Latvija ir brīnumaina zeme! Ar šo ziņu, šķiet, nevienu pārsteigt vairs nav iespējams, bet fakts, ka valstī dzīves vides kvalitāti drīz mērīs pēc lauku/meža putnu indeksa, Latviju varētu padarīt, iespējams, par pirmo un vienīgo pasaulē, kur šādu indeksu šādi izmanto…
Tās nav viltus ziņas (fake news)!!!! Jo – sagatavotā Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2021.-2027 gadam projekta sadaļā “Daba un vide” “izaicinājumos” minēta mežsaimniecības politika un CO2 piesaistes iespējas, un kā indikators minēta kopējo SEG emisiju intensitāte pret IKP un lauku/meža putnu indeksu. Valsts it kā būtu sastāvoša no diviem svarīgiem stūrakmeņiem – cilvēkiem, kas tajā dzīvo, un teritorijas, bet līdz šim vēl nebija manīts, ka par cilvēkiem svarīgāki ir tieši putni. Bet labi! Ja jau “lielās” politikas veidotāji uzskata, ka putnu indekss ir “īstais” indikators, noteikti vajadzētu laikus domāt par putniem un ne tikai abstraktā formā vien, bet jau gatavot konkrētus rīcības virzienus: kā palielināt putnu skaitu Latvijā un šim mērķim noteikti un nešaubīgi paredzēt Eiropas Savienības līdzfinansējumu, un, iespējams, radīt pat speciālu inspekciju vai dienestu, kas būtu tieši atbildīgs par šo indeksu, un vienlaikus šai dienestā strādājošajiem būtu noteiktas ļoti īpašas pilnvaras, kuras iestrādātu vietējā likumdošanā.
Vispirms gan ļoti, ļoti gribētos saprast, kāds šis lauku/meža putnu indekss (kurš to noteicis, kādi ir bijuši sākotnējie parametri, piemēram, kāds tas bija 2000. gadā, kāds – 2015. gadā, vai tas ir mainījies un, ja ir, tad – kāpēc) ir pašlaik – 2019. gada decembrī. Vai šis indekss kaut kā mainās pa mēnešiem, jo galu galā eksistē putnu migrācija – rudenī ne viens vien lidojošais spalvainis dodas uz siltajām zemēm, kā rezultātā, protams, lauku/meža putnu skaits teritorijā ik rudeni strauji kritīsies, savukārt, pavasarī, kad gājputni atgriezīsies, tas strauji palielināsies!!! Ir gājputni un caurceļotāji putni, ir reti ieceļotāji un nometnieki… Lai nebūtu pārpratumu, jau tagad vajadzētu skaidrību, kā rīkosimies, jo galu galā vismaz piecus – sešus mēnešus ik gadu vides dzīves kvalitāte “brauks” lejup. Protams, ja ir problēma, tai ir vajadzīgi risinājumi, un tāpēc no brangā valsts naudas maka noteikti jāatrod līdzekļi pētniekiem, kas varētu izpētīt situāciju un piedāvāt labākos risinājumus, kā mazināt lauku/meža putnu indeksa milzīgās svārstības. Jau droši var teikt, ka viens no piedāvājumiem varētu būt “piesaistīt” putnus tieši Latvijai, it īpaši tos, kuri pie mums “brauc” (protams, lido!) pārziemot no klimatiski aukstākiem reģioniem. Tiesa, nav īsti skaidrs, kā to varētu izdarīt. Tomēr ir arī citi risinājumi! Galu galā Latvijā ir putni, kuri prom nelido un visu laiku dzīvo tepat — vārnas, žagatas, zvirbuļi, kraukļi, kaijas un citi (vien jautājums vai tie ir uzskatāmi par lauku/meža putniem, vai tomēr tie ir apdzīvotu vietu putni), kas nozīmē, ka nepieciešams veicināt šo putnu vairošanos. Kā to izdarīt? Radīt maksimāli labus apstākļus – visvienkāršākais – barot – ik dienu noliekot ēdienu pagalmos, skvēros un parkos tieši šiem putniem (nometniekiem). Jā, daudz un dažādu putnu parasti sastopami izgāztuvēs, kas putnu indeksa kontekstā būtu lielisks risinājums, mērķtiecīgi vairojot šo izgāztuvju platības. Vienlaikus nepieciešams ierobežot “visādu plēsēju” izplatību, kas itin aktīvi putnus medī un lieto uzturā. Tādējādi vajadzētu ierobežot mājas vai “savvaļas” kaķu klīšanu savā nodabā! Lai to nodrošinātu, visi kaķi būtu čipējami, tie, kuri nebūtu čipēti, tiktu pakļauti iznīcināšanai. Savukārt nečipētu kaķu saimnieki pakļaujami administratīvajai atbildībai – soda naudai no 500 līdz 2500 eiro atkarībā no konkrētā minkas īpašnieka gada ienākumiem. Šāds risinājums novērstu sociālo un ienākumu nevienlīdzību, jo mazo ienākumu saņēmēji par savu Muri soda naudu maksātu daudz mazākā apmērā nekā lielo algu saņēmēji. Un galu galā kādi simti tūkstoši vai varbūt pat miljoni eiro “iekristu” valsts budžetā.
Tiesa, ir būtiska problēma! …ko darīt ar vanagiem, pūcēm, ērgļiem un piekūniem, kuriem ir dabisks “niķis” medīt mazos putnus. Bet, lai saprastu šīs problēmas nopietnību un risinājumus, protams, ir vajadzīga naudiņa pētījumiem. Lai pētījumi sekmētos ātrāk, tajos varētu iesaistīt skolēnus, kuru zinātniskās izpētes darbu tēma varētu būt tieši sētās, pagalmos, dārzos mītošo putnu uzskaite un arīdzan monitorings.
Lai lauku/meža putnu indeksu varētu noturēt “rāmjos” (līdzsvarā), sava alkatība, visticamāk, būs jāierobežo arī zemes īpašniekiem, jo aršanu, ecēšanu, nemaz nerunājot par miglošanu, minerālmēslu kaisīšanu, pļaušanu vai rakšanu un arīdzan krūmu, vai vēl jo vairāk, meža ciršanu nāksies aizmirst. To varētu darīt tikai tai īpašajā laikā, kurā šādas darbības tiktu atļautas, turklāt, stingri ievērojot visas iespējamās prasības. Nekas daudz nav jāizdomā, jo vairums pasākumu jau ir noteikti tiem zemes īpašniekiem, kuri saimnieko tajās teritorijās, kurām noteikti individuālie apsaimniekošanas noteikumi, kuros arī pateikts, kad un ko drīkst darīt, un arī kā to darīt. Ja kaut kādai nieka pārtikas pārstrādes nozarei augšminēto pasākumu rezultātā būs mazāk graudaugu, dārzeņu, gaļas vai piena, ir pilnīgs štrunts, salīdzinot ar putnu indeksa iespējamo un iecerēto augšupeju. Ja, kas: citu valstu apsviedīgi un enerģiski cilvēki Latviju apgādās ar pārtiku! Savukārt, mežu īpašniekiem ir godīgi jāpasaka, ka tie varētu cirst kokus tikai dažus mēnešus gadā un arī tad tikai ciršanai īpaši atvēlētos mežos, kur neviens putns pēdējo piecu gadu laikā nav redzēts. Kas to varēs noteikt? Vienkārši – gribēsiet cirst mežu – laikus attiecīgajā teritorijā un tās tuvumā izvietosit novērošanas kameras un tajās noteikti redzēs: ir vai nav putni konkrētajā nogabalā.
Šajā komplekso pasākumu plānā ir vēl dažas nianses, proti, būtu jārisina jautājums ar neapzinīgiem subjektiem, kuri neko nezinot par Latvijas “know how” – lauku/meža putnu indeksu – vienkārši tos notiesā (patērē pārtikā), tādējādi šo indeksu graujot. Runa ir par to silto zemju iemītniekiem, kur Latvijas gājputni dodas pārziemot. Acīmredzot, būs nepieciešamas vairākas īpašas uzraugu komandas no Latvijas, kas apbraukātu visus iespējamos mūsu lauku/meža putnu indeksa “grāvēju” valstu ciematiņus un izskaidrotu – izglītotu – ka atlidojušos putnus ēst nevajag (Putnus, kas dzīvo turpat uz vietas – ēdiet veseli!), jo tā Latvijai tiek nodarīts milzīgs kaitējums. Lai “iezemieši” labāk saprastu būtu nepieciešami arī kādi “ciemkukuļi”.
Sekmīgi īstenojot aprakstīto, uz Latviju smelt pieredzi noteikti brauktu citu valstu interesenti un galu galā savu “know how” Latvija varētu eksportēt citām valstīm. Protams, ne jau par pliku velti, jo mūsējie laika gaitā būtu tapuši izcili konsultanti, kā cilvēku dzīves kvalitāti mērīt nevis pēc eiro daudzuma makā, pēc darba ražīguma, saražotās pievienotās vērtības vai valsts sociālā pabalsta vai pensijas lieluma, bet gan pēc lauku/meža putnu indeksa. Ir vēl kāds risinājums: lauku/meža putnu indeksu “vienkārši aizstāt” ar putnu indeksu, jo tad tajā varētu ieskaitīt un iekļaut vistas, gaiļus, tītarus, mājas zosis un pīles, un pat vietējās saimniecībās audzētos strausus. Vai tā nav lieliska ideja ar ko Latvijai izcelies pasaules mērogā? Protams, ir!