Intervija ar Daigu Vilkasti, Vides aizsardzības un reģionālās attīstība ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktori

Vai Jums kā cilvēkam, Latvijas pilsonei un amatpersonai dabas aizsardzības un tautsaimniecības saskares problēmu atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos šķiet precīzs un saprotams?

Zināmā mērā tas atkarīgs no katra cilvēka individuāli, cik viņš ir ieinteresēts un vēlas informāciju atrast un sameklēt, ko grib uzzināt un kāda ir konkrētā cilvēka pieredze, meklējot informāciju. Piemēram, man pašai, pat zinot, ka noteiktā vietnē noteiktai informācijai jābūt, ne vienmēr iespējams to atrast. Protams, nedrīkstam aizmirst to daļu sabiedrības, kas nemeklēs neko un izmantos informāciju, kas ir visvieglāk pieejama – vai tie būtu interneta portāli, ko lasa visbiežāk, vai skaļa ziņa radio vai televīzijā.

Kā nopietnos jautājumos pārbaudīt skaļus saukļus? Bieži vien skaļa frāze un īstais notikums vai norise būtiski atšķiras.

Tā gadās! Reizēm diskusijas vai strīdus dalībnieki izmanto skaļus saukļus, jo ar tiem var pievērst uzmanību. Šāda rīcība vērojama daudzviet. Vai tas vienmēr ir pamatoti, ir cits jautājums. Jo vairāk informācijas, jo izglītotāks klausītājs, jo labāk spēj saprast, kur ir īstā ziņa un notikums, un kur skaļums vien. Man pašai dažādās auditorijās jautā: “Kam varam ticēt?” Katram pašam jāanalizē un jālemj! Tas nav attiecināms uz dabas aizsardzību vien, līdzīgi varam spriest par bankām, veselību, atkritumu saimniecību utt.

Nez vai cilvēks, tikai lai saprastu, būs gatavs kļūt mednieks, sākt studijas Meža fakultātē vai lasīt Eiropas un vietējos noteikumus…

Ir ļaudis, kas rīkojas arī šādi, bet tas notiek reti!

Soli pa solim, gadu pa gadam Latvijā arvien biežāk sastopami lāči. Skaitļi ir dažādi, bet vai par ķepaiņiem ir domāts?

Igaunijā lāču ir vairāk! Dažādu iemeslu dēļ lāču skaits Latvijā pieaug, tie ierodas no Krievijas un Igaunijas, meklējot jaunas teritorijas. Līdz šim lāčus nevarēja uzskatīt par nopietnu problēmu, ja šis vārds pareizi un vietā lietojams. Pirmais solis, ko darām: uzlabojam un precizējam kompensāciju sistēmu par lāču nopostītajiem bišu stropiem. Tiek mainīti Noteikumi par nemedījamo dzīvnieku nodarītā kaitējuma kompensācijām. Izmaiņas nevar solīt ātras, jo turpinās sarežģīts saskaņošanas process ar Eiropas Komisiju. Kompensācija iecerēta par izpostīto bišu stropu skaitu atbilstoši reālai situācijai, proti, cik stropus lācis izpostījis, par tik stropiem saņem kompensāciju.

Situācija, kā jau minēju, ir mainījusies, mums lāču paliek vairāk. Proporcionāli tiek uzskatīts, ka “Igaunijā ir seši simti lāču, Latvijā desmit reizes mazāk un Lietuvā - vēl mazāk - pieci”, tagad, iespējams, ir savādāk. Mednieku aplēses par 60 lāčiem Latvijā varētu būt precīzas, jo – kā redzam dažādos vietējos video – Latvijā dzimst arī lācēni.

Biotopu kartēšana. Ciktāl praksē (dabā) kartētājs ir profesionālis, kas var vērtēt mežaudzi, pļavu, putnus, sēnes, kukaiņus… Vai mums ir daudz cilvēku, kas vienlīdz labi orientējas visā? Kā kartētāji redz “kartējamo laukumu”?

Kartēšanā piedalās zinātāji (eksperti) par dažādām biotopu grupām. Nebūs tā, ka viens cilvēks noteikti zinās visas biotopu grupas un tajās labi orientēsies. Var gadīties, ka uz vienu īpašumu vai nogabalu dodas dažādi eksperti, un vienā teritorijā var būt dažādi biotopi. Man pašai arī tas šķiet jocīgi, ka vienu platību skata vairāki zinātāji, bet gadās, ka vienam kartētājam ir ļoti šaura joma, ko tas skatās, bet kopumā nepieciešams plašāks skats. Protams, viens cilvēks nevar aptvert visu! Tas ir viens iemesls, kālab kartēšanā iesaistīts liels ļaužu skaits!

Runājot ar zemes īpašniekiem, secinu, ka gribēta un plānota sadarbība ar kartētājiem nav notikusi. Kālab tā? Īpašniekam ir jāzina, kas viņa teritorijā notiek!

Šāda sadarbība bija gan plānota! Pirms kartēšanas uzsākšanas īpašniekus jāinformē un tie, ja vēlas, var piedalīties apsekošanā. Īpašniekam jāsazinās ar Dabas aizsardzības pārvaldi un jāvienojas par laiku, noteikumiem, nosacījumiem, piemēram, vietu. Šāda iespēja ir, jautājums, kā un vai cilvēki to izmanto, kāda ir komunikācija.

Vai Jūs piekrītat dīvainam apgalvojumam, ka, uzzinājis par īpašumā atrodošamies aizsargājamu objektu, īpašnieks uzreiz cirtīs, raks, plosīs… Proti, mēģinās iznīcināt.

Daudzi tā noteikti nedarīs! Atsevišķi gadījumi var būt, kā vai ikvienā situācijā. Pirms dažiem gadiem bija notikumi Vecpiebalgā, kur noritēja dabas plāna izstrāde, to plaši atspoguļoja, un cilvēki spēji un līdz tam neplānoti gatavojās mežistrādei, nesaprotot, ka plāna sagatavošana vien aprobežojumu neuzliek. Tikai, kad gatavi MK Noteikumi, aprobežojums kļūst īpašniekam saistošs. Protams, ja izskan informācija, ka īpašumā vairs neko nedrīkstēs darīt, daļai īpašnieku liekas pareizāk mežu izstrādāt uzreiz nekā kaut ko gaidīt, nezinot, ko sagaidīs. Bet, protams, nepiekrītu uzskatam, ka liela daļa īpašnieku būtu gatavi ko izpostīt – tā nenotiek!

Par slikto pieredzi informācija parasti izskan it vispārīga – ir īpašnieks, kas… To pārbaudīt grūti, vai še vietā būtu konkrētība, skaidrojot, kas un kā noticis nepareizi, kurā vietā un kādas tam būs sekas. Līdzīgi kā par maluzvejniekiem, kur skaidrs, kas un ar ko noķerts, un kādas būs finansiālās sekas.

Kad informācija (sūdzība) par “pārkāpumiem vai neapmierinātību ar norisēm” nonāk līdz mums, mēs, protams, prasām: kas ir izdarīts un kas ir īpašnieks! Gadās (pie tam it regulāri) – sūdzas kaimiņš! Apskatot situāciju uz vietas, bieži vien redzam, ka viss ir bijis atbilstoši likumiem un noteikumiem. Bet – (likumīgā) darbība nav patikusi kaimiņam! “Kaimiņam” var nepatikt, ka cērt mežu, ka būvē, ka tīra grāvi, vai dara ko citu. Pārbaudot, bieži secinām, ka pārkāpumu nav! Īpaši daudz sūdzību ir par koku ciršanu pilsētā.

Ar ielu apzaļumošanu Rīgā un citviet ir problēmas…

Pilsētvide gluži nav mūsu kompetences lokā, pamatā jāskatās, kālab pilsētās koki kalst, kas ir citu dienestu uzdevums. Pieļauju, še ir sāls ietekme, par ko koku sakarā nedomā nemaz! Otra lieta, bieži vien celiņus bruģē un – ja skatām kopsakarā: bruģis un sāls kokam nodara daudz lielāku postu nekā “kombinācija” asfalts un sāls! Sāls izšķīst (kūst) un caur bruģa šuvēm iesūcas zemē tieši pie koka saknēm. Bruģējot celiņus par to, šķiet, nedomā! Jā, sāls ir zināms bieds, mēs, kā jau teicu, par šo diskutējuši neesam. Jautājums ir plašāks, pastāv iespēja izmantot grants un sāls maisījumu, bet… cik piemērota tam ir, piemēram, Rīgas infrastruktūra, noteksistēmas, kas ar granti notiek pēc ziemas – pavasarī – vai to savāc, vai atstāj… Vienā no Vidzemes pilsētām un dažās ielās Rīgā pērnziem bija eksperiments, pati redzēju plāksnītes: “Šo ielu ar sāli mēs nekaisām”.

Atgriežoties pie biotopiem. Beidzoties kartēšanai, kas notiks tālāk – atskaite Eiropas struktūrām, vai…

Nē, par kartēšanas rezultātiem mēs Eiropas Komisijai neziņosim! Ir cits formāts, kā tiek ziņots, tur kartēšanas datus izmanto, bet tiešā veidā, nē!

Skaidrs. Gadās Latvijā ierodas Eiropas struktūru pārstāvis un runā par dabas aizsardzības datiem, kas faktiski nākuši no Latvijas! ES vai EK struktūras pašas pārstāvjus nedeleģē, bet balstās uz vietējiem datiem! Vai datu precizitāte un ticamība ir pietiekama?

Pēdējā ziņojumā izmantojām kartēšanas datus. Emocionāli pieņemam, ka ziņojums bija pamatots ar ekspertu viedokli, protams, atkarīgs kāds ir eksperts un cik objektīvi un adekvāti situāciju vērtē.

Vai eksperts var vērtēt neobjektīvi?

Nevajadzētu! Bet dzīvē ne viss notiek, kā vajag!

Par ziņojumu EK. Pašam atrodoties mežā, laukā, purvā vai pie upes es nereti redzu ko citu, kā pauž oficiāli. Kā tā?

Ziņojums tiek gatavots pēc noteiktas metodikas un noteiktiem kritērijiem. Kritēriji ir ļoti stingri. Tā var būt, ka ziņojumā rakstītais un stāvoklis dabā atšķiras! Jautājums par metodiku, pēc kuras to vērtēt! Daudz atkarīgs no kritēriju izvēles. Metodika un kritēriji rada atšķirības!

Piemēram, runājot par Latviju kā zaļu valsti pētījuma autori bija norādījuši izvēlēto metodiku un to pamatojuši.

Dabas jomā, ja runā par ziņojumu sagatavošanu, metodika ir piemērojama visām valstīm Eiropā. Detalizācijas pakāpe kritērijiem nav tik augsta, lai, piemēram, rastos problēmas vērtēt gan Vāciju, gan Franciju, gan Latviju. Pretrunas neredzu.

ES dabas jomā ir sadalīta bioģeogrāfiskajos reģionos; mēs esam boreālajā jeb Ziemeļu reģionā, parasti, ja salīdzina, mūs vērtē kopā ar Lietuvu, Igauniju, Somiju un Zviedriju. Tātad – līdzīgi vērtē valstu grupas ar līdzīgām klimata un dabas īpatnībām.

Vai Latvijas zinātnieki ar saviem pētījumiem spēs pārliecināt Eiropas struktūras, ka pie mums “ir tā”?

Kādi pētījumi, cik to ir daudz, cik ilgstoši un kā tie pamatoti. Daudz atkarīgs no pieejamā finansējuma. Mēs ne tik sen vēlējāmies iesaistīt Bioloģijas institūtu, pasūtot pētījumu par putniem. Viņi piekrita pētīt, bet uzreiz bija runa par finansējumu – ja naudas nav, nav arī pētījumu! Pētījumam jābūt lēmumu pamatā. Ir pētījumi un, balstoties uz tiem, top vai tiek radīti lēmumi. Tā jābūt!

Paši mežinieki arī monitorē un veic līdzīgas lietas.

Jā, bet nepieciešams vairāk datu! Bioloģiskās daudzveidības monitoringam īpaši – vajag vairāk datu un plašāku monitorings. Runa ir arī par metodiku.

Par kaitēkļiem. Nereti izskan teiciens: daba pati tiks galā... Vai tā būs?

Pirms dažām nedēļām bijām izbraukumā Gaujas Nacionālajā parkā un skatījāmies, kas notiek ar mizgrauža “uzbrukumu”. Protams, problēma ir zināma un pazīstama, bet ne tādā mērogā, kā patlaban. Meža īpašnieku biedrība kopā ar pārējiem meklēs risinājumu, ko darīt. Vai daba pati tiks galā? Tas ir filozofisks teiciens: daudz atkarīgs no situācijas, jo gadās, situāciju ir noteicis cilvēks (piemēram, stādīts mežs), un ne vienmēr veids, kādā daba tiek un var tikt galā, ir mūs apmierinošs. Daudz pieminētais līdzsvars!

Vai liegums ir vienīgais dabas aizsardzības veids?

Liegums noteikti nav vienīgais veids, kā sargāt! Turpat visas Eiropas valstis savulaik ir sākušas ar stingrajiem aizliegumiem un galu galā secinājušas, ka liegumi ne vienmēr nodrošina rezultātu un meklējami citi risinājumi. Kas būtu alternatīva? Šobrīd runājam par brīvprātīgu apņemšanos sargāt, kas noteikti būs jāskatās mazā ērgļa un kompensāciju kontekstā. Mazā ērgļa sugas aizsardzības plāna izstrādē bija runa par vienošanos un citu risinājuma veida atrašanu ne tikai mikroliegumu! Kā tas izdosies un vai plāna izstrādātāji līdz tam nonāks, ir cits jautājums.

Tātad Latvijā būtu laiks ne tikai liegt, bet arī sadarboties?

Jā, noteikti! Zemes īpašnieki tam ir gatavi, jāatrod mehānisms, kā tas varētu darboties un lai tas nerada lieku administratīvo slogu valsts iestādēm.

Dati un precizitāte, kā tos aktualizēt…

Dati ir datu bāzē “Ozols”, kur jābūt aktuālajai informācijai. Otrs jautājums – datus nepieciešams aktualizēt visu laiku. Kas notiek tālāk? Par ligzdām. Ne vienmēr īpašnieks to pamanīs, ne vienmēr sauks ekspertu un maksās, lai sugu pārbaudītu. Vai vienmēr par noteiktu ligzdu ir vajadzīgi dati?

Upes un aizsargjoslas. Ainavas pie upes ir mainījušās.

Diskusijas bija garas un plašas. Tās noteikti turpināsies. Upju aizsargjoslas un ciršana ir gluži vai neatbildams jautājums. Ko panāca iepriekšējās diskusijās? Atļāva cirst baltalksni, bet – cits jautājums – cik tas ir izmantojams un cik “interesants” meža īpašniekam. Patlaban noteikumi ir tādi, kādi "sanākuši" plašu diskusiju rezultātā. Viedokļi ir pretēji gan par noēnojumu, gan par palielināto barības vielu daudzumu, gan tīrīšanu. Makšķernieki, piemēram, uzskata, ka, atsedzot noēnotu vietu, upe var izžūt.

Latvijā ar tās daudzajiem purviem tiek atjaunots ūdens režīms nosusinātos purvos, tērējot tam daudz naudas. Vai tam ir kāds pamats, ja purvu netrūkst?

Tas arī ir ilgu diskusiju jautājums. No vienas puses purvi ir Eiropas prioritārie biotopi. Latvijā ir bijuši daudz LIFE projektu, purvu atjaunošana noritējusi sekmīgi, bet jāskatās, kādās teritorijās tas notiek un tiek organizēts. Ja teritorija ir aizsargājama un purvs ir degradēts, atjaunošana būtu nepieciešama. Citviet, iespējams, nē. Šeit noteikti uzklausāms purvu zinātāju viedoklis. Noteikti ir nepieciešama saskaņošana ar vietējo pašvaldību, jo savulaik ir gadījies, ka projekta izstrādes procesā pēkšņi ir milzu pretestība no vietvaras puses, kas par priekšdarbiem nav tikusi informēta.