Par virsrakstā pausto liecina enerģētikas ideju laboratorijas Ember veiktā jaunā analīze (27. martā), kurā konstatēts, ka Itālija, Francija un Čehija bijušas galvenās šā pieauguma veicinātājas, lai gan kopējais gāzes pieprasījums gandrīz nemainījās. Čehijai, kurai nav ostu, ir mazāk iespēju dažādot gāzes piegādes, salīdzinot ar Franciju un Itāliju, tomēr ziņojuma autori norāda, ka “pat visatkarīgākās” valstis – Austrija, Ungārija un Slovākija – ir spējušas to izdarīt (piegādes dažādot).
“Uz papīra” samazināt atkarību no Krievijas fosilajiem resursiem joprojām ir viena no galvenajām ES prioritātēm. Taču Eiropas Komisija jau divas reizes ir atlikusi ilgi solīto pakāpeniskas atkarības samazināšanas plānu, pēdējo reizi tas notika šomēnes.
Tikmēr ES dalībvalstis virzās “pretējā virzienā”, pieņemot lēmumus, kas varētu bloka atkarību iesaistīt jaunā ciklā, bet ar citiem piegādātājiem. Līdz desmitgades beigām Eiropas valstis būs palielinājušas sašķidrinātās dabasgāzes jaudu vairāk nekā par pusi, lai gan paredzams, ka pieprasījums saglabāsies nemainīgs.
Saskaņā ar Ember aprēķiniem tas nozīmē, ka līdz 2030. gadam Eiropa pārsniegs gāzes piegādes pieprasījumu par 131 miljardu kubikmetru jeb aptuveni 26%. Tas ir tik daudz, cik Vācija, Francija un Polija kopā patērē gada laikā.
“Tas ir skandalozi, ka Eiropas Savienība joprojām importē Krievijas gāzi,” uzsvēra Ember pētnieks Dr. Pāvels Čižaks (Paweł Czyżak). “Tā vietā, lai investētu reālās alternatīvās, dalībvalstis dedzina naudu gāzes infrastruktūrai, kas, iespējams, nekad netiks izmantota.”
Galvenais ceļš, pa kuru Krievijas gāze sasniedz Eiropu, ir sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) sūtījumi no ārvalstīm. Tas tiek nodrošināts, izmantojot t.s. ēnu floti, pārdodot Krievijas sašķidrināto dabasgāzi no kādas Eiropas valsts, piemēram, Beļģijas. Gāze tiek marķēta kā “nākusi no Beļģijas” – tā ir arvien plašāk izplatīta prakse, ko dēvē par “balināšanu”.
Šāda shēma ļauj Krievijas sašķidrinātajai dabasgāzei iekļūt Eiropas tirgos bez sankcijām. Turpinās arī imports pa cauruļvadiem, neskatoties uz to, ka šā gada sākumā oficiāli tika pārtraukta gāzes piegāde caur Ukrainu. Februārī ES importēja 56 miljonus kubikmetru dienā pa TurkStream cauruļvadu, kas ir par 11% vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.
2024. gadā vien Eiropas Savienība “piešķīra” 21,9 miljardus eiro Krievijas fosilā kurināmā iegādei, apjoma ziņā pārsniedzot Ukrainai piešķirto finansiālo atbalstu – 18,7 miljardus eiro... Jāuzsver, ka gāzes cenas joprojām ir ļoti augstas. ES bāzes cena pagājušajā gadā pieauga par 59%, gandrīz divkāršojot pirmskrīzes līmeni. Eiropas rūpniecība par enerģiju nu maksā teju divreiz vairāk nekā konkurenti ASV un Ķīnā.
Lielāks gāzes importa apjoms no aizjūras situāciju neuzlabos, bet tikai padziļinās atkarību no fosilajiem resursiem pasaulē, kur piegādātāju nepastāvība ir kļuvusi par jaunu normu, sākot no nestabilas ieguves Ziemeļāfrikā un beidzot ar arvien neprognozējamāko situāciju ASV.
Iepriekš Ember veiktā analīze liecināja, ka paātrināta saules un vēja enerģijas izmantošana, stingrāki efektivitātes pasākumi un rūpniecības elektrifikācija būtu ļāvusi ES atteikties no Krievijas gāzes jau šogad. “Nav nekādu tehnisku iemeslu, kāpēc mēs jau tagad nevarētu atteikties no Krievijas gāzes,” piebilda P. Čižaks. “Trūkst tikai politiskās gribas.”
Pašlaik izskatās, ka 2027. gads kā Krievijas gāzes piegādes beigu termiņš Eiropas Savienībai ir apšaubāms.