Arvien biežāk no visa veida un diapazona taurēm skan mežsaimnieku ausīm it tīkami vārdi un vārdkopas – bioekonomika, aprites ekonomika, “zaļais kurss”. Kāda varētu būt saimniekošana šais jaunajos apstākļos, gan skan tikai minējumi…

Iespējas patiešām varētu būt lielas, bet pārspīlētam optimismam nav vietas, iekams netaps skaidrs jauno vēsmu vai iniciatīvu saturs. Ko tas nozīmēs zemes un mežu īpašniekiem un apsaimniekotājiem? Gluži kā padomju laika dāvanu komplektā, kur bija kāda (parasti viena) visiem ļoti vajadzīga un pieprasīta (un tolaik deficīta!) prece, komplektā ar kādu nederīgu un nepieprasītu – proti – faktiski nevajadzīgu preci. Kāpēc tik šerpi? Nereti arī “jaunajos laikos” “apakš vai iekš” skaistā iepakojuma paslēpts kas nepievilcīgs un nevajadzīgs. Turklāt, ir vēl pāris, maigi izsakoties, “aizdomīgu” jautājumu.

Tātad: 2021. gadā Latvijā vajadzētu finišēt tā dēvētajai dabas skaitīšanai, lai saprastu tālākās konsekvences. It dzirdami skan Eiropas balsis, lai Latvijā tiktu ne tikai apzināti, bet arī aizsargāti Eiropas nozīmes biotopi, kaut gan no bioloģiskās daudzveidības skatpunkta Latvija ir ievērojami bagātāka, salīdzinot ar virkni citu ES dalībvalstu. Lai arī pagaidām oficiālu datu nav, tomēr jau tiek celta brēka, ka Eiropas nozīmes biotopu pazīmēm varētu atbilst pat vairāk nekā 200 000 ha. Ja šādā apmērā no saimnieciskās aprites tiks “izņemti” meži, tas nozīmēs, ka attiecīgo mežu saimnieki šajās (arī – savās) platībās ar cirvi vai zāģi rokās darboties nevarēs, savukārt, kokrūpnieki varēs gatavoties “cenu kariem” par baļķi. Kāds miljons kubikmetru apaļkoksnes paliks sapūšanai mežā, bet… valsts tak ir gana bagāta un kādi miljoni pazaudētu vai nesaņemtu eiro nodokļos, sīkums vien! Un vēl… būs jautājums, kas – Latvija vai tomēr ES maksās kompensācijas par šādiem papildus ierobežojumiem? Latvijas valsts kasē Covid19 jau tāpat ir cirtis būtiskus robus un tajā atrast vēl kādus desmitus miljonus eiro adekvātu kompensāciju maksāšanai būs problemātiski. Ir diezgan naivi cerēt, ka politiķi spēs atrast naudu kompensācijām zemes īpašniekiem, ja joprojām nav skaidrības, piemēram, par jauno pasažieru vilcienu iepirkuma finansēšanu, nemaz nerunājot par trūkstošo naudu veselības aprūpei, izglītībai, ceļiem, tiltiem...

Vēl jau ir vairākas “dabas draugu” iniciatīvas, ar kurām labākajā gadījumā var “pabiedēt” mežsaimniekus, bet sliktākajā – tās materializēt dzīvē. Lūk, dzīvās dabas aizstāvji ir savākuši parakstus, lai Latvijas mežos no aprīļa līdz jūlijam ieviestu klusuma periodu putnu ligzdošanas laikā – citiem vārdiem – mežizstrāde būtu liegta. Parlaments, kā jau politisks formējums, var atsaukties uz iedzīvotāju – vēlētāju – aicinājumu un var arī neatsaukties. Bet 2022. gadā gaidāmas nākamās Saeimas vēlēšanas un šajā “skaistumkonkursā” kādam var būt svarīgas labi organizēto dabas draugu balsis. Šādā notikumu attīstības scenārijā klusuma periods mežos par utopisku nav dēvējams. Kāda gan “dabas draugiem” daļa, ja par šādu trīs mēnešu dīkstāvi kādam mati taps sirmi un būs jāmeklē iespējas samaksāt ne tikai darba algas mežizstrādātājiem, bet arī kā segt kredītsaistības darbinieku darba devējiem. Vai pēc šāda “lokdauna – atvaļinājuma” būs, kas strādā uz harvesteriem? Protams, var jau sevi mierināt, ka veselais saprāts uzvarēs, jo citās valstīs – Lietuvā, Vācijā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā nekas tamlīdzīgs nav ieviests. Protams, būtu ļoti dīvaini, ja Latvija ieviestu klusuma periodu mežos, bet ne ziemeļu, ne dienvidu kaimiņi neko tādu nedarītu, tādējādi šāds lēmums būtu ļoooooti izdevīgs mūsu konkurentiem. Interesants secinājums? Nebūt, nē!

Latvija tās Nacionālajā attīstības plānā iedzīvotāju dzīves kvalitāti gatavojas mērīt, vadoties no putnu indeksa. Kurā valstī vēl dzīves kvalitāti kāds gribētu vai būtu gatavs mērīt pēc putnu indeksa? Šķiet, visaugstākais putnu indekss ir saskatāms izgāztuvēs, bet nav dzirdēts, ka cilvēki tur lauztos dzīvot. Dzīves indekss gan Latvijas ziemā “smagi” kristos, jo, lūk, gājputni dotos uz siltajām zemēm. Pārspīlējums?! Cerams, cerams...

Nevajadzētu aizmirst putnu mīļotāju iecienīto un nebeidzamo dungojamdziesmiņu: “Cik slikti daudzu sugu putniem šajā valstī klājas.” (Mūzikas autors nezināms) Lai spārnainajiem draugiem būtu labāka dzīve, šeit, Latvijā, ir vajadzīga naudiņa pētījumiem, kuri, kā ierasts, “parāda vai parādīs arvien bēdīgāku ainu”, kas, savukārt, nozīmēs jaunus pasākumus, kuri nereti pārvēršas kārtējos saimnieciskās darbības ierobežojumos. Tie, kas sevi par zinātājiem dēvē, nekavējoties “norādīs” nepatiesību, jo “putniem tik nedraudzīgajā Latvijā” mīt 40% pasaules mazā ērgļa populācijas. Dīvaini! Vai dīvaini? Nē, likumsakarīgi! Tas gan nav arguments putnumīļu “brālībai”, kas turpina dungot ierasto meldiņu, prasot noteikt jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus.

Pārsteidzoši!? Nekā tamlīdzīga! Lūk, tikai viens piemērs – Latvijas meža īpašnieki tiek stingrāk regulēti (kontrolēti, uzraudzīti), salīdzinot ar konkurentiem Skandināvijas valstīs. Virkne “visādu draugu” uzskata: valstij ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums iejaukties mežu apsaimniekošanā, pie reizes liedzot īpašniekam brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Šāda situācija gan nedaudz “smaržo” pēc sūdzības Satversmes tiesā vai pat Eiropas cilvēktiesību tiesā.

Eiropas birokrātu gaiteņos top ārēji patīkams – sirdi sildošs sapnis – veicināt koksnes pārstrādi koksnes produktos un tikai tad, kad šo koksnes produktu mūžs ir noslēdzies, tos izmantot enerģētikā. Sākotnēji apsverot, Latvijā vajadzētu tapt vismaz vairākām lieljaudas kokapstrādes ražotnēm, kurās kaut kādos produktos (ne granulās un citos kurināmās koksnes izstrādājumos) pārstrādātu malku, kas rodas mežizstrādes procesā. Realitātē tas var nozīmēt malkas atstāšanu mežā sapūšanai, jo tās pārstrādes iespēju nebūs. Koksnes pūšana rada CO2; kā šādā situācijā vērtēs ietekmi uz klimatu? Vai šādu mežu saimnieki būs (tiks) spiesti maksāt CO2 nodokli (principu: piesārņotājs maksā nez’ vai kāds atcels)? Ak, jā, varbūt, ka koksnes “labprātīgiem” pūdētājiem piesārņojuma nodoklis nebūs jāmaksā!

Var gadīties, ka Latvijas lielajās pilsētās un to apkaimēs aizliegs sildīties, izmantojot malku, lai, kādaprāt, “neefektīvās” krāsnis neradītu gaisa piesārņojumu. Mūža meža maldi?! Nepavisam! Pirms dažiem gadiem par šādu iniciatīvu ne tikai runāja, bet to centās “iedabūt” attiecīgajos politikas dokumentos (Latvijai esot īpaša situācija ar izmešu radītājiem, jo ir maz lielo piesārņotāju, bet ļoti daudz mazo, kālab krāšņu kurinātāji lielpilsētā un tās apkaimē būtu piespiežami pievienoties centralizētajiem siltumtīkliem). Labi, ka idejas “bīdītāji” tika savlaicīgi apturēti! Bet: kurš var garantēt tamlīdzīgu ideju neatkārtošanos? Jo vairāk gadījumos, kad vietējie politiķi mēdz nepopulāru lēmumu pieņemšanu “piešūt” Briseles “norādēm”, tādējādi nododot atbildību kādam eirokrātam, lai tajā pašā laikā pasargātu savu ādu no potenciālo vēlētāju dusmām un saglabātu kaut nelielas cerības kārtējo reizi uz četriem gadiem iestūrēt parlamenta mājā.

Dabas draugiem ir interesanti vai pat dīvaini standarti – ja ko dara privātmežu īpašnieks, tas ir grēks, noziegums un kaitējums dabai, bet, ja to dara savējiem vai mūsējie – viss ir kārtībā un piedevām jebkādu rīcību nosauc par dabisku procesu. Tikai daži piemēri. Latvijas mērogiem lielais (pat milzu) izcirtums Ķemeru nacionālā parka teritorijā kā trekns punkts uz “i”: sak, ko nevar meža īpašnieks vai apsaimniekotājs, to var dabas “draugu draugs” teju 300 hektāru platībā. Gribat vēl? Koks ir dzīvs, kālab tas jāgredzeno, lai ietu bojā. Šādu pasākumu īstenoja Gaujas nacionālajā parkā. Pateicoties sabiedrības modrībai, pirms pāris gadiem tika apturēta apzināta – kontrolēta meža dedzināšana. Dedzinātāji bija tā kā sašutuši par vietējo iezemiešu attieksmi, kas nekādi neizprot mežu ugunsgrēku “milzīgo ieguldījumu” dabas daudzveidībā. Dīvaini: ik gadu Latvijā ugunsgrēki mežos (diemžēl) nav retums – ja kāds vēlas pārliecināties, kas un kā notiek pēc šādas kataklizmas, to iespējams pētīt gadu gadiem nevis apzināti pielaist uguni mežam.

Ak, jā, vēl taču ir vēlme ieviest prasību, ka jebkuram izcirtumam ir vajadzīgs ietekmes uz vidi novērtējums!