Sevišķi lielus zaudējumus partizāni nodarīja boļševiku (lielinieku) spēkiem Latgalē, kad tie bija spiesti atkāpties no Rīgas. Viena no lielākajām mežabrāļu grupām darbojās Balvu mežos, ko vēlāk nosauca par Latgales partizānu pulku. Tos pēc nelielo partizānu grupu apvienošanas (1919. gada jūnijs) vadīja nākamais pulkvežleitnants Jānis Vīndedzis. Jāteic, ka pirmās partizānu grupas sāka veidoties uzreiz pēc boļševiku varas nodibināšanās Latgales ziemeļu daļā 1919. gada janvārī.

Partizānu grupu darbība aktivizējās laikā, kad Latgales novadam tuvojās Valmieras kājnieku pulks un Igaunijas karaspēka daļas, atzīmēti grupu uzbrukumi Viļakas mežos, pie Sudarbes un Orlovas, kā arī Rugāju apkaimē.

Nelielo partizānu grupu priekšstāvjiem 1919. gada jūnija sākumā tiekoties Balvos, Valmieras kājnieku pulka komandieris ieteica grupu spēkus apvienot J. Vīndedža vadībā. Apgādi, munīciju, ieročus mežabrāļiem (partizāniem) deva Valmieras pulks, daļu saņēma arī no igauņiem. 1919. gada jūnijā partizānu pulkam pievienojās vēl nelielas cīnītāju grupas, kopā veidojot jau četras kājnieku rotas un jātnieku nodaļu. Ieņemot ceļus starp Kupravu un Rugājiem pulks izveidoja plašu fronti (ap 50 km). Jūlija mēnesī Latgales partizānu pulks pārgāja Kurzemes divīzijas komandiera rīcībā, noregulējot gan taktikas, gan apgādes jautājumus. (Līdz tam apgāde ar munīciju notika dažādi – saņemot ieročus no iedzīvotājiem, atņemot ienaidniekam vai izrokot no zemes vai - pirmie partizānu nodaļas ložmetēji tika izvilkti no kāda ezera dzelmes. Svarīgais pārtikas apgādes jautājums tika risināts – saņemot vietējo iedzīvotāju vai tuvinieku atbalstu, vai kā to sagādājot pašiem.) 1919. gada oktobra beigās pulks veica sekmīgus uzbrukumus Baltinavai, ieņēma Punduru dzelzceļa staciju un kopā ar igauņiem – Viļaku. Novembra sākumā izturēja spēcīgus boļševiku pretuzbrukumus ieņemtajās pozīcijās, bet mēneša beigās tās tomēr zaudē.

Latgales atbrīvošanas cīņās 1920. gadā pulks darbojās Latgales divīzijas sastāvā, cīnoties pie Šķilbēniem, Kārsavas stacijas un ciemata, vēlāk pie Augšpils un Grēku kalna.

Karam beidzoties, Latgales partizānu pulks tika izvietots Kārsavā un Rēzeknē, vēlāk to pārvietojot uz Cēsīm un Valmieru. 1922. gadā, samazinot armijas sastāvu, pulku izformē, karavīrus ieskaitot vienā – partizānu bataljonā un iekļaujot 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.

(Turpinājums sekos)