“Tīģeris”. INTRO.  

Es tikai gribu, lai būtu godīgi. Es neprasu neko lieku. Bet mani iemeta negodīgos apstākļos. Man nedeva nekādas iespējas. Man neļāva piedzimt brīvam. Kas, man  Antarktīdā bija jāpiedzimst? Piedodiet, nesanāca. Es piedzimu kaut kādā sūda valstī. Jo citādu nemaz nav. Un tagad valsts mani moka. Visu aizliedz, neko nedod. Mani neapmierina šādas attiecības. Ar mani tas neies cauri. Vai es izskatos pēc aitas. Vispār daudzi gan ir teikuši, ka izskatos. Tas frizūras dēļ, jo man nav nekādas ofisa frizūras. Bet valsts mani neapčakarēs. Tas ir netaisnīgi, ka valsts tērē miljonus bezjēdzībām, bet neļauj man pat braukt tramvajā. Izmeta ārā un nosauca par aitu. Nē, tā nedrīkst būt. Es pieprasu savas tiesības. Manas prasības ir tikai taisnīgas. Sistēma groza miljardus. Es gribu tikai savu mazumu. Tas ir tāds – es visu esmu formulējis. Lai ir, kur dzīvot – platība, elektrība, apkure. Nav taisnīgi prasīt maksu par dzīvošanu. Lai man ir, ko ēst. Tās ir cilvēka bioloģiskās pamattiesības. Lai garantē darbu, ja man sagribas strādāt, bet tas nav obligāti. Lūk, to es gribu. Tas ir vienkārši un taisnīgi. Dodiet!