Intervija ar Valdi Kalnu, meža īpašnieku Kurzemē

Meža īpašums “novietojies” trijos pagastos Kuldīgas novadā. Ja skaitām manus bērnus, īpašumā mīt un saimnieko jau septītā manas dzimtas paaudze! Skatot īpašuma vēsturi, mani senči tur sāka saimniekot aptuveni pirms 200 gadiem, bet īpašnieki esam no 19. gs. 70. gadiem, kad veiksmīgākie saimnieki (pēc dzimtbūšanas atcelšanas) sāka atpirkt muižai piederošās zemes. Vecvecvectēvs sāka maksāt, un līdz I Pasaules karam 60 hektāri kļuva mūsējie. Šai platībā ietilpst 29 ha meža. Tas nav viengabalains saistībā ar vietējām tradīcijām, proti, muižkungi Kurmāles pusē pārdeva gan “sausās”, gan “slapjās” zemes. Tātad meži ir gan sausajos, gan slapjajos augšanas apstākļu tipos.

Kurzemes centrs rada iespaidu par augstieni…

Pauguraines nogāzes ir ļoti avotainas, “mitruma” pietiek!

Īpašuma vēsture būtu skaidra. Kas noticis laikā kopš 90. gadiem, kad saimniekošana atsākta? Būs nepilni 30 gadi…

Notikumu ir daudz, bet… Pirmos 15 gadus nekādu lielo aktivitāšu nebija! Īpašumā no meža ieguvām vien malku. Tad bija 2005. gada lielā vētra, kas “padarbojās” arī mūsu mežā; pēc tās secinājām, ka “izgāztās” koksnes apjomi ir gana lieli, tos veiksmīgi realizējām periodā, kad cenas jau “atguvās”. Tolaik par saimniekošanu mežā daudz nezināju, jo studēju tieslietas Policijas akadēmijā, taču situācija mežā lika sarosīties. Kopīgi ar Meža īpašnieku biedrību un meža apsaimniekotājiem soli pa solim iedziļinājos meža norisēs un procesos: sāku saprast, kas un kad jākopj, kad jānovāc raža un kad mežs jāatjauno. 2009. gadā paši stādījām pirmās platības un nu jau tajās aug 5-6 m augstas priedes. Turpat visos 29 ha esam veikuši meža kopšanu, darbojamies arī tur, kur platības ir ļoti mitras. Daudz izmantojam stādāmo materiālu, bet platības, kur atvērumi ir nelieli, atstājam atjaunoties dabiski. Eglei te nav labi apstākļi sakņu trupes dēļ, priedei atvērumi par maziem, lai sekmīgi atjaunotos, tātad – atliek bērzs!

Par mitrajām platībām – vai darbojies bebrs, vai problēmas ar meliorāciju, vai dabiski slapjš?

Kā jau minēju, īpašumā ir vietēja rakstura ģeoloģiskas īpatnības, piemēram, Kurmāles paugura mugura, no kurienes iztek daudz avotu un nelielu upīšu. To visu varētu sakārtot ar meliorāciju, bet problēmu rada cits vēsturisks objekts – īpašumu tā vidū šķērso kādreizējā šaursliežu dzelzceļa Alsunga-Kuldīga-Aizpute uzbērums. Tas ir labi būvēts, krietns dambis un ūdens noteces režīms tapis sarežgītāks. Meliorācijā būs nepieciešami prāvi ieguldījumi un to uzskatu par savu lielo mērķi nākotnē. Būs nepieciešama sadarbība ar kaimiņiem un citiem īpašniekiem, viens savos ne tik daudzajos hektāros neko dižu nepaveikšu! Ar bebriem regulāri jātiek galā, sadarbojoties ar medniekiem.

Minētais dzelzceļa uzbērums – sliežu nav, lieti izmantot var!

Var gan! Uzbērums labi kalpo meža apsaimniekošanai. Apkārtnes mežu masīvā iebraucamo ceļu nav, tātad pa dambi iespējams iebraukt ar vieglo auto, apraudzīt, apskatīt, pievedējtraktoram nav jābrauc gar vai pa laukiem.

Sadarbība ar kaimiņiem meliorācijas darbos vēl tikai plānota...

Tā ir iecere un lieli darbi, tostarp, organizatoriskie, kam vēl neesmu ķēries klāt. Bet – tas noteikti būs nepieciešams! Kamēr audzes tuvojas ciršanas vecumam, ir labi, bet, ja kādā platībā mežs būs atjaunojams, bez regulēta mitruma režīma var klāties plāni... Labi, ka lieko ūdeni var novadīt netālajā Veckuldīgas upītē.

Noprotams, ka īpašumā ir dažāda vecuma un dažādu valdošo sugu audzes. Kādas audzes tika izgāztas, citas tiek koptas. 29 hektāros ir turpat viss!

Tieši tā! Ir arī pēdējos kolhozu darbības gados stādītas audzes, kas nav gluži kvalitatīvas… Proti – egles, kam jau vērojama trupes iedarbība, bet vēl nav pienācis ciršanas vecums. Eglei ir ap 40-45 gadi un jau kopšanas laikā bija redzams, ka ik kokā jau ir trupe! Augtspēja vēl nav zaudēta, pieļauju, ka ar sanitāriem atzinumiem platības varētu kaut kā pamazām, palēnām uzlabot. Ja citviet raizes sagādā mizgrauzis – bendējot egles “no gaisa”, mums ir otrais “bendētājs” – no zemes. Manuprāt, kolhoza laiku lēmums šai platībā stādīt egli nebija pareizs, jo augsne ir smilšaina un tur sekmīgi augtu priede.

Vidzemes pusē sastaptie mežinieki it bažīgi domā un gatavojas mizgrauzim. Kā ir Kurzemē?

Jā, vairāk un skaļāk satraucas par Tērveti un Gaujas Nacionālo parku! Kurzemes pusē ir atsevišķi mizgraužu perēkļi, bet ir jābūt gatavam arī kam nopietnākam.

Ko pieredze teic par cīkstiņu ar mizgraužiem?

Ir darbības ar feromonu slazdiem, kuros kukaiņus savāc, bet tie būtu izmantojami sākumstadijā. Bojājumiem, kas skaitāmi simtos vai tūkstošos hektāru, citas izvēles kā – zāģēt – nebūs! Mežam traģiskie notikumi liek sarosīties: Čehijā, Šumavā pirms apmēram 10 gadiem un ne tik sen – Polijā, Belovežas gāršā, kur, nogaidot un nerisinot problēmu vien dažus gadus, iedzīvojās nopietnā ķibelē, kas skāra ap 100 000 ha!

Gada sākuma aktualitāte – lūši. Kā Kurzemē ar tiem?

Mani meži ir gana tuvu pilsētai, līdz mums lūši neatnāk.

Atgriežoties pie īpašumiem – pamatā tajā aug priede, egle, bērzs?

Tā būs! Mazliet ir arī apse, bet to skar tā pati problēma kas egles – trupe. Apsēm ciršanas vecums ir 41 gads, es tās saucu par “putnu būrīšiem”, jo atliek trupējušo serdi “izspiest ārā” un putnu būrītis gatavs. Protams, viens otrs koks izaug trupes neskarts, bet… Apses audzēšana manās platībās nav uzskatāma par racionālu zemes izmantošanu! Vai audzēt malkai vien? Nav slikti, varbūt pēc 20 gadiem, pateicoties C02 kvotām, malkai būs zāģbaļķu vērtība, bet tā ir cita saruna.

Lielākoties manos mežos aug bērzi un priedes. Runājot par priedi, priežu stādi manās zemēs jūtas ļoti labi! Vairākas reizes gadā audzes apstaigāju. Pats veicu kopšanas darbus. Rādu saviem bērniem, kā aug viņu mežs!

Pērngad gan VARAM pārstāvji, gan VMD norādīja uz nepieciešamību mainīt aizsardzības noteikumus no liegumiem uz sadarbību! Par to rakstījām un runājām arī zemeunvalsts.lv. Vai mežu īpašnieki to jūt, kā sadzīvojat ar ērgļiem un citiem lielajiem plēsējiem?

Ar mazo ērgli man pašam ir gods sadzīvot un iepazīties! Ligzda gan ir kaimiņa mežā ap 20 m no mana īpašuma. Tika iesniegts mikrolieguma izveidošanas priekšlikums. Izpētot iesniegtos materiālus un zināmā mērā pateicoties mazā ērgļa sugas aizsardzības plāna tapšanai, varēju paust savu nostāju: proti, ja sugai ir ap 4000 pāru liela populācija un augstākais īpatņu skaits no 1988. gada, Latvijā ir lielākā sugas pārstāvniecība pasaules mērogā… tad aprobežojumam nav pamata! Ja vēl saimnieciskos aprobežojumus apvieno ar nepilnībām kompensāciju sistēmā, kur, piemēram, ir ievērojamas kompensāciju atšķirības “ligzdas īpašniekam” un elektrolīniju objektu “īpašniekiem”, sanāk solīds iebildumu saraksts. Norādīju arī mantiskos zaudējumus, kurus ciestu mikrolieguma izveidošanas gadījumā. Mikroliegumu neizveidoja. Pats savā saimnieciskajā darbībā plānoju ligzdai brīvprātīgi atstāt buferzonu, ja putns tur mīt, lai mīt! Te gan jāuzsver, ka putnam svarīgāka ir barības bāze un tās pieejamība! Meža masīva tuvumā ir lielsaimnieku apstrādātie lauki, un ir dabiskās pļavas. Ja runājam par mazo ērgli, tam atliek izvēlēties, kur medīt! Gribu uzsvērt, ka lidojošie plēsēji Kurzemē sastopami ļoti daudz – ik reizi, dodoties no Kuldīgas uz Liepāju, sastapsi vismaz trīs putnus, lauka malā vai uz staba, gaidot medījumu vai to vērojot lidojumā.

Savu “kaimiņu” ligzdā redzējis neesmu, lidojumā redzēts ir! Meža īpašnieku biedrības aktivitātēs esmu iesaistījies tieši mazā ērgļa aizsardzības plāna izstrādes sakarā. Proti, Latvijā būtu nepieciešams izveidot Konstitūcijai un civiltiesībām atbilstošu saprātīgu kompensāciju sistēmu. Ja ierobežojums (liegums) ir pilnīgs (100%), un valsts iestāde to nosaka vienpusēji, tūdaļ reizē ar liegumu jābūt skaidrai kompensācijai! Tam jānotiek vienlaikus! Skaidrs, ka dabas vērtību Latvijā ir daudz! Ja visām sugām veidotu mikroliegumus, saimnieciskie meži noteikti paliktu mazākumā, būtu jādomā, kā Latvijas tautsaimniecību neatstāt tukšā. Bet!!!! Par to gan būtu jādomā nevis meža īpašniekam, bet “zaļajām” organizācijām: ar ko Latvija pelnīs?!

Optimistiski! Publiski gan vairāk skan aicinājums liegt (veidot liegumus), par finansēm, bez kurām 21.gs. neiztiek lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, aizmirstot. Meža īpašniekiem rūp finanses, jo viņi tās nesaņem no projektiem vai plāniem…

Latvijai ir Latvijas resursi, citu nav! Ja skatāmies uz ekonomiku: tranzīta nozarei dažādu, lielākoties, politisku iemeslu dēļ klājas arvien grūtāk, lauksaimniecība turas! Mežsaimniecība ir ļoti nozīmīgs Latvijas ekonomikas balsts, ar ļoti lielu eksporta daļu un ļoti nozīmīgu nodarbinātību! Pie tam, darbavietas ir arī lauku apvidos, kas dod iespēju Latvijai “nebūt tikai Pierīgai un dažām lielajām pilsētām”! Meža īpašnieku piedāvājums par liegumu (ierobežojumu) sistēmu ir šāds: tai jābūt balstītai uz brīvprātīgu vienošanos! Piemēram, mazā ērgļa gadījumā: ja pie manis atnāktu un aicinātu noslēgt līgumu uz 3-5 gadiem, par noteiktiem ierobežojumiem paredzot kompensācijas, noteikti pretestība būtu daudz mazāka un strīdi samazinātos. Šobrīd šī ideja ir noraidīta.

Vai visā šajā procesā tiek ņemts vērā, ka mežs var sabrukt un sapūt? Zemeunvalsts.lv nesenā vizīte Auru pagastā liecina, ka nav ne meža, ne stārķim tīkamas vietas. Vai par liegumiem tiek domāts ilgtermiņā? Mežs turpina augt un tam nepaskaidrosi – neaudz, pagaidi, lai putni dzīvo!

Es arī nezinu, bet gribētu zināt, kas būs “pēc tam”! Tas būtu likumdevēju mājasdarbs. Dabas daudzveidība no nekā nedarīšanas un aizliegšanas daudzveidīgāka nepaliks! Piemēram, medņu mikroliegumos biotopu kopšana ir jāveic un tiek veikta, pamežu nepieciešams tīrīt, lai medņi var brīvi pārvietoties un laikus pamanītu lapsu, kas devusies medībās! Ērgļiem tāpat nepieciešams pielidot pie koka, pie ligzdas un drīzāk tas notiks koptās audzēs, nevis nekoptās! Domāju, ka aizsardzības paņēmieni gan jāapgūst, gan jāmācās, nevar aprobežoties ar vienkāršāko. Patlaban, kad ir tik asa saimniecisko un vides grupējumu diskusija, kur vides “aizstāvji” nevēlas piekāpties nekam, normālu atjaunošanas cirti vēlas aizstāt ar koka mizas plēšanu vai kontrolētu dedzināšanu, uz priekšu netiksim. Pārdomas, kas rodas, šos strīdus vērojot: tiesiskā ziņā meža īpašums paliek nevis vērtīgāks, bet top otrās šķiras īpašums. Ja skatāmies meža zemi, lauksaimniecības zemi un apbūves īpašumus, sabiedrībai mežos daudz atļauts, ogošanu un sēņošanu ieskaitot! Lauksaimniecības zemju regulējumā tā nav un nez vai mēs vienkārši varam ieiet kādā privātmājā un sākt tur kaut ko darīt. Brīvā pieeja mežiem, kā ekosistēmas pakalpojumiem, rada sabiedrības mēģinājumus mācīt meža apsaimniekošanu, to pilnībā neredzot! Mežsaimniecība ir stingri reglamentēta, sākot no stādāmā materiāla izcelsmes pierādīšanas un koku skaita noteikšanas… Visas darbības meža īpašniekam ir reglamentētas un saskaņojamas! Mēs to darām un varbūt saprotam, bet, jaunām prasībām nākot klāt un klāt, īpašums paliek arvien “gaistošāks”!

Civiltiesībās to autori iekļāvuši domu, ka īpašums ir kas tāds, no kura augļus gūt! Ja par šiem augļiem ik brīdi jāprasa atļauja, ja tavā īpašumā kāds svešais tev neatvēl augļus gūt, meža īpašums pēc savas būtības sāk tuvināties kolektīvajam īpašumam!