

2001. gadā, kad sākām pētījumus par kārkliem, vēlējāmies pārbaudīt arī dažādu notekūdeņu biokomposta efektivitāti. Mazliet vēlāk sākām skatīties uz kārkliem, kā uz energokultūru un sapratām, ka jāveido savas kārklu šķirnes. Bet – ja citviet Eiropā un Ziemeļvalstīs pie selekcijas strādāts vismaz 20 gadus, droši vien tur jau ir “kas labs atrasts”. Pētījumus sākām ar kārklu kloniem no Zviedrijas, skatoties, kā tie uzvedas. Darbi sākti 2002. gadā, pašlaik pētām un skatāmies uz šo kultūru kā audzējamu nelielās platībās, kur nav izdevīgi nodarboties ar lauksaimniecību. Modernā lauksaimniecības tehnika tagad ir gana liela un neatmaksājas doties uz 2-3 ha lielu lauku ar lielo kombainu. Tāpat ir gana sazarotas formas lauksaimniecības zemju īpašumu, pa kuriem grūti izbraukāt vai izlīkumot, tāpat ir platības, kuru kvalitāte novērtēta zem 25 ballēm: tie būs īpašumi, kur nodarboties ar tradicionālo lauksaimniecību būtu neizdevīgi un apgrūtinoši. Mums ir projekts “Apvārsnis 220 Magic”, kura ideja ir “marginālu platību apgrūtinājumu pārvēršana iespējās” – kā izmantot daudzuprāt neizmantojamas zemes platības. Projektu vada grieķu kolēģi, tajā iesaistītas 26 valstis. Skatāmies, kā auguši vītoli, papeles un apses (vītolu dzimta), nedaudz uzmanības pievēršam arī alkšņiem, kā tie aug platībās, ko aprakstīju iepriekš, piemēram, ja augsne ir nenoturīga vai akmeņaina.

Vai ir gadījies sastapt cilvēkus, kas kārklus audzē nelielās platībās, bet – importētos – no Skandināvijas?

Jā, un viņiem veicas labi – domāju, tos, kas izdarījuši visu, kā nākas! Ierobežojošais apstāklis – novākšanas iekārtu Latvijā pagaidām ir pārāk maz! Tālab kārklus ne vienmēr paspēj laikus novākt, jo pavasaris pienāk ātri. Maz ir kārklu stādījumu, kas ierīkoti labā lauksaimniecības zemē. Tādas ir, bet maz. Ir lielsaimnieki, kas ātraudzīgos kārklus iestādījuši tur, kur dažādu apstākļu dēļ nevar laicīgi iesēt un novākt graudus – ar domu – zeme ražos, kārklus vāks ziemā. Ir investīciju kompānijas, kas apstādījušas platības ar kārkliem, bet tām tas vairāk uzskatāms par “buferprojektu”, jo pamatdarbība ir šķeldas piegāde. Tā sakot – ja nevar doties mežā, bet šķeldas pietrūkst, to paņem no lauka! Ir cilvēki, kas Latvijā iegādājušies lauksaimniecības zemi – ir termins angliski – low agriculture impact – neintensīvi apsaimniekojama kultūra. Pirmajos divos gados rūpīgi jāstrādā, lai lauks neieaugtu nezālēs, bet, sākot ar trešo gadu, kultūra “pati tiek galā”. Kopumā raugoties, rezultāti Latvijā ir labi. Ja kārklu audzēšana attīstīsies un būs labāks serviss, mums būs neliela, stabila nozare. Kālab neliela? Nekur, nevienā valstī tā nav liela! Piemēram, Zviedrijā, ko šai ziņā uzskatām par pioniervalsti, ātraudzīgie kokaugi gados, kad piešķīra labas subsīdijas, auga ap 16 000 ha. Kārklu plantāciju platības parasti nav vairāk par 1-2% lauksaimniecības zemju, kas ir salīdzinoši maz. Es to sauktu par nišas nozari, kas nez vai Latvijā kļūs pamatnozare.

Jūs pieminējāt bites… Ir liels kārklu cienītāju skaits, kas pārvietojas četrām kājām…

Ir atšķirība: ja stāda kārklus, būs 10-15 tk stādu hektārā, ja stāda apsi vai hibrīdo papeli, tie būs 2-3 tk/ha. Kārklus audzē kā atvases (atvasājā), ja tādā ieiet brieži vai stirnas, viņi labprāt paganās, bet audzi nenopostīs. Atvasāju nav nepieciešams iežogot, jo, ja tā var teikt, mums nav tik daudz ēdāju, lai vienā reizē tos visus noēstu! Savukārt, ja stādīta papele vai apse, to skaits hektārā ir mazāks, un viens kārtīgs briežu bariņš var noēst visu vai platību turēt tādā stāvoklī, kas kalpotu nevis kā enerģētiskās kultūras platība, bet kā barības bāze medību saimniecībai. Šie “cienītāji” vairāk pievēršas priežu jaunaudzēm. Priežu jaunaudžu aizsardzība no briežu dzimtas dzīvnieku postījumiem arī ir viena no mūsu pētniecības jomām.

Noslēgumā gribu pateikt, ka pašreizējā LVMI “Silava” mājas lapas versijā ir sadaļa – “Produkti un pakalpojumi”, kur ir atrodami mūsu izdotie elektroniskie informatīvie materiāli, bet sadaļā “Pētījumi” iespējams uzzināt aktuālās un noslēgtās pētniecības tēmas, pētījumu īstenošanas aktualitātes un lejuplādēt pētījumu pārskatus.
(1) http://www.silava.lv/23/section.aspx/View/181
(2) https://cpvo.europa.eu/

(Izmantotas fotogrāfijas no Dagnijas Lazdiņas personiskā arhīva un no 2019. gada mežzinātnes dienas notikumiem)

Pievienot komentāru