Bioekonomika ir salīdzinoši jauna koncepcija, kura apvieno dažādus sektorus, kas saistīti ar atjaunojamu resursu ražošanu, izmantošanu un utilizēšanu. Tā nodrošina pilnīgu resursu apriti ekonomikā. Latvijā svarīgākie šīs nozares sektori ir: mežsaimniecība, lauksaimniecība un zivsaimniecība. Latvijas ekonomikā tieši ražošana ir pamats preču eksportam, kas ļauj valstij nopelnīt. No visas ražošanas kopprodukta bioekonomikas nozare absolūti dominē, tāpēc tās attīstība mums ir ārkārtīgi svarīga. Lai dalītos ar jaunumiem pētījumos un notikumos, jau trešo gadu vienā no Latgales attīstības centriem Daugavpilī norisinājās konference Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana – Baltijas jūras reģiona valstu ekonomiskas attīstības virzītājspēks. Konferencē piedalījās pārstāvji ne tikai no Latvijas, bet arī no PEFC International, Polijas un Ungārijas.

Bioekonomika pret fosilajiem resursiem

Konferences sesiju vienojošā pamatideja bija ilgtspējīga attīstība. Mēs visi vēlamies dzīvot tīrā, sakārtotā vidē, kas nav degradēta, pārāk intensīvi ekspluatējot resursus. Konferences atklāšanas uzrunā Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu fakultātes dekāna pienākumu izpildītājs Juris Soms uz nākotni aicināja skatīties no šādas perspektīvas.

"Ziemeļamerikas indiāņi uzskatīja, ka mēs nemantojam zemi no saviem senčiem, bet aizņemamies to no saviem bērniem," viņš norādīja. Šobrīd mēs atrodamies labklājības izrāvienā, pateicoties fosilajiem resursiem. Mēs dzīvojam labākā pasaulē nekā jebkad, bet tas ir iespējams, pateicoties uzkrātajai fosilajai enerģijai. Skaidrs, ka šādi mēs nevaram turpināt mūžīgi un pat ne ilgi. Pēdējos 100 gados fosilie resursi tiek izmantoti arvien intensīvāk. Tas nav labi ne no vides skatupunkta, jo tie rada lielu piesārņojumu, ne no ekonomiskajiem aspektiem, jo tie kādreiz beigsies. Tieši bioresursi ir tie, kas fosilos varētu aizvietot. Nākotnē pieprasījums pēc tiem tikai augs, iedzīvotāju skaits palielinās, tāpat kā viņu pirktspēja. Cilvēki gribēs ēst ne tikai vairāk, bet arī labāk. Tāpat arī  iekārtot vidi ap sevi. 

"Pirms gada ir izstrādāta Latvijas bioekonomikas stratēģija. Galvenie mērķi – nodrošināt stabilu nodarbinātību šajās nozarēs ar labi apmaksātām darba vietām, pievienot vērtību bioekonomikas nozares produktiem un veicināt eksportu, lai šīs nozares varētu straujāk attīstīties. Esam sarēķinājuši, ka līdz 2030. gadam nepieciešami 20 miljardu eiro investīcijas. Viens no izaicinājumiem būs zināšanu komercializācija, bez kuras tālu netiksim," uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes vadošais pētnieks Aleksejs Nipers.

Bioekonomikas nozaru potenciāls Latvijā

Skatoties uz bioekonomikas resursu ražošanas potenciālu, vispirms uzmanība jāpievērš zemei, uz kuras šos resursus iespējams iegūt. Tā kā Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz ūdens daudzumu, kas iztvaiko, augsnē notiek izskalošanās procesi. Augiem nepieciešamie elementi tiek ieskaloti dziļākos augsnes slāņos. Rezultātā notiek augsnes erozija, augsnes paskābināšanās, un organiskais slānis samazinās. Savukārt Viduseiropā notiek pretēji procesi, jo tur ūdens iztvaiko mazāk nekā nolīst un notiek augsnes kaļķošanās. "Eiropas dalībvalstis jau 15 gadu nespēj vienoties, kāda būs augšņu apsaimniekošanas politika. Katrai valstij augšņu veidošanās procesi un intereses atšķiras," komentē Dr. Raimonds Kasparinskis.

Pēdējā pusgada laikā sabiedriskajos medijos ir izskanējusi ļoti pretrunīga informācija. Piemēram: Latvijā mežus izcērt, jo Latvijas mežu pieaugums gadā ir tikai 3 miljoni m3, bet nocērt 12 miljonus m3. Vai turpretim, ka mēs meža resursus neizmantojam efektīvi, jo pieaugums ir 26 miljoni m3, bet nocērtam tikai 12 miljonus m3. Abus šos viedokļus ir teikušas sabiedrībā zināmas personības. Ko tad lai vidējais Latvijas iedzīvotājs saprot šo viedokļu sadursmē? Patiesībā tie ir zinātnieki, kuriem uz šiem jautājumiem vajadzētu atbildēt. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts (LVMI) Silava ar 16 000 parauglaukumu palīdzību skaidri nosaka, kas tad notiek ar koksnes resursiem Latvijā.

"Monitoringā visu mērām, ieskaitot mizu un galotnes. Latvijā kopumā izaug 26,8 miljoni m3. Nozāģē 16,7 miljonus m3. Nozāģē un mežā atstāj 0,6 miljonus m3. Bez tiešas cilvēku līdzdalības dažādu faktoru ietekmē gadā bojā aiziet 6,1 miljons m3, ko dēvē par meža dabisko atmirumu. Faktiskais pieaugums jeb krājas izmaiņa gada laikā, kad no kārtējā pieauguma atņem atmirušo koksni, kas radusies cilvēka tiešas vai netiešas ietekmes rezultātā, balstoties uz pēdējo četru gadu rezultātiem, ir 3,4 miljoni m3," stāsta LVMI Silava direktors Jurģis Jansons.

Kā jau tas zināms, pēdējos 100 gados mežu platības Latvijā ir dubultojušās. Lai noskaidrotu konkrēti, kādas ir bijušas platību izmaiņas pie Latvijas robežas ar Krieviju, Latvijas Universitātes pētījumā tika izmantoti atslepenoti fotoattēli, kuri tika iegūti pirms 48 gadiem no pirmā ASV foto izlūkošanas satelīta. Vēl pirmsdigitālajā laikmetā tika rīkota speciāla operācija, lai fotofilmu, no orbītas krītot lejā, pārķertu un tā nenonāktu Padomju Savienības rīcībā. Mērķis gan šai operācijai bija pilnīgi cits ar mežiem nesaistīts – uzzināt par militārā aprīkojuma izvietojumu un daudzumu Padomju Savienībā. "Salīdzinot ASV armijas iegūtos attēlus ar mūsdienām, varam secināt, ka Latvijas teritorijā, kas robežojas ar Pleskavas apgabalu, meža platības ir pieaugušas par 28%, bet Krievijas teritorijā – par 47%. Meža platības ir kļuvušas homogēnākas, kā arī novērojama intensīvāka mežizstrāde. Šī metodika Latvijā vēl nekad nav izmantota, un šis ir testa izmēģinājums, lai metodiku pilnveidotu," stāsta Dr. Zigmārs Rendenieks. Liela daļa jauno meža platību ir aizaugušas lauksaimniecības zemes, kuru īpatsvars īpaši augsts ir tieši Latgalē. Tas ir neizmantots potenciāls, lai saražotu vairāk koksnes resursu.

Ceļš starp pretstatiem

Kad cilvēki redz kailcirti, bieži vien rodas emocionāla pretreakcija, un sabiedrībā kopumā valda uzskats, ka tiek bojāta daba, bet vai tā tiešām ir? "3. klases grāmatu izpratnē Latvijā ir divu veidu ainavas – dabas un cilvēku veidotas. Attēlos, kur ir industriālais parks, rūpnīca vai kas tamlīdzīgs, jautājumi nerodas. Bet pie kā ir pieskaitāma ainava ar putniem uz labības lauka? Sabiedrība uzskata, ka putni vairāk pieder pie dabas. Bet kur iederēsies mežs? Pareizā atbilde ir tāda, ka mūsu meža ainava ir gadsimtiem ilga cilvēku roku darba un inovāciju rezultāts. Meža nozares darbinieku pienākums ir to izskaidrot katram pretimnācējam, ja rodas tāda izdevība," uzskata Jurģis Jansons.

"Šobrīd redzams konflikts starp sabiedrību un privātpersonu, kā arī starp šībrīža un nākotnes vajadzībām. Kamēr šīs intereses ies katra uz savu pusi, nebūs ilgtspējības. Dabas aizsardzībai vajadzētu papildināt dabas resursu izmantošanu. Tā ir kā spogulis, kas stāv pretī meža nozarei. Ja nav pamatotas kritikas, tad varam nonākt situācijā, ka pārāk aizraujamies ar dabas resursu izmantošanu. Savukārt dabas aizsardzība kādam ir jāfinansē, ko nodrošina resursu ieguve. Jābūt harmonijai. Tiklīdz uzsvars pāriet no viena uz otru, ilgtspējība vairs nav iespējama. Rodas tāda kā ačgārnā obligātā iepirkuma komponente – visi kaut ko lieto, bet maksā par to viens. Svaru kauss šobrīd mazliet vairāk nosvēries par labu dabas aizsardzībai. Lai to izlīdzinātu, būtu nepieciešamas kompensācijas. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem šobrīd ir divas iespējas – vai nu ikgadējs maksājums, vai neapbūvētas zemes atpirkšana," uzskata BDO Law vecākais jurists Artūrs Surmovičs.

Šī brīža normatīvos aktus var interpretēt dažādi. Piemēram, ja vidējais caurmērs 55 gadus vecā egļu audzē ir 28 cm, nocērtot tievākos kokus krājas kopšanā, tas palielināsies līdz 31 cm. "Vai, lai sasniegtu mērķa caurmēru, ir vajadzīga kopšanas cirte? Vai galvenā cirte uzreiz pēc kopšanas būs pretrunā ar likumu?" retoriski jautā Jurģis Jansons.

Pēdējie notikumi mežu sertificēšanā

Par to, kas pēdējā laikā jauns meža sertificēšanas jomā, stāsta Latvijas Mežu sertificēšanas padomes (LMSP) izpilddirektors Jānis Švirksts. "LMSP kādu laiku bija FSC pārstāvniecība Latvijā. Nu jau piecus gadus šādas pārstāvniecības Latvijā vispār nav. Cilvēks, kurš pārstāv FSC intereses Latvijā, ir FSC Baltics sastāvā. Biedri, kas ir Latvijā, par izmaiņām nemaz netiek informēti. Pasaules mērogā Greenpeace pateicis, ka vairāk neturpinās sadarbību ar FSC, jo sertifikāts netiek piemērots visiem vienādi. Ja skatās no FSC attīstības vēstures Latvijā, tad šī ir pirmā reize, kad tas ir būtiski ietekmējis nevis mežsaimniecības, bet kokapstrādes nozari. FSC ir divu veidu standarti – meža apsaimniekošanas, kur vienīgais vērā ņemamais platību turētājs ir Latvijas valsts meži, un kontrolētās koksnes, kur faktiski visus nocirstos kokmateriālus tieši vai netieši kaut kādā mērā FSC kontrolē.

Baltijas valstīs šobrīd tiek izstrādāti vienoti meža apsaimniekošanas standarti. Šobrīd par atsevišķiem indikatoriem notiek ļoti izvērsta cīņa. Audita uzdevums ir atbilstības novērtējums pēc standarta kritērijiem, kas bieži vien ir ļoti vispārīgi definēti. Bet, kā to pārbaudīt, nav dotas tiešas vadlīnijas. Šobrīd vispārīgi netiek definēts vienīgi tas, ka biotopi ir augstvērtīgie meži, kas nozīmētu to, ka, būsim atklāti, cirst nedrīkst.

Šobrīd kontrolētās koksnes standartā prasības nereti ir izvirzītas augstākas nekā meža apsaimniekošanas standartā. Situācija ir tāda, ka standarta prasības zāģētavām faktiski nav iespējams izpildīt. Tikai tādā gadījumā, ja tās veic ļoti ciešu sadarbību ar mežizstrādes kompānijām. Sekas ir tādas, ka tiek veikta apzināta kontrolētās koksnes standarta interpretācija. Sistēma saprot, ka ziepes ir savārītas lielas, tāpēc jāsāk iedalīt labajās un sliktajās sertifikācijas iestādēs. Šobrīd ir radīta ļoti laba augsne viltus konsultantiem, kas teiks – stājies pie manis, un viss būs kārtībā. Vai mums ir vajadzīga šāda dubulta pieeja standartiem, kur vieniem mēs padziļināti pētām katru indikatoru, bet citiem, lai tikai sistēma nesabruktu, kaut kā stumjam to uz priekšu?"

Paneļdiskusija

Meža īpašniekam jābūt tiesībām realizēt savus mērķus un nodomus attiecībā uz to īpašumu, kurā viņš dzīvo un saimnieko, jo tā nav lieta, ko viņš dabūjis no zila gaisa. Īpašnieki ņem bankā kredītus un pērk īpašumus, tās ir saistības. Līdz ar to nosacījumiem ir jābūt tādiem, lai šis īpašnieks varētu savus mērķus realizēt, balstoties uz likumiem, kas šobrīd ir. Šāds īpašnieks nekad nebūs labs partneris vides politikas īstenošanai. "Ja gribam saimniekot priežu audzēs ar izlases cirtēm, tad pasakām sabiedrībai, ko mēs ar to gribam panākt, ko mēs tur redzēsim pēc 50–70 gadiem. Pirms vēl kaut ko ierobežot, vajadzētu sarēķināt, cik mums tas visiem kopā maksās un vai šis ierobežojums būs sabiedrības interesēs vai atsevišķu vides organizāciju interesēs," uzskata Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane.

Par atbilstošu kompensāciju nepieciešamību meža īpašniekiem piekrīt arī Latvijas Dabas fonda padomes locekle Lelde Eņģele. "Manuprāt, zināmā mērā viedokļu tuvināšanās notiek. Ne tik ātri, kā gribētos. Būtu jāpārvērtē kompensāciju sistēma. Ir atšķirība, vai galvenā cirte aizliegta baltalkšņos vai ozolu audzē. Īpašniekam būtu jākompensē zaudējumi, kas radīti," viņa atzina.

Pieejas, kā tiek veikti pētījumi un pēc tam publicēti, ir ļoti dažādas. Ņemot vērā, ka viedokļi ir ļoti atšķirīgi, cilvēkiem ir jābūt ļoti zinošiem un kritiski domājošiem, lai varētu paļauties uz zinātnieku teikto. "Šajā jomā ir ļoti daudz pseidozinātnisku atziņu un propaganda. Atšķirt to ir ļoti grūti, jo zinātniskie viedokļi tik skaļi neizskan. Bieži vien tiek izvirzīta hipotēze, kuru pierādot netiek ņemti vērā argumenti, kas varētu to apgāzt. Situācija tiek skatīta no ļoti šaura skatupunkta, neņemot vērā kopējo ainu. Jau sākotnēji tiek ieņemta pozīcija, kādam ir jābūt pētījuma rezultātam," uzskata Dr. silv. Dagnis Dubrovskis.

Par to, kurā attīstības virzienā Latvijai vajadzētu skatīties, savu viedokli konferencē izteica arī LMSP padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. "Manuprāt, konferencē ļoti precīzi tika noteikti saskarsmes punkti, kuri ir jārisina. Viena lieta ir tā, ka mēs šīs lietas zinām starp speciālistiem, bet būtiski šo ziņu nodot tālāk. It īpaši jāstrādā ar lēmumu pieņēmējiem. Šī konference notiek zīmīgā laikā. Šobrīd notiek ilgas un mokošas sarunas par valdības izveidošanu, partijas daudz ko pirmsvēlēšanu periodā ir solījušas, kas jaunievēlētajiem deputātiem būs jāpilda. Mēs bieži vien aizmirstam, kur un uz kā mēs dzīvojam un ko izmantojam. Tāpēc dabas resursu ilgtspējīga izmantošana ir ārkārtīgi svarīga mūsu valstij. Mums jāaizmirst, ka esam tilts starp austrumiem un rietumiem, banku paradīze un citas muļķības, kuras mums gadu desmitiem ir stāstītas. Latviešu nācija vienmēr ir turējusies pie zemes, un, pateicoties zemes bagātībām, mēs esam šeit un runājam latviešu, nevis kādā citā valodā," viņš stāstīja.

Pārpublicēts no žurnāla "Baltijas Koks" 2018. gada novembra numura
Vasilija Šilova foto