Latvijas Mežu sertifikācijas padomes atbalsts Saeimas Prezidijā iesniegtajam likumprojektam “Grozījums “Meža likumā””

Latvijas Mežu sertifikācijas padome | 31.03.2026

Neatkarīgu Latvijas valsti mūsu paaudze pazīst jau 35 gadus.

Neatkarība kā sajūta un mūsu nacionālie simboli ir viens, patriotisms dzīvē un domās – iepriekšējo papildinošs, patriotisms un pārliecība darbā – viens no mūsu valsts un tās neatkarības stūrakmeņiem. Par pēdējo daudz runā, nereti dzīvē rīkojoties gluži pretēji.

Latvijas meža nozares profesionāļi, vadoties no ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem, ir kvalitatīvi un ilgtspējīgi, domājot par nākamajām paaudzēm, rūpējušies un saimniekojuši Latvijas mežos. Tai pašā laikā, jāuzsver, ka tieši Latvijas meža nozare ir saņēmusi un turpina saņemt virkni nepamatotu, 21. gs. tautas mutvārdu daiļradē (iedomas, šķitums, uzskati, “kaut kur dzirdēts”, “reiz redzēju”, “savējiem jāpieslienas”) balstītu pārmetumu, jo tai nepārprotami rūp cilvēks un Latvijas tautsaimniecība – proti – valsts ekonomiskā neatkarība, kas nav iedomājama bez vietējiem resursiem, vietējā darbaspēka un vietējo cilvēku vēlmes strādāt, dzīvot un darboties šeit – Latvijā. Jo īpaši skaidrs un skaudri saprotams tas ir šopavasar, kad teju ikviens Latvijas iedzīvotājs, pārlaidis bargo ziemu, jau domā par skaitļiem, kas redzami veikalu un degvielas uzpildes staciju cenu zīmēs.

Latvijas meža un kokrūpniecības nozare dažādu nepārdomātu lēmumu ietekmi jūt regulāri. Ģeopolitiskā situācija pasaulē kopš 2022. gada februāra ir mainījusi ļoti daudzas ierastas lietas un situācijas, kas liek Latvijas tautsaimniecībai ātri un skaidri vērtēt iespējas un resursus, īsā laikā, lieki nevelkot garumā, saprotot, kas ir svarīgi, kas ir izmantojams un ko labāk nedarīt.

Šai sakarā vēlamies uzsvērt vienu – laikā, kad Latvijas uzņēmēji domā un rīkojas, citās sfērās redzama mērķtiecīgi traucējoša, ietekmējoša un esošajā situācijā – acīmredzami pretvalstiska domāšana un inerce. Turklāt nav skaidras to ļaužu, kas dēvē sevi par aktīvistiem, nostājas jautājumā par Latvijas ekonomisko neatkarību un tautsaimniecības nākotni, kā arī reģionu attīstību. Var domāt šauri un šo domu noslēgt 2026. gada oktobrī. Oktobris pienāks, paies, ko tālāk?

Ja Latvijas uzņēmēji domā – ko darīt, ir ļaudis, kas sevi dēvē par aktīvistiem un kas domā pretēji – kā nedarīt, kā ierobežot, kā kaitēt, kā bremzēt, turklāt, jāuzsver, visas aktivitātes allaž tiek piesegtas ar “labiem nodomiem” mistikas un demokrātijas, un “komatu” vārdā, aktīvi pretojoties uzņēmējiem, Latvijas tautsaimniecībai un mūsu valsts ekonomiskajai neatkarībai. Atklāti un neslēpjoties nemanīt valstī briestošās problēmas, ir otra kaitnieciska galējība. Aplamības – “izcirtīs visu” vai “Latvija būs tuksnesis”, vai “kolīdz būs iespēja, tā...” – turpinās, to pavēnī ērti iekārtojies ne viens vien politiskais spēks un ministrijas, un pārvaldes departaments. Tie, kas aplamības tīši neaizmirst un vaimanādami klauvē pie plašsaziņas līdzekļu durvīm (1), liekami pie darba meža stādīšanā vai lauka apsēšanā, vai putnu un stirnu biedēšanā no zemnieku apsētajiem laukiem.

Aicinām Saeimu un Ministru prezidenti nekavējoties pievērst uzmanību ar un ap meža un lauksaimniecības nozari notiekošajam, nepieļaujot mūsu resursu atstāšanu sapūšanai vai iznīcībai, tikai tāpēc, ka iztapīgi vai nezinoši cilvēki par katru cenu vēlas būt draudzīgi gan no realitātes atrautajiem “zaļsludinātājiem” rietumos, gan ar savām aktivitātēm faktiski atbalstot diktatorus austrumos.

Vēlamies atgādināt, ka Meža nozare Latvijā ir ekonomiski nozīmīgāka (rēķinot tās īpatsvaru no IKP) salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm (2), kas nozīmē, ka esam labs un spilgts piemērs bioekonomikas attīstībai un ka mums jādomā, kā saglabāt un uzlabot savas pozīcijas arī turpmāk.

No valstīm ar augstu meža nozares vietu ekonomikā, Latvijai ir viens no garākajiem aprites cikliem, kas nav ilgtspējīgi.

Pieaugot dabisko traucējumu (vētru) biežumam, nevaram, sagaidīt, ka mežaudzes dzīvos tikpat ilgi, kā nākotnē – tātad ļoti svarīgi jau savlaicīgi (šodien un tagad) nodrošināt nozares pielāgošanos šīm pārmaiņām.

Īpašuma apsaimniekošanas jēga cilvēkam ar veselo saprātu nevedina uz domu īpašumu, no kā viņš pārtiek un no kā dzīvo, iznīcināt. Likumam vajadzētu kalpot sabiedrības interesēs, lai ierobežotu tos, kas ar veselo saprātu nedraudzējas, bet tas nedrīkst būt šķērslis racionālai saimniekošanai un traucēt saimniekot elastīgi, lai adekvāti reaģētu uz dažādiem riskiem, kuru varbūtība palielinās, tai skaitā jau pieminēto klimata izmaiņu dēļ (3).