Ja mūsu pusē, Vidzemē, kāds mežā būs izmetis maisus ar atkritumiem, cits tos noteikti būs atradis, piefiksējis, nofotografējis, un nedēļas laikā vainīgais būs rokā, jo maisā atradīs čeku, kur šis pats “vainīgais” norēķinājies ar karti. (No sarunas ar Jāni Grasbergu, Valmieras novada domes deputātu, 2021. gada 1. martā)
ZAAO publiskajā informācijā redzams, ka daudzi pēdējā laika notikumi uzņēmumā saistāmi ar Daibes poligonu.
Tā ir! Saistībā ar valsts atkritumu apsaimniekošanas plāna apstiprināšanu 2021.-2028. gadam, Daibes poligona kā reģionālā atkritumu apsaimniekošanas centra nozīme tuvākajā laikā pieaugs. Aktīvi strādājam, lai pēc iespējas ātrāk būtu iespējams sakārtot un noasfaltēt ceļu no Rīgas-Valmieras šosejas līdz poligonam, grants ceļš ved gar Daibes veco skolu, kapsētu un noslēdzas pie poligona pievedceļa. Ceļš pieder valstij; runājam gan ar VARAM, gan “Latvijas valsts ceļiem”, ka ceļu vajadzētu asfaltētu – projektēšanu veicam paši. Ideālā gadījumā vēlētos šo kā eksperimentālu ceļa posmu, kurā tiek izmēģināta veco riepu pārstrādes procesā radīta izejmateriāla iestrādāšana ceļa segumā.
Atkritumu apsaimniekošanas centra “Daibe” nākotnes plānos noteikti ietilpst pārstrādes veicināšana un praktiska realizēšana, lai no ZAAO apsaimniekotā reģiona atkritumi nonāktu Daibes poligonā un netiktu vienkārši “aprakti”, bet maksimāli sašķiroti un, ja nepieciešams, vēlreiz pāršķiroti, lai tos izmantotu, pārstrādātu un/vai radītu kādu starpproduktu.
Tas notiek arī tagad.
Jā, bet šobrīd atkritumus pāršķiro un realizē, proti, pēc sašķirotajiem atkritumiem brauc uzņēmumi, kas attiecīgajā materiālā ir ieinteresēti un to nopērk.
Vai perspektīvā ir doma, vai plāns par atkritumu pārstrādes rūpnīcu?
Jā! Šī gada beigās sāksim darbus pie bioloģisko noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīcas būves: esam tikuši pie Eiropas struktūrfondu finansējuma un jau ir izsludināts iepirkums.
Turklāt, lai veicinātu dažādu atkritumu frakciju pārstrādi, augusta beigās (21.-22.08) notikušajā ideju meklējumu pasākumā (hakatonā) ceram rast idejas un likt sabiedrībai nopietnāk padomāt par “kā cita” radīšanu no atkritumiem, proti, nevajag “audzēt kalnu”, bet domāt: kā un ko iespējams pārstrādāt.
Vai uzmanība būtu vēršama uz noteiktiem atkritumu veidiem? Par kompostu, makulatūru, stiklu, dažiem plastmasas veidiem skaidrība jau ir.
Tieši tā arī notiek! Cenšamies pievērst uzmanību riepām, šķiedras atgāju materiālam (no Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas) un RDF (refuse derived fuel, dažādi plastmasas savienojumi). Meklējam idejas tālākai šo materiālu pārstrādei.
Kāpēc patlaban uzsveram tieši riepas un to pārstrādes nepieciešamību? Piedaloties dažādos pasākumos un sastopot tur dažādus cilvēkus, tapis skaidrs, ka ļoti daudzi ir domājuši, ko no riepām varētu ražot, bet... Latvijā joprojām krājas riepu kalni. Vai pietrūcis iniciatīvas, vai matemātiski nav aprēķināts izdevīgums. Kas notiek? Ar riepu pārstrādi neviens nenodarbojas pietiekamā apjomā. Minētais piemērs par riepu izmantošanu ceļa seguma sagatavošanā (ražošanā) būs svarīgs solis tālākai kustībai. Līgatnē darbojas neliels uzņēmums, kas pārstrādā riepas, bet nelielā apjomā. Šī uzņēmēja darbs ir ļoti vērtīgs, bet ar nelielu jaudu. Turklāt, Līgatnes uzņēmums darbā izmanto tikai viena veida riepas, kas sašaurina uzkrājumu izmantošanu. Kā zināms, riepas ir dažādas un pieejamie apjomi – daudz lielāki. Ik gadu Latvijā dzirdam par kādas riepu kaudzes degšanu... Kaut kas nav kārtībā! Arī mēs reģionā ik gadu dažādos veidos savācam pietiekami daudz riepu un vēlamies par to pārstrādi un izmantošanu padomāt nopietnāk.
Daibes poligonā ir arī Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas atgājas. Par tām domas ir dažādas: varētu izmantot bruģī, citos segumos. Būtu lieliski, ja atrastos kāds, kas šo materiālu spētu pārstrādāt!
RDF – dažādu veidu plastmasas izstrādājumi. Joprojām dažādās ražotnēs dažādās pasaules vietās tiek izgatavotas tikpat dažādas plastmasas, to savienojumu skaits un apjomi ir mūsu paaudzes problēma.
Nesen Latvijas Radio raidījumā stāstīja, ka plastmasai domātajā konteinerā skaisti sašķirotas krējuma bundžiņas, redzams, ilgākā laikposmā un – cilvēks pūlējies, bet atkritumu apsaimniekotājam tās nav kur likt.
Latvijā ir dažādas sistēmas (ražošanas atbildības sistēmas), kas strādā ar iepakojuma atpakaļsavākšanu. Tām ir atšķirīgas vienošanās un kritēriji ar sašķirotā materiāla pārstrādātājiem, svarīgi saprast – kādam materiālam ir atrasts noieta tirgus, kādam – nav. Mums, apsaimniekotājiem, ir jāpielāgojas tam, ko no mums pērk, un mēs varam aicināt sabiedrību šķirot tos atkritumu veidus, ko varam realizēt. Paliek ļoti liela niša vai liels apjoms ar tiem atkritumiem, kas noglabājami atkritumu krātuvē, jo nav pārstrādājami vai šī pārstrāde ir apgrūtināta.
Ja, piemēram, ZAAO kaut kas nav derīgs, bet noder “Piejūrai”, vai otrādi, vienam nederīgo var atdot citam.
Protams, pamatā runāju par materiālu, ko Latvijā neizmanto vispār. Vēl cita lieta ir materiāla apjoms: ja, teiksim, mums Vidzemē ir uzkrājies zināms daudzums mums nederīgas plastmasas veidu, mēs tos sapresējam vienā ķīpā un... mums ir viena ķīpa, kā gadījumā ar krējuma iepakojumu. Vienai ķīpai pakaļ nez vai kāds brauks.
Atkritumu apsaimniekošanas sistēmas reformas rezultātā Latvijā nu būs pieci apsaimniekošanas reģioni, katram mēģinot specializēties kādā noteiktā nišā, attālumi starp šiem reģioniem ir gana lieli.
Valmierā labi redzams: pilsēta ir tīra – dodies uz staciju, nav izsmēķu, saldējuma iepakojuma, odekolona pudelītes nebruģē ceļu... Runājot ar cilvēkiem, daudzi uzteic ZAAO, tā ieviesto kārtību un skaidrību. Piemēram, “pie mums cūkoties nemīl, izmetīsi ko nevietā (mežā, grāvmalā), izmesto izrevidēs un “autoru”” atradīs! Kā tas ir sekmējies?
Liels paldies tām pašvaldībām, kas vēsturiski izveidoja ZAAO! Uzņēmuma pirmsākumos par tā dibināšanu vienojās vairāk nekā 80 pašvaldības. Tas bija laiks, kad Latvijā bija 526 pagasti. Iepriekšējās pašvaldību sistēmas laikā darbojāmies 28 pašvaldībās, nu, pēc administratīvi teritoriālās reformas strādājam 8. Visām pašvaldībām ir strikts noteikums: sakopta, tīra vide un šķirošanas infrastruktūra. Mēs ar to strādājam un par šo infrastruktūru esam atbildīgi. Varu sacīt: esam “īpašs gadījums” Latvijā, kas sekmīgi strādā; mūsu darbs ļauj gūt jautājumā minēto priekšstatu: ir sakopts, ir kārtība. Protams, ja skatāmies, piemēram, netālo Skandināviju, vēl daudz darba un tāls ceļš priekšā, bet tas mērojams kopā – visiem Latvijā. Mēs, Vidzemē, varam izdomāt ko jaunu un to arī darām, bet, cik tālu aizskriesi viens pats – jāskatās kopsakarības: valsts plāns, valsts prasības, ES direktīvas utt. Turklāt, ja tu saproti un ievies kādu jauninājumu vai risinājumu, paies laiks, iekams šādam solim būs gatavs kāds cits.
Pērn, VMD ģenerāldirektore Aina Stašāne intervijā pukojās, ka Pierīgā ar atkritumu šķirošanu viss bijis kārtībā, sākot dzīvot Rīgā, situācija spēji mainījusies. Tātad atkritumu saimniecībā ir arī praktiski jūtamas atšķirības.
Domāju, tas atkarīgs no apsaimniekotājam noteiktā uzstādījuma. Šķirošanas jautājumos ZAAO ne reizi vien bijis pionieris (pirmsācējs). Mūsu apsaimniekotajā teritorijā ir 21 ekolaukums, kur cilvēki bez maksas var aizvest un nodot ļoti daudz lietu un priekšmetu, ir 614 ekopunkti, kur cilvēks var nodot šķiroto. Lielākajās pilsētās mums ir dalīti vākto atkritumu konteineri – privātmājās, viensētās. Ja mājsaimniecībā šķiro, pāri paliek vien maza daļa atkritumu, ko nevar pārstrādāt.
Daudzdzīvokļu mājas un atkritumi citviet ir smagu vai noguruma pilnu nopūtu izraisošs temats.
Visās pašvaldībās daudzdzīvokļu mājām mēs piedāvājam veidot pazemes konteinerus, regulāri piedalāmies šo māju iedzīvotāju sapulcēs, ar mājas pārstāvjiem vienojamies vai mēģinām vienoties par pazemes konteineru izbūvi. Kāpēc pazemes konteineri? Tiem ir lielāks tilpums (ap 5 m3), ir iespēja šķirot, atkritumi atrodas apakš zemes, skats uz māju ir pilnīgi cits, karstā laikā un ikdienā nav kukaiņu un smaku. Tāds ir mūsu piedāvājums daudzdzīvokļu mājām. Sokas gana labi, cilvēki izvēlas šādu risinājumu, iesaistās arī pašvaldības, palīdzot motivēt iedzīvotājus.
Atgriežoties pie turpmākajiem plāniem: akritumu pārstrādes rūpnīcai Daibes poligonā droši vien nepieciešami daudzi un ilgstoši saskaņojumi.
Tā noteikti ir! Mēs vienlaikus dzīvojam izteiktā patērētāju sabiedrībā, un tai pašā laikā vēlamies dzīvot nedaudz pareizā (vai pārprasti pareizā) sabiedrībā. Piemēram: lai darbs būtu pie mājām un nebūtu tālu jābrauc. Ja, piemēram, ir cilvēks, kas vēlas šo darbu “radīt” tuvāk mājām, tuvāk dzīvesvietai, veidojot ražotni, sākas aizspriedumi, paraksti, vēstules un iebildes. Tā ir izvēle: saprast, ko vēlamies! Kompromisa rašanā liela nozīme ir pašvaldībai, lai situāciju līdzsvarotu: proti, uzņēmējs paliek, strādā un rada darbavietas, iedzīvotāji saprot situāciju un ir apmierināti. Runājot par vides prasībām: tās ir jāievēro ik ražojošam uzņēmumam, tās ir jāciena un jāsaprot.
Runājot par Daibes poligonu: tā teritorijā jau šobrīd no atkritumu krātuvēm savācam infiltrātu, ko attīrām, ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums, apkārt poligonam ir vairāk nekā 110 ha meža un zemes, nevienu ar savu darbu netraucējam. Ar skaņām un transporta plūsmu mēs esam pietiekami tālu no pilsētām un ciemiem. Protams, darbinieki (šobrīd to ir ap 50) uz darbu tiek vesti no apmēram 40 km rādiusa: Valmiera, Cēsis, Stalbe, Zilaiskalns. Iestrādes mums ir un būtu tikai pareizi sākto turpināt.
Par atkritumu pārstrādes rūpnīcu: vai tajā pārstrādās pārtikas atkritumus, kas turpmāk nenonāks parastajā (kopējā) konteinerā?
Pārstrādāt var ļoti daudz: zāli, lapas, pārtikas atkritumus; visu, ko ēdam, bet neapēdam, visu, kas rodas dārzā – jau minētās lapas, sūnas, zāli, sīkos zariņus utt. Lielu daļu, protams, veidos sadzīves atkritumu konteineros atrodamā bioloģiski noārdāmā komponente. Pārstrādes līnijas visu uzskaitīto itin labi šķiro. Gala produktā iegūsim tehnisko kompostu. Patlaban VARAM plāno noteikt tā izmantošanas iespējas.
Augkopība?
Tas jāvērtē, veicot analīzes un skaidrojot, cik šis komposts ir kvalitatīvs. Par augkopību šobrīd neizteikšos, jo pārstrādātajā materiālā nedrīkstētu būt nekas, kas saturētu smagos metālus. Ja mēs šķirojam bioloģiski noārdāmo atkritumu daļu, kas lietota sadzīvē, tur atradīsim visu Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu.
Kāds būs rezultāts un ko ar tehnisko kompostu varēs darīt, vēl nezinām, bet runāts ir gan par tā izmantošanu ceļmalās, gan grants un smilšu karjeru rekultivācijā.
Ceļš no Rīgas-Valmieras šosejas līdz Daibes poligonam: kad tas būs gatavs? Šķiet, arī šai gadījumā bez saskaņojumiem neiztikt...
Ļoti precīzi pamanīts: ceļu projektēt un plānot sākām pērnā gada decembrī, tehniskā puse bija gatava martā, aprīlī. Vasaru esam veltījuši saskaņošanai dažādās instancēs, lai darbs turpinātos. Plānā – nākamgad būtu jāsāk būvdarbi. Riepas pārstrādei mums ir. Esam apjautājušies “Latvijas valsts ceļiem” par formulu, cik daudz riepu ceļa segumā drīkstēs būt. Ceļa garums būs 3,77 km.
Poligons ir darbavieta. Vai Daibē un tuvākajā apkārtnē lēnām sāk atgriezties cilvēki?
Runājot par apdzīvojamību, ceļš un pieejamība izšķir daudz. Ja mums izdosies atjaunot ceļu līdz poligonam, būs paveikts liels un nozīmīgs darbs, kas dos labumu gan Vidzemē vienīgajam atkritumu apsaimniekošanas centram, gan – noteikti – iedzīvotājiem. Kā saprotams, nākotnē smago automašīnu plūsma nesamazināsies, tā pieaugs. Ap Daibi ir ļoti skaisti, ainaviski zemesgabali. Izbūvējot ceļu, mēs radītu patiesi labu vietu, kur cilvēkiem nokļūt, lai tur vēlētos dzīvot. Un vēl, protams, ja mēs sāksim bioloģisko atkritumu pārstrādi, būs darbs un arī tuvu darbam kāds noteikti būs gatavs apmesties.
Kārtība manāma arī Valmieras kapsētās. Runājot par atkritumiem, tur būtu daudz bioloģiskās izcelsmes lietu – lapas, zari un vītušie ziedi, piedevām arī stikls un metāls.
Patlaban kapsētās atkritumi, diemžēl, nonāk lielajā plūsmā, esam centušies runāt ar kapu apsaimniekotājiem, kā to risināt – izvietot vairākus konteinerus, pie tiem likt “acīs krītošus” uzrakstus, ko kurā var un vajag mest. Ikdiena rit kā jau ikdiena: daļa sabiedrības izlasa uz konteinera rakstīto, saprot un attiecīgi rīkojas, daļai viss viena alga un nekas šķirots netiek.
Covid19 laiks. Kas tevi tavā darbā šai laikā ir traucējis?
Šis laiks kopumā pasaulei ir liela mācība un skola. Tā bija pilnīgi nezināma lieta. Pandēmijas sākumā tikko biju sācis darbu ZAAO, jutos savādi: vēl nav īstas skaidrības par lēmumiem un investīcijām, un... vēl “atnācis” Covid ar visu “bagāžu”. Tu nesaproti, kādas tam būs sekas. Tu redzi apkārt notiekošo, bet nav skaidrs, kas būs, kā uzņēmums vadāms “tam visam cauri”. Ir daudz gūtu atziņu: gan par attālināto darbu, gan iespēju maksimāli izsargāties no saslimšanas, gan kā veidot “burbuli” vai mikroklimatu. Sabiedrības sākotnējā reakcija bija pesimistiska, nu tā ir mainījusies.
Ko tu noteikti darītu savādāk?
Ja varētu ko mainīt – vienu brīdi ierobežojumu bija ļoti daudz un tie bija neskaidri: ko vari un ko nevari, kad vari, kur vari, ar ko utt., tie pārlieku bieži mainījās. ZAAO norīkojām vienu darbinieku, kā uzdevums bija sekot līdzi, kas notiek ar ierobežojumiem, kā tie mainās un kādas ir prasības. Runājot par prasībām: to bija pārāk daudz un tās bija tik detalizētas, ka tapa pārlieku sarežģītas. Valsts pārvalde ar to pati sevi iedzina strupceļā, lēmumi nebija pārdomāti. Uzņēmumi un cilvēki nespēja visam sekot līdz.
Vai administratīvi-teritoriālā reforma (ATR), proti, novadu apvienošanās ZAAO darba lauku paplašina?
ATR – nē, toties atkritumu apsaimniekošanas sistēmas reforma gan! Kā jau minēju iepriekš, atkritumu plūsma uz Daibi palielināsies. Runājot par ATR, turpmākie divi gadi noteikti būs saistāmi ar strukturālām pārmaiņām, ceru, lēmumi būs visiem saprotami un loģiski. Galvenais: lai cilvēks, kas mīt attiecīgajā novadā, justu un saprastu, ka pašvaldība ir sasniedzama.
Par uzņēmumu runājot, rit sarunas ar Madonas pašvaldību, kas vēlas pievienoties. Daudzi ir braukuši skatīties ZAAO pieredzi, daži vēlas, lai viņu apsaimniekotājs strādātu, kā mēs, ir pašvaldības, kas vēlas pievienoties, citas met skatus Rīgas virzienā. Izvēle ir, esam gandarīti, ja ar mums vēlas sadarboties, tai pašā laikā neapvainojamies, ja kāds izvēlējies citu sadarbības partneri.
Izmantotas ZAAO un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas