Intervija ar Kristapu Cepli, biedrība “Zaļās mājas”
Tev apkārt daudz zīmējumu…
Jā, gatavojam grāmatu par bērzu! Ideja veidot grāmatas par Latvijā izplatītākajiem kokiem attīstījās pamazām. Pirmā bija grāmata par priedi – “Priede smuidra, priede kupla, tavu greznu augumiņu”, kuru, kā skolēnu radošā konkursa “Mūsu mazais pārgājiens” darbu, izveidoja Riebiņu vidusskolas skolēni. Ideja ļoti patika, veicām tikai nelielas korekcijas un uzlabojumus. “Bērza grāmata” būs atšķirīga – te vienā grāmatā apkoposim dažādus skolēnu darbus, protams, kaut ko pieliekot klāt no sevis. Nākotnē ir doma ko līdzīgu veidot arī par egli.
Pieaugušie, kam dzīvē ir daudz un dažādu rūpju, lielākoties, domā mazliet šabloniski... ja man pašam būtu jāgatavo grāmata par priedi, es noteikti būtu sācis no teorētiskā un “pareizā” gala: Pinus sylvestris, masta priede, kāpas, sili un līdzīgi. Bērni uz priedi paskatījās atšķirīgi. Viņi izcēla, ko par priedi stāsta tautasdziesmās, dzejā, folklorā. Bērni meklēja informāciju par “interesantām” priedēm, piemēram, Soda priedi. Mazie autori atrada priedi zināmos produktu nosaukumos, dzīvniekos, kukaiņos utml. Jauno cilvēku skatījums krietni atšķīrās no nozares cilvēka skatījuma. Tas bija interesanti, radās doma to visu apkopot grāmatā. Par bērzu jau ir atlasīti darbi, izvēle būs plašāka, apkoposim interesantākos. Protams, tā nav un nebūs zinātniska grāmata.
Kā žurnālists nonāca meža nozarē?
Par meža nozari rakstīju jau agrīnajos žurnālistikas gados, zināju cilvēkus un man izteica piedāvājumu darboties Latvijas Kokrūpniecības federācijā, pēdējos piecus gadus vadu biedrību “Zaļās mājas”, kur rit ļoti intensīvs darbs ar jauniešiem. Viena no manām redzamākajām aktivitātēm, kas pandēmijas dēļ kļuvusi tikpat ļoti neredzama, ir izstāde “Iepazīsties – koks!” Gadā to apmeklē ap 3000 cilvēku, kas varbūt nav daudz, bet ar izstādi līdz šim darbojāmies trijatā, un patlaban es to daru viens. Izstāde nedarbojas pēc principa: atnāc, apskaties, izstaigā, aizej! Te iespējams tikai iepriekš pieteiktu grupu apmeklējums. Katru grupu sagaida gids un divas, trīs stundas sarunājas, saruna ir mērķtiecīga un ļoti specifiska, orientēta katrai vecuma grupai. Izstāde nav domāta tikai bērniem, bet, protams, skolēni ir kļuvuši par galvenajiem apmeklētājiem. Darbs ar jauniešiem notiek arī citu projektu ietvaros. Ir virkne nozarē notiekošu pasākumu, kuros piedalos, braucu uz skolām, stāstu par mežu, par nozari. Ja savulaik vairāk skatījos pats, uz kuru novadu, kuru skolu doties, tagad mani aicina. Stāstu par nozares jautājumiem arī “Karjeras konsultantā”. Lielākoties mani aicina ārpus Rīgas, daudz darbojos tuvajā Pierīgā (Mārupe, Salaspils).
Strādājot ar skolām, man ir izveidojies savs priekšstats par to, kas un kā notiek, un kas būtu maināms, labojams. Satieku daudz tiešām interesantu skolotāju, tomēr kopumā par Latvijas skolotājiem, diemžēl, nevaru paust sajūsmu. Cauri spiežas” tāds kā dzīves apnikums, turēšanās pie viena standarta, bez vēlmes mainīties un mācīties, piemēram, no bērniem. Es nevēlos būt “uzbraucošs”, bet ikdienā gadās bieži salīdzināt Latvijas skolotāju un Ķīpsalas starptautiskās skolas skolotāju, kas arī ved bērnus uz mūsu izstādi. Diemžēl, pārsvarā gadījumu starptautiskās skolas pasniedzēji savus audzēkņus spēj labāk un efektīvāk gan motivēt, gan savaldīt, gan uzslavēt. It kā jau nekā atšķirīga, ja neskaita, ka starptautiskajā skolā mācību valoda ir angļu, bet cita attieksme pret bērniem ir jūtama.
Piemēram, pie manis ierodas grupa no skolas, ir daži skolotāji, dodamies izstādē, stāstu. Daļa no mana “šova” ir uzdot āķīgus jautājumus, mazliet šokējošus, uz kuriem atbildot, parasti kļūdās. Faktiski, kļūdās vienmēr! Grupās, protams, ir bērni, kas atbildēt nebaidās, lai arī aplami. Diemžēl, Latvijas skolotāji ļoti bieži saka: “Nu, Kaspar, Jāni, Marta utt., kāpēc tu runā muļkības?” Gadās, klase pēc tam smejas: “Sak, stulbais Kaspars, nezina…” Kaspars apjūk, sakautrējas un lieki ar savām atbildēm vairs neuzbāžas...
Ar Ķīpsalas skolas jauniešiem ir citādi. Džeremijs uz jautājumu atbild nepareizi, skolotāja prasa: “Kāpēc tu tā domā?” Džeremijs paskaidro. Skolotāja piebilst, ka pirms 100 gadiem neviens neuzskatītu par normālu vai saprotamu piezvanīt no meža uz mājām. Tagad tas ir normāli. “Bet, Džeremij, iespējams, ka tas, ko tu saki, reiz būs tā, kā tu saki! Šobrīd ir savādāk, bet man patīk, ka tu domā!” Ko klase? “Re, Džeremijs domā!”
Šāda pieredze man ir jau trīskārša un tieši ar Ķīpsalas starptautisko skolu.
Cits stāsts: savulaik maniem bērniem uzdeva tā sauktos projektu darbus. Pusaudžiem tas ir skaidrs, bet pirmajā vai trešajā klasē īstas skaidrības par to nav. Projekta darba būtība līdz ar to mainās – sacenšas vecāki.
Ķīpsalas skolā dara tā: pērn man piezvanīja meitene un angliski vaicāja, vai pieci bērni varētu atnākt uz izstādi. Protams, sagaidu. Atnāk pieci bērni un divas skolotājas. Saku, ja ko nepratīšu pateikt angliski, skolotāja palīdzēs iztulkot. Skolotāja saka: “Manis šeit nav! Es tikai pavadu bērnus, lai viņiem būtu droši pa ceļam un uz ielas. Bērniem jāspēj angliski pajautāt tā, lai jūsu atbilde būtu viņiem saprotama.”
Ko vēlos sacīt? Ķīpsalas skolā mācību būtība nav uzrakstīt “ķeksīša darbu” par kokrūpniecību, bet pašam sarunāt, pašam saprast un noskaidrot, ko vajag, pašam izdomāt un uzdot jautājumus. Starptautiskajā skolā vērtē procesu: vai bērns, vai jaunietis spēj sazināties un iegūt vajadzīgo informāciju.
Nozares saprašana un skaidrošana. Daļā sabiedrības ar to ir problēmas…
Manuprāt, mēs pārāk labi dzīvojam! Līdz ar to par vienkāršām, bet ļoti pamatīgām un ļoti svarīgām lietām sabiedrībā domā maz. Domas šaudās mazas, nelielas informācijas telpas iekšienē, nespējot atrast vai sasaistīt kopsakarības. Ikdienas rutīna, steiga, vajadzības rada un paņem savu. Domāju, lielākā daļa ļaužu uzskatāma par labiem cilvēkiem. Man grūti iedomāties, kas notiek kāda ļaundara vai maniaka galvā. Pat, ja gadās kļūdīties, tas, lielākoties, nav apzināti. Cilvēks vēlas būt labs.
Ja nav laika domāt par fundamentālām lietām, jo domāšanas laiku paņem kas cits, to var redzēt un just, runājot, piemēram, par meža jautājumiem. Normāla, pavirši domājoša cilvēka domu gaita būtu šāda: “Vai vajag aizsargāt dabu? Vajag. Tas ir labi. Vai aplaistīt kociņu ir labi? Labi. Vai nozāģēt koku ir labi? Nē, slikti! Vai medīt ir labi? Nē!”
Tai pašā laikā cilvēkiem mājās ir mēbeles no koka un liela daļa cilvēku uzturā lieto gaļu. Netiek domāts plašāk: ja veikalā pērk gaļu, reti kurš iedomājas, ka tas plastmasas plēvē ietītais sārtais gabals nesen bija kaut kas dzīvs, kurš tika radīts un audzēts ar vienu domu – nokaut un apēst. Savukārt, sociālajos tīklos palasot cilvēku uzskatus par medībām un medniekiem, dominējošais viedoklis ir nepārprotams – maitas! Alkatīgie slepkavas, kam nekas nav svēts. Kā viņiem roka pret nabaga stirniņu paceļas...
Medību sakarā man nesen bija domu apmaiņa ar kursabiedriem, kas, uzzinājuši, ka esmu mednieks, satraucās par nabaga stirniņām un zaķīšiem, sakot: “Pilns veikals ar gaļu, ko tev mežā šaut jādodas…” Kursa salidojumā mēs visi draudzīgi ēdām veikalā pirktās gaļas šašliku un neviens neraudāja.
Teorijas līmenī es varu saprast cilvēku nepatiku pret jebkā dzīva nogalināšanu, tomēr tā ir daļa no dzīves. Lai mēs dzīvotu, kāds tiek nogalināts. Un dzīvniekus nogalina ne tikai gaļēdāju vajadzību apmierināšanai, bet, piemēram, arī tāpēc, lai pasargātu ražu no meža dzīvniekiem, kuri to ēd un nomīda. Es saprotu, ka ne katrs var nokaut dzīvnieku, bet vismaz aicinātu būt godīgam pret sevi un nezākāt cilvēkus, kas dara pašam netīkamu darbu.
Līdzīgi ir ar mežu: vēsturiskie foto rāda, ka situācija, kāda bija 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā, vairs tāda nav. Liela daļa pilskalnu ir mežiem noauguši, reti kurš ir labi redzams un ainaviski skatāms, kā senās fotogrāfijās. Mežs ir “nācis klāt”. Kā koksni izmantoja kādreiz un tagad. Meža ir vairāk! To nemana vai izliekas nemanām.
Tā kā pats nāku no laukiem un toreizējā kolhoza laikā esmu gana strādājis, varu ikvienu aizvest un parādīt to vietu, kur pamatskolā lasīju kartupeļus un ravēju bietes, tagad... es turpat varu lasīt sēnes! Nav pagājis pusgadsimts, bet šodien nepateiksi, ka sēņu meža vietā ne tik sen bija kolhoza lauks. Tātad… Kādreiz laukos vai katrā mājā bija govs, vai vairākas govis; tagad piena devējas tur vien retais un, paskatieties, kas notiek ar ganībām! Jā, lielie zemnieki ir aktivizējušies, zeme tiek apstrādāta, bet bija laika sprīdis, kad bija daudz aizaugušu lauksaimniecības zemju!
Ja domā tikai kategorijās melns-balts un “samīļot koku ir labi, bet zāģēt – slikti”, situāciju saprast (kur vēl pārzināt) Purvciema kastītes piektajā stāvā pie televizora ir neiespējami. Un vēl mani pārsteidz fakts, ka tik liela sabiedrības daļa it kā ir norūpējusies par mežiem, par koku ciršanu, bet atkritumu krāvumi mežos gadu no gada tikai aug...
Man patīk ar cilvēkiem un to klātbūtni nepārmocīta daba, kālab noteikti nevēlos aģitēt cilvēkus doties uz laukiem un veidot vai izmantot muļķīgas pastaigu takas no dēļu laipām, pa kurām vazājas lielāki un mazāki ļaužu bari. Tie nav lauki, un tā vairs nav daba, bet infrastruktūra, kura no vienas puses ir laba – ērti, kājas nesaslapina, ir kur piesēst un atkritumus izmest, bet tā ir “tālu no patiesības”. Izmantojiet iespēju kā agrāk – aizbraukt kaut kur ar autobusu vai vilcienu, izkāpt nelielā stacijā meža vidū un doties dažus kilometrus uz tuvāko apdzīvoto vietu vai nākamo staciju. Neejiet pa ceļu, ejiet pa meža taku, stirnas iemītu, pa skrajāku un arī pa aizaugušāku meža posmu un paskatieties, kā izskatās mežs! Tagad viss ir pārāk vienkārši: iekāpi mašīnā un aizbrauci, kur vēlējies, jeb par ko internetā izlasīji, jo tur jau n-tūristi bijuši un atsauksmes atstājuši. Pa auto logu redzi tikai mazu daļiņu no visa tā, bet tepat Pierīgā ir “riktīgi” mežonīgas vietas, kur var desmit un padsmit metrus no klints krist un kaklu lauzt nelielā, akmeņainā upītē. Nevajag uz ārzemēm braukt ekstrēmas sajūtas baudīt.
Procesi noritējuši pārāk ātri. Cilvēki viegli bez iedziļināšanās situācijā ietekmējas no sveša stāsta. Nesen iepazinu cilvēku, kas Rīgā atjaunojis vecu māju, tās pagalmā izveidojis nelielu puķu dārziņu un zālienu. Dzimis Rīgā un visu mūžu dzīvoklī dzīvojis. Pārliecināts “zaļais”, kas uzskatīja, ka “nevienu koku Rīgā nedrīkst nocirst, un viņš noteikti to nekad nedarīs...” Manis pieminētās mājas zāliena priekšā, kur beidzas terase, auga veca bumbiere. Koks izturīgs, viss labi, bet... bumbierei ienākas augļi, atlido lapsenes, apdraud īpašnieku un bērnus. Vēlāk bumbieri pārgatavojas, krīt zemē, pa terasi nevar normāli pastaigāt, jo tā klāta puspuvušiem bumbieriem un, protams, lapsenes. Uznāk spēcīgs vējš, koks krakšķ, kāds zars lūzt, labi, ka kaimiņa pusē neko nesabojājot. Veco koku nozāģēja un... beidzot viss ir labi, var baudīt ģimenes ligzdiņu... Un! Tas nenozīmē, ka cilvēks pēkšņi kļuvis slikts un tapis koku nīdējs. Cilvēks ar savu pieredzi secināja: kur kokam vietas nav un kad laiks to nozāģēt.
Mednieki un diskusijas par medībām, vilkiem, lūšiem.
Latvijā ir regulāra tieksme karsti un muļķīgi diskutēt. Pirms jautājuma par vilkiem un lūšiem pie mums skaļi strīdējās par 16 gadīgiem jauniešiem, kas medībās drīkstētu vai nedrīkstētu lietot šaujamieročus. Jau tad parādījās nepatīkamas tendences. Ir mistiska, itin aktīva sabiedrības daļa (lielākoties sievietes), kas iestājas pret medībām, pieminot Ameriku. (Sak, jūs tagad vēlaties, lai šaudās kā ASV!) Trakākais – ir politiķi un valsts varas pārstāvji, kuri zina situāciju un zina to labi (ja kāds nezina, tas ir ļoti slikti), bet mistiski politisku vajadzību dēļ vaimanā skaļajiem kliedzējiem līdz vai arī tos neapklusina ar patiesības paušanu. Un vēl, skumji, ka ir mediji, kas bieži burtiski demonstrē nespēju uz situāciju un jautājumu paskatīties objektīvi, bet nostājas vienā vai otrā pusē. Manuprāt, žurnālistikas būtība ir likt domāt, nevis ietekmēt. Pat ja žurnālistam personīgi tas šķiet nepareizi, nevar manipulēt ar sabiedrību sakot nepatiesību vai arī neatklājot visu patiesību. Tas ir vienlīdz slikti.
Diemžēl šādas tēmas ir daudz. Līdzīgi notiek ar meža vciršanas jautājumiem - ir kas zina, bet nerunā, ir kas nezina, bet runā, ir, kas nevar parādīt objektīvu viedokli, bet pieslejas vienas puses viedoklim. Tas pats notiek ar vilku un lūšu medību jautājumiem. Nerunāšu par to, ka cilvēkam būtu plēsēju skaits jāregulē, bet runāšu par infantilu skatījumu uz situāciju, kur kā bērnu grāmatā “lapsiņa draudzējas ar zaķīti un stārķēns ar kaķīti”. Dabā mēs zinām, ka lapsa zaķi noķers, un stārķis var apēst mazu kaķēnu. Lai viens dzīvotu, kādam ir jāmirst. Lai vilks būtu paēdis, kādam zaķim vai aitai ir jāaiziet… Tā tas notiek! Nekad nebūs iespējama tāda situācija, kad neviens otram nedarīs pāri un visi dzīvos draudzīgi kopā. Es atkārtošos, bet ļoti vēlos, lai cilvēki spētu objektīvi paskatīties uz lietām ārpus savas komforta zonas un mēģinātu izprast lielo bildi kopumā. Mums tagad pārmet, ka Eiropā, tai skaitā Igaunijā saudzē lūsi, bet neviens neiet demonstrācijās, lai aizsargātu Igaunijas lāci, jo atšķirībā no mūsu Ziemeļu kaimiņa, Latvijā lāci medīt nav atļauts. Lāču paliek vairāk, bet to vēl ne tuvu nav tik daudz, cik Igaunijā.
Viedoklis. Kas tas ir 21. gadsimtā? Vai, pasakot jebko, paužam viedokli, vai...
Man ļoti nepatīk ierobežojumi, runas brīvībai jābūt! Nav pieņemami, ka runā par dižu demokrātiju, bet, paraugoties tuvāk: nevar to, liegts tas un nevajag ko citu, tas nav pieklājīgi utt. Par uzvedības vispārējiem standartiem es varu piekrist, daudz kas veidojies vēsturiski, bet nenormālie un daudzie ierobežojumi kaitina: “Kāds manā vietā lems vai lēmis, ko drīkstu un nedrīkstu.”
Viedoklis var būt jebkāds, bet tam jābūt pamatotam. Īpaši tad, ja tas ir ass un vērsts “pret” vai “par” ko. Ja viedoklis izskan lielā medijā, kas pretendē uz neatkarīga medija nosaukumu, jebkuram vienas puses viedoklim ir jābūt pretviedoklim. Auditorijai ir jāļauj dzirdēt abas puses un saprast kopainu. Ja runājam par facebook lapu, lai tur bļauj, ko vēlas, bet medijam viedokļu līdzvērtība ir likums!
Izmantotas Kristapa Cepļa un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas