Eiropas Komisijā topošie dokumenti (to melnraksti) par zemes izmantošanu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā akceptēšanas (saskaņošanas) gadījumā var būtiski ietekmēt pastāvošos tradicionālos meža un zemes apsaimniekošanas ekonomiskos modeļus un mežsaimniecības un lauksaimniecības produkcijas ražošanu

“Tas, ka "Green Deal" būtiski mainīs daudzas jomas Eiropas Savienībā, tostarp, arī meža nozari, jo īpaši mežsaimniecību, nav noslēpums. Joprojām aktuāls un neskaidrs ir jautājums – kādas būs šīs pārmaiņas,” situāciju vērtē Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš uzskata, ka iespējamo pārmaiņu nozīmību raksturo Zviedrijas Karaliskās lauksaimniecības un mežsaimniecības akadēmijas iesaistīšanās dokumentu apspriešanā. “Skandināvijas valstu institūcijām ir daudz lielāka ietekme ES iestāžu gaiteņos nekā vienotai un saskaņotai Baltijas valstu pozīcijai, vai kādai atsevišķai meža īpašnieku organizācijai no mūsu reģiona,” tā M. Liopa. Viņaprāt: ja visi spēki tiks koncentrēti vienkop, rezultāts būs.

“Kā jau klasiskajā teicienā bilsts: viss slēpjas dažās niansēs. Viena no tām ir tā dēvētā taksonomija (citā vārdā – šķirošana), kas var radīt nelabvēlīgas sekas it īpaši mazajiem un vidējiem zemes (mežu) apsaimniekotājiem. Kāpēc? Viņi vienkārši nespēs izpildīt noteiktas prasības, kaut arī tās var būt (vai tikt nosauktas) tikai rekomendējošas. Piemēram, juridiski mežu sertifikācija Latvijā un daudzās citās valstīs ir brīvprātīgs process, taču... ja meža īpašnieks pats vēlas tirgot savā mežā augošo apaļkoksnes sortimentu, prasības no koksnes iepircējiem pēc sertifikāta jau nozīmē, ka šāda sertifikācija ir obligāta,” uz jautājumu par problēmas sakni atbild M. Liopa.

Viņaprāt, sliktākais rezultāts būs gadījumā, ja taksonomijas prasības attiecībā uz ilgtspējīgu saimniecisko darbību sekmīgi varēs izpildīt tikai lielie zemes apsaimniekotāji, kas, savukārt, nozīmētu mazo īpašnieku izslēgšanu no saimnieciskās aprites, vai arī šo īpašnieku atbrīvošanos no īpašumiem, tos pārdodot. Māris Liopa atgādina, ka Latvijā jau ir pieredzēta viedokļu polarizācija, kur vienu un to pašu mežsaimniecības praksi daļa cilvēku uzskata par dabai kaitīgu, citi – par dabai draudzīgu.

“Vai tas nozīmēs, ka ikvienam meža īpašniekam pirms mežistrādes būs jāveic iecerētās darbības (plāna) ietekmes uz vidi novērtējums, tostarp, kaut teorētiski, izrēķinot šīs darbības ekoloģiskās pēdas nospiedumu, siltumnīcu gāzu emisiju piesaisti, varbūt arī putnu indeksu u.tml.?” iespējamos problēmjautājumus raksturo M. Liopa.

Viņš vērš uzmanību faktam, ka CO2 izmešu apmēri Latvijai tiek ierakstīti (piemēroti) neatbilstoši, proti, citai klimatiskajai zonai (piemēram, kur atrodas Vācija un Francija) raksturīgi, kaut arī mūsu platuma grādos, kā rāda Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētījumi, to apmērs ir daudz mazāks.

“Lai racionālāk izmantotu koksnes resursus, ES institūcijas domā, ka vajadzētu veicināt koksnes pārstrādi koksnes produktos, un tikai tad, kad šo koksnes produktu mūžs ir noslēdzies, tos drīkstētu izmantot enerģētikā. Tikai!... ko darīt meža īpašniekiem ar tām mežaudzēm, kurās izaugušos kokus var izmantot tikai kā kurināmo – enerģētikā?” spilgtu piemēru jautājumā min M. Liopa. Viņš atgādina, ka diskusijās par dabas daudzveidību un dabas vērtībām ir ļoti liela atšķirība starp ES ziemeļos un dienvidos dzīvojošo cilvēku izpratni.

“Kā rāda izdales materiāls, kas tapis 2020. gada atbildīgo ES ministru tikšanās reizei Bratislavā, mežu platības Eiropā nav samazinājušās un arī ar putnu indeksu viss ir kārtībā! Bet... ir aktīvas neskaidru interešu grupas, kuras stāsta pavisam citu ainu,” uz aktuālo un daudzu institūciju “nemanīto” pretrunu norāda M. Liopa.