Ja paši neuzturēsim savus gudros prātus, var nākties piekrist citu valstu, kurās ir krasi atšķirīga situācija, pētnieku darbiem, kas mūsu valstij var nebūt tie izdevīgākie.
To intervijā "Dienas Biznesam" stāsta Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons. Viņaprāt, pašlaik Latvijai ir ļoti daudz izaicinājumu, kur bez zinātnieku darba nav iespējams atrast valstiski labāko risinājumu.
Kas pašlaik ir meža zinātnieku pats svarīgākais uzdevums?
Tas ir Nacionālās attīstības plāns (NAP) 2021.-2027. gadam komplektā ar bioekonomiku, kārtējo zinātnes starptautisko vērtēšanu un vēl arī Latvijas cilvēku izpratnes paaugstināšanu par nozarē notiekošo. Normālu cilvēku sabiedrībā par nākotnes izaugsmes pamatu tiek minētas inovācijas un zināšanas, kuras cieši saistītas ar zinātni. Tādējādi jaunajā NAP būtu jābūt vismaz kādai pazīmei, kur zinātnieks “varētu aizķerties” savā argumentācijā, ka arī Latvijā ir vajadzīgas zināšanas. Pašreiz projektā neviena tāda vārda nav. Šobrīd NAP sakarā publiskajā telpā notiek dažādi pasākumi, kur katrs mēģina izpausties, kā vien spēj, - gan ar sarežģītiem terminiem un skaistām frāzēm, gan ar teorijām, gan dažreiz arī ar praktiskiem pierādījumiem, kāpēc vispār vajag nacionālās zināšanas. Otra mūslaiku prioritāte ir bioekonomika, kura kā stratēģisks zinātnes specializācijas virziens apvieno ne lauksaimniekus un mežiniekus vien, bet arī pārtikas zinātnē un klimata pārmaiņu izpētē strādājošos zinātniekus. Bioekonomikas prioritāte balstās uz trīs apsvērumiem - pasaulē cilvēku kļūst vairāk, viņiem visiem būs nepieciešama pārtika un preces, izgatavotas no atjaunojamajiem resursiem. Vēl tam pa vidu ir notiekošā un sagaidāmā klimata politika un mežsaimniecības vieta tajā. Dzīvojam lielu pārmaiņu priekšvakarā, taču īsti nezinām, kādas tās būs. Kāda būs realitāte, tas atkarīgs ne tikai no Eiropas Savienības, bet arī no tā, kā dzīvosim Latvijā. Ir jautājumi: kāda ir zinātne Latvijā un kādi mums ir zinātnieki, taču, manuprāt, svarīgāks ir jautājums, vai sabiedrība, nozares un politiķi vēlas un vai vispār ir gatavi dzirdēt zinātnieku ieteikumus vai secinājumus.
Nenoliedzami, ir liela atšķirība starp Latvijas un Vācijas, vai Somijas zinātniekiem pieejamo finansējuma apjomu un arī sabiedrības attieksmi pret viņiem.
Kāda ir atšķirība starp Latvijas un ārvalstu zinātniekiem?
Ilgus gadus kā tipisku piemēru atšķirībai esam minējuši Somiju, kur mežzinātnes institūtam ir 55 reizes lielāks tiešais valsts finansējums nekā Latvijas valsts mežzinātnes institūtam “Silava”, rēķinot miljonos eiro gadā. Protams, Somijā ir aptuveni trīsreiz vairāk nodokļu maksātāju, taču tik un tā starpība ir liela. Tajā pašā laikā Somija ir valsts, kuras iedzīvotāji ir visapmierinātākie ar savu meža nozari - gan mežsaimniecību, gan kokrūpniecību, tostarp celulozes un papīra rūpniecību. Nesen ziņās lasīju ANO pētījuma atziņu, kas Somiju jau otro gadu atzīst par pasaules laimīgāko zemi. To visiem rāda kā piemēru, taču netiek pateiktas daudzas būtiskas lietas, kādas raksturīgas somu domāšanai un kādu trūkst Latvijā. Piemēram, Latvijā valsts spēcīgi iejaucas meža īpašnieka lēmumos par meža ciršanu, savukārt Somijā regulācijas nav - valsts cilvēkiem uzticas. Somijā ir pieņemts, ka par globāliem nozares jautājumiem, tostarp iespējām un izaicinājumiem, sarunās vienmēr piedalās zinātnieki, bet Latvijā kā viedokļu līderi tiek uzskatīti un aicināti meža īpašnieki un kokrūpnieki, un šad tad fonā arī zinātnieki. Somijā sabiedrību par būtisko uzrunā tieši zinātnieki.
Varbūt zinātnieki Latvijā nemāk uzrunāt sabiedrību vai negrib to darīt? Vai arī ir kādi citi iemesli?
Latvijā ir atsevišķi populāri zinātnieki, kuru vārdus zina daudzi, ir tādi, kuru vārdus zina retais, lai gan viņi ir atzīti ne tikai pašu mājās, bet arī ārzemēs. Tā ir arī mežzinātnē. Zinātniekiem Latvijā regulāri par kaut ko jāatskaitās un teju jātaisnojas, kāpēc viņiem vajag papildnaudu kādiem pētījumiem. Zinātniekus Latvijā uztver kā naudas tērētājus un prasītājus, ne jaunu produktu, tehnoloģiju un cita veida zināšanu radītājus. Šī nosodāmā attieksme diemžēl ir atstājusi jūtamu ietekmi Latvijas zinātnieku domāšanā – tikai retais spēj apzināties sevi par nozīmīgu valsts daļu. Zinātnieki ieslīgst pieticībā, pazemībā un lūgšanā, citi kļūst dusmīgi. Šāda sajūta pilnībā demoralizē cilvēka vēlmi pierādīt un pamatot sava darba vajadzību. Zinātnieki raksta nevis pārskatus, bet atskaites, un nevis veic darbus, bet “pilda darba uzdevumus”. Latvijas mežzinātnes institūtā tiek attīstīta meža selekcijas programma, veidoti praksē plaši pielietoti mežkopības modeļi, kas veicina koku ātraudzību, tiek meklētas atbildes par meža koku veselību, klimata pārmaiņu ietekmi uz mežsaimniecību, veidota nacionālā pozīcija SEG inventarizācijai meža sektorā un risināti vēl simtiem jautājumu. Tajā pašā laikā Latvijā maksimāli pieļaujamais koku ciršanas apjoms valsts mežos tiek rēķināts, izmantojot pieeju, kas radīta pirms vairāk nekā 50 gadiem. 29 gadus pēc neatkarības valstī nozares mugurkauls - koku ciršanas apjoms valsts mežos - ir atkarīgs no Brežņeva ziedu laikiem! Rodas jautājums - ko darījuši zinātnieki? Vai tiešām mežzinātnieki neko nevar piedāvāt vietā? Var! Vai darbs šajā virzienā pašlaik notiek? Nē! Kāpēc? “Skaitās”, ka trūkst resursu, taču - agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad pēc Brežņeva laiku izpratnes dzīvot un strādāt nevarēs, bet nebūs ko īsti likt vietā. Viedokli prasīs mežrūpniekiem, viņu atbildes vērtēs kā eļļas ieliešanu ugunī. Varbūt vispirms jāatbild: kāpēc vispār šādu ciršanas tāmi vajag mežiem Latvijā? Vai tiešām, ja nebūtu šāda valsts noteikta maksimālā piecu gadu ciršanas limita valsts mežos, viss tiktu nocirsts vai nozāģēts? Protams, ka tā nenotiks, bet tieši tāda ievirze nereti tiek pasniegta sabiedrībai. Un to pasniedz cilvēki, kuri, kā tas bieži notiek, par pasauli spriež pēc sevis. Zinātniekiem viedokli neprasa.
Personiski neesmu pesimists, domājot par Somijas attīstības līmeņa sasniegšanu Latvijā: savulaik mūsu atpalicība (no Somijas) gan domāšanā, gan dzīves līmenī tika vērtēta kā 50 gadi. Nu 29 gadi ir pagājuši, mums atlicis vēl 21 jeb acīte. Tas nav daudz. Patiesībā Latvijā 29 gados esam izdarījuši ļoti daudz, īpaši meža nozarē un mežzinātnē.
Salīdzinājumā ar 2000. gadu sabiedrībā ir notikušas fundamentālas pārmaiņas, vairums cilvēku dzīvo pilsētās, notikusi attālināšanās un zināma atsvešināšanās no laukiem, tāpēc daļai sabiedrības mežs ir savdabīga eksotika…
Tā ir globāla un mežiniekiem ļoti būtiska tendence, ar ko jārēķinās. Lēnām zūd izpratne par lielo atšķirību, kāda ir starp koku pilsētā, kas ir saudzējams un aprūpējams, un mežu laukos, jo brīžiem gan sociālā, gan arī mediju attieksme šo atšķirību nolīdzina. Par mežsaimniecību nedrīkstētu izteikties visi, kam nav slinkums. Šajā viedokļu apmaiņā dažreiz iesaistās arī zinātnieki, bet daudzos gadījumos viņu argumentus interpretē par labu vai sliktu kādai no strīdošamies pusēm. Varbūt situācija būtu citādāka, ja zinātnieku viedoklis būtu monolīts (vienots), taču, ja par mežsaimniecību izsakās citu jomu speciālisti, kādus rezultātus no šādas sarunas var gaidīt? Brīžiem ir sajūta, ka pie visa vainīgi ir zinātnieki. Piemēram, nesen netālu no Smiltenes pie populāras kafejnīcas tika nocirsta paliela mežaudze – vietējie cilvēki satraucās, vāca parakstus un meklēja vainīgos. Vainīgie atradās - meža zinātnieki, kuriem esot vajadzējis vietu, kur zinātniskās izpētes mežā iestādīt izmēģinājuma stādījumu.
Ir vēl kāds svarīgs fakts: daudzus procesus, it īpaši kādas sabiedrības daļas prātus, ietekmē tā saucamie “viedokļu līderi”, kuru sacīto cilvēki pieņem ļoti nekritiski. Tikai viens piemērs. Ir “stabils viedoklis”, ka mežsaimniecības, tostarp, meliorācijas rezultātā tiek piedrazotas ūdensteces un tālāk arī Baltijas jūra. Lai pierādītu, kā ir, mežzinātnieki sāka mežsaimniecības un vides mijiedarbības pētījumu programmu. Kompaktā meža masīvā Neretas novadā izvēlējās valsts meža masīvu, kurā mežzinātnieki seko mežsaimniecības darbiem, veicot vismaz 100 dažādus mērījumus. Mērot ūdens kvalitāti Zalvītes strautā, kas tek cauri meliorētam meža masīvam, zinātnieki konstatēja, ka strauta ūdens tīrības ziņā līdzinās Aļaskas lašupēm. Tātad secinām: ne mežizstrāde, ne meža meliorācija kaitējumu ūdens kvalitātei nenodara.
Lai vēl uzskatāmāk demonstrētu meža meliorācijas milzīgo nozīmi Latvijas izaugsmē, netālu no Smiltenes sadarbībā ar Meža pētīšanas staciju plānojam veidot pirmo jauno meža meliorācijas objektu pēc neatkarības atjaunošanas, to jau pirms izveides aprīkojot ar zinātnisko infrastruktūru. Mums ir personiska interese, cik ļoti Latvijas valsts ar dažādiem vides aizsardzības vārdā veidotiem mehānismiem un birojiem centīsies traucēt un attālināt šo notikumu. Gribētos cerēt, ka netraucēs, bet atbalstīs! Unikāls meliorācijas objekts ir iepazīstams netālu no Engures, kur valsts mežos veikta meliorācijas sistēmas renovācija. Vienam pieauguša meža nogabalam sistēmas renovācijas laikā grāvis ir rakts apkārt, jo nogabalā “esot konstatētas nozīmīgas dabas vērtības”. Tās ir radušās tāpēc, ka Ulmaņlaiku Latvijā šajā meža masīvā ir veikta pirmā meliorācija - izrakti grāvji. Tātad grāvis ir tas, kas “radījis šo lielo daudzveidību”, kuras dēļ cilvēki mūsdienās ir gatavi investēt pietiekami lielu naudu un rakt grāvi “riņķī” mežam. Šādi piemēri ir ik uz soļa, vajadzīgas zināšanas, kas tos sistematizē un apraksta. Ne aizliegumi cilvēkam strādāt mežā, bet gan tieši aktīva rīcība ir veicinājusi dabas daudzveidību, kura Latvijā ir tik ikdienišķa un šodien tiek aizsargāta. Nereti mežzinātniekiem tiek piedēvēta realitātei neatbilstoša attieksme, piemēram, nedraudzīgums pret dabas vērtībām. Kas LPSR laikos ierosināja izveidot Gaujas nacionālo parku un pārējo aizsargājamo meža teritoriju koncepciju? Mežzinātnieki no “Silavas” Dabas aizsardzības laboratorijas. Vēlāk, jau neatkarības gados, “Silavas” zinātnieki centās ieteikt šīs izstrādnes attīstīt un veidot t.s. meža saudzes kvartālus – lai katram no 23 Latvijas meža tipiem katrā no tā laika 36 virsmežniecībām būtu viens saudzes kvartāls, kas kopumā aizņemtu ap 6% no visām tā laika mežu platībām. Diemžēl prioritāti tolaik deva “atslēgas biotopu” izvēlei, no kuriem savukārt “izauga” mūslaiku dabas skaitīšanas bizness. Šos notikumus ar tā laika kolēģu palīdzību esam aprakstījuši grāmatā par “Silavu”, kuru ceram ieraudzīt publicētu institūta 75. jubilejas gadā.
Klimata pārmaiņu kontekstā ir daudz nezināmā, bet Latvijas apņemšanās būt par sava veida pionieri daudzus tracina un vairo neizpratni. Piemēram, Vācija no akmeņoglēm gatavojas atteikties 2038. gadā vien. Par tādu atjaunojamās enerģijas līmeni, kāds ir Latvijā, daudzās ES valstīs var tikai sapņot, taču, neraugoties uz to, Latvijai ir jāsamazina CO2 izmešu apjomi!
Klimata pārmaiņas notiek, to varam just arī mēs, īpaši, ja “trāpās” lietaina vai sausa vasara, vai silta ziema. Ir ļoti daudz jautājumu, kas ir zinātnes kompetencē. Piemēram, cik daudz konkrēta augsne, ja to uzar, konkrētā Latvijas vietā izdala CO2? Vai šie dati ir tādi paši, kādus piemēro visam reģionam? Nav! Latvijas noteikumi CO2 piesaistē atšķiras no vidējiem Eiropas standartiem; mūsu mērķis ir tos aprakstīt un pierādīt. Nacionālo datu lietošana klimata politikas kontekstā būs liels ieguvums Latvijai, īpaši tajā brīdī, kad būs jāatrod pamatojums potenciālo emisiju kompensēšanai, kuras veidosies, attīstot rūpniecību. Vai mums ir šādi pētījumi? Vai to rezultātus atzīst Briselē?
“Silava” šobrīd nopietni strādā tieši pie CO2 piesaistes pētījumiem atkarībā no kokaudžu vecuma. Mūsuprāt, jauns un audzēts mežs piesaista CO2 un ražo skābekli, bet vecs mežs uzvedas tieši otrādi. Vecas kokaudzes būtu jācērt un to vietā jāstāda jaunas. Tam nav ekonomisks pamatojums vien, ko varam vērtēt caur koksnes resursu prizmu. Tas ir Latvijas devums kopējā klimata politikā, protams, neliels, jo valsts ir neliela.
Vai nenotiks sadursme starp divām pretējām pieejām – Eiropas reģioniem, kur meži ir retums, līdz ar to unikāla dabas vērtība, un Latviju, kur mežs nav nekas īpašs?
Labs jautājums! Protams, Latvijai ilgas aprites meži, kuros pēdējos 50 gados cilvēki nav intensīvi strādājuši ar zāģi, nav nekas neparasts, bet Eiropas, it īpaši Rietumeiropas kontekstā šāds ekstensīvi audzēts vai audzis mežs ir retums un tāpēc aizsargājams. Atkal jautājums par zinātnieku pētījumiem un argumentiem, ar kuru palīdzību arī Latvijas politiķiem būtu lielākas iespējas aizstāvēt Latvijas intereses. Protams, gan ar ES direktīvām un regulām, gan to interpretācijām būs mēģinājumi bremzēt mežsaimniecību mūsu valstī, taču tad Latvijai būs svarīgi šajās pozīcijās aizstāvēties kopā ar Igauniju, Somiju un Zviedriju, kuras ir mežu valstis. Vienīgais jautājums - vai Latvijā būs zinātnieki, kas strādā šajos virzienos? Bez zinātnes - faktiem un argumentiem, kuri turklāt ir regulāri publicēti starptautiskajā zinātnes periodikā, - šādām diskusijām nebūs rezultātu.