Nacionālās intereses – kādas tās būs?

Aiga Grasmane, "Baltijas Koks" | 05.11.2020

Esam jau pieraduši, ka mūsu dzīvi un biznesa attīstību ietekmē Eiropas Komisijas (EK) stratēģijas un direktīvas. Dalībvalstīm ir iespēja ne vien paust oficiālo valsts pozīciju par likumdošanas iniciatīvām, bet arī caur nozaru lobijorganizācijām piedalīties sabiedriskajā apspriešanā par izstrādes procesā esošiem politikas dokumentiem. Divas reizes gadā Briselē notiek šāda apspriede par meža nozari skarošām stratēģijām un direktīvām. Jūlijā bija kārtējā apspriede, šoreiz attālināti, kurā, kā ierasts, piedalījās Latvijas Meža īpašnieku biedrība, lai paustu nostāju mūsu nacionālo interešu aizstāvībai.

Darba kārtībā bija dokumenti par pielāgošanās stratēģiju klimata izmaiņām, ilgtspējīgu finansēšanu, ES rīcību pasaules mežu saglabāšanai, kā arī jaunā Mežu stratēģija. Viens no viskarstāk apspriestajiem dokumentiem bija Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam. Iepriekšējais dokuments, kas ir spēkā līdz 2020. gadam, vēl tiek vērtēts un gala ziņojums vēl nav pieejams, taču ir zināms, ka visi 2020. gadam izvirzītie mērķi ne tuvu nav sasniegti, kas nozīmē, ka nākamajā periodā ir jāizvirza ambiciozāki mērķi un stingrāki, tiesību aktos nostiprināti nosacījumi, lai liktu valstīm beidzot nopietnāk izturēties pret bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanu. Man personīgi, pirmais jautājumus radās jau pie Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas moto: Atgriezīsim dabu savā dzīvē. Domāju, ka ar mežu saistītie cilvēki piekritīs, ka no mūsu dzīves daba nekad nav izgājusi, tā ir mūsu ikdiena. Taču, nenoliedzami, šāds moto atspoguļo aizvien pieaugošo urbanizācijas tendenci, kas cilvēkus aizvien vairāk aizved prom no dabas. Aizved uz pilsētu komforta, izklaižu un pieaugoša patēriņa metropolēm, kuru uzturēšanai un attīstībai nudien ir ietekme uz apkārtējo vidi un dabas resursiem.

Galvenie uzstādījumi topošajā dokumentā ir šādi: 30% no ES sauszemes teritorijas un 30% no jūras teritorijas ir jābūt aizsargātai. Un 10% no sauszemes teritorijas ir jābūt stingri aizsargātai. Lai gan precīza definīcija stingrai aizsardzībai šobrīd nav pieejama, diskusijās Vides direktorāta pārstāve skaidroja, ka ar to jāsaprot pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums, izņemot ārkārtas situācijas. Šobrīd Latvijā ar pilnīgu saimnieciskās darbības aizliegumu ir 3,4% mežu. Šajos skaitļos ir viena interesanta piezīme – šie procenti ir jāsasniedz ES vidēji, nevis katrā dalībvalstī, kas nozīmē, ka kādās valstīs tie varētu būt mazāki un citās valstīs lielāki, tas atkarīgs no kritērijiem, par kuriem diskusija vēl gaidāma. Ir skaidrs, ka papildus aizsargājamās platībās jāiekļauj teritorijas, kurās vispār ir kādas dabas vērtības. Vai spējat iedomāties, ka Kurzemes izmēra Nīderlandē ar 16 miljoniem iedzīvotāju 30% no teritorijas ir jāaizsargā? Ko ielikt aizsargājamās teritorijās papildus tam, kas tur jau ir aizsargāts? Varbūt dažās valstīs nav platību ar dabas vērtībām, ko piedāvāt sargāšanai. Vai Latvijai ir ko piedāvāt? Atbildes var būt dažādas atkarībā no pārstāvētās puses. Mežsaimnieku piedāvājums varētu būt ieguldījums gan bioloģiskās daudzveidības, gan pielāgošanās klimata izmaiņu stratēģijas, gan CO2 piesaistes, gan bioekonomikas un vēl citu kopīgo mērķu sasniegšanā ar ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Vides nevalstiskās organizācijas, iespējams, vēlētos visus dabas skaitīšanā atrastos biotopus, kas būs tuvu 200 000 hektāriem, iekļaut aizsargājamās teritorijās. Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) turpina klusēt par nodomiem attiecībā uz dabas skaitīšanas rezultātiem, iespējams, divu iemeslu dēļ: viens – nepatīkamās ziņas meža īpašniekiem paziņot pēc iespējas vēlāk; otrs – kaulēšanās process par to, kādas kvalitātes, cik daudz, no kādu īpašnieku mežiem likt jaunajās aizsargājamās teritorijās, būs ļoti sarežģīts. Bet, visdrīzāk, abi šie iemesli.

Meža biotopu dabiskās izplatības areāls Latvijas ziņojumā EK ir novērtēts kā labvēlīgs, kas nozīmē, ka mums ir daudz mežu, kuri nodrošina sabiedrībai vajadzīgās funkcijas un vienlaikus uzskaitīto Eiropas stratēģiju mērķu sasniegšanu. Šajā sakarā arī EK Vides direktorāta pārstāvjiem tika uzdots daudz jautājumu par pretrunām dažādās politikās. Ir zināms, ka klimata pārmaiņu dēļ cieš nenoturīgas mežaudzes, tāpēc EK uzsver, ka Eiropai ļoti svarīgi ir noturīgi, labi apsaimniekoti meži, kas piesaista CO2 un palīdz sasniegt klimatneitralitātes mērķus. Tad kāpēc Bioloģiskās daudzveidības stratēģija paredz šo labi apsaimniekoto mežu platību samazinājumu? Šis nebija viegli atbildams jautājums, jo acīmredzami, ka mērķi ir pretēji dažādiem politikas dokumentiem. Līdzīgi arī ar uzstādījumu atjaunot 25 000 kilometru brīvi plūstošu upju ES. Kā tas iet kopā ar 10% saimnieciskās darbības aizliegumu sauszemē? Latvijai ir labi zināma pieredze, kas notiek ar upītēm, ja mežs to krastos netiek labi apsaimniekots, – upes iet postā no koku pielūžņojuma, krastu izskalojumiem, kas tās veido platākas un seklākas. Var jau aizliegt saimniekot, dabas procesi pielūžņo un tad ar nosaukumu dabas atjaunošanas projekti tērēt zaļā kursa miljardus, lai atbrīvotu upes no kokiem un sasniegtajos rādītājos ierakstītu brīvi plūstošo upju kilometrus. Situācijas dažādās valstīs var būt dažādas, bet šī konkrētā upju kvalitātes problēma Latvijā līdz šim nav saprātīgā veidā risināta. Vēl viens uzstādījums ir pilnībā aizsargāt primāros un vecos mežus. Ja pie pirmajiem Latvijā pieskaitāma Moricsala, tad par otriem diskusija vēl gaidāma. Un atkal – kas vienam ikdiena, tas citiem brīnums. Ir eksperti no Eiropas valstīm, kas uz mūsu priežu krokodilveidīgo mizu raugās kā uz kaut ko ļoti īpašu un reti sastopamu. Skandināvijā mežaudžu vecums ir mazāks nekā Latvijā, jo saimnieciskos mežos īpašniekiem ir lielāka brīvība. Līdz ar to dažādu apstākļu dēļ Latvijā ir pietiekami daudz mežaudžu, kuras varētu nosaukt par vecu mežu, ja salīdzina ar citām valstīm.

Latvijas pozīcija attiecībā uz jauno Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju vēl tiek gatavota VARAM. Atliek cerēt, ka tajā būs ievērotas un aizstāvētas mūsu nacionālās intereses, lai mūsu saimnieciskie meži turpinātu būt mūsu kopējās labklājības un zaļās izaugsmes resurss, nevis ražošanas lielvalstu zaļās indulgences objekts.
Raksts publicēts ar žurnāla "Baltijas Koks" redakcijas laipnu atļauju

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru