Pieaugot konkurencei starp meža un dabas aizsardzības nozarēm, meža nozare ne tikai Latvijā, bet Eiropā un visā pasaulē ir jaunu izaicinājumu priekšā

To intervijā “Dienas Biznesam” stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Meža izmantošanas katedras profesors Dagnis Dubrovskis. Viņš norāda, ka pašlaik globālā līmenī notiek līdzšinējās meža apsaimniekošanas pieejas un izpratnes maiņa, kas nākotnē var būtiski ietekmēt līdz šim pastāvošos tradicionālos meža apsaimniekošanas ekonomiskos modeļus.

Ko mežsaimniekiem nozīmē Eiropas parlamenta nesen izsludinātā ārkārtas situācija klimata jomā un jaunās Eiropas Komisijas “zaļais darījums” – “green deal”?

Tas ir kārtējais solis uz citas, vairāk regulētas formācijas ekonomiku, jo pirms Eiropas parlamenta paziņojuma par ārkārtas situāciju klimata jomā un izsludināto Eiropas Komisijas “zaļo virzienu”, jau bija ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām un ANO Bioloģiskās daudzveidības aizsardzības konvencija, kā arī daudzi citi nolīgumi, vienošanās.

ANO Klimata pārmaiņu politikas rezultātā pirms daudziem gadiem Eiropas Savienībā tika ieviesta CO2 emisiju kvotu tirdzniecības sistēma, kurā notiek darījumi par tiesībām emitēt CO2. Tādējādi skābeklis un ogļskābā gāze ir kļuvuši par tirgus preci, kuru vieni pērk, bet citi pārdod. Latvijas valsts šajā tirgū ir nopelnījusi ne vienu vien miljonu eiro un plāno pelnīt nākotnē. Samērā nesen ir sācis attīstīties zaļo obligāciju tirgus. Kopš 2015. gada a/s “Latvenergo” emitējusi zaļās obligācijas 135 milj. eiro vērtībā, kas tiek izmantotas Daugavas HES kaskādes labiekārtošanai, zivju fonda finansēšanai, arī baltā stārķa aizsardzībai un monitoringam. Tas ir pasaulē strauji augošs investīciju tirgus, kura peļņas avots ir finansējuma nodrošināšana ar dabas un vides aizsardzību saistītiem projektiem. Pašsaprotami, ka ANO Konvencija par bioloģisko daudzveidību, ES Biotopu direktīva, ES Putnu direktīva, ES Ūdens direktīva, ir normatīvie akti, kas kalpo par pamatu šī tirgus attīstībai, bet aizsargājamās dabas teritorijas, arī sugu aizsardzības plāni, kļūst par šī tirgus preci. Šo preču vērtība ir ekosistēmu pakalpojumu vērtība. Ekosistēmu produkti un pakalpojumi ir daudzi un dažādi labumi, kurus nodrošina ekosistēmas. Ar ekosistēmas produktiem mēs parasti saprotam preces: koksni, medījumu, ogas, sēnes un citus produktus, kuriem tirgū ir vērtība, bet ar pakalpojumiem saprotam klimata, nokrišņu, ūdens u.c. regulēšanas funkcijas, sugu dzīvotņu saglabāšanas, pārtikas vielu aprites, atpūtas, ainavas u.c. nodrošināšanas funkcijas. Lai šķiet, ka ekosistēmu pakalpojumu vērtība ir abstrakta, virtuāla, tomēr tā var tikt aprēķināta un var kalpot par pamatu resursu apsaimniekošanas nosacījumu noteikšanai un vērtspapīru tirgus attīstībai. “Zaļā virziena” politika var ietekmēt meža īpašnieka zemes apsaimniekošanas izvēles brīvību. Proti, līdz šim koksnes resursi bija produkts, kas pieder meža īpašniekam, bet to apsaimniekošanā tika respektētas sabiedrības intereses, savukārt, sabiedrība respektēja īpašnieka tiesības gūt ienākumus no koksnes resursu tirgus. Jaunās paradigmas meža īpašniekam var noteikt prasības respektēt sabiedrības intereses un kompensēt saimnieciskās darbības rezultātā radīto ietekmi uz meža ekosistēmu, ieviešot nodokļu “zaļināšanas” principu – piesārņotājs maksā, novērtējot veikto aktivitāšu ietekmi uz dabas kapitāla vērtību. Nepieciešamība izveidot šādu sistēmu aprakstīta jau samērā tālajā 2010. gadā Saeimas apstiprinātajā Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, nosakot uzdevumu līdz 2030. gadam veikt zaļā budžeta reformu.

Vai tas nozīmē, ka saimniekošanas izmaksas meža īpašniekiem pieaugs?

Laiks rādīs! Tā var notikt! Minētie principi paredz nepieciešamību izveidot ekosistēmu pakalpojumu vērtības zaudēšanas kompensējošu mehānismu, kas nodrošinās finansējumu zaudēto vērtību atjaunošanai vai uzturēšanai. Pasaulē izveidoti dažādi ar dabas aizsardzības finansēšanu saistīti mehānismi. Piemēram, ASV pastāv dabas aizsardzības servitūta koncepts, kad iespējams gūt labumu no citai personai piederošā īpašuma, neesot šī īpašuma īpašniekam vai valdītājam, bet, trešajai pusei iegūstot tiesības, teiksim, saglabāt bioloģisko daudzveidību. Šajā kontekstā meža īpašniekiem ir tiesības brīvprātīgi atteikties vai pārdot kādas ar īpašuma apsaimniekošanu saistītās tiesības, bet trešajai pusei tās pārņemt. Tas nozīmē, ka šīs tiesības var pārņemt kāds trasta fonds un tirgū piedāvāt ekosistēmu pakalpojumu vērtspapīrus. Ja ierobežojumi ir valstiski noteikti, dabas aizsardzības plāna ieviešanai īpašnieku piekrišana var nebūt nepieciešama. Tirgū tiek piedāvāts dabas aizsardzības plāns, bet labuma saņēmēji ir plāna īstenotāji – valsts vai privātas organizācijas. Vērtspapīru pircēji ir uzņēmumi, kuru saimnieciskās darbības rezultātā tiek iznīcināta vai ievērojami ietekmēta ekosistēma. Investējot piedāvātajos ekosistēmas saglabāšanas vai dabas aizsardzības projektos, tiek kompensēta saimnieciskās darbības radītā ietekme un uzņēmumi no “piesārņotājiem un iznīcinātājiem” pārtop dabai draudzīgos uzņēmumos. Lai šādu tirgu attīstītu, tā veidotājiem nepieciešams ievērojami palielināt aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvaru un izstrādāt sugu aizsardzības plānus, kas ierobežo zemes īpašnieku brīvību apsaimniekot savu zemi. Lai šis tirgus attīstītos un sabiedrība to pieņemtu, tiek veiktas informatīvās kampaņas par “slikto vides” stāvokli un sabiedrības nepieciešamību aktīvi iesaistīties. Meža īpašniekiem tas nozīmēs arī atšķirīgu – jaunu meža apsaimniekošanas plānošanu, kur meža ekosistēmas pakalpojumi tiek ne tikai uzskaitīti, bet arī ņemti vērā plānošanas procesā, savukārt, plānošanā tiks izmantota integrētā pieeja. Tā nebūt nav tāla nākotne, bet šodiena! Piemēram, Finanšu ministrijas uzdevumā ir izstrādāts projekts “Biotopu un sugu aizsardzības labvēlīgā statusa atjaunošanas pasākumu sociāli ekonomiskais novērtējums”, kura ietvaros izstrādāta metodika ieguvumu salīdzināšanai starp biotopu atjaunošanas un ūdenssaimniecības investīcijām, kas balstītas ekosistēmu pakalpojumu vērtēšanas pieejā.

Vai perspektīvā šādi darījumi iespējami Latvijā?

Pasaules ekosistēmas pakalpojumu tirgus darījumi Latvijā notiek jau šodien! “Forest Trends” Ekosistēmu tirgus kartē par mūsu valsti uzrādīti divi darījumi – viens valdības darījums par ūdens ekosistēmu aizsardzību un otrs – par Freimaņu apkaimē esošo mežu dabas aizsardzības plānu. Izskanējusi informācija par “Rail Baltica” sliežu ceļa un ar to saistītās infrastruktūras izbūves ietekmes kompensācijām, kā arī nepieciešamajām kompensācijām Jelgavas iecerēm būvēt tiltu pāri Natura2000 teritorijai Pils salā. Globālajā ekosistēmas pakalpojumu tirgū ekonomiskās vērtības zaudējumus nav obligāti jākompensē attiecīgajā valstī; tādējādi var gadīties situācijas, kad, piemēram, ekosistēmas pakalpojumu ekonomiskās vērtības zudumu Vācijā kompensēs, finansējot dabas aizsardzības plānus citur pasaulē, piemēram, Latvijā vai citviet. Spilgts piemērs ir Pasaules Dabas fonds, kurš ir finansējuma saņēmējs dabas aizsardzībai Krievijas ziemeļos, Arhangeļskas apgabalā nesen izveidotajā Dvinskas meža rezervātā 50 000 ha platībā. Savukārt, cik naudas no reālajiem darījumiem patiesi nonāks pie cilvēkiem, kas šajā rezervātā strādās, nav zināms. Nenoliedzami, šāds mehānisms var apdraudēt arī meža nozari Latvijā, jo attīstīto valstu turīgie piesārņotāji var iegādāties preci – dabas aizsardzības plānus Latvijā – kaut vai visu privātīpašumā esošo mežu platībās.

Vai šādos apstākļos mežu īpašnieki Latvijā var cerēt uz kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem?

Laiks rādīs! Iespējams, kompensācijas mežu īpašniekiem būs virtuālas un iekļausies minētajā dabas aizsardzības plānu tirdzniecības sistēmā. Latvijas privāto mežu īpašnieki gadiem ilgi cīnās par taisnīgu attieksmi, proti, ja tiek ieviesti (noteikti) kādi saimnieciskās darbības ierobežojumi (liegumi), par tiem jāmaksā adekvātas kompensācijas. Pašlaik valstī noteikts ikgadējs kompensācijas maksājums (157 eiro/ha, ja aizliegta mežsaimnieciskā darbība, 128 eiro/ha, ja aizliegta galvenā cirte, un 43 eiro/ha, ja aizliegta kailcirte), kas arī viss. Līdz šim nav kompensēta tā koksnes daļa, kas audzēs ir uzkrājusies, bet tiek kompensēts vienīgi ikgadējais vērtības pieaugums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē izveidotā darba grupa diskutēja gan par kompensāciju aprēķina formulām, gan metodiku (augošu koku vērtība pēc celma naudas, mežaudzes tīrās tagadnes vērtības un meža īpašuma vērtības). Izmantojot vispārpieņemto augošo koku vērtības noteikšanas metodiku, tika aprēķināta vērtība audzēm, kuras atrodas privātajos mežos, kurās ir ierobežota saimnieciskā darbība. Šajās platībās 121948 ha ir uzkrāta koku krāja 27,16 milj. m3 apmērā (koku ciršanas parametriem atbilst 15,24 milj. m3), kuras kopējā vērtība ir 209,18 milj. eiro. Tā būtu kompensācija par uzkrāto krāju, savukārt ik gadu vēl būtu jākompensē ikgadējais vērtības pieaugums: apmēram 4,87 milj. eiro. Latvijas valsts budžetā tādas naudas nav, bet agrāk vai vēlāk kaut kādi risinājumi būs jāpieņem. Apkopotā informācija liecina, ka lielākās dabas vērtības ir ne tikai ļoti vecos, bet gan vidēja vecuma mežos! Tādas ir visa vecuma mežaudzēs. Tas, savukārt, norāda uz līdz šim aplami izplatīto informāciju, ka dabai īpaši nozīmīgas ir tikai liela vecuma audzes.

15. mērķis. Aizsargāt, atjaunot un veicināt sauszemes ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, apkarot pārtuksnešošanos un apstādināt zemes degradāciju un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos

– Līdz 2020. gadam nodrošināt zemes un dabas resursu saglabāšanu, atjaunošanu un ilgtspējīgu izmantošanu iekšzemes saldūdens ekosistēmām un to pakalpojumiem, jo īpaši mežiem, mitrājiem, kalniem un sausuma skartajiem reģioniem, ievērojot saistības, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem.

– Līdz 2020. gadam veicināt ilgtspējīgas apsaimniekošanas īstenošanu visu veidu mežos, apstādināt atmežošanu, atjaunot degradētos mežus un ievērojami palielināt apmežošanu un meža atjaunošanu visā pasaulē

– Līdz 2030. gadam apkarot pārtuksnešošanos, atjaunināt noplicināto zemi un augsni, tostarp pārtuksnešošanās skarto zemi kuru izraisījis sausums un plūdi, cenšoties novērst zemes degradāciju

– Līdz 2030. gadam nodrošināt kalnu ekosistēmu pastāvēšanu, tostarp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, lai uzlabotu viņu spējas sniegt ekosistēmas pakalpojumus, kas ir svarīgi ilgtspējīgai attīstībai

– Veikt steidzamus un nozīmīgus pasākumus, lai samazinātu dabisko dzīvotņu noplicināšanos, apturētu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un līdz 2020. gadam aizsargātu un novērstu apdraudēto sugu izzušanu

– Veicināt taisnīgu ģenētisko resursu labumu sadali un veicināt pienācīgu piekļuvi šādiem resursiem, kā to nosaka starptautiskās vienošanās

– Veikt steidzamus pasākumus, lai izbeigtu aizsargājamo floras un faunas sugu iznīcināšanu un tirdzniecību, novērst nelikumīgu savvaļas dzīvnieku produktu pieprasījumu un piedāvājumu

– Līdz 2020. gadam ieviest pasākumus, lai samazinātu un novērstu invazīvo svešzemju sugu ietekmi uz sauszemes un ūdens ekosistēmām un kontrolētu to izplatību

– Līdz 2020. gadam integrēt ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības vērtības valsts un vietējās plānošanās procesos, nabadzības samazināšanas stratēģijās un kontu sistēmās

a) Mobilizēt un ievērojami palielināt finanšu resursus no visiem avotiem, lai saglabātu un ilgtspējīgi apsaimniekotu bioloģisko daudzveidību un ekosistēmas

b) Mobilizēt ievērojamus resursus no visiem avotiem un visos līmeņos, lai finansētu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un radītu pienācīgus stimulus jaunattīstības valstīm, lai veicinātu šādu apsaimniekošanas attīstību, tostarp saglabāšanu un mežu atjaunošanu

c) Uzlabot globālo atbalstu cīņā pret malumedniecību un cilvēku tirdzniecību, tostarp, palielinot vietējo kopienu spējas īstenot ilgtspējīgus pasākumus iztikas iespēju nodrošināšanai

Avots: Agenda 2030

(Izmantoti Konstas Punkkas un zemeunvalsts.lv foto)