Maskavu pazīstu kopš bērnības. Ne tikai tāpēc, ka Zīlītē šad un tad bija redzams bērnu draugs Ņikita Hruščovs ar baltu miera balodi uz baltā cimdā tērptas rokas un Kremļa torņiem fonā. Manu pirmo divu dzīves gadu neskaitāmo foto vidū ir arī daži attēli, par kuriem Omīte vienmēr teica:

“Te pirms izlidošanas uz Maskavu”, “Un te Maskavā... un te... un te ar’...” No pašas Maskavas nekā daudz nav - pāris bildes, kurās redzama iela ar apaļīgo un, kā man allaž likās - smaidīgam večukam līdzīgo trolejbusu, kādi vismaz līdz sešdesmito gadu beigām, ja ne ilgāk, kursēja arī Rīgā, tikai šim tāds toreizējiem Rīgas trolejbusiem neraksturīgi liels numurs; tad dažas, kur fonā plakāts slāvu burtiem, viss tādā vieglā mijkrēšļa dūmakā. Es sēžu ratiņos (apaļīgi tāpat kā trolejbuss, tie izceļas ar superstilīgi arhaiskām zemūdenes plūdlīnijām un pārsteidzoši zemo “iegrimi”), bet mugurā man trušādas kažociņš. Interesanti, ka atšķirībā no citiem apģērba gabaliem, šo es neatceros vēlākos gados redzējusi, kaut gan dzīvojām pieticīgi, drēbes diez ko netika mestas prom, visi apģērba gabali man bērnībā tika pirkti vai šūti ar lielu rezervi un tad “izlaisti”; arī kažociņš ir acīmredzami par lielu. Lai nu kā, trušādas kažociņš, kādu valkāja daža laba mana klasesbiedrene, man tā arī palika nepiepildīts bērnības sapnis (nerēķināšu taču balto trušādas apkakli, kuru - pie melna mēteļa! - dabūju kaut kad pusaudža gados un kura kušķiem vien izmisīgi meta spalvu) un, kas interesanti - arvien asociējās ar krieviem. Vainoju minēto foto. Citā attēlā esmu redzama stāvam uz galda (man ir kādi 6 mēneši), blakus piepūšama gumijas pīlīte, bet pie sienas, kuru sedz (manā uztverē eksotiskas) tapetes - dekoratīva krievu daiļava.

Arhetipus papildina vēl arī uz galda noliktie gumijas Sarkangalvīte un Vilks, ar kuriem spēlējos vēl daudzus gadus, par spīti tam, ka Sarkangalvītei jau ar pirmajiem lietojamiem zobiem biju izkodusi sarkanās aubītes pakauša daļā lielu robu un kā viņa, tā viņš pamazām pārklājās ar sīku plaisiņu tīklojumu - ar vecu gumiju tā tolaik notika. Vēl manā rotaļlietu arsenālā bija arī matrjoškas, kuru krāsotais koks, sevišķi saslapināts ar siekalām, smaržoja rūgteni valdzinoši - un tās tad arī būtu visas materializētās Maskavas atmiņas. Viss pārējais ir netverams - stāsti, versijas un interpretācijas.

Galvenā stāstītāja manā bērnībā un pusaudža gados bija Omīte - mēs dzīvojām vienā istabā un daudz laika, gluži dabīgi, pavadījām divatā. Ar stāstīšanu vislabāk vedās tais vakaros, kad bijām divas vien mājās un, piekodinātajā laikā paklausīgi nodzēsušas gaismu, gulējām katra savā gultā. Omīte bija izcila stāstītāja - raitiem, teicami noapaļotiem teikumiem, krāšņiem salīdzinājumiem un metaforām. Kā jaunākais bērns, kas augusi bez mātes trūcīgā daudzbērnu ģimenē, skolā viņa bija pavadījusi tikai “vienu ziemu”, taču ne jau no augstām skolām atkarīgs stāsta tilpums, spilgtums vai ticamība.

Piemēram, mans tēvs bija mācījies šais “augstajās skolās” - Rīgas Franču liceju (toreiz gan jau 11.vidusskolu) beidzis ar zelta medaļu, bet MGIMO - Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtu, Padomju Savienības “Hārvardu” - ar summa cum laude, taču kā stāstītājs bija izteikta viduvējība. Domāju, varbūt tāpēc, ka viņš nebija radis uzticēties auditorijai, pa lielākai daļai novērtējot to par zemu, dažkārt cenšoties apvest ap stūri, bet reizēm gluži vienkārši pārāk uzstājīgi cenšoties izstāstīt “visu, kā ir” - it kā patiesība slēptos neapstrīdamos faktos.

Taču pagaidām, proti, manā bērnībā, tēvs klusē. Nē, ne gluži - es atceros gan, kā viņš man nepacietīgi māca franciski, gan kā strīdas ar mammu, gan, kā mammas prombūtnē mājās pārvestam vijolniekam liek nakts vidū uzspēlēt “arī bērnam”, pārbiedējot mani līdz nāvei un liekot glābties Omītes gultā ar izšūto spilvenu un raupjajiem linu palagiem, gan arī to - laikam visgaišākā atmiņa? - kā viņi abi ar mammu jūrmalā tēlo Mēnesi un Zemi, lai iestāstītu man par planētu kustību, un es gribu būt “mazā zvaigznīte”... Un zvaigznītes, es, protams, iztēlojos tieši tādas, kā Spasas torņa smailē, un tādas arī zīmēju visām pilīm. Bet drīz vien mans “gudrais”, “Maskavā studējušais” tēvs no manas bērnības pazūd, atstādams aiz sevis “dzērāja”, “brunču mednieka” un “dzīves postītāja” sliedi. Šajā periodā ar Omīti pārrunājot dažādus vairāk vai mazāk satraucošus notikumus manā sešus gadus ilgajā dzīvē, pieminam arī Maskavu. Saskaņā ar viņas versiju, tēvam piedāvāts darbs padomju diplomātiskajā dienestā (“Vai nu Rumānijā, vai Bulgārijā, es īsti neatceros”), kuram viņš gatavots tādos kā kursos Maskavā. Viss esot bijis jau pilnīgi sagatavots, teju teju, jāpārceļas uz ārzemēm, dīvānam, lai, naudu aizņēmušies, bet... “Nu, bija viņam tā dzeršanas liga, droši tāpēc arī nepalaida.” Bet dīvāns? “Gan jau to pamīza gar stūri,” viņa atmeta ar roku.

Jautājumi, kāpēc uz “kursiem” bija jābrauc arī mammai un man, mums abām kaut kā neienāca prātā, taču, lai nu kā, pēc pāris mēnešiem uz Maskavu esot izsaukta arī Omīte - “bērna pieskatīšanai”. Un tā nu mēs tur visi dzīvojām, tētis un mamma gāja “kursos”, Omīte pieskatīja bērnu un skatījās Maskavu. Vispār jau neesot nemaz slikta pilsēta, ielas platas, nami augsti, “mūsu” māja Miera prospektā arī esot bijusi varena (“Nu bet kāda tieši, pastāsti!” - “Nu, tāda kā “Staļina kūka”. Kā pils.”) apakšā esot bijuši veikali, tur šo to varēts nopirkt, mājā lifts, siltais ūdens (mūsu Grīziņkalna apkaimes dzīvokli, kura viena siena bija kopīga ar fabriku, apkurinājām ar malku, vannas nebija, toties bija pagalms, pašiem savs ķiršu koks un puķu dobes, šķūnītis, pagrabs, bēniņi un vēl citas aizraujoši noslēpumainas vietas), tikai tie krievi tādi jocīgi. Nu, nu, kādā ziņā? Nu, piemēram, puķes viņi pa lielākai daļai pazīstot tikai mākslīgās. Redzot Omīti sēžam uz soliņa ar īstu puķu pušķi rokā, uzreiz esot identificējuši viņu kā latvieti. Un briesmīgi raibi ģērbjoties - gandrīz kā katoļi. Bet tā jau - patīkami, draudzīgi cilvēki. Ne tādi kā Rīgas krievi.

Ar Rīgas krieviem nekāda īpašā darīšana mums gan nebija, jo proletāriskajā Grīziņkalnā viņu nebija diez ko daudz. Vietējos malkas zāģerus un veļas ruļļa darbinātājas mana tēva vecāki atcerējās vēl no pirmskara laikiem - lai arī viņiem trūka vēlamā marksistiski ļeņiniskā pasaules skatījuma un proletariāta apzinīguma, par šķiras ienaidniekiem tos tomēr būtu nekorekti uzskatīt, tāpēc, ja vien kaut kas nebija misējies pārmaiņu laikos, viņi savos šaurajos dzīvoklīšos un koka mājiņās dzīvoja vēl tagad. Arī mūsu Matīsa ielas 115. numura iedzīvotāju sastāvs bija mainījies tikai nedaudz, galvenokārt “lielajā”, trīsstāvu mājā (9 dzīvokļi), un ienācēji krievi bija tikai viena ģimene - Sokolovi, kas dzīvoja pirmajā stāvā mums tieši pretī (mūsu mājā bija 4 dzīvokļi). No viņu Īras, kas bija pāris gadus par mani vecāka, gan šad un tad dabūju pa mizu, toties faktiski apguvu arī pirmās noderīgās krievu valodas iemaņas - lieliskus skaitāmos pantiņus (“Na zlatom krilce sidelil Carj, carevič, korol, korolevič, sapožņik, portnojl - Kto ti budeš takoj, govoriposkoreje, Ņe zaderživaj ludej!”[1. Parindenis no krievu valodas: "Uz zelta lieveņa sēdēja/Cars, cara dēls, karalis, karaļa dēls, kurpnieks, šuvējs/- Kas es, saki ātrāk, nekavē cilvēkus!]"), pagalma spēļu leksiku un lamuvārdus; mazā Gaļa gan bija stipri brēcīga, taču visumā nekaitīga. Reizēm meitenes mani aicināja pie sevis un es gāju ar prieku - dzīvoklī viņiem smaržoja pavisam citādi nekā pie mums - pēc tā paša odekolona (“Landiš” vai “Krasnijmak”, īsti nezinu, katrā ziņā pudelītes redzēju - un joprojām acu priekšā redzu - abas) kā Īras un Gaļas mamma, turklāt lielajā istabā bija brīnišķīga glezna ar kailu sievieti palagos, kura sniedzas pēc dzeltena taurenīša, kurš patiesībā arī ir maza, plika sievietīte -, reizēm mēs ar Omīti pat gājām uz Vagonrūpnīcas klubu, uz koncertiem, kur abas meitenes dejoja krievu tautas dejas. Nu, viņa bija spiesta atzīt, protams, “mūsu” krievi ir līdzīgāki tiem draudzīgajiem Maskavas krieviem. Ne tādi kā pārējie.

Mamma, kurai pret krievisko bija visai rezervēta attieksme, Maskavu galvenokārt dēvēja par “lielu sādžu”, neaizmirstot pašausmināties par tualešu kultūru (“Pat glaunās vietās metāla pedāļi bedrē!”), tomēr jūsmoja par iespēju tuvu - tuvāk! - iepazīt jauno ģeniālo (un par veco ģeniālo tā arī nekad nekļuvušo) pianistu Venu Klaibernu, kurš 1958. gadā guva sensacionālu uzvaru Čaikovska pianistu konkursā, un skaisto franču aktieri Žerāru Filipu, kurš PSRS galvaspilsētu apmeklēja trīs gadus iepriekš, kad tur kopā ar padomju elites dēliem (meitenes MGIMO tolaik uzņēma nelabprāt) studēja mans tēvs un mamma brauca pie viņa ciemos. 1959. gada sākumā, kad tur dzīvojām visi, Maskavā, Sokoļņiku parkā notika plaša ASV izstāde, kuru esot apmeklējuši 2,7 miljoni padomju pilsoņu, 2 no tiem - mani vecāki -, lai aplūkotu pulverī saberztos, pastās saspiestos un saldētos ēdienu pusfabrikātus, moderno sadzīves tehniku, neilona un kaprona (devīze: nost ar gludekļiem!) apģērbus, televizorus, dzīvokļu maketus un vēl daudz ko citu, raksturīgu kapitālistiskajai patērētāju sabiedrībai. Izstādīti esot arī amerikāņu mākslas darbi - atlasīti nevis tālab, lai iztaptu sociālistiskajā reālismā pastāvīgi mērcēto skatītāju gaumei, bet gan, runājot kāda izstādes kuratora vārdiem, lai viņus nedaudz “pabakstītu, liekot saprast atšķirības starp Padomju Savienību un Savienotajām Valstīm”. Polloks, Rotko, Mazervels, de Kūnings... Par mākslas klātbūtni uzzināju tikai daudz vēlāk, toties viens no ģimenes dārgumiem bija, iespējams, izstādē iegūts neaptverami biezs vidusšķirai un tās apakšslāņiem piederīgo amerikāņu pircēju tempļa Montgomery Ward katalogs ar sarkanā, elegantā mētelī tērptu Žaklīnas Kenedijas līdzinieci uz vāka. Ej nu saproti, kāda īsti bijusi šīs dāmas loma manā dzīvē - katrā ziņā pētīju es to katalogu tikpat bieži kā jebkuru skaisti ilustrētu pasaku grāmatu.

Un arī Maskavas loma ir bijusi īsti nedefinējama, mainīga. Tāda kā grozāmā skatuve - telpa tā pati, bet dekorācijas un to jēga ikreiz cita. Pieaugušā vecumā es beidzot dzirdēju citus mana “bērnības Maskavas” stāsta variantus - nu jau no tēva un mātes. Stāsts patiesībā sācies trīs mēnešus pirms tam, kad tēvs absolvēja MGIMO (1956). Rīgas dzīvoklī, kur viņš tolaik rakstījis savu diplomdarbu, ieradies kāds vīrs un stādījies priekšā kā Latvijas VDK Jūrlietu nodaļas virsnieks. Vai Imants nebūtu ar mieru pārdomāt iespēju pēc institūta absolvēšanas strādāt šai iestādē? Tēvs esot atbildējis izvairīgi, jo jau bija pieteicies darbā jaunizveidotajā Kultūras sakaru komitejā. Taču dažas dienas vēlāk tas pats VDK darbinieks uzaicinājis viņu ierasties pie augstāka VDK priekšnieka, lai sīkāk pārrunātu darba iespējas. Taču pulkvedis Smirnovs, VDK pretizlūkošanas daļas vadītājs, nekādu darbu neesot piedāvājis, bet gan nikni uzbrēcis: “Tādi meļi kā jūs nav tiesīgi pārstāvēt mūsu valsts ārpolitiku!” Proti, stādamies institūtā ar Latvijas kompartijas visaugstākā līmeņa rekomendācijām (visus studiju gadus viņš tur esot bijis vienīgais latvietis, arī vēlāk “nacionālie kadri” institūtā bijuši liels retums), Imants nebija pieminējis, ka viņa tēvs 1944. gada februārī iesaukts policijas bataljonā un pēc tam, pēc Latvijas “atbrīvošanas”, gluži likumsakarīgi nonācis karagūstekņu nometnē kaut kur Krievijas vidienē. Pamatīgi izbāries, Smirnovs esot viņu palaidis, piekodinot mājās uzrakstīt “patieso autobiogrāfiju.” Nākamajā tikšanās reizē pulkveža tonis bijis pavisam cits: Imants, protams, esot zaļš un nepieredzējis, tomēr labs komjaunietis un visādā ziņā apdāvināts. VDK esot ar mieru aizmirst viņa tēva “noziedzīgo pagātni”, ja vien Imants esot ar mieru izpirkt savus un viņa grēkus, palīdzot cīnīties ar “šķiras ienaidnieku”. Imants piedāvājumu pieņēmis, parakstot parasto VDK aģenta-ziņotāja zvērestu. “Ja būtu noraidījis Smirnova priekšlikumu, mani seši gadi institūtā būtu pilnīgi pa tukšo. Viss, uz ko tad varētu cerēt, būtu melnstrādnieka darbs,” viņš raksta ievadā grāmatai, kura tā arī palika tikai ievads. Interesanti - Arkādijs Ševčenko, tēva studiju biedrs, īsi pirms studiju beigām saņēmis līdzīgu piedāvājumu. Atšķirībā no tēva, viņš to noraidījis, aizbildinoties, ka jau pieņemts darbā PSRS Ārlietu ministrijā. Atteikšanās (tiesa, viņa gadījumā nekādas šantāžas nav bijis) viņam netraucēja vēlāk veidot spīdošu karjeru, kļūstot par ārlietu ministra Andreja Gromiko padomnieku un vēlāk par ANO ģenerālsekretāra Kurta Valdheima vietnieku. Arī Ševčenko galu galā pārbēga pie amerikāņiem - tai pašā 1978. gadā, četrus mēnešus agrāk nekā mans tēvs, kurš arī tolaik strādāja ANO, tikai zemākā pakāpē.

Jau minētajā ievadā tēvs raksta, ka pēc tikšanās ar Smirnovu bijis pilnīgā izmisumā. Līdz studiju laika beigām viņš pilnīgi zaudējis savu ieaudzināto un skolās vēl uzspodrināto kreisumu (Anrī Barbisa 11. vidusskolā 40. gadu beigās viņš bijis viens no 4 komjauniešiem): “Pieredzējis, kā Maskavā dzīvo manu studiju biedru, nomenklatūras atvašu vecāki, piedalījies viņu ballītēs un iedzeršanās, iepazinis visu to barbarismu un cinismu, uz kāda balstījās padomju sistēma, kā arī brīvdienās redzējis, kā staļiniskā “tautu draudzība” pārvērš Rīgu par Maskavas priekšpilsētu, es biju kļuvis ne tikai par antisovjetu, bet arī par antimarksistu un antisociālistu. [..] Es biju latvietis un antikomunists, bet nu man bija jākalpo visnicināmākajai padomju iestādei. Ja kāds mani tolaik būtu pamudinājis veikt terora aktu, es būtu bez vilcināšanās piekritis. Es pārdomāju iespēju izveidot pretpadomju pagrīdes organizāciju un pat sāku kaut ko šai virzienā darīt. Tas bija Ungārijas revolūcijas un poļu nemieru laiks. Katru brīvu brīdi es pavadīju, klausoties Rietumu radiopārraides, cerībā, ka revolūcija izplatīsies uz citām satelītvalstīm un arī uz pašu Padomju Savienību.” Taču ar laiku viņš nomierinājies un sācis pārdomāt, ka var taču sistēmu graut “no iekšpuses”, tāpēc uzcītīgi veicis savus pienākumus. Par kolēģiem Kultūras sakaru komitejā vai citiem padomju pilsoņiem viņam neesot vajadzējis ziņot, tikai par miera un draudzības emisāriem - dažādām grupām no Lielbritānijas, Francijas, Grieķijas, Zviedrijas, Nīderlandes, kas samērā kuplā skaitā tolaik apmeklējušas Latviju. 1958. gadā, piemēram, viņš izpelnījies uzslavu no Latvijas VDK priekšnieka ģenerāļa Jāņa Vēvera par rūpīgi sagatavoto un detalizēto dosjē par ģenerāli Reimonu Šmitleinu, ģenerāļa Šarla de Golla uzticības personu, kuru VDK uzskatījusi par franču izlūkdienesta rezidentu starpkaru Latvijā.

Jaunā aģenta centība un uzticamība viņu galu galā atkal noveda atpakaļ Maskavā. 1958. gada aprīlī Smirnovs Imantu iepazīstinājis ar Latvijas VDK izlūkošanas daļas priekšnieku pulkvedi Pāvelu Pumpenu, kurš paziņojis, ka “Centrs” viņu izraudzījis sevišķi slepenai misijai Rietumos. Sekoja vairākas pārrunas ar VDK virsniekiem Maskavā - viņiem šķitis pievilcīgi un interesanti, ka Imants tik labi runā franciski un vāciski un bez tam vēl - “orientējas Rietumu dzīves veidā” (nezinu, varbūt tur savs nopelns bijis ne tikai MGIMO izcilajiem pasniedzējiem, bet arī kara laikā mātesbrāļa Zaļenieku mājas bēniņos rūpīgi izstudētajiem Atpūtu un vecu avīžu blāķiem), kas sevišķi noderīgi, jo Dzimtene savu divdesmit sešus gadus veco aģentu vēlējās sūtīt uz ārzemēm - uz kādu vāciski runājošu zemi. Kā “nelegāli”. Proti, tādu, kas dzīvo ar viltotu identitāti, tēlo lojalitāti savai mītnes zemei, taču patiesībā kalpo citiem dieviem un kungiem, īsi sakot - spiego. “Priekšlikumu es pieņēmu ar patiesu entuziasmu,” raksta mans tēvs. Godīgi sakot, man tā vien šķiet, ka prātīgs sātans upurim ļauj sevi mierināt ar domu, ka ir taču ļoti gudrs un viltīgs, gan kā nebūt izlavierēs, dvēseles vietā iemānot kaut ko citu. Var jau būt, ka tas kādreiz arī izdodas.

Lai nu kā, 1958. gada 1. augustā PSRS VDK priekšsēdētājs ģenerālis Ivans Serovs parakstījis pavēli par Lešinska iecelšanu par VDK virsnieku (pakāpi tēvs nez kāpēc vairījās atklāt, taču zemāka par majoru tā neesot bijusi), kuram nu bija jāiziet pamatīga apmācība. Šim nolūkam viņam izsniegti viltoti dokumenti un viņš iemitināts vienistabas dzīvoklītī Maskavas centrā. Par viņa galveno “kuratoru” kļuvis kāds Sergejs Terentjevičs, ap gadiem sešdesmit un ar padomju kinovaroņa Štirlica cienīgu pagātni. Otrā pasaules kara sākumā viņš iefiltrējies Vācijā ar iespaidīgo uzdevumu nogalināt Ādolfu Hitleru. Kaut arī plāns acīmredzot cieta neveiksmi, Terentjevičam izdevies kļūt par pieklājīga ranga SS virsnieku, bet pēc kara beigām viņš, tagad jau turīga biznesmeņa lomā, apmeties Austrijā, kur nodibinājis plašus sakarus “isteblišmenta” aprindās, tiekot pat līdz federālajam kancleram, un izveidojis veselu austriešu un itāliešu spiegu tīklu. Tiekoties pa divām stundām sešreiz nedēļā, vecais un jaunais spiegs galvenokārt pārrunājuši vācu un austriešu dzīvesveidu, kā arī Rietumu dzīves īpatnības vispār, bet palaikam pievērsušies arī amata pamatiem - citēju: “novērošana un izvairīšanās no tās, slepenu tikšanos organizēšana un vervēšanas metodes”. Citi skolotāji iemācījuši Imantam saņemt kodētus ziņojumus, “izmantojot visparastāko radiouztvērēju”, veidot slēptuves, rakstīt ar neredzamu tinti, lietot dažādus šaujamieročus un vadīt auto. Šai uzskaitījumā jūtams tāds kā lepnums - Imants, kurš, būdams vienīgais bērns, mammas lutināts un turēts prom no Grīziņkalna puiku spēlēm un piedzīvojumiem, vienmēr par visiem gudrāks un fiziski ne pārāk veikls, beidzot ticis pie īstu vīru būšanas! Mamma gan stāsta, ka daudzkārt Imants ar Terentjeviču vienkārši spēlējuši kārtis.

Un nu beidzot nokļūstam pie manas pirmās Maskavas pieredzes patiesā skaidrojuma. Proti, 1959. gada janvārī mēs ar mammu ieradāmies Maskavā ne jau tāpēc, lai viņa apgūtu topošā diplomāta sievas minimumu, bet gan tāpēc, lai arī viņa iemācītos fotografēt un safotografēto attīstīt (tāpēc man ir tāds milzums zīdaiņa vecuma foto! “Un bez manis ko tu fotografēji?” jautāju mammai. “Nu, jebko. Teiksim, kaut kādas ēkas.” “Un kur ir tās bildes?” “Nezinu. Varbūt vēl nesen dažas izmetu.”) apieties ar radiouztvērējiem, atšifrēt Morzes kodā sūtītus ziņojumus (pēc mammas stāstītā, klausījušies lentes, kuros ierakstīti klaudzieni - sākumā lēni, tad aizvien ātrāk, esot bijis jāpieraksta klaudzienu kombinācijas kā skaitļu kopas), kā arī lai noslīpētu vācu valodas zināšanas. Viņu gan nav trenējis Terentjevičs, bet kāda dāma, kas detalizēti stāstījusi par dzīvi un paražām vāciski runājošās zemēs un uzdevusi Themen - “Un tagad, Frau Lešinskī, pastāstiet, kā ejat uz teātri... Pastāstiet, kā iepērkaties ģimenes vakariņām...” Krieviski nodarbībās neesot izrunāts neviens vārds un mēneša laikā mamma vāciski pratusi jau tik labi, ka varējusi mierīgi lasīt oriģinālā mīļotā Remarka romānus. “No saviem instruktoriem mēs dzirdējām brīnumlietas,” raksta tēvs, “piemēram, par viņu lomu Operācijā Numur Viens (kodolnoslēpumu zagšana četrdesmitajos gados), cilvēku laupīšanā no Vācijas un Austrijas Rietumu zonām, diplomātisko seifu uzlaušanā utt.” Līdz augusta sākumam viss esot bijis sagatavots - saņemtas arī Polijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas vīzas - VDR bija jākalpo par tādu kā starpstaciju, pirms mūsu ģimene saskaņā ar VDK plāniem Berlīnē “pārbēgtu” uz toreizējo VFR. Savukārt Imants un Marta pēc “pārbēgšanas” esot plānojuši pārbēgt pa īstam. Šai ziņā viņu stāsti konverģē, lai tūlīt pēc tam aizplūstu katrs uz savu pusi. Ap to pašu laiku, kad Lešinskiem bija jāveic iecerētā misija, Hruščovs piepeši konstatēja, ka Latvijā viņa aizsāktais “atkusnis” atkausējis par daudz; tika izformēta “nacionālistu kliķe” ar pieredzējušo komunistu Eduardu Berklavu priekšgalā, nomainot to ar “uzticamiem kadriem” no Krievijas, bet citiem piegrieztas skrūves. Pēc tēva apgalvojumiem, tā kā Berklavs bijis netiešs viņa aizbildnis, VDK vairs neesot bijusi gatava uzticēt viņam tik ārkārtīgi atbildīgus un slepenus uzdevumus, tāpēc Terentjevičs vienkārši paziņojis, ka “pašreizējos apstākļos” misija tiek “atlikta uz nenoteiktu laiku” un Imantam jāatgriežas dzimtajā Rīgā. Savukārt mammas versija ir interesantāka un spiegu pasaules paradoksālajai loģikai pat pieskanīgāka: “Manuprāt, tā notika tāpēc, ka Rietumos palika tas mūsu vervētājs.” “Kāds vervētājs? Kā viņu sauca?” “Neatceros. Ā, Boriss Vasiļjevičs... Nē, laikam tomēr Oļegs. Oļegs Vasiļjevičs.” Bet uz vārdiem nevajagot paļauties, viņa piekodina, “Skaidrs, ka tie, ko zinājām mēs, bija tikai segvārdi.” Gluži kā skaitāmpantiņā: “Govori po skoreje, kto ti budješ takoi... ”

Atkārtošos - visas šīs sarežģītās peripetijas es uzzināju pēc daudziem gadiem - tikai pēc tam, kad pati “paliku Rietumos”. Līdz 16 gadu vecumam es pat nezināju, ka manam tēvam ir kādas attiecības ar VDK - tikai to, ka viņš ir nevienam manam draugam nezināmā laikraksta Dzimtenes Balss galvenais redaktors, vēlāk priekšnieks tikpat mistiskai iestādei ar garo nosaukumu Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs (tagad tai ēkā atrodas Kultūras ministrija), ir “viens no tik retajiem inteliģentajiem un interesantajiem komunistiem” (tas no manas tālaika dienasgrāmatas) un ļoti daudz braukā pa ārzemēm. Ka šādas attiecības bijušas arī mammai, noskaidrojās vēl krietni vēlāk - viņa mani audzināja, kā mēdz teikt, “dziļi latviskā garā”, stingri norobežojoties no visa padomiskā, oficiālā, ideoloģiskā un arī krieviskā, kaut gan ilgus gadus strādāja Augstākajā Padomē par LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotāja galvenā redaktora vietnieci un - lai paradokss smalkāks! - bija ieguvusi augstāko izglītību krievu filoloģijā. Visu stāstu no atsevišķiem pavedieniem, no kuriem laba tiesa ir pamatīgi samudžināti, es joprojām mēģinu satamborēt kopā vēl tagad, kaut gan sen apjaušu, ka iznākums tik un tā nebūs “viss stāsts”, bet gan kārtējā variācija. Tomēr pieļauju, ka arī tik daudz, cik tolaik zināju - un tas bija pietiekami neikdienišķi - varēja kalpot kā zināms grūdiens tai februāra dienā, kad gāju garām Aeroflot kasēm, kas atradās uz Brīvības un Raiņa bulvāra stūra, un piepeši iedomājos, ka varētu darīt ko tādu, kas līdz šim nav ienācis prātā, jo vienkārši apriori norakstīts kā pārlieku fantastisks un neiedomājams: proti, tā vienkārši nopirkt biļeti un aizlidot uz Maskavu, lai beidzot “pašās augšās” noskaidrotu, “kas un kā.” “Augšas” šai gadījumā bija PSRS Ārlietu ministrija, bet “kas un kā” saistījās ar tēva, tolaik jau ANO Sekretariāta darbinieka Ņujorkā, ielūgumu viņu apciemot vasaras brīvlaikā. Lai šāda ciemošanās varētu notikt, t.i., lai saņemtu izbraukšanas vīzu, bija nepieciešams raksturojums no fakultātes, universitātes komjaunatnes komitejas, Kirova rajona komjaunatnes komitejas, kā arī vēl nez kādu iestāžu un, protams, PSRS ĀM akcepts. Universitātes “ārzemju daļā” kāds “ b(iedrs) Kuharenoks” (tāds figurē manā 1978. gada kabatas kalendārā) mani vēl iepriekšējā dienā bija kārtējo reizi laipni, bet nepārprotami atšuvis, sakot, ka “vēl nez kādas iestādes” savu akceptu nesūta, tāpēc arī universitāte neko nevarot darīt un “vienkārši jāgaida”. Taču es biju gaidījusi jau daudzus mēnešus, man bija apnicis. Kabatā bija tikko izmaksātie stipendijas 40 rubļi, biļete uz Maskavu maksāja, ja atmiņa neviļ, tikai 20 un par atlikušajiem 20 dažas dienas tur pavadīt varēja pavisam mierīgi. Un tā nu es nopirku biļeti un nākamajā dienā devos ceļā.

Par to, kur es Maskavā apmetīšos, man nebija ne jausmas. Varētu, protams, pieņemt, ka tādam “nomenklatūras bērnam” visi ceļi vaļā, taču tas būtu gluži aplam. Pirmkārt, mani vecāki bija jau gadus 15 šķīrušies un mamma nebija pat kompartijā, otrkārt, tēvs, lai arī, runājot Omītes vārdiem, “liels vīrs”, bija skrupulozi godprātīgs tajā ziņā, ka nekādus savus sakarus neizmantoja un visaptverošajā “blatu” sistēmā nepiedalījās (Restorāni varbūt bija vienīgais izņēmums - Rīgā viņu šveicari klanīdamies laida iekšā jebkurā no tiem un “oberi” meklēja labāko galdiņu). Bez tam viņam ne prātā nenāca, ka Amerikas lietu esmu nolēmusi kārtot “pa tiešo”, apejot visas daudzās un kūtrās Latvijas instances. Vispirms es izmēģināju lētākās centra viesnīcas - stiepdama savu koferi, kas šķita aizvien smagāks, izstaigāju daudzus kvartālus, taču bez panākumiem. Tad nolēmu ar piepilsētas vilcienu aizbraukt uz Setuņu Maskavas tālajā rietumu nostūrī - tur mēs ar draudzeni visai pieticīgos apstākļos bijām pavadījušas dažas patīkamas dienas iepriekšējā gada maijā. Toreiz es diezgan daudz staigāju viena un atklāju, ka pretēji tam, ko biju dzirdējusi, man Maskava tīri labi patīk. Ne tikai tāpēc, ka tā bija tik citāda nekā Rīga - tik vaļsirdīgi tieša savā sarkanumā, tik naivi sirsnīga savā latviešu allaž daudzinātajā “sādžiskumā”, ka vairs nešķita biedējoša. Ļeņinu es negāju skatīties, jo uzskatīju, ka tas būtu perversi, toties vairākas reizes iegriezos Puškina muzejā. Un tur es iepazinos ar Jonasu, lietuviešu kinorežisoru un aktieri, kas bija par mani gadus desmit vecāks un mācījās VGIK aspirantūrā. Nezinu, kā lai stāstu par tālāko, pietiks, ja teikšu - mums bija piedzīvojums, vienas pēcpusdienas piedzīvojums. Manos pierakstos šī epizode parādās netieši; pēc atgriešanās no šī pirmā brauciena uz Maskavu es rakstu: “Jonass sacīja, ka viņu sagrābušas šausmas, kad viņš sapratis, kāda īstenībā ir pasaule. Bet man laikam nav bail no pasaules. Man bail pašai no sevis.

[.. ] Man nežēlīgi gribas no visa aizbēgt, vienalga, uz kurieni. Tāpēc es arī ar visu būtni spēju izbaudīt Maskavu ar visām tās lieliskajām un atbaidošajām īpašībām - plašumu, brīvību, mietpilsoniskumu, naivumu, prostodušije un pošlostj, bara atmosfēru utt. Bet galvenais, protams, vienkārši tas, ka biju prom no mokošajām problēmām, kurās atkal esmu iestigusi, atgriežoties Rīgā. Kolīdz sāku iet pa šauru cerību taciņu, noticot, ka tā izvedīs mani no labirinta, attopos jaunā strupceļā.” Kas tās par problēmām? Vairāku tuvu cilvēku nāve. Riebums pret Svešvalodu fakultāti: “Taisnību sakot, mani stipri pārsteidz tas, ka pat augstskolā (vismaz šinī) no cilvēka neviens neprasa un negaida domāšanu. Notiek nemitīga, koķeta meņģēšanās ar tādām kā zinību pabirām, cenšoties kaut ko aptuvenu iesmērēt par patiesu un nozīmīgu. Pedagogi man šķiet aprobežoti, savus līdzcilvēkus nesaprotu. Arī tos, kuri man pat šķiet pievilcīgi - nu, kā var būt tik sakāpināta interese pašiem par sevi, bet citos meklēt tikai kaut ko superoriģinālu, kāpēc visam jāuzbur tāds kā mistikas oreols?” Samērā tipiskas domāt griboša jauna cilvēka izmisums: “Katrai parādībai manā haotiskajā galvā ik brīdi rodas cits izskaidrojums, dzimst jauna sajūta. Un tāpēc droši vien ir slikti, ka es šo to pierakstu. Galu galā iznāk, ka es vispār neesmu spējīga spriest. Vai varbūt es vienkārši dzīvoju kāda sapnī un viss, ko redzu un sajūtu, patiesībā ir fantasmagorija?” Depresija: “Es varu stundām blenzt uz vienmuļo, it kā akvarelī pludināto ainavu tur, lejā, un klausīties, kā kaut kur ļoti mērķtiecīgi traucas mašīnas, šķiezdamas dubļus. Nekas nemainās. Nekas nemainīsies. Es jūtos kā uts.” Citos ierakstos saucu sevi par “gļēvu ķirzaku”. Vai arī: “Es visu laiku jūtos kā apsūdzēta smagos noziegumos. Kāpēc no manis nemitīgi prasa kompromisus, kamēr paši stingri un nelokāmi saglabā absolūtas pozīcijas? Un kāpēc es visu laiku mēģinu taisnoties? Noziedznieks taču tā tikai apstiprina savu vainu. Kāpēc ir jāspiež mani melot un liekuļot?” “Šī esamība ir tikai murgs. Sapnis, no kura nav iespējams pamosties. Kaut kas tāls un atsvešināts, ko nevar sajust. Zem kājām - nekāda pamata. [..] Es jūtos nogurusi. Iztukšota. Un kā pēdējā neģēle. Tāpēc meklēju cilvēkus, kas mani kaut uz mirkli no šīs sajūtas atbrīvotu. Ilūzijām taču liels spēks. [..] Rīt man paliek 19 gadu. Kad saku, ka jūtos veca, visi smejas. Bet tā ir. Šais 19 gados neesmu izdarījusi itin neko, ko būtu vērts pieminēt un atcerēties. Viss atlikts uz nākotni - it kā tā vienkārši varētu sev atnest kaut ko līdzi. Bet nākotne visu laiku sarūk mazāka. Doma, ka dzīve varētu būt tik bezjēdzīga kā šie 19 gadi, šķiet baiga.” Nu, lūk, tāds īsos, mazliet patētiskos tālaika vārdos ir otrs, tikpat būtiskais iemesls, kāpēc es braucu uz Maskavu. Ne jau Jonass (kuru nekad vairs neesmu satikusi), pati Maskava - tik liela, ka tajā var pazust, darīt visu, kas ienāk prātā, jo nav liecinieku - proti, tie ir anonīmi. Paradoksālā kārtā - brīvība. Šķietami - pašai no sevis.

Tieši tajā pirmajā dienā diez ko brīva gan nejutos, jo Maskavas mīnus divdesmit grādos man nežēlīgi sala, gribējās ēst un nebija pajumtes. Galu galā nolēmu, ka koferi var arī atstāt, teiksim, Baltkrievijas stacijā un apmešanās vietu meklēt bez tā. Kāpēc tieši Baltkrievijas, nepateikšu - varbūt jau zināju, ka tas ir liels tranzītpunkts, biju redzējusi iepriekšējā reizē (starp citu, tagad tur otrajā stāvā ir “dienas viesnīca” - nu, iespēja pārlaist stundas starp reisiem civilizētāk, nevis tupot uz saiņiem, kā to “manā laikā” darīja simtiem iebraucēju no dažādām eksotiskām Padomju Savienības malām. Tad nez kāpēc sadomāju palūgt stacijas kurpju spodrinātāju, lai man noviksē sabristos zābakus (tā kā šis fakts atzīmēts dienasgrāmatā, tad šādu kundzisku izdarību noteikti atļāvos pirmo reizi mūžā), bet pēc tam izdzēru glāzi (nu, kā jau tajos laikos) “pārsaldinātas kafijas” un apēdu pīrādziņu. Šādi stiprinājusies, piepeši sapratu, ka esmu gatava vēl kam pilnīgi neraksturīgam - proti, zvanīt vienreiz satiktajiem draudzenes paziņām un lūgt viņiem naktsmājas. Un tā arī izdarīju, saņemot laipnu - nē, gluži vai vētrainu! - aicinājumu tūlīt pat braukt turp - kaut kur Troparjovas mikrorajonā.

Nākamajā dienā bija jāķeras pie paša galvenā - pie “kas un kā” noskaidrošanas. Gara acīm redzu šo deviņpadsmitgadīgo meiteni, kas stāv kā iemieta un blenž uz milzīgo divdesmittrīsstāvīgo ēku Smoļenskas/Sennajas laukumā, kur atradās (un atrodas) ne vien Ārlietu, bet arī Ārējās tirdzniecības ministrija, bezpersoniska, salta Staļina ēras celtne, kura pārdrošajam skuķim beidzot iedveš, ka te tev, mīlīt, nebūs nekāds piemīlīgs “na zlatom kriļce... ” Zelts Kremļa baznīcu kupolos un tai teiksmainajā lievenī - te tikai auksts, raupjš betons. Kaut kādi protorietumnieciski priekšstati laikam būs manā galvā maisījušies - aizbraukšu, lūk, sameklēšu, pateikšu, noskaidrošu... Bet nav taču vispār skaidrs, pie kā te griezties! Taču velkoties uz tuvējo metro, man piepeši atkal uznāca iedvesma - ir taču kaut kāda Soldatova A.V, kuras atpakaļadresi esmu ierakstījusi kabatas grāmatiņā un no kuras man šad un tad nāk - nu, kā tos sauca? Laikam sertifikāti - tie dažādu nominālu papīrīši, par kuriem varēja iepirkties speciālos veikalos, piemēram, Maskavā Berjozkā. Sertifikātos bija pārvērsti tēva atlicinātie ANO dolāri vai varbūt pat īpašā piemaksa “par bērnu”, jo, pēc ASV likumiem, es taču vēl nebiju pilngadīga (algu, starp citu, ANO maksāja pieklājīgu, kā jau starptautiskajām iestādēm raksturīgi, taču katra mēneša beigās padomju pilsoņi stāvēja rindā pie PSRS misijas grāmatvedes ar iekasētajiem dolāriem, lai tos nodotu Dzimtenei, kura savukārt atdeva atpakaļ to, ko uzskatīja par vajadzīgu). Soldatovas kundze laimīgā kārtā nedzīvoja pārāk tālu no centra, nokļuvu tur bez lielas maldīšanās, turklāt viņa pat bija mājās. Ā, es esot Imanta Albertoviča meitiņa, nuja, viņas bērni arī dzīvojot un strādājot Ņujorkā, esot ar Lešinskiem draugos, un šādi, caur viņu, Soldatovu iznākot ērtāk to naudiņu sūtīt - neaiziet nekas zudumā. Bet Ārlietu ministrija - ko nu, ar tādām augstām iestādēm viņai pašai neesot nekādas darīšanas. Kā jau sāku Maskavā pierast, mani tūlīt sēdināja pie galda un baroja - šoreiz ar žāvētu augļu kompotu, biskvītiem, tēju... Bet kamēr dzērām tēju, viņa pēkšņi atcerējās, jā, viens Ārlietu ministrijas numurs viņai esot gan. Pag, pag, tūlīt, tūlīt...

Un tā nu jau nākamajā dienā es devos pie biedra Deineko. “Sargpostenis pie ieejas, sargpostenis pie liftiem. Lifti seši gabali, nav saprotams, ar kuru jābrauc.” (No Arkādija Ševčenko grāmatas uzzināju, ka otrs sargpostenis nolikts tāpēc, lai Ārējās tirdzniecības ministrija, kas aizņem ēkas pirmos sešus stāvus “neokšķerētu” ārlietās, jo vispār pieņemts, ka “tiem tirgotājiem nevar uzticēties. Trešais postenis sargājis septīto stāvu, kur atradās toreizējā ārlietu ministra Andreja Gromiko darba apartamenti, kuros no lejas varēja nokļūt arī ar speciālu, tikai viņam domātu liftu). “Sirms, solīds kungs man laipni palīdz atrast vajadzīgo un tad pajautā: “Vi slučaino ņe iz Žeņevi?”[2. Jūs gadījumā neesat no Ženēvas?]) Jevgeņijs Nikolajevičs Deineko arī ir ļoti laipns. Nu, protams, protams, kāda neizdarība no latviešu puses, skaidrs, ka bērniem jāļauj apciemot vecākus. Mēs noskaidrosim, parūpēsimies, neuztraucieties. Un visu laiku skatās tā, it kā sejas vietā man būtu izliekts, caurspīdīgs stikls. Katrā ziņā, katrā ziņā parūpēsimies. Ziniet, atnāciet rīt trijos. Varbūt kaut ko jau būsim noskaidrojuši. Nekas pārāk daudz “rīt trijos” nebija mainījies. Deineko bija “parūpējušies un noskaidrojuši”, virzība ir, drīz noteikti brauksit, tikai tagad vēl mazliet tomēr jāpagaida. Neuztraucieties un gaidiet. Parūpēsimies. “Parūpēšanās” ieilga vairākus mēnešus - uz Ņujorku es izlidoju tikai 30. jūlija rītā - taču šo mēnešu laikā Maskavā biju vēl vairākkārt. Varbūt pat vairāk tā otrā, neoficiālā iemesla dēļ. Turklāt dažu mēnešu laikā man tur bija saradies daudz draugu, kuri deva naktsmājas paši vai palūdza to darīt savus draugus, kuri galu galā kļuva par draugiem arī man. Ar lielu daļu no viņiem es iepazinos “nepareizi”, “kā kārtīgas meitenes nedara” - uz ielas, metro un, protams, Puškina muzejā. Atkal jāpiemin šī citurienes brīvība, kas ļauj tev it kā uzvilkt citu ādu, uz laiku aizmirst, kas esi un kādu loma tev paredzēta uz ierastās skatuves, kur aktieri labi pārzina cits cita tekstus. Tu esi kautrīga? Bet ja nu pamēģināt tādai nebūt? Iet droši iekšā nepazīstamās vietās, iesaistīties sarunās ar svešiniekiem, nebaidīties no tā, “ar ko tas varētu beigties”. Beigties tas nudien varēja visādi, taču man ļoti laimējās. Tuvu diezgan reālām briesmām biju tikai divas reizes - kad kāds Ārējās tirdzniecības ministrijas ierēdnis mani uzaicināja uz tēju savā komunālajā dzīvoklī, kur, kā izrādījās, viņam bija tikai viena istaba ar griestiem vienos spoguļos un vācu un amerikāņu pornožurnāliem ap milzīgo gultu. Tā kā tā bija vienīgā mēbele un bija nepārprotami skaidrs, ka arī tējas dzeršana paredzēta tieši tur, kļuvu ļoti steidzīga un man kaut kā izdevās “izrunāties” no šī dzīvokļa laukā. Otrā reize bija ar karstasinīgo dienvidslāvu (tā viņš sevi dēvēja, tāpēc precīzu tautību nezinu) Franko, ar kuru tik jauki bijām staigājuši pa toreizējo Gorkija ielu (tagadējo Tveras bulvāri), pētīdami sociālistisko piecgadu varoņu tēlus karnīzēs un kolonādēs, kur it kā vajadzētu būt grieķu dievībām, pavasara caurspīdīgā pievakarē klīduši pa Novodevičjes klosteri un kapsētu Maskavas upes līkumā, rokrokā spiedušies cauri pūļiem Tretjakova galerijā... līdz pēkšņi kādā jaukā dienā viņš vairs nerunāja par to, kā mēs abi varētu aizbraukt uz viņa dzimto Splitu (“otkuda do Itaļii - rukoj podatj”[3. No turienes līdz Itālijai -rokas stiepiens (abi krievu val.)]), bet kādā parkā metās man virsū, draudēdams nosist, ja nebūšu ar mieru līst ar viņu krūmos. Ak jā, vēl jau bija arī tas izvirtušais MGIMO students ‘Andrē” (nu, Andrejs jau, protams), kurš kādā ballītē man nozaga milzu vērtību - proti, Berjozkā iegādātu Marlboro cigarešu bloku un kuru vērojot nevarēju vien beigt sevi slavēt par pareizo lēmumu neklausīt tēvam un nemēģināt stāties viņa Alma mater.

Citi paziņas bija daudz rāmāki, turklāt palīdzēja man izglītoties lietās, par kurām Rīgā nezināju neko vai biju tikai pa ausu galam kaut ko dzirdējusi. Nekas no vēlāk lasītā nav salīdzināms ar Natālijas K. stāstu par Staļina vājprātīgās politikas izraisīto golodomoru 1932.-33. gada Ukrainā, jo to bija pārcietuši daži viņas tuvinieki, tāpat nevaru aizmirst Igora B. stāstīto par pārtikas trūkuma izraisīto ogļraču dumpi Novočerkaskā 1962. gadā. Nekad vairs neesmu dzērusi tokajieti, kur nu vēl kopā ar armēņu māksliniekiem un mūziķiem, bulgāru ārstu un krievu ģeologu, pēc kārtas uzsaucot tostus par Bulgārijas, Armēnijas, Latvijas un Sibīrijas brīvību.

Šai komunisma citadelē, drūmā Brežņeva laikmeta apogejā es pirmo reizi mašīnrakstā lasīju Solžeņicina “Vēžinieku korpusu”, Kopeļeva “Dzīvo un atceries”, Bābeļa stāstus un sešdesmito gadu pagrīdē populāro “Uzticamo Ruslanu” - Vladimova alegoriju par VDK. Nezinu, ar ko izpelnījos tādu uzticēšanos, kura tajos laikos varēja beigties arī vismaz ar sabojātu karjeru, lai arī varbūt ne ar lēģeri, pieļauju, tikai ar to, ka biju no Latvijas, tātad, tālaika izpratnē, “gandrīz no Rietumiem”. Galu galā biju tā pieradusi pie šīm aizliegtajām runām, ka vairs pat nebrīnījos, kad kādu pēcpusdienu mani uzrunāja kāds pusmūža vīrietis vārdā Iļja, kurš sākumā vienkārši vēlējās man uzdāvināt zelta (vai varbūt tikai zeltītu) rokaspulksteni, lai es vairs nejustos tik ļoti kā “žertva tovarno-deņežnoj sistemi[4. Preču naudas sistēmas upuris.]” bet tad sāka ātri bērt, ka nupat esot pabeidzis graujošu pētījumu ar nosaukumu “50 ļet mučeņij russkih rabočih[5. Krievu strādnieku 50 mocību gadi (abi krievu val.)]”, noglabājis to trīslitru burkā un ieracis zemē, bet varbūt es neatteiktos izvest to uz Rietumiem... Nezinu, ko īsti viņš domāja ar “Rietumiem”, jo par gaidāmo Amerikas braucienu es viņam, protams, nestāstīju, tāpat ne jausmas, vai viņš maz bija īsti savā prātā (tiesa, arī dažs labs atzīts disidents reizēm atstājis nenormālā iespaidu - kas varbūt likumsakarīgi), katrā ziņā Rietumus viņa darbs, šķiet, tā arī nesasniedza. Manu Maskavas draugu un paziņu lokā bija daudz ebreju, kuri sāka izmantot jauno PSRS piekāpību attiecībā uz “ģimeņu atkalapvienošanos” - pateicoties prezidentam Džimijam Kārteram, kurš konsekventi saistīja padomju puses kārotā SALT II[6. Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgums.] noslēgšanu ar cilvēktiesību uzlabošanu Padomju Savienībā. Laikam taču pēc analoģijas ar pašu vēlmēm vairums no viņiem bija pārliecināti, ka es PSRS vairs neatgriezīšos. Ironiskā kārtā viņiem izrādījās taisnība, bet tas, protams, cits stāsts.

Mans Maskavas stāsts noslēdzas 2008. gada septembrī, kad pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma tur pavadīju dažas dienas. Grūti pateikt, ko cerēju no šī brauciena. Zināju, ka senais paziņu loks sen pārrauts, visi izkaisījušies pa plašo pasauli - cits Ņūdžersijā, cits atgriezies Armēnijā vai Gruzijā, cits kaut ko - ej nu sazini, ko - dara Sīrijā, Izraēlā, Nigērijā. Daži ir miruši, daži vienkārši pazuduši. Zināju it kā, ka viss ir mainījies. Taču, kā jau mēdz būt, šoks bija ne gluži par to, ko gaidīju. Ja neņem vērā Puškina muzeju, kur biļešu pārdevēja uz manu lūgumu pēc dārgākās ārzemnieku biļetes vispirms nošūpoja galvu: “Nu kakaja že vi inostranka?”, bet kad teicu, ka esmu no Latvijas, ātri noplēsa to un pameta ar izteikti naidīgu žestu, nekādu īpašu attieksmi pret sevi kā pret latvieti neizjutu. Neviens man neuzbruka par krievu apspiešanu, bet izturējās visnotaļ laipni un ieinteresēti un, jā, reizēm pat uzrunāja uz ielas vai metro. Šoreiz man tomēr nebija ne mazākās vēlēšanās izlikties par citu nekā esmu (domājos esam) - varbūt esmu tam par vecu vai vienkārši izlikusies jau gana. Šoreiz Maskava vismaz vizuāli vairāk atgādināja “zelta lieveni” nekā pirms tiem daudzajiem gadiem - tīra, uzspodrināta, atjaunotiem baznīcu kupoliem un milzumu ceļamkrānu - un arī cars tur “sēdēja” - proti, ik uz soļa bija jūtama vēlme gludi, bez nejaukās boļševiku diktatūras šuves saaust kopā veco cara impēriju ar topošo, atjaunojamo, Putina - uzgāju vairākus jaunus pieminekļus dažādu laiku cariem, atjaunotajā Kristus Glābēja katedrālē, kuras vietā padomju laikos bija liels peldbaseins, pagrabā redzēju Nikolajam II veltītu izstādi - ar daudzām unikālām fotogrāfijām, ar cara meitu aizkustinošām zīmītēm vecākiem, ar careviča Alekseja dzejolīšiem, ar visu ģimenes locekļu dienasgrāmatu ierakstiem no trimdas Jekaterinburgā, viss ļoti sīki un detalizēti, tikai nezinātājam tā arī netiek paskaidrots, kāpēc tad cars un visa viņa ģimene un kalpotāji gāja bojā tik nežēlīgā nāvē. Tikko viņš, zirgā sēdēdams, pieņem parādi un nu jau tiek krāšņi apbedīts. Viens šoka elements bija šī aizmēztā vēsture, iemiesojusies dāmās, kas sēž uz “glamūrīga” iepirkšanās centra jumta ar skatu uz Lubjankas laukumu un šķirsta dizaina žurnālus.

Otrs - pats “glamūrs”, kas tik ļoti, šķiet, iejūsmina daudzus manus laikabiedrus latviešus. Nu, ko, saku atklāti - man riebās. Par agrākajiem lozungiem, plakātiem un politbiroja portretiem varēja vismaz pasmieties - tik apstulbinoši bezgaumīgi un idiotiski tas viss bija. Tagad ideoloģijas vietā ir alkatība - tikpat apstulbinoša un bezgaumīga, taču smiekli nenāk. Jo tāda sajūta, ka abas no jauna pārklājas, pat vairāk nekā padomju laikos - Maskavā kā tikai mazliet greizā spogulī ieraugu Rīgu. Tiesa, vēl bez daudzām karavīru vai policistu pilnām mašīnām pilsētas svētku laikā (tikai, kad praids), vēl ar šo to, kas paredzēts arī cilvēkam, nevis tikai supermodelei vai Deripaskas klonam bentlijā vai ferrari, taču uz tā paša žilbinoši tukšā ceļa. Meklēju pagātni, bet atradu iespējamu nākotni. Un no pirmās dienas par visu vairāk vēlējos būt prom - vienalga kur, bet prom. Kā kādreiz no Rīgas. Es jutos pazudusi - nevis “pazaudējusi sevi”, bet apmaldījusies, it kā nekad vairs nevarēšu izlauzties no šī biezi lipīgā Maskavas gaisa. Taču lidmašīnas joprojām paceļas un nolaižas, un man ir laimējies atgriezties. Tur, kur varu brīvi domāt par savu kādreizējo Maskavu, kurai manā dzīvē bijusi tik paradoksāli ievērojama loma.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2009. gada janvāra numurā