Rindā pie ārsta jāgaida mēnešiem, jo beigušās kvotas (valstij nav naudas)...

Jāslēdz skolas, ugunsdzēsēju depo un pasta nodaļas, jo trūkst finansējuma, nepietiek līdzekļu ielu remontam, tam nav naudas…

Diemžēl, šāda satura vēstis, kuru galvenā doma – trūkst naudas – plašsaziņas līdzekļos un dažāda līmeņa politiķu un ierēdņu sacītajā ir kļuvušas par ikdienu. Problēmu ir daudz, tām vajag risinājumu, bet… naudas nav. Uz šodien svarīga jautājuma risinājumu varam cerēt 2025. gadā. Tā ir ikdiena, kas jāmaina!

Teju 34 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzīvojam un atrodamies teju nepārtrauktā reformu un problēmu problēmu risināšanas virpulī, kamēr kaimiņi, kā vēstī dažādi avoti, mums krietni aizsteigušies priekšā. Kā tā? Skaudri un nepatīkami, bet šķiet, ar līdzšinējo publiskā sektora – politiķu un ierēdņu – attieksmi un jaudu strauji un apņēmīgi tālāk doties nespēsim. Varbūt arī nevajag? Vai leposimies ar trešo vietu Baltijā?!

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, darbaspēka kustība ir brīva, mūsu cilvēki ceļ un attīsta Īrijas, Vācijas, Lielbritānijas, arī Igaunijas un Lietuvas tautsaimniecību un papildina šo valstu kases. Darba devēji sūrojas par darbaroku trūkumu, ne vienā vien skolā nu svilpo vējš, jo nav, kam to apmeklēt, pakalpojumu sniedzēji un preču pārdevēji “saraujas”, jo trūkst pircēju un patērētāju. Vai šī “saraušanās” joprojām ir objektīva padomju laika mantojuma seku pārvarēšana? Vai trīs gadu desmitos kopš Latvijas neatkarības atgūšanas joprojām pie problēmām (garajām rindām pie ārstiem, darba vietu likvidācijas, jauniem ierobežojumiem saimnieciskajai darbībai, pārspīlēti iztapīgas birokrātijas (kura, izņemot tās “radītājus”, citiem nav vajadzīga)) ir vainīga krietni pasen nebūtībā aizgājusī padomju sistēma? Tā ir tikai un vienīgi tukšu runātāju cienīga atbilde. Vai valsti vajag pārvērst par savdabīgu rezervātu, kurā liegts vairāk nekā ļauts?!

Lai paveiktu raksta sākumā uzskaitīto, ir un būs vajadzīgs finansējums. Valsts makā nauda “ienāk un turas” no uzņēmēju un iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem, arī no dažāda veida ES līdzfinansējumiem. Neviens nav solījis, ka līdzfinansējums Latvijai pienāksies mūžīgi, turklāt jāatceras, ka tā piešķīrēji izvirza laiku un resursus tērējošas prasības.  Gan laiku, gan resursus lietderīgāk būtu izmantot vērtību radīšanai. Valsts pārvaldei Latvijā jāsaprot un jāpieņem tas, ko sen sapratuši Igaunijas, Lietuvas, Rietumeiropas valstu ierēdņi un politiķi – no uzņēmēja sekmēm un rīcības politiķu un ierēdņu veidotajā vidē būs atkarīgs, ko un cik (un vai) sabiedrība varēs tērēt. Jo vairāk un efektīvāk uzņēmēji investēs un strādās, jo vairāk cilvēku nodarbinās, jo augstāku pievienoto vērtību radīs ik darba vietā, jo augstāka būs uzņēmēju spēja maksāt lielākas algas un nodokļus, no kā uzturēt gan valsti, gan finansēt sabiedrībai nepieciešamo – izglītību, veselības aprūpi, drošību utt. 

Jāņem vērā, ka lielu daļu darba ņēmēju, uzņēmēju un pašnodarbināto radītās bagātības valsts iekasē nodokļu veidā, lai maksātu algas valsts un pašvaldību sektorā nodarbinātajiem un īstenotu citus uzdevumus. Lai valsts varētu tērēt, vispirms ir jārada, ko tērēt. Bez tā nenopirksim vilcienus, neuzturēsim armiju, nerūpēsimies par drošību un nespēsim palīdzēt Ukrainai. Ja uzņēmēji neradīs šo bagātību, līdzekļu nebūs!

Ir pienācis laiks pārstāt uzņēmējus uzskatīt par nevēlamiem un kultivēt mītus par uzņēmējiem nodokļu nemaksātājiem, blēžiem un krāpniekiem. Tā vietā jādomā, kā piesaistīt pašmāju un ārvalstu investīcijas, kas radītu jaunas darba vietas ar augstāku pievienoto vērtību, eksportspējīgus produktus un pakalpojumus. Ir vajadzīgi varbūt vienkārši, varbūt sarežģīti risinājumi, kas uzņēmējdarbības vidi Latvijā padarītu gan pievilcīgu, gan konkurētspējīgu visā reģionā.

Šķiet, pats pirmais un būtiskākais uzdevums būtu identificēt Latvijas uzņēmējdarbības vides konkurētspēju iznīcinošos un traucējošos lēmumus, prasības, uzstādījumus un noteikumus, kam sekotu to demontāža, atcelšana vai būtiska atvieglošana. Nedrīkstētu ieviest jaunus uzņēmējdarbības sektorus ierobežojošus vai aizliedzošus pasākumus, jo tie neapšaubāmi dos iespējas un priekšrocības konkurentvalstīm. Tā kā pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos lolot ilūzijas par ļoti apjomīgu ārvalstu investīciju piesaisti ir ļoti naivi, jārunā ar jau strādājošajiem (gan pašmāju, gan ārvalstu) uzņēmējiem un jāsaprot, kas tieši traucē straujāk attīstīties un kas valstij jādara, lai uzņēmēji investētu esošo ražotņu paplašināšanā vai jaunu rūpnīcu būvniecībā.

Ja neko nedarīsim vai meklēsim iemeslus, kāpēc Latvijā kaut ko nevaram izdarīt, nāksies samierināties ar stabilu atrašanos ES arjergardā, kad sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu finansēšanai naudas trūks vēl vairāk un dzīvot uz parāda ilgstoši nebūs iespējams. 

Nedrīkst pretnostatīt uzņēmējdarbību skolotājiem, mediķiem, ugunsdzēsējiem un otrādi, jo tā rīkojas vara, kam tīk princips – skaldi un valdi. Sanaidot dažādas sabiedrības grupas, kuras cenšas viena otru apkarot vai ierobežot, ir labākais risinājums, kā noturēties varā. Ja visi kopīgi vērstos pret lēmumu pieņēmējiem, pret idotiskajiem izpildīšanas nosacījumiem, varas olimpā sēdošajiem ērtās vietas nāktos pamest.

Jauni liegumi un saimnieciskās darbības ierobežojumi zemes apsaimniekošanā samazinās ne tikai nodarbināto, bet arī kopējo iedzīvotāju skaitu valstī. Ja alternatīvu darba vietu vismaz pagaidām nav, tas nozīmēs kārtējo “saraušanos” jau tā cilvēku ziņā patukšajā Latvijā. Attiecīgi mazāks būs pieprasījums pēc ugunsdzēsēju, policistu un bibliotekāru darba, arī nodokļu ieņēmumi saruks. Jo mazāk būs patērētāju, jo glābiņš naudas trūkumam valsts makā būs paaugstinātas nodokļu likmes, jauni, vēl neredzēti nodokļi vai atcelti esošo nodokļu atvieglojumi. Jo mazāk iedzīvotāju, jo augstākas izmaksas par elektrības, gazes un ceļu infrastruktūru būs jāsedz palicējiem! Kurš no risinājumiem jums tīk vislabāk?!