Ja vēlamies celt valsts un sabiedrības labklājību, nepieciešama ražošana, kuras rezultātam jābūt ar augstu pievienoto vērtību, uzsver Normunds Ramanis, “Stiga RM” metālapstrādes vadītājs. Sarunā viņš uzsver, ka liela daļa Latvijas uzņēmumu, kas nodarbojas ar metālapstrādi, nodrošina pārsvarā vienkāršu tehnoloģisku procesu, un uzņēmumu, kas veic visu ražošanas ciklu no projektēšanas līdz ražošanai, nav daudz. “Stiga RM Metāls” ir viens no tiem.
Ar Normundu Ramani sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.
Vai pirms darba “Stiga RM” ir bijusi kāda pieredze metālapstrādē?
Ar metālapstrādi esmu saistīts kopš 2005. gada, kad sāku darbu nelielā ģimenes uzņēmumā. Pasūtījumi bija interesanti, bet nelieli. Darbs “Stiga RM” ir citā līmenī un citos apjomos – ja iepriekš guvu pieredzi sērijveida detaļu ražošanā būvkonstrukcijām, nu varu runāt par augstākajām virsotnēm mašīnbūvē. Metālapstrādes rūpnīcā Tukumā ražojam daudzveidīgas iekārtas, piemēram, konveijerus, kas prasa vērienīgas zināšanas ik ražošanas posmā, jo visu nepieciešamo projektējam rūpnīcā uz vietas.
No 2023. gada pie mums strādā divi projektētāji, līdz tam bija viens, bet sapratām, ka nepieciešami papildspēki, jo apjoms tikai aug. Abi kolēģi ir LBTU Tehniskās fakultātes absolventi, viņu darba pieredze ir maķenīt atšķirīga. Izmantojot iespēju pašiem ģenerēt idejas, uzlabot un pilnveidot procesu, viņi rasē, projektē un zīmē visu, kas ir pasūtīts un ko paši izdomājam, bieži vien “liekot prātus kopā” ar kolēģiem Kuldīgas saplākšņa rūpnīcā.
Viesojoties Kuldīgā, uzklausot bērza saplākšņa rūpnīcas direktoru Viesturu Krēvicu, kas, lepojoties, ne reizi vien uzsvēra: “Tas ražots pie mums, tas ir mūsu darbs...” un redzot paveikto, prātā iešāvās daudz dzirdētais: “Metālapstrāde? Jā, Liepājā bija “Metalurgs”, ko slēdza! Vai ir vēl kas cits?”. Pirms dažiem gadiem saldenieki priecīgi stāstīja ar saviem metālapstrādes uzņēmumiem, nu to varam dzirdēt arī no Tukuma novada ļaudīm...
Piekritīšu – Latvijā ir daudz metālapstrādes uzņēmumu, par kuriem daļa sabiedrības nezina, lai gan ikdienā ar to darba rezultātiem saskaras itin bieži. Neesmu pētījis statistiku, lai situāciju vērtētu ļoti precīzi, bet, kā man zināms, liela daļa šo uzņēmumu nodarbojas ar metāla būvkonstrukciju ražošanu. Lielākoties tas ir vienkāršs tehnoloģisks process – sagarini “dzelzi”, izgriez un sametini. Uzņēmumu, kas paši projektētu un ražotu, proti, veiktu visu ražošanas ciklu, nav daudz.
Kā zināms, metālapstrādes uzņēmuma veidošanas un dibināšanas iemesls bija “Stiga RM” nepieciešamība pēc metāla konstrukcijām, kuras vajag “ne rīt vai aizparīt, bet vakar un šodien”.
Precīzi teikts! Sākoties Kuldīgas bērza saplākšņa rūpnīcas attīstībai un modernizēšanai, tapa skaidrs, ka nepieciešams mainīt vecās iekārtas, ar kurām jau kļuva grūti saražot kvalitatīvu materiālu nepieciešamajā apjomā. Uzņēmuma vadība izvēlējās modernizāciju un pārbūvi – jaunas ēkas, jaunas, modernākas iekārtas. Ja līdz tam mūsu pieredze, galvenokārt, saistījās ar veco mašīnu remontu, uzstādot jaunās iekārtas, sākās virkne nepieciešamu blakusprocesu – tur vajag nelielu platformu, tur – vēl vienu konveijeru utt. Sadarbībā ar iekārtu ražotājiem Somijā uzņēmuma vadība vienojās, ka detaļas, kuras varam saražot Latvijā, paši arī ražosim. Piebildīšu, ka somu uzņēmums plāno un projektē, bet ražošanā nereti izmanto ārpakalpojumus, piemēram, uzņēmumus Polijā un Latvijā. Somi labi zina, kā projektēt (know-how), teiksim, lobmašīnu, bet pārējās daļas, piemēram, konveijeri, jau ir salīdzinoši vienkāršs process. Uzņēmuma darbinieki gadu gaitā līdz perfektumam “ir noslīpējuši” visas iekārtas. Mēs strādājam, vadoties no viņu rasējumiem, tai pašā laikā, kā minēju, arī mēs atrodam kādas nepilnības vai nianses, kuras iespējams uzlabot. Sazinoties ar kolēģiem Kuldīgā, stāstām, ka to vai citu mezglu, shēmu vai procesu iespējams vienkāršot vai padarīt ērtāku. Ir sīkumi, kurus pilnveidot ir vērts, jo ar attiecīgo iekārtu strādās mūsu cilvēki.
Metālrūpniecībā allaž bijis aktuāls izejvielu jautājums. Vai ģeopolitiskā situācija to ir ietekmējusi?
Ukraina Eiropas vidusdaļā bija viena no lielākajām tērauda piegādātājām. Sākoties karam, vairākus mēnešus izejmateriālu tirgus “parādīja” – daudzi uzņēmumi šādam pavērsienam nav bijuši gatavi. Varētu pat sacīt, ka iestājās zināms materiālu vakuums.
Situācija ilgāku laiku bija neskaidra, jo neviens nedz saprata, nedz zināja, kas būs, kas gaidāms, kas prognozējams. Cenas burtiski palēcās nebijušos augstumos. Ja uzņēmumiem bija finanses un iespējas, tie iegādājās rezerves. Arī mēs izveidojām uzkrājumus, lai būtu iespējams ražot, kad nepieciešams. Pērnā gada beigās situācija sāka stabilizēties, nu tirgus ir “normāls”. Šobrīd izejvielas iepērkam no Polijas, Vācijas, Itālijas un Skandināvijas valstīm.
Ražošanas automatizācijai ir nākotne. Kāda ir rūpnīcā strādājošo kolēģu pieredze?
Kolektīvā visi ir ar pieredzi metālapstrādē, taču, pieņemot darbā, piemēram, CNC iekārtu operatoru, kas absolvējis Rīgas Tehnisko koledžu Mašīnbūves operatora specialitātē, uzņēmums viņam apmaksāja papildapmācību. Varu teikt, šis kolēģis pie mums ir profesionāli ļoti audzis. Mums ir divi CNC operatori, kas darbojas ar visiem CNC darbgaldiem un kas var viens otru aizvietot, ja un kad nepieciešams.
Svarīgs amats, kā var redzēt rūpnīcā, ir metinātājs. Vai Latvijā kādā mācību iestādē sagatavo metinātājus?
Vadoties no pieredzes iepriekšējā darbavietā, atceros, ka esmu pieņēmis darbā jaunus cilvēkus, kas tikko beiguši attiecīgus kursus. Par vecākās paaudzes profesionāļiem jāteic, ka Pierīgā liela daļa metinātāju nez kāpēc latviski nerunā un mācīties nevēlas, iemeslu nezinu, bet šāda attieksme uzņēmumā nav pieņemama. Aicinājām darbā jaunus cilvēkus, kas vēlējās mācīties, viss atkarīgs no vēlmes un attieksmes. Ir lieliska iespēja salīdzināt – savulaik bija pietiekami daudz cilvēku, kas uz darbu nāca “ķeksīša” dēļ, jo “kaut kur jau jāstrādā, kaut kas jau jādara”. Tagad jaunākā paaudze priecē ar attieksmi un domāšanu – mēs nākam strādāt un par to saņemam attiecīgu samaksu. Domāšana mainās.
Protams, ļoti daudz atkarīgs no darba devēju attieksmes pret darbiniekiem. Zinu daudzus, kas domā par darbiniekiem un attīstību. “Stiga RM” nenoliedzami ir viens no tiem.
Tātad mēs nerunājam par reklāmas kampaņu ar uzrakstu uz auto: “Cilvēks ir vērtība!”, bet par redzamu, taustāmu un ikvienam saprotamu attieksmi.
Es to sauktu par abpusēju sinerģiju. Uzņēmums nodrošina labus un ērtus darba apstākļus, darbinieks dod savu ieguldījumu uzņēmumā. Katram savs devums un pienesums.
Jautājums, kas nereti ir aktuāls meža nozarē. Pieminējāt jaunos kolēģus, kas sāk darbu teju no skolas sola – cik viņi ir gatavi praktiskajam darbam, cik labi mācību iestādes viņus sagatavo darbam?
Gan koledžās, gan tehnikumos, gan augstākajās izglītības iestādēs mācību laikā visiem ir iespēja praktizēties. Prakses laikā jaunais cilvēks gan gūst reālas, taustāmas iemaņas, gan saprot, vai šis darbs viņu patiesi interesē. Protams, zināmā mērā tā ir arī laimes spēle – kādā uzņēmumā prakses laikā tu nonāc, kāds ir kolektīvs, kāds ir tavs darbaudzinātājs; kad apgūsti un iemācies nepieciešamo un sper pirmos soļus, top skaidrs, vai izvēlētā profesija ir īstā.
Vai rūpnīcā ir iespējas praktizēties jauniešiem no mācību iestādēm?
Līdz šim vēl neesam ņēmuši, interesenti ir bijuši un kopumā šāda iespēja pastāv. Te vēlreiz būtu jāuzsver valodas zināšanas, kas attiecas gan specifiski uz metālapstrādes nozares jēdzienu pārzināšanu, gan uz ikdienas komunikāciju kopumā. Mēs dzīvojam Latvijā, mums ir viena valsts valoda un – vai nu tu runā latviski, vai mums nav pa ceļam. Šāda attieksme nenoliedzami vēlāk būs redzama arī attiecībā uz darba pienākumiem.
Par uzņēmuma tālākajiem plāniem runājot, noprotams, ka zināmam laika posmam darbu grafiks ir skaidrs.
Tieši tā – diviem, trim gadiem mūsu plāni ir skaidri un noteikti! Pie paveiktā mēs droši vien neapstāsimies, jo ideju ir daudz, attīstība turpināsies, ražošanai ir nākotne. Ja vēlamies celt valsts un sabiedrības labklājību, nepieciešama ražošana, kuras rezultātam jābūt ar augstu pievienoto vērtību.
Pēdējo gadu aktualitātes – Eiropas Zaļais kurss, oglekļa pēda, ilgtspējas ziņojumi – vai tie ietekmē uzņēmuma darbu?
Vienalga, par kādu ražošanas nozari runājam, jācenšas tiekties uz ekoloģisko pusi, proti, ražošanu videi mazāk kaitīgā veidā.
No problēmjautājumiem pilnībā izvairīties, šķiet, nevar neviens ražošanas process: metālu griežot, paliek metāla skaidas – tas būtu viens, lāzergriešanā ir gan dūmi, gan gāzes, bez kā metināšanas darbi nav iespējami. Parādās jauninājumi – lāzermetināšana, – kas gan attiecas tikai uz plāniem materiāliem, savukārt, strādājot ar biezajiem, jāizmanto līdzšinējās metodes. Tik augsti tehnoloģiski attīstīta ražošana vēl nav.
Cik cilvēku strādā metālapstrādes rūpnīcā?
Metālapstrādē būs “padsmit”, autoservisā tepat līdzās – divtik, bet kopā vairāk nekā 80 darbinieku. Pats uz darbu braucu no Jūrmalas, vairākums kolēģu ir no Tukuma novada, kas ir ļoti svarīgi no darbinieka viedokļa – jo mazāk laika pavadi ceļā, jo vairāk laika atliek ģimenei un pašam. Vienam no mūsējiem ir 16 gadu darba pieredze Lielbritānijā. Tur atgriezties viņš nevēlas – jā, alga bijusi lielāka, bet jūties kā svešinieks, neesi un nekad nebūsi vietējais, toties pamazām, laikam ritot, redzi, ka bērni latviski runā tikai mājās, un secini, ka tas īsti nav tas, ko vēlies.
Par gaidāmo rūpnīcas pārvākšanos uz Šlokenbeku...
Metālapstrādes ražotne sāka darbu 2018. gadā, 2022. gadā to paplašināja teju divas reizes un šķita, ka nu varēsim ar pilnu jaudu strādāt un kādu laiku viss būs lieliski, bet... ir pagājis gads, un telpas jau kļuvušas šauras. “Stiga RM” nesen iegādājās darbību pārtraukuša uzņēmuma telpas, un tās ir ļoti piemērotas metālražošanai. Veicot nelielu renovāciju, 2024. gada pavasarī plānojam pārvākties – pavasaris latviešiem saistās ar Jurģiem, šāda diena gaidāma arī mums.
Jāpārvācas, jāatjauno, bet ražošanu pārtraukt nedrīkst.
Tas jāņem vērā un jāplāno, varbūt kādu nedēļu ilga pauze būs, ne vairāk. Esošajās telpās darbu turpinās uzņēmuma autodaļa. Mums ir gan baļķvedēji, gan vieglo automobiļu parks, darba pietiks.
Vai Tukuma novada industriālajā parkā redzat darbojamies jaunus kaimiņus, uzņēmējus? Iepriekšējās sarunās ar Andri Ramoliņu un Jāni Osi izskanēja cerība, ka tādi būs.
Es arī ceru, pagaidām gan nav informācijas par jauniem projektiem vai plāniem. Zinot situāciju banku sfērā, nauda kļuvusi ļoti dārga, un, ja uzņēmums nav liels un spēcīgs, patlaban jaunus projektus realizēt ir ļoti grūti. Daudz labu ideju atduras pret finansējuma nepieciešamību vai trūkumu, un naudas cenu.
Vai jaunajās telpās meklēsit jaunus darbiniekus?
To darām jau šobrīd! Telpas, kurās šobrīd sarunājamies, esam pilnībā apdzīvojuši un izmantojuši, mums būs nepieciešami jauni darbinieki, viens no risinājumiem varētu būtu darbs divās maiņās.
Visa metālapstrādes rūpnīcas ražošana patlaban attiecas uz “Stiga RM” iekšējo pieprasījumu. Vai nav bijusi interese no citiem potenciālajiem klientiem?
Protams, ir, bet esam spiesti atteikt, jo pilnībā esam noslogoti ar saviem darbiem. Runājot ar uzņēmuma vadību, tapis skaidrs, ka, pabeidzot lielos projektus, tostarp Kuldīgas rūpnīcas modernizāciju, Tukuma akustisko plātņu rūpnīcu, gatavojamies situācijai, kad būsim nostabilizējušies kā nopietna un konkurētspējīga komanda, lai startētu eksporta tirgū.
Vai Latvijā ir citi augsta līmeņa uzņēmumi, kam ir noteikts pamatbizness un kas spēj sevi apgādāt ar nepieciešamo uzņēmuma iekšienē?
Zinu vairākus uzņēmumus citās nozarēs, pietiekami daudziem lieliem un nopietniem uzņēmumiem ir savas ražotnes, kas darbojas tieši uzņēmuma vajadzībām. Šāda situācija ir loģiska gan no uzņēmējdarbības, gan praktiskā viedokļa – uzņēmumam ir jāspēj būt pašpietiekamam, bez tā neiztikt. Ja 100% paļausies uz ārpakalpojumu, var pienākt brīdis, kad ražošanas līnija, kam jāstrādā 24/7 režīmā, var apstāties. Dīkstāve izmaksā ļoti dārgi, to atrisināt varam tikai paši. Vienkāršs piemērs – ja kas salūst vai apstājas piektdienas vakarā vai sestdienas rītā, līdz pirmdienai gaidīt nevar, jātiek galā pašiem.
Kā, jūsuprāt, būtu vērtējama Latvijas nākotne un kāds ir skats uz šībrīža situāciju?
Nākotne ir ražošanas uzņēmumiem. Latvijai nav lielu dabas resursu, neskaitot koksni, uzņēmējiem jātiecas uz maksimāli augstu pievienoto vērtību un šāda veida produktu ražošanu. Baļķi pārvērst akustiskās plāksnēs vai saplāksnī, kā mūsu gadījumā, vai mēbelēs, vai jebkādā citā produktā, kas pievienos koksnei vērtību. Ražošanai jābūt maksimāli modernai, automatizētai, robotizētai, kur milzu nozīme ir un būs darbinieku izglītībai un zināšanām. Šādos darbos tikt pie jauniem, prasmīgiem un ieinteresētiem speciālistiem nebūs problēmu. Lai piesaistītu darbiniekus, jābūt labiem darba apstākļiem. Ļoti daudz uzņēmumu Latvijā ievieš t.s. robotizētās rokas. Robots neslimo, bet to vada operators. Mums jānodrošina augsta produktivitāte, lai samaksātu labu atalgojumu. Latvijas nākotne nešaubīgi ir automatizācijā un modernā ražošanā.
Latvijas valstij var būt nozīmīga vieta meža nozares un tās pārstrādes sektora – kokapstrādes – attīstībā, to īstenojot ar saprātīgu rīcību un tai atbilstošiem lēmumiem, jo īpaši ļoti svarīgajā koksnes resursu ilgtermiņa pieejamības jautājumā, kā arī adekvātā rīcībā tirgus nepilnību novēršanā.