Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts 2020. gada 14. janvārī piešķīra Kaspara Buša vārdbalvu meža ekoloģijā un mežkopībā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta ‘’Silava’’ vadošajam pētniekam, habilitētajam mežzinātņu doktoram Pēterim Zālītim.
Latvijas Zinātņu akadēmija Kaspara Buša (1919-1988) vārdbalvu izveidoja 2019. gadā, godinot izcilā latviešu mežzinātnieka simtgadi. Kaspara Buša zinātniskā darbība bija saistīta meža ekosistēmu izziņu, kā arī Latvijas mežu kopšanas un meliorācijas teorētisko pamatu izveidošanu. Kaspars Bušs bija zinātnieks ar apbrīnojamu nojautu par notiekošo mežā un māku to saprotami izklāstīt, akcentējot netradicionālus, provocējošus spriedumus, kuri nereti raisīja kolēģu neizpratni un saasināja diskusijas. Citiem vārdiem, Kaspars Bušs redzēja mežu un tajā notiekošo savādāk nekā māca skolā vai augstskolā, citādi, nekā bija vispārpieņemts. Šī spēja raksturo viņu kā neparasti talantīgu pētnieku un spilgtu personību. Par godu Kaspara Buša simtgadei, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts ‘’Silava’’ 2019. gada sagatavoja un izdeva monogrāfiju ‘’Mežzinātnieka Kaspara Buša mantojums’’, tajā iekļaujot nozīmīgākos zinātnieka darbus.
Mežzinātnieks Pēteris Zālītis dzimis 1937. gadā Jaunpiebalgā, mācījies LLA Mežsaimniecības fakultātē. Kopš 1961. gada strādā mežzinātnes institūtā ‘’Silava’’, veicot patstāvīgus pētījumus meža hidroloģijā, mežkopībā, meža hidrotehniskā meliorācijā un meža ekoloģijā. P. Zālīša 60 gadu pētnieciskā darba rezultāti apkopoti vairāk kā 250 zinātniskajās publikācijās, tai skaitā vairākās monogrāfijās: «Основы рационального лесоосушения в Латвийской ССР» (1983), «Mežkopības priekšnosacījumi» (2006 un atkārtots izdevums 2017); «Mērķtiecīgi izveidoto kokaudžu struktūra» (2009), «Mežs un ūdens» (2012), «Latvijas meža tipoloģija un tās sākotne» un «Kokaudžu augšana mūsdienīgi veidotās jaunaudzēs» (2017). Monogrāfijās izklāstītas atziņas par dabas likumiem, kas reglamentē meža struktūru un tajā notiekošos procesus un līdz ar to veido mežkopības teorētisko bāzi. Par pamatu darbā veiksmīgi izmantots meža ekosistēmas modelis, priekšplānā izvirzot meža pašsaglabāšanos kā dabas noteikto virsuzdevumu.
Pēteris Zālītis ieguvis daudzas neapstrīdamas atziņas, analizējot ilglaicīgo stacionāro novērojumu datus. Vērtīgs izziņas materiāls ir uzkrāto datu bāze, ko veido kokaudzes, dzīvās zemsedzes, meža augsnes un hidroloģisko norišu sistemātiskie mērījumi kopš 1963. gada, kas joprojām turpinās. Unikāli, pasaulē atzīti, ir atklājumi par Latvijas mežu pārpurvošanos saistībā ar Latvijas hidroloģisko situāciju, noraidot pārpurvošanās procesu kā nokrišņu pārsvaru pār iztvaikošanu. Izmantojot meža hidrotehnisko meliorāciju kā liela apjoma aktīvu eksperimentu dabā, izstrādāti modeļi meža ūdenssaimniecības raksturošanai. Pētera Zālīša pētījumu un atziņu unikalitāti pierāda fakts, ka 2006. gadā izdotā monogrāfija «Mežkopības nosacījumi» ar meža nozares atbalstu tika atkārtoti izdota 2017. gadā, tādā veidā nodrošinot grāmatas pieejamību arī 10 un vairāk gadus pēc monogrāfijas pirmā izdevuma.
Pēteris Zālītis par sekmīgu zinātnisko darbību saņēmis daudzas atzinības, to skaitā meža nozares atzinības rakstus, LZA Eižena Ostvalda balvu mežzinātnē, meža nozares gada balvu «Zelta čiekurs» par mūža ieguldījumu, kā arī Atzinības krusta diplomu par nopelniem Latvijas valsts labā. Pēteris Zālītis bijis viens no tuvākajiem Kaspara Buša laikabiedriem un līdzgaitniekiem zinātnē, devis nenovērtējamu ieguldījumu meža nozares un mežzinātnes attīstībā.