… Vēlme izdibināt to, vai augiem piemīt kas cilvēka apziņai radniecīgs, zinātniekus nodarbinot vēl kopš Darvina laikiem vai vēl pat senāk. Ar vārda “apziņa” lietošanu vairākums pētnieku gan ir visai piesardzīgi, jo baidās iekrist pagalam vilinošos antropomorfisma slazdos. Gan dzīvnieku uzvedības pētnieki, gan zinātnieki, kuri cenšas rast cilvēka apziņas darbības izskaidrojumus, pret augu “psihes” pētniekiem bieži izturas ar zināmu skepsi. Par šādu attieksmi lielā mērā esot atbildīgi Pīters Tompkinss un Kristofers Bērds, kuru 1973. gadā izdotā grāmata “Augu slepenā dzīve” drīz vien pēc iznākšanas nokļuva laikraksta "The New York Times" bestselleru sarakstā, bet pēc tam gandrīz tikpat drīz tika atzīta par nezinātnisku un galvenokārt dažādu new age kustību piekritējiem saistošu savārstījumu.
Grāmatā krāšņi aprakstīti eksperimenti, ko bija veicis CIP darbinieks Klīvs Beksters. Būdams melu detektora izmantošanas entuziasts, viņš reiz bija iedomājies pieslēgt galvanometru savā kabinetā augošajai dracēnai. Jau no tā, ka Beksters tikai domās augu aizdedzinājis, ierīces uztvertās strāvas signāls pastiprinājies, it kā norādot, ka augs “izjūt” satraukumu.
Šis eksperiments kļuva par iedvesmas avotu dažādiem līdzīgiem pētījumiem – pie melu detektoriem un citām ierīcēm tikušas pieslēgtas salātlapiņas, sīpoliņi, tomāti, plūmes un kas tik vēl ne. Izrādījies, ka augi spēj “atpazīt” pat telpā ienākušu cita auga “slepkavu” un “jūt līdzi” arī dzīvnieku pasaules būtnēm – augi esot reaģējuši, ja to klātbūtnē sasistas putnu olas vai verdošā ūdenī mesti dzīvi vēži. Kāds tur brīnums, ka drīz vien radās doma mēģināt augus aizkustināt ar mūzikas skaņām u.tml.
No Tomkinsa un Bērda grāmatas nodarītā posta un kauna augu uzvedības pētnieki neesot atguvušies vēl šobaltdien. Daudzi no viņiem publikācijās un pat sarunās jūtoties spiesti ievērot pašcenzūru un, izsakoties par augiem, vairoties lietot tādus pārlieku antropocentriskus vārdus kā “neirobioloģija”, “zināšanas”, “atmiņa”, “uzvedība”, “apziņa”, “domāšana”, “jūtas” vai “ mācīšanās”. Bailes, ka viņu darbošanās varētu sākt izskatīties līdzīga citplanētiešu pētījumiem, esot pārāk lielas.
Vienīgais mierinājums – lai kādas arī būtu šo pētnieku izvirzītās hipotēzes, veiktie eksperimenti, novērojumi un publikācijās aplūkotās teorijas, viņiem tomēr bija jāaprod ar domu, ka augi ir dzīvas būtnes, kas nav apveltītas ar smadzenēm, un tāpēc daudzas tieši ar šī orgāna darbību parasti saistītās norises attiecināt uz egli vai bērzu nav iespējams.
Tomēr pētnieku novērojumi esot mulsinoši. Krūmi, kuru lapas sāk izdalīt citām dzīvām būtnēm nāvējošus toksīnus vien tad, kad “sajūt” zālēdāju tuvošanos vai kaitēkļu kāpuru uzbrukumu; augi, kas “iemācās” laboratorijas vidē radītos mākslīgus apdraudējumus atšķirt no īstiem; koki, kuri mežā cits citam “ziņo” par augšanas apstākļu izmaiņām, izmantojot sakņu sistēmas un micēlija tīklu, turklāt šajā saziņā neievēro sugu robežas, jo bērzi spējot saprasties ar eglēm, egles ar priedēm u.tml. Te nu mūsu pašu dainās apdziedātais ieteikums birzī ne zariņa nenolauzt piepeši iemanto pavisam jaunu un nedaudz biedējošu nozīmi. Pravietisks sāk rēgoties pat Trofims Lisenko, kurš, noliegdams ģenētiskās iedzimtības nozīmi, reiz klāstīja, ka “bērzu var pāraudzināt par egli, vajag tikai audzināt”...