Reiz, bet patiesībā postkomunistiskajā Latvijas Republikas sākumposmā, mani Latvijas Universitātes kāpnēs apturēja profesore un teica: “Celsim pilsonisko sabiedrību!” Apjucis par gluži vai revolucionāru piedāvājumu, es toreiz pagrozīju galvu, bet, tā kā zināju, ka cienījamā pasniedzēja jau reiz gājusi pa Ļeņina ceļu, nospriedu, ka viņa zina, ko runā, jo tieši viņa bija tā, kas man reiz mācīja, ka politiskā līdzdalība ir neatņemama jebkuras cilvēka darbības sastāvdaļa, un valstiski domājošam ierindas pilsonim šādu iespēju nav daudz. Indivīds ir politiski līdzdalīgs arī tad, kad viņš nepiedalās politisko lēmumu pieņemšanas procesā, viņa bezdarbībai var būt tādas pašas politiskās sekas kā darbībām, ko veic indivīdi, kuri raksta vēstules avīzēm, staigā ar partiju nozīmītēm, piedalās mītiņos, zvana radiostacijām, lai pateiktu, ka latviešu tauta iet postā, vai aicina novākt rokas no premjerministra. Viņiem visiem ir daudz brīva laika, lai interesētos un savu interesi paustu publiski, un es zināju, ka visi tie, kuri zvana vai staigā ar nozīmītēm, ir tuvāk pilsoniskajai apziņai nekā tie, kuri par politiku neinteresējas vispār, lai arī laika gaitā esmu sapratis, ka neinteresēšanās par politiku vai ministru uzvārdu nezināšana var liecināt par labu indivīda garīgās veselības stāvokli. Teorija, kas sevi nosaukusi par politikas zinātni, māca, ka totalitārā un demokrātiskā valstī politiskā līdzdalība formālā līmenī norisinās līdzīgi, starpība tikai tā, ka pirmajā variantā to stimulē vai apmaksā valsts, bet otrajā indivīds atrod stimulus savā galvā. Par valstisku cilvēku neviens nepiedzimst. Par tādu kļūst brīvprātīgi, un kopš uzrunas “celt pilsonisko sabiedrību” ir pagājuši desmit gadi, bet tas nozīmē, ka kaut kam būtu jābūt jau uzceltam, ka jābūt augušam to skaitam, kuri, uzzinājuši, ka viņu draugs gatavo atentātu pret kādu valsts amatpersonu, būtu gatavi nodot savu draugu. No pilsoniskās sabiedrības teorijas viedokļa par pilsonisku indivīdu būtu uzskatāms tāds, kurš ziņo par savu draugu, biedru, kolēģi, jo viņam rūp, lai valsts neizjūk. Šī gada 28. novembrī Latvijas Republikas ģenerālprokurors Jānis Maizītis Latvijas radio raidījumā, runājot par krimināllietu par amatpersonu darbībām digitālās televīzijas ieviešanas projektā, aicināja visus iedzīvotājus, kuriem ir it kā laba slava un kuriem ir informācija par noziedzīgo nodarījumu digitālās televīzijas lietā, izšķirties par neordināru soli – ziņot KNAB vai prokuratūrai. Šajā paziņojumā uzmanību piesaista divi jēdzieni – “iedzīvotāji” un “neordinārs solis”. Tātad, ģenerālprokurors vērsies pie iedzīvotājiem, kas liek domāt, ka starp iedzīvotājiem ir zināms procents tādu, kuriem ir kāda informācija, un kas liek domāt, ka šīs darbības norisinājušās vairāk vai mazāk publiski, un lielai daļai iedzīvotāju ir bijusi iespēja tās novērot un redzēto kaut kādu iemeslu dēļ paturēt pie sevis. Bet drīzāk te redzama prokuroriem piemītoša ciniska ironija – tos, kuriem ir īpašās zināšanas par šo īpašo lietu, nodēvēt par iedzīvotājiem, lai arī ģenerālprokuroram ir visai skaidrs, ka ar iedzīvotājiem viņš te domā visai ierobežotu iedzīvotāju daļu, par kuriem reti kad, patiesībā nekad, politikas teorijās netiek lietots apzīmējums “iedzīvotāji”. Protams, šajā konkrētajā gadījumā aicinājums bija domāts tiem “iedzīvotājiem”, kurus varētu iebaidīt, ka informācijas nesniegšanas gadījumā sekas var skart arī viņus, jo viņu zināšana kaut kad var tikt atmaskota, un tie, kuri baidās, tie var arī ziņot, tātad, nodot sevi un biedrus, bet kopumā iestāties par labu lietu – kopējo valsts lietu. Tāpēc šo ģenerālprokurora mudinājumu var uztvert arī kā pilsoniskās sabiedrības instrumentu, ar kura palīdzību iespējams masas stimulēt politiskai līdzdalībai, bet, lai izšķirtos par šādu soli, pirmkārt, jāzina, kurp doties vai kam zvanīt, lai pateiktu, ka man ir ne tikai laba slava, bet arī vērtīgas zināšanas, kuru nodošana attiecīgajām iestādēm slavu vairos un nostiprinās valsts varenību, jo šajā gadījumā par ziņošanu netika solīta nauda, netika apsolīts pasargāt ģimeni vai piešķirt kādus citādus labumus. Tātad ģenerālprokurors apelē pie iedzīvotāju pilsoniskās apziņas, ar kuras palīdzību valstī tiktu atklāts kāds noziegums. Tādējādi valsts vara mazinātu savu varas mazasinības stāvokli, jo savu līdzdalību apliecinošs pilsonis ir katras pilsoniskās sabiedrības mērķis, taču reizē tāds ir arī bīstams, jo pārāk atbildīgi pilsoņi var iemantot zināšanas un pārstāt ticēt valsts varai. Šajā gadījumā atšķirība ir tā, ka aicinājums ziņot tiek pausts publiski un nevis vervējot. Tātad, ziņotājam ir jāmīl valsts, jābūt ieinteresētam valsts stabilitātes nodrošināšanā, no viņa tiek prasīta ne tikai lojalitāte, bet arī tas, ko varētu dēvēt par augstu pilsonisko apziņu. Ziņošanas princips, tīri vēsturiski raugoties, nebūt nav jauna lieta arī Latvijas valsts vēsturē un nebūt nav attiecināms tikai uz LPSR vēstures totalitāro un autoritāro periodu, kad ziņotājus sauca par stukačiem un uzskatīja par pēdējiem neliešiem. Tāpēc ģenerālprokurora izvēlētais apzīmējums “neordinārs solis” neatbilst Latvijas valsts tapšanas vēsturiskajām realitātēm. Pēdējo gadu Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsturē attiecībā uz ziņošanas tradīcijas iedibināšanu ir novēroti vairāki procesi. Viens – vēsturiskais, kas prasa vēsturiskuma apziņā sakņotu pilsonisku atbildību par tiem procesiem, kurus tu neesi pieredzējis pats, bet par kuriem dzirdēti stāsti. Ziņot par vēsturiskiem notikumiem, pat ja runa ir par pastrādātiem noziegumiem, ir dubultsarežģīti, jo, pirmkārt, tev jāpiemīt atmiņai un tev jābūt pārliecinātam, ka tā atbilst patiesībai. Otrkārt, domājot vēsturiskās patiesības līmenī, tev jābūt pārliecinātam, ka neesi inficēts ar aktuāliem ideoloģiskiem piedāvājumiem par attiecīgo vēsturisko periodu, un no cilvēciskā viedokļa tas ir gandrīz neiespējami, tāpēc šādos gadījumos pilsoniskā pienākuma pildīšanai un apziņas stimulēšanai kalpo nauda. Simona Vīzentāla centrs pagājušajā gadā izsludināja operāciju Pēdējā iespēja,kurā aicināja Baltijas valstu iedzīvotājus ziņot par personām, kuras, iespējams, piedalījušās ebreju iznīcināšanā Otrajā pasaules karā un piesolīja maksāt 10 000 dolāru. Kā ziņotāju mērķauditoriju centrs toreiz minēja holokaustā cietušos un izdzīvojušos, cilvēkus, kuri nav piedalījušies noziegumos, bet ir to līdzzinātāji, kā arī padomju laikā notiesātos un sodu izcietušos kara noziedzniekus, kuriem nav jābaidās par atkārtotu tiesāšanu. Centra direktors Efraims Zurofs toreiz izteica cerību, ka līdzekļus prēmiju izmaksai iegūs arī no Latvijas valsts budžeta. Toreizējā tieslietu ministre Labucka paziņoja, ka valsts līdzdalība šāda veida projektos nav paredzēta un par akcijas īstenošanu vajadzētu rūpēties pašiem tās organizētājiem, vienlaikus paužot atbalstu šai iniciatīvai un norādot, ka tā varētu stimulēt ziņu sniegšanu par noziegumiem. Kā noprotams no rezultātiem, vēsturiskā pilsoniskā apziņa Latvijas iedzīvotājam ir niecīga, jo atsaucība šai akcijai nav bijusi cerētā, un droši vien ne tāpēc, ka “visi latvieši ir fašisti”, bet tāpēc, ka vēsture, kā raksta Pols Valerī, ir visbīstamākā viela, ko radījusi intelekta ķīmija. Šī viela izraisa sapņus, apreibina veselas tautas, raida tām aplamas atmiņas, paātrina refleksus, neļauj sadzīt vecām brūcēm, vajā miegā vai noved pie lielummānijas un vajāšanas kompleksa. 2. septembrī Vīzentāla centrs Jeruzālemē paziņoja, ka saņemta informācija par 38 personām, kuras varētu turēt aizdomās par noziegumiem pret ebrejiem, taču centrā ar informāciju nebija vērsies neviens, kurš pats piedalījies holokausta īstenošanā, padomju laikā būtu ticis tiesāts un būtu gribējis nodot informāciju. Visdrīzāk šī akcija Latvijā neizraisīs nekādus centra iecerētos procesus, arī ne vēsturiskās apziņas skalošanu. Otra ziņošanas vēstures sadaļa ir saistīta ar kriminālo vēsturi, kur panākumiem vajadzētu būt lielākiem, vismaz spriežot pēc kriminālliteratūras pieprasījuma pieauguma plaša patēriņa preču klāstā. Pagājušā gada martā interneta portāls TVnet aicināja lasītājus rakstīt par viņiem zināmajām narkotiku tirdzniecības vietām Latvijā, un portāls saņēma informāciju par vairāk nekā 500 šādām vietām, taču starp tām bija norādīta arī Ministru kabineta adrese Brīvības bulvārī 36, piebilstot, ka visi gribētāji var iegādāties narkotiskās vielas šīs ēkas 3. stāvā, kur atrodas ministru prezidenta kabinets. Pilsoniskās sabiedrības teorija māca, cik grūti ir iedzīvotājiem iedēstīt apziņu, ka viņiem ir, kur piezvanīt, kurp doties, lai pačukstētu, dotu mājienus, atzītos, baumotu un iedibinātu līdzdalības ilūziju. Politikas zinātnē šādus cilvēkus-ziņotājus dēvē par komunikatoriem vai “meža sanitāriem”, kuri katrā sabiedrībā esot tikai kādi 13%. Viņu ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanas procesu nav liela, taču viņi samērā precīzi orientējas politiskos notikumos, un viņiem labprāt patīk kontaktēties ar valsts varas pārstāvjiem. Tomēr komunikatoru nozīmi varas pārstāvji mēdz pārspīlēt, domājot, ka tie, kas kontaktējas, pārstāv visu tautu. Kā jauna parādība Latvijas ziņošanas vēsturē ieviests jēdziens “karstais telefons” vai “anonīmā telefona līnija”. Jau 1995. gadā “karsto telefonu” ieviesa Valsts ieņēmumu dienests, kur iedzīvotāji varēja ziņot par pārkāpumiem nodokļu maksāšanas jomā. Šo tradīciju turpināja Rīgas policija, tad sekoja Valmieras kriminālpolicija, 2001. gada janvārī ieviešot anonīmo telefona līniju, uz kuru zvanot, iedzīvotāji automātiskajā atbildētājā varēja paziņot par novērotajām nelikumībām ekonomiskajā un kriminālajā sfērā. Kriminālpolicijas priekšnieks toreiz paskaidroja, ka iedzīvotājiem ir psiholoģiski vieglāk piezvanīt pa telefonu un ierunāt savus novērojumus automātiskajā atbildētājā, nekā zvanīt vai nākt uz policiju, kur tūlīt tikšot vaicāts viņu vārds. 1998. gadā Rīgas pilsētas dome ieviesa “karsto telefonu”, uz kuru varēja zvanīt pilsētā izsludinātā spodrības mēneša laikā. Toreiz piezvanīja 260 rīdzinieki, lai ziņotu par nenovāktām atkritumu kaudzēm. Toreiz pilsētas dome gan atzina, ka iedzīvotāji izrādījās aktīvāki ziņotāji nekā atkritumu aizvācēji. No īstenā pilsoniskā cilvēka aktuālo Latvijas ziņotāju atšķir anonimitāte, no viņa netiek prasīts vārds, uzvārds un tēva vārds. Vara alkst pēc informācijas, jo visi citi politiskās informācijas kanāli acīmredzot izrādījušies tukši vai pašai varai nepieejami. Vēl pavisam nesen, šī gada rudenī pilsoniskās apziņas stimulēšanas akciju sāka Zemkopības ministrija, kas ieviesa Lauku atbalsta dienesta “karsto telefonu” ar mērķi sniegt padomus un konsultācijas lauku ļaudīm. Sākotnēji visi telefona zvani un zvanītāji tika reģistrēti, taču pēc tam, kad piecus mēnešus šis “karstais telefons” bija funkcionējis, Lauku atbalsta dienesta vadība paziņoja, ka lauku ļaudīm tuvākajā laikā būs iespējams informēt arī anonīmi. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze anonīmās telefona līnijas nepieciešamību pamatoja, apgalvojot, ka “sabiedrības īpaša uzmanība tiek veltīta, piemēram, SAPARD finansējuma saņemšanai vai, piemēram, pārtikas drošībai, bet nereti esot tā, ka par iespējamiem pārkāpumiem ir ļoti grūti paziņot augstākstāvošām institūcijām – kā tad tu pēcāk dzīvosi pagastā, kur visi viens otru labi pazīst.” Ministrija šo savu “karsto telefonu” nevainīgi nodēvēja par “atgriezenisko saiti”, kuru izmantojuši jau vairāki simti lauku ļaužu. Par augstas politiskās līdzdalības paraugu to nevar nosaukt – ziņošanu tomēr ir ierīkojusi pati valsts vara par savu naudu un ar vienu mērķi – notēlot rūpes, attaisnot gaidas un iegūt informāciju, kas visnotaļ atbilst totalitāras valsts politiskās kultūras izpausmēm. Taču neiespējami iedomāties, ka LPSR Valsts Drošības komiteja būtu savulaik ieviesusi “karstā telefona” līniju vai likusi pretvalstiski noskaņotiem pilsoņiem pieteikties iestādē. Tas patiesībā būtu nozīmējis šīs organizācijas efektivitātes degradāciju. Ziņošanas popularitāte jaunajā Latvijas Republikā visdrīzāk liecina par jaunas valstiskas cilvēku sugas rašanos, kuri ziņo nevis aiz bailēm, bet ar apziņu, ka ar savu stukačošanu stiprina valsts varu. Jaunā ziņošanas tendence Latvijas valstī var liecināt, ka te ir radusies pilsoniskā sabiedrība, taču pagaidām tiek iets vieglākais pilsoniskās sabiedrības pārstāvja ceļš – anonīmi piezvanot, bet nevis pašam maksājot nodokļus un veicot visus citus pārdomātos pilsoniskā cilvēka pienākumus. No otras puses, šis mehānisms strādā veiksmīgi arī tāpēc, ka ziņošanas efektivitāte ir pazīstama no padomju laikiem. Vienīgā atšķirība, ka tad stukačoja svešai valstij, un sabiedrības vairākums ziņotāju uzskatīja par kretīnu, bet, ziņojot savai valstij, morālais smaguma punkts gan mainās, bet nemainās pati ziņošanas būtība. Vēsturiski pierādījies, ka vara pārvērtē ziņošanas nozīmi, jo sabiedrības vairākums vienmēr būs tādi, kuri nekad nezvanīs, nekur neies un neziņos. Neatkarīgi no vēsturiskā laikmeta, politiskās iekārtas vai premjerministra reitinga.
Raksts pirmoreiz publicēts "Rīgas Laika" 2004. gada janvāra numurā