Ar Arvīdu Ozolu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.
Šī saruna notika īsi pirms kara sākuma. Latvijā pēdējos gados ir vērojama tendence stabilitāti kādā jomā par katru cenu mainīt pret enerģisku aktīvismu, kā pārstāvji ir ne gluži zinoši, gana nekompetenti, toties saukļos skaļi. Kā attīstījusies meža politika un nozare Latvijā 30 gados un ko darīt ar rosības pilnu paniku?
Latvijā meža politikas veidošanās un attīstība, un augstais mežsaimniecības līmenis veidojies ilgākā laika periodā.
Jāsaka, tik lielu pārmaiņu saistībā ar mērķu, saimniekošanas pamatu maiņu, iespējamajām izvēlēm un tamlīdzīgi, līdz šim nav bijis, es domāju Eiropas Savienības zaļo kursu un ar to saistītos plānus.
Nozarē un ministrijā ir bijuši t.s. “iekšējie pagrieziena punkti”, piemēram, sākot ar meža politikas veidošanu neatkarīgajā Latvijā 90. gados. Šī politika netapa tāpat vien – bija nepieciešama noteiktu nosacījumu sakritība, piemēram, 90. gadu vidū jau bija nostabilizējušās nozares interešu grupas, kas varēja sarunāties gan savstarpēji, gan ar ministriju un, piedevām, sarunu gaitā spēja nonākt pie kādas vienošanās.
2000. gadu sākumā tapa grāmata “Guidelines for Forest Policy Formulation”, pirms tās publicēšanas FAO (Apvienoto Nāciju organizācijas Meža un lauksaimniecības organizācija) mani uzaicināja piedalīties grāmatas apstiprināšanas komitejas sēdē. Diskusija bija interesanta, grāmatā, starp citu, iekļāva vienu manis teiktu frāzi, kas ļoti iepatikās darba grupā strādājošajam Ēvaldam Rāmelšteineram: “Forest policy is negotiated agreement.” Proti – meža politika nav kaut kas “no augšas” norādīts, bet sarunu rezultātā panākta vienošanās.
Sākot no 90. gadiem ir notikusi gan nopietna nozares attīstība, gan izpratnes maiņa – brīdī, kad formulējām meža politiku, domājām ne par to, ko ir paveikuši vai izdomājuši citi, bet – ko mēs varam izveidot vai salāgot paši. Kad pēc meža politikas izstrādes nonācām pie institucionālajām reformām, tad gan cītīgi pētījām, ko un kā dara citur – kā notiek valsts mežu pārvaldība, kur, starp citu, dažādās valstīs situācijas bija ļoti dažādas – no valsts iestādes, ko finansē no budžeta, līdz sekmīgām kapitālsabiedrībām, bija arī hibrīdvarianti. Kopš tiem laikiem gājis dažādi, bet skaidrs, ka valsts mežu apsaimniekošana ir saimnieciskā darbība un bizness.
Topot institucionālās reformas projektam, sagaidījām zināmu pretestību, bija vēlme pārmaiņās iesaistīt labu, starptautiski pazīstamu zīmolu. Pieteicāmies FAO projektam, palūdzām talkā ekspertus, kas izrādījās ļoti kvalificēti. Ekspertu grupu vadīja Hanss fon Botners, Brandenburgas federālās zemes mežu pārvaldes priekšnieka vietnieks. Reiz kādā sarunā viņš izteicās, ka reformas viņam prasot arī mājās, Vācijā, kas esot labi – Latvijā būšot labs treniņš, ja rezultāts būšot labs, varēs ķerties pie darba Brandenburgā. Tā kā Vācijā mežu apsaimniekošana ir katras federālās zemes (ne federālās valdības) kompetence, modeļi ir dažādi. Savukārt, “Latvijas valsts meži” un Austrijas valsts meži ir zināmā mērā juridiskie dvīņi – kapitālsabiedrības, kas pelna, mežiem atrodoties valsts īpašumā. Īriem un norvēģiem, savukārt, meži ir ieguldīti uzņēmumā.
Toreiz tā skaitījās gluži vai revolūcija.
Vispirms nācās pārliecināt, ka projekts un ideja ir dzīvotspējīgi. Bija bažas... piemēram, ko darīt ar mežiem – ieguldīt tos kapitālsabiedrībā, vai nē. Ja nu kapitālsabiedrība bankrotē, kas notiktu ar mežiem. Rezultātā bažas nav bijušas pamatotas, ir izveidojies labs, pelnošs uzņēmums, ko valsts nereti izmanto kā “slaucamo govi”. Dividendēs un nodokļos šais gados samaksāts vairāk nekā €1 mljrd.
Ja skatos uz Latvijas situāciju no augšas – helikoptera lidojuma – saprotu, ka, piemēram, tās lietas un jautājumi, par kuriem Latvijā ir un būs strīdi, ANO Mežu forumā nekādi nenonāk pat problēmu kategorijā.
Latvijā problēmas uzpūš un meklē Kongo, sociālo un ekonomisko aspektu aizmirstot.
Šī ir domāšanas nianse – ja esi pieradis, ka viss notiek, un labums nāk tāpat, tas vairs nav nekāds sasniegums, bet dotums. Ja tas viss ir – gribas vēl kaut ko, bet – lai šo “vēl kaut ko” apmaksā kāds cits.
Pieaudzis to cilvēku skaits, kas nesaprot, kā iespējams tikt pie viena eiro valsts budžetā...
Nesen labu šīs situācijas analīzi prezentēja Kristaps Klauss – cik mums Latvijā ir to, kas dod pievienoto vērtību (ražo), un cik ir patērētāju. Latvijā nav pietiekamas reālo naudas ražotāju – pelnītāju bāzes. Latvijas Banka vai valdība naudu neražo... Pievienotā vērtība rodas ražošanā un vajag kādu, kas saražoto nopērk.
Latvijā, atjaunojot neatkarību, bija dažas skaidras lietas. Piemēram, Latvijas Republikas atjaunošana un to tiesību un saistību atjaunošana, kas savulaik tika varmācīgi pārtrauktas. Piemēram, īpašumu tiesības un zemes reforma un tās principi (kas nenoliedzami ir svarīgi, jo pēc padomju režīma beigām reformas Eiropā ir bijušas daudzas un dažādas, un beigušās tikpat dažādi). Latvijā pamatu pamatos zemes reforma ir beigusies. Visi, kas neatkarīgajā Latvijā bija īpašnieki vai viņu mantinieki, atkal kļuva par īpašniekiem. Tas radīja skaidrus pamatprincipus, ieskaitot valsti, kam arī bija jāpierāda, kādi īpašumi tai piederējuši līdz 1940. gadam. Valsts ir tāds pats īpašnieks, kā citi. Runājot par valsts mežiem, sekoja politisks lēmums par neprivatizējamu valsts īpašumu. Šis noteikti bija svarīgs pagrieziena punkts, lai sāktu un attīstītu meža un lauksaimniecības politiku. Piemēram, kaimiņos, Lietuvā, rīkojās savādāk un tur joprojām nav skaidrības par daudzu zemesgabalu īpašniekiem.
Runājot par meža nozari, iepriekšminētais bija būtisks priekšnoteikums, lai Latvijā veidotos ļaužu grupa, ko nu zinām kā meža īpašniekus. Sākumā viņi protams īsti neapzinājās, ko tas nozīmē, pagāja zināms laiks, lai meža īpašnieki saprastu, ko nozīmē īpašums, un organizētos darbam un sadarbībai.
Eiropā meža īpašnieki (un zemes īpašnieki vispār) jau izsenis ir nozīmīga un svarīga sabiedrības pārstāvniecības grupa. Starp citu, īpašnieku ir daudz, viņu ģimenes vai dzimtas nereti šai īpašumā “balstās”, strādā un dzīvo – spēcīga īpašnieku grupa ir viens no valsts stabilitātes nosacījumiem. Ja atceramies seno saukli: “Proletariātam nav nekā zaudēt, kā tikai savas važas”, valsts nešaubīgi ir ieinteresēta, lai liela daļa tās pilsoņu būtu īpašnieki.
Savulaik kāds vadonis kaimiņvalstī īpašniekus ļoti neieredzēja, skatoties tikai uz proletariātu.
Ar pirmo Latvijā notiekošo zemes reformu bija daudz problēmjautājumu, bet – tā iekļāva kompensācijas. Tā nebija zemes atņemšana boļševiku stilā. Pirms II Pasaules kara vācieši repatriējās un arī tad tika paredzētas kompensācijas. Mēs varam runāt par detaļām, sīkumiem, neapmierinātību, bet svarīgs ir princips.
Atgriežoties pie nesenajiem laikiem, pēc Latvijas mežu politikas izstrādes mums sākās sekmīga sadarbība ar zviedriem, kas 90. gadu sākumā bija veikuši savu reformu, vairāk uzticoties zemes īpašniekiem. Jā, sadarbība bija laba, bet... kaimiņu idejas Latvijā kaut kā neiedzīvojās. Pieļauju, domas bija labas un vēl tagad pieņemamas, bet (tolaik) trūka sarunu partneru – nebija īpašnieku organizāciju, ritēja privatizācijas procesi pārstrādājošā rūpniecībā, kas nesa lielas pārmaiņas. 90. gadu vidū īpašniekus jau pārstāvēja organizācijas, bija izveidojušās dabas aizsardzības organizācijas, gan ar citādu uzstādījumu un izpratni, kā šodien, bija sarunu partneri un plāns kā vienoties – kas un kā ir meža politika. Process aizņēma aptuveni divus gadus, jo sākumā nebija izpratnes, par ko īsti gatavojamies runāt un kādam jābūt gala rezultātam – kas īsti mežu politika ir... Šobrīd par to varam pasmieties, bet viens no priekšnoteikumiem bija – meža politikas dokumentam jābūt maksimāli īsam, ne garākam par 10 lpp., citādi to nelasīs, saturā maksimāli jāizvairās no profesionālās terminoloģijas, jo daudzi to var nesaprast. Piemēram, viens no kritērijiem – tekstu iedod 6. klases skolniekam, lai izlasa un uzraksta atstāstījumu – ja lielākā atstāstījuma daļa ir pareiza – dokuments ir gatavs un dodams politiskai apspriešanai.
1989. gadā Eiropā notika atbildīgo ministru konference par mežu aizsardzību, tolaik vairāk runāja par skābajiem lietiem un kā apturēt mežu bojāeju un pārrobežu piesārņojumu. Jā, bija laiks, kad vides aizsardzība bija patiesa aizsardzība! Pēcāk sekoja konference Helsinkos (1993), kur svarīgākais bija skaidrojums un vienošanās – ko īsti nozīmē ilgtspējīga mežu apsaimniekošana.
Teksts, kas bija Helsinku rezolūcijas pamatā, visiem šķita ļoti labs un saprotams: skaidra ilgtspējas definīcija un princips – proti – līdzsvars starp vides, sociālo un ekonomikas sfēru un interesēm. Jau toreiz daudz pieminēja zināšanas – izglītību, pieredzi, mācības – kas nepieciešamas meža īpašniekiem. Pirmo reizi definēja valsts funkcijas ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas nodrošināšanā (politika un normatīvā uzraudzība, īpašuma apsaimniekošana un atbalsta funkcija) un veidu, kādā tās tiks īstenotas. Toreizējā valdība, ko vadīja Guntars Krasts, šo mežu politiku apstiprināja. Nozares pārstāvji tolaik apjauta īpašuma tiesības uz šo politiku.
Politika tika akceptēta, loģisks nākamais solis – to sākt īstenot. Vispirms tikai veikta t.s. atšķirību analīze – proti – saprast, kas notiek un ir reālajā dzīvē, un kas ir vēlamais, kas ietverts politikas dokumentā. Secināja, ka mežu institucionālā un funkcionālā pārvalde neatbilst situācijai, kālab tapa manis jau pieminētais, tautā sauktais, “FAO projekts” – Latvijas iniciatīvas grupa secināja, lai “pravieti atzītu tēvzemē, tam nepieciešams starptautiski atzīts sadarbības partneris.” FAO reputācija ir laba, projektu atbalstīja ar ~250 tk USD. Tapa priekšlikums par institucionālo struktūru, kas līdz šai dienai nav mainījies – Valsts meža dienests, kā valsts pārvaldes institūcija, un a/s “Latvijas valsts meži” (LVM), kā apsaimniekotājs. LVM attīstība bija sekmīga – pirmā gada uzdevums bija pārņemt VMD saimnieciskās funkcijas un nodrošināt meža apsaimniekošanu un izejmateriālu piegādi rūpniecībai, uzņēmuma dzīvotspēju un fiksēto (peļņas) maksājumu budžetā. Bijām aprēķinājuši ieņēmumus, izdevumus un peļņu, devāmies pie toreizējā finanšu ministra Edmunda Krastiņa, kas atbildēja īsi: “Zinu, kā rēķina peļņu un zaudējumus, man svarīgi, lai budžeta dokumentā ir stabils skaitlis. Proti, lai dividenžu maksājumi nosegtu VMD izmaksas no budžeta. Ja to varat solīt, iebildumu nebūs!” To arī nodrošinājām.
2003.-2004. gadā tapa LVM pirmā stratēģija. Nedaudz vēlāk, kad tika sagatavots un pieņemts publiskas personas un kapitālsabiedrību pārvaldes likums, stratēģijām veltītā likuma sadaļa, lielākoties, balstījās mūsu pieredzē. Kā tā? Likumprojekta versija mūs neapmierināja, Zemkopības ministrija protestēja, kā rezultātā saņēmām atbildi: “Ja nepatīk, piedāvājiet savu!” Tā arī darījām. Labs piemērs, kad uzņēmuma veiksmīga attīstība rada piemēru normālai uzņēmuma pārvaldībai citās jomās.
Vēl būtiska lieta nozares attīstībā, kas nav pārlieku publiska, bet kolēģiem labi zināma – 90. gadu vidū ritēja it spraiga diskusija – kā pareizi mērīt kokus, kam tas jādara, vai tas jāveic VMD, vai nepieciešama vēl kāda institūcija. Vienojāmies, ka mērījumi jāveic neatkarīgam cilvēkam vai uzņēmumam, kas darbojas, pamatojoties uz standartiem. Uzmērīšanu politiski neapstiprina valdība, bet par to ir profesionālā vienošanās. Manuprāt, šī bija ļoti svarīga lieta, jo princips ir attīstījies tālāk, un nozare laika gaitā secināja, ka uzmērīšanas pakalpojumus spēj nodrošināt pati. Uzmērīšana, kā jau minēju, nav publiski “labi redzama”, bet ikdienā ļoti svarīgs process nozares normālai funkcionēšanai.
Ja jārunā par nozares attīstību, tā līdz šim ir turpinājusi darboties saskaņā ar manis pieminēto 1996. gadā apstiprināto meža politiku. Ir bijušas krīzes, ieskaitot finanšu, kad nostrādāja princips, ko ierakstīja 1996. gada politikas dokumentā, tobrīd nesaprotot, ko tas īsti nozīmē un kā to izmantot. Proti: “Valsts mežu apsaimniekošana kalpo kā stabilizējošais faktors nozares attīstībā.” Krīzes laikā kritās cenas, kas iepriekš bija krietni augstas, draudēja apstāties rūpniecība, jo privāto mežu īpašnieki nepārdeva kokmateriālus, kas nozīmēja, ka valstī rastos “padsmit tūkstoši cilvēku”, kas no nodokļu maksātājiem īsā laika posmā pārtaptu bezdarbniekos un pabalstu saņēmējos. Kas notika? Valdība lēma par atļautā mežizstrādes apjoma palielināšanu valsts mežos par 2+2 miljoniem m3. Faktiski, nocirta to, ko iepriekš iekrāja (kas nebija izstrādāts iepriekšējos gados). Iedarbojās (tika iedarbināts) kompensējošais mehānisms, kas glāba daudzus.
Kas notiek pašlaik? Daļa pasaules ir satraukusies par klimata izmaiņām, par bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu. Pamats satraukumam ir – piemēram – ja ūdens līmenis ceļas kaut par dažiem metriem, pazūd koraļļu atoli, salu valstis, arī Nīderlande utt. Nostiprinās (vai tiek stiprināta) pārliecība, ka pārmaiņām ir antropogēna ietekme. Bet! Ja lasa par notikumiem, kas risinājušies pirms gadu simtiem vai tūkstošiem – apskatā par klimatu un ledus laikmetiem redzams, ka pēc pēdējā ledus laikmeta sekoja 3-4 tk gadu ilgs periods, kad vidējā temperatūra mūsu platuma grādos bija 2-3 grādus augstāka nekā šobrīd – tas bija laiks, kad šeit ieradās cilvēki un devās tālāk uz Skandināviju. Pēc kāda laika temperatūra kritās, stimulējot lielo tautu staigāšanu. Situāciju lieliski var redzēt, pētot putekšņu sastāvu purvu un ezeru nogulumos. Latvijā ir bijis periods, kad pie mums valdošie bija platlapju meži – tā kā sasilšana Latvijā var nozīmēt tikai vēstures atkārtošanos. Protams, tam ir ieguvumi un riski. Piemēram, mainās sugu areālu robežas; aktualizējas jautājums – vai piemēroti pie mums audzēt egli vai priedi, vai jādomā par ko citu; areāls mainās arī patogēniem.
Meža nozares kolēģi lieliski zina egļu mūķeni un nevienādo mūķeni. Egļu mūķene pie mums mīt pastāvīgi, nevienādā – parādās, jo tās areāls ir vairāk uz dienvidiem. Kur starpība? Egļu mūķenes kāpuri grauž egli, nevienādās mūķenes – ēd visu, ko var. Sīkāk jautāt var prof. Agnim Šmitam “Silavā”, bet šis ir viens piemērs, kā mums nevēlama suga visai elastīgi reaģē uz siltuma režīma maiņu.
Pasaulē par bioloģisko daudzveidību diskutē mazliet savādāk, nekā tas notiek Latvijā – pie mums ir 1/3 zinātnes, 1/3 ticības, 1/3 vēlmes. Pasaulē bioloģiskā daudzveidība ir potenciāls cilvēka glābiņa avots, piemēram, mēs zinām par antibiotiku rezistenci, kur antibiotikas uz mikroorganismiem vairs neiedarbojas, jo savulaik tās lietotas pārāk daudz, un baktērijas evolūcijas ceļā kļuvušas izturīgākas. Pastāv risks, ka ir ģenētiskās daudzveidības daļa, ko mēs vēl neesam apzinājuši un kas mums var būt svarīga, piemēram, tai var būt nozīmīgs pielietojums utt.
Daudz nezināmā.
Protams, daudzi zina, kā izskatās zirgs, ne viens vien spēj atšķirt egli no priedes, bet – tā ir lielā, redzamā pasaule, Mazo pasauli zina ļoti, ļoti maz cilvēku. Ja ieej mežā basām kājām, zem tavas pēdas ir ļoti daudz sugu, kuras pat neiedomājies. Bioloģiskās daudzveidības konvencijā ir runāts par tās saglabāšanu, ilgtspējīgu lietošanu un godīgu lietošanu, lai tās tautas, kas mīt vietās, kur sastopamas īpaši vērtīgas sugas, no šo sugu īpašību izzināšanas un izmantošanas gūtu kādu labumu. Piemēram, lielākās korporācijas šīs sugas sāk kultivēt, vietējiem iedzīvotājiem, kuru dzīvesveida un darba rezultātā suga ir saglabājusies un jūtas labi, neatstājot neko.
Runā par pēc iespējas mazākā ļaunuma nenodarīšanu.
Ļaunums un labums ir ētiskas kategorijas, tāpat kā 10 baušļi. Bet! Kā vērtējam notiekošo, ko secinām? Manis minētie procesi ir ilglaicīgi, ko nedrīkst aizmirst! Pirms pailga laika, 50.-60. gadu mijā tika organizēta konference par globālo atdzišanu, tātad... Paradokss? Nē, cilvēka izpratne un sajūtas par notiekošo! Domām un plāniem, ko un kā darīt, jābalstās ilglaicīgos zinātniskos datos.
Zināšanu ir pārāk maz.
Gadās, politika tiek veidota uz emocionālu apsvērumu pamata vai ticībā balstīta. Sabiedrības vēlmes var būt dažādas, politiķis nevar neņemt vērā emocionālo komponenti. Nevar teikt – tas ir labi vai slikti – tā tas ir! Cilvēka spēju mācīties raksturo viena lieta – jo tu vairāk zini, jo tev plašāks redzesloks – jo tu vairāk saproti, ka ļoti daudz vēl nezini. Tas mazliet raksturo arī šā brīža situāciju.
Bioloģiskās daudzveidības sakarā ir labi sasaistīt kopā meža statistisko inventarizāciju, augšanas apstākļus, kvantitatīvos un izmērāmos bioloģiskās daudzveidības parametrus. Ja skatāmies laikā, redzam tendences. Ir veca patiesība – uzlabot var to, ko var izmērīt. Ne visu var izmērīt tieši, ir sakarības utt. Skatoties lēmumus, saimnieciskās darbības metodes utt., var redzēt, kas ko ir ietekmējis. Vēl – bioloģiskās daudzveidības elementiem vai vērtībai ir noteikti optimālie pastāvēšanas apstākļi, no kuriem mēs varam secināt riskus, kas šo pastāvēšanu traucē vai apdraud, no tā selektīvi secinot, kas būtu vai nebūtu darāms. Nevar kaut ko saglabāt, neko nedarot! Daudz “saglabājamā” ļoti skaidri prasa, lai to labā kaut ko darītu.
Biotopi veidojas arī “darbā”.
Savā laikā izveidoja Grīņu rezervātu, kur auga labi zināmā grīņu sārtene (ne tikai). Kas notika? Grīņu sārtene ir atvērtas, klajas vietas augs, saimnieciskajai darbībai rezervātā beidzoties, platības sāka aizaugt, koku vainagi saslēdzās, grīņu sārtenes rezervātā vairs nav. Augs skaisti aug un zied līdzās esošajos izcirtumos.
Tāds pats ir stāsts par priedi.
Tieši tā! Priede dabiski atjaunojas pēc pamatīgas vējgāzes vai krietna ugunsgrēka, kas faktiski veido atklātu platību.
Bioloģiskajiem procesiem ir sava laika dinamika. Ja runājam par zemes izmantošanas maiņu, tai ir laika dinamika un laika inerce, kas nav nedz 2, nedz 5, nedz 10 gadi. Darbībām vai instrumentiem, ko izvēlamies, ir jāatbilst bioloģisko sistēmu dabiskajām īpatnībām. Piemēram, oglekļa piesaiste, par ko esam vienojušies. Ja līdz 2050. gadam ES ir nepieciešama oglekļa neitralitāte, bet zinām, ka emisijas būs, jādomā par to piesaisti. EK projektos emisijas piesaistīt var zemes izmantošanas sektorā un ar tehnoloģiskiem risinājumiem (carbon capture and storage device), piemēram, uz skursteņa ir filtrs, kas uztver CO2, ko pēcāk ķīmiski piesaista vai iepumpē zemē.
Trīs nopietni risināmi jautājumi: tehnoloģijas nav tiktāl attīstītas, lai tās varētu lietot nopietnā (pilnā) apjomā (ir pilotprojekti), iekārtas arī tērē enerģiju un CO2 kaut kur ir jāizmanto. Jādabū enerģija, kas nerada emisijas, lai nesākas ideāla cirkulārā ekonomika. Pieļauju, tam būs zinātnisks risinājums. Starp citu, par oglekļa uzkrāšanu sāka runāt jau pirms gadiem 10-15, tas nav nekāds pēdējā laika jaunums. Tolaik britu mežsaimniecības komisijas priekšsēdētājs kādā sanāksmē Ženēvā attēlā rādīja ideālāko oglekļa uzkrājēju (carbon capture and storage device), kas vislabāk atbilstu zinātniskajiem parametriem. Tas ir koks! Protams, ir arī zālaugi, kam ir īsais aprites cikls. Šis būtu manis pieminētais zemes izmantošanas sektors, kas piesaista CO2, pamatā tātad mežs. Teorētiski oglekli var piesaistīt arī lauksaimniecības zemēs, bet tas ir sarežģīti.
Latvijā augšņu kartēšanā secināts, ka zem lauksaimniecības zemēm organiskās augsnes ir 50% gadījumu.
Šeit runa ir par cilvēka izpratni – kas kurā brīdī ir nepieciešams. Ideja par augšņu kartēšanas nepieciešamību ir sena, domāju, vismaz 15 gadus. Toreiz tika aplēsts – kartēšana izmaksās ap 4 milj. latu 4-5 gadu periodā. Konstatēja, ka tā nav prioritāte un nav vērts tam neko tērēt. Nonācām līdz citiem projektiem, iesaistījām LLU, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti, “Silavu” – Latvijas labākos spēkus, lai šo jautājumu noskaidrotu. Ja runājam par lauksaimniecības zemēm, kolhozu laikos augšņu kartēšana tika veikta, bet krietns laiks arī pagājis – ģeoloģiskais pamats būs tas pats, bet virsējā daļa varētu būt pamainījusies – secināja, ka var izmantot vecos datus, mūsdienīgā kalibrācijā, ko faktiski projekta ietvaros arī veic. Dziļu neizpratni manī rada lēkāšana un raustīšanās no Eiropas Komisijas puses. 2018. un 2019. gadā ritēja nopietnas sarunas par klimata režīmu un mērķiem 2021.-2030. gadam, par ko panāca vienošanos. Nomainoties Eiropas Parlamenta sastāvam, mainījās viedokļi un mērķi, patlabanējo rīcības plānu mums mēģina piedāvāt ar degošas mājas sajūtu.
Vērojams panisks darbības stils.
Paniska, haotiska un pretrunīga darbība. Zemes sektoram tika dots uzdevums būt neitrālam (par ko vienošanos panāca 2018.-2019. gadā), tagad piedāvā mainīt divas būtiskas lietas – uzskaites un aprēķinu sistēmu un noteikt citus mērķus. Ja mainītu tikai vienu no šiem, varētu domāt, ja maina abus – rodas problēma. EK pieeja ir plakani mehāniska: “2050. gadā nepieciešama oglekļa neitralitāte, emisijas būs tik un tik, novelkam līkni uz 2018. gadu un... “ “Velns, šādi 2050. gadā neitralitāti nesasniegt!” Jāmaina mērķi. Kam tos nosaka? Bioloģiskajām sistēmām. Kas rada emisijas – augsne un saimnieciskā darbība. Mežsaimniecība darbojas ilgtspējīgi – lai mežu nākotnē būtu vairāk – vai – lai šodienas izvēles nesamazinātu nākamo paaudžu izvēles iespējas. Man šis formulējums patīk! Mēs nezinām, ko nākamās paaudzes gribēs, bet mēs nevaram samazināt viņu iespējas izvēlēties. Patlaban bioloģiskajām sistēmām tiek noteikts administratīvs mērķis – uzņemiet oglekli vairāk!
Rīkojums eglei, priedei un ciedram – uzņemiet vairāk oglekļa!
Svarīgi saprast – vai uzņemt vairāk faktiski (praktiski), vai uzņemt vairāk “uz papīra”.
Pirms vairākiem gadiem Latvijā tapa skaidrs, ka labākas oglekļa krātuves par mežu nav, bet – kas svarīgi – apsaimniekotu mežu! Runājot par oglekļa uzkrājumiem, tas ir ne tikai mežaudzē, bet arī augsnē, uzkrājums ir pasīvā noliktava un katrai noliktavai ir sava ietilpība. Meža ekosistēmai ir maksimāla ietilpība, ko tā var uzkrāt, lai tai būtu dzīvotspēja. Ja kāds izdomā, ka mežā saimniecisko darbību nevajag – “lai tikai krāj, un mēs sabāzīsim iekšā daudz, daudz”, jāatceras, ka ekosistēmai ir ierobežots tilpums, gadās, noliktava ir pilna un vairs nevar uzņemt. Ja mēs neko nedarām, dabiskās sistēmas “iet” to dabisko gaitu, tās sāk novecot, topot oglekļa neitrālas. Jautājums nav par to, cik oglekļa ir uzkrāts, bet – cik ik gadu “var ievest vai noglabāt” – tā ir piesaiste un aktīvā daļa. Emisijas ir katru gadu neatkarīgi no noliktavas tilpuma.
Lai mežs nodrošinātu C piesaisti, nepieciešama saimnieciskā darbība, proti, C “izņemšana” no meža, lai ekosistēmā radītu brīvu vietu, kur ogleklim atkal “nākt klāt”. Ārā izņemto pārvēršam ilgas dzīves cikla augstas pievienotās vērtības produktos. Ja galdu gatavo no metāla, stikla vai plastmasas, ražošanai tiek patērēts zināms daudzums fosilo produktu, ja šo pašu galdu gatavojam no koka – fosilo produktu patēriņš ir aizvietots.
Runājot par meža nozari, sagatavojot pamatnostādnes par C neitralitāti, iekļāvām domu par nepieciešamību palielināt mūsu mežu produktivitāti par 25% (līdz 2050. gadam). Sākumā tā bija emocionāla vēlme, jo lūdzām mežzinātnes institūta “Silava” zinātniekiem, lai modelēšanas sistēmās aprēķina, vai tas praktiski ir iespējams. “Silavas” atbilde bija: “25% ir labs mērķis, bet 2050. gads tam ir mazliet par ātru. 2050. gadā varētu runāt par 20%.” Un šeit atkal ir lielais paradokss – par ko runājām – par piesaistes palielināšanu praksē vai uz papīra. Kur nelaime? Runa ir par īsu laika periodu, kad, samazinot mežizstrādi, mēs nonākam CO2 emisiju zonā, mainoties mežaudžu vecuma struktūrai.
Bioloģiskā daudzveidība ir novērtējama. Dabas atjaunošanas likums – ja atjaunot, “no” vai “uz” kādu stāvokli. Ja vēlas atjaunot – ko atjaunot? Situāciju pirms 50, 400 vai 4000 gadiem? Vai atjaunot tādu stāvokli, kā mēs uzskatām, kādai dabai būtu jābūt? Nav skaidra atskaites punkta. Kas ir svarīgāks – bioloģiskā daudzveidība vai CO2 samazināšana? Kad diskutēja par 2020.-2030. gada ietekmes novērtējumu – pamatpieņēmums, ka Latvijā var apmežot 0,5 milj. ha. LLU dati rādīja, ka 80-90 tk ha reāli paliek pāri.
Meža apsaimniekošana ir būtisks bioloģiskās daudzveidības rezervuārs. Mēs varam saglabāt bioloģisko daudzveidību, protams, tā, kā mēs vēlamies. Piemēram, Grīņu rezervātā cirtīsim, lai atjaunotu mozaīkveida ainavu. Ja savulaik aplami nebūtu pārtraukta mežsaimnieciskā darbība, nekas tāds nebūtu nepieciešams. Viss notiekošais ir plānots īsā laikā, dažādos virzienos. Patlaban vissvarīgākais – nezaudēt veselo saprātu un atrast līdzsvaru.