Autors: Jānis Knipšis*

Meža nozares pārregulācija bremzē tautsaimniecības izaugsmi

Meža nozare ir viena no nozīmīgākajām Latvijas tautsaimniecībā,– par ko, piemēram, liecina fakts, ka 2018. gadā tās eksportētās produkcijas vērtība pārsniedza 2,5 miljardus eiro. Pie tam, saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem Latvija pasaulē ir: 3. lielākā koksnes granulu eksportētāja, 4. lielākā bērza saplākšņa eksportētāja un 9. lielākā zāģmateriālu eksportētāja. Teritorijas un iedzīvotāju ziņā nelielai, uz citu ES dalībvalstu fona ekonomiski vidēji attīstītai valstij, kāda ir Latvija, šie rādītāji ir vairāk nekā ievērības cienīgi. Tādēļ uzskatu, ka Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027. (NAP) kontekstā, meža nozare jāvirza kā viena no prioritārajām valsts tautsaimniecībā.

Diemžēl, ar skaistiem lozungiem, kas definēti valstiskos dokumentos, vien ir par maz, lai meža nozare varētu dot būtisku ekonomisko pienesumu mums visiem! Lai arī industrijas potenciāls ir ļoti liels, pat milzīgs, pagaidām tas pilnībā netiek izmantots. Līdz ar to pastāv virkne priekšnosacījumu, kas gan valstij, gan sabiedrībai kopumā būtu jāīsteno, sekmējot lielāku meža nozares ietekmi uz IKP.

Pirmkārt, būtu jāatrod līdzsvars starp “zaļo domāšanu” un ilgtspējīgu un produktīvu saimniekošanu. Kā zināms, mežam ir vairākas funkcijas – ekoloģiskā, rekreācijas un ekonomiskā. Šobrīd būtisku problēmu saskatu apstāklī, ka sabiedrībā viedokļu svari vairāk nosliecas par labu tā saucamajām “ultrazaļajām” idejām, jo tādu vai citādu motīvu aizsegā “zaļo ideju” “pārdot” ir daudz vienkāršāk. Piemēram, parādot fotogrāfiju ar simpātisku aizsargājamās sugas dzīvnieciņu, kam pēc meža izciršanas “vairs nebūšot kur dzīvot”. Nereti mežu apsaimniekošana šādi beidzas, vēl nesākoties.

Joprojām valda daudzi un dažādi mīti, ka “cirst mežu ir slikti”, tā “tiek nodarīts kaitējums dabai” un tamlīdzīgi. Lai gan neapšaubāmi dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība ir lietas, kuras nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā, pašreiz vērojama situācija, kurā ar visai manipulatīvām metodēm dažādos tendenciozos veidos sabiedrībai tiek izgaismota (parādīta) tikai viena medaļas puse. Braucot pa Latvijas laukiem un priecājoties par sakoptiem tīrumiem, reti kāds aizdomājas, ka no dabas aizsardzības viedokļa starp monokultūru audzēšanu un dabas daudzveidības totālu graušanu tiek likta vienlīdzības zīme. Bet, ja kāds atļaujas nocirst saimnieciskām vajadzībām domātu mežu, tiek nekavējoties nolamāts kā dabas postītājs. Psiholoģiski cilvēkus var saprast: “Re, izcirta manu sēņu vietu!” Aizmirstot emocijas, jāsaprot, ka tas ir dabisks process, turklāt, pareizi saimniekojot, kas nozīmē arī koku ciršanu mežā, ilgtermiņā iegūstam daudz lielāku meža “ražu”.

Dažkārt savā argumentācijā dabas aizstāvji mēdz ignorēt pašas dabas likumus. Piemēram, priede var dabiski atjaunoties tikai pēc kailcirtes, jo tā ir sauli mīloša un samērā lēni aug, salīdzinot ar lapu kokiem vai pioniersugām. Izklausīsies skarbi, bet priežu meži atjaunojas dabīgajos mežu ugunsgrēkos vai kailcirtēs.

Otrkārt, brīvā tirgus ekonomikas apstākļos, kuri (it kā) tiek nodrošināti arī pie mums, valsts iestādes pārlieku iejaucas privāto mežu apsaimniekošanā. Respektīvi, šobrīd pastāv normatīvo aktu “pārregulācija”. Atbilstoši ciršanas noteikumiem, meža īpašnieka iespējas rīkoties savā mežā patlaban ir diezgan ierobežotas. Svarīgi būtu šos noteikumus vienkāršot jautājumos, kas attiecas uz koku ciršanas vecumu un caurmēriem, jo esošais regulējums nosaka, ka kokus drīkst cirst, vadoties pēc diviem kritērijiem – meža vecuma un koku caurmēra jeb diametra. Salīdzinoši: Somijā mežu īpašniekiem šajā ziņā nekādu ierobežojumu nav vispār. Viņi paši var izdomāt, kurā mirklī viņiem kokus cirst ir izdevīgāk. Protams, nav teikts, ka mums tagad pilnībā jāpārņem Somijas prakse, jo droši vien mēs vēl neesam tik bagāti un attīstīti, un šāda ļoti liberāla pieeja Latvijā varētu radīt arī kādu kaitējumu, tomēr nosacījumiem jābūt elastīgākiem, ļaujot meža īpašniekiem brīvāk saimniekot.

Esmu pārliecināts, ka meža nozares pārregulācija bremzē tautsaimniecības izaugsmi. Šo stingro nosacījumu rezultātā ik gadu mežos sapūst miljoniem kubikmetru koksnes, kura ne tikai nav devusi ekonomisko labumu, to izstrādājot un pārdodot, bet ir radījusi kaitējumu, sadaloties un izdalot CO2. Piemērs: egles ciršanas vecums ir 81 gads, bet daudzas egļu audzes aiziet bojā, pat nesasniedzot šo vecuma slieksni. Šobrīd drīkst cirst tikai bojātu koku, no kura ekonomiskais labums ir neliels. Bez šaubām, “zaļie draugi” teiks, ka beigtā kokā dzīvo simtreiz vairāk dzīvību nekā dzīvā, un tā tas patiešām ir! Bet: cik mēs atstājam dabai un cik mēs rūpējamies par meža ekonomisko devumu? Šī ir ļoti smalka un diskutabla robeža, par kuru būtu jādomā plašākā valstiskā līmenī. Arī cilvēkiem ir beidzot jāsaprot, ka, izvēloties nepamatoti stingrus dabas aizsardzības noteikumus, valsts budžetā gluži vienkārši ienāks mazāk naudas. Līdz ar to būs niecīgāks finansējums gan tik ļoti “sasāpējušai” veselības aprūpes sistēmai, gan izglītībai, gan citām mūs visus ietekmējošām sfērām.

Mežu apsaimniekošana pēc būtības ir uzņēmējdarbība. Sniedzot privātajiem meža īpašniekiem lielāku rīcības brīvību, nozarē ienāktu aizvien vairāk investīciju un tajā vēlētos darboties jo vairāk uzņēmīgu cilvēku, kas mežā saskatītu ilgtspējīga biznesa iespējas. Īsāk sakot, mežu īpašumi, kas ir īpašnieku rīcībā, taptu vērtīgāki, jo nebūtu ilgi jāgaida, lai realizētu savu kapitālu. Kopējai valsts ekonomikai tas uzreiz, attiecīgi mainot normatīvos aktus, dotu vairāk naudas, jo aktīvi, kas pieder mežu īpašniekiem, “automātiski” kļūtu vērtīgāki.

Nākamā lieta, ko noteikti būtu jāturpina nodrošināt valstiskā līmenī: sekmēt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējuma pieejamību meža apsaimniekošanā, ko pašlaik veiksmīgi administrē Lauku atbalsta dienests. Viena no pieprasītākajām atbalsta programmām ir saistīta ar jaunaudžu retināšanu. Jaunaudzes ir audzes līdz 20 gadu vecumam, no kurām vēl nevar iegūt nekādu ekonomisku labumu, bet, domājot par nākotni un tās retinot, var iegūt ātrāku un lielāku “ražu”. No šāda apsaimniekošanas modeļa iegūst gan meža īpašnieks, gan valsts tautsaimniecība kopumā.

Līdz ar to, strādājot pie jaunā NAP, meža nozarei vajadzētu radīt liberālākus, uz privātajiem meža īpašniekiem vairāk orientētus nosacījumus, kas meža apsaimniekošanu padarītu par pievilcīgu investīciju objektu. Skatoties nacionālās ilgtspējas kontekstā – ir jāsaprot, ka meži, kas klāj 52% valsts teritorijas, tomēr ir ierobežots resurss un mums efektīvāk vajadzētu šo dabas doto privilēģiju izmantot. Turklāt mežs vieno paaudzes, jo tas aug ļoti lēni: “Tu iestādi tagad un vecumdienās rādi savam mazdēlam, kā koks ir izaudzis”. Tādējādi, mežam ir arī paaudzes emocionāli vienojoša vērtība, taču, lai to saglabātu, tā apsaimniekošanai ir jābūt racionālai! Diez vai kāds vēlēsies mantot simtgadīgus kokus, kas sen satrūdējuši normatīvā lieguma plīvurā.

*Mazo mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs

09.01.2020
  Dalīties Facebook

Komentāri

Viktors
Palasiet Zaļie, Progresīviem u.c. politiķi.
Jānis Knipšis
Aizrādījums vietā! Šeit pieejama labotā versija https://www.delfi.lv/bizness/versijas/janis-knipsis-meza-nozares-parregulacija-bremze-tautsaimniecibas-izaugsmi.d?id=51706025

Pievienot komentāru