Pirms dažiem gadiem lasījām par “Latvijas Finiera” ražotā saplākšņa izmantošanu tankkuģos. Pērn uzņēmums iepazīstināja gan ar betulīna ekstrakcijas rūpnīcu, gan rūpnīcas “Furniers” jauno gatavās produkcijas noliktavu, gan gada beigās atzīmēja uzņēmuma 30. gadskārtu. Ko tālāk? Kā un vai pēdējo gadu mainīgā situācija mainījusi uzņēmuma darbību un plānus. 

Faktu, ka “Latvijas Finieris” sniedz lielu un nozīmīgu atbalstu Ukrainai, būs pamanījuši ne tikai meža nozares ļaudis, bet arī krietni plašāka sabiedrība. Ko šis atbalsts gada laikā ir mainījis uzņēmumā? Mēs, protams, mēģinām būt optimisti, bet kara beigas prognozēt patlaban nevar neviens – vai turpmākajam laikam pietiks jaudas?

Šie ir vairāki svarīgi jautājumi. “Latvijas Finieris” pārstāv to sabiedrības daļu, kas vēlas Latvijas attīstību rietumu pasaules virzienā. Mēs uzskatām, ka cīņa Ukrainā ir starp labo un ļauno, tas ir demokrātiskās rietumu pasaules izdzīvošanas jautājums. Gan daudzu valstu sabiedrībās, gan šo valstu kopdarbībā ļoti ir nepieciešama vienotība, tā ir tikpat svarīga kā atbalsts.

Mūsuprāt, nostājai Ukrainas jautājumā jābūt skaidrai. Diskusijas par šādiem jautājumiem “Latvijas Finiera” vadības lokā notika jau krietnu laiku pirms 2022. gada 24. februāra, un rītā, kad sākās Krievijas iebrukums, pirmie nepieciešamie lēmumi tapa ļoti ātri. Piemēram, lai simboliski, bet Ukrainas karoga uzvilkšana pie uzņēmuma deva skaidru signālu visam kolektīvam. “Latvijas Finiera” atbalsts Ukrainai dod tikpat skaidru signālu, rādot, kā pusē mēs esam un kādas vērtības aizstāvam. Mūsuprāt, tas ir palīdzējis daudziem cilvēkiem sākotnēji neapmulst. Kara pirmajās dienās daudznacionālā kolektīvā, kāds ir mūsējais un kāda ir arī Latvijas valsts un sabiedrība, pirmās vēstis un informācija varēja radīt zināmu samulsumu vai neizpratni. Skaidru atbildi dod skaidra rīcība. Tas bija vissvarīgākais, mūsu kolektīvs to ir pieņēmis un sapratis.

Runājot par atbalsta lielumu, uzsvēršu, ka pietiekami ātri tapa lēmums – palīdzībai jābūt pastāvīgai un katru mēnesi, tas nevar būt tikai emocionāls devums vienai reizei. Tā tapa formula – €5 par katru pārstrādāto apaļkoksnes kubikmetru.

Izmaiņas kokmateriālu tirgū devušas mums iespēju nopelnīt, un mēs atbalsta sniegšanu jau uzskatām par zināmu pienākumu. Ja mūsu darbam ir pozitīvi rezultāti, ja mēs varam nopelnīt, šobrīd ir jādalās. Atbalstu turpinām un turpināsim.

Nesen no Eiropas Padomes Mežsaimniecības darba grupas saņēmām ziņu, ka Ukrainas pārstāve savā prezentācijā jo īpaši uzteikusi Vācijas, Polijas un Latvijas meža nozaru atbalstu palīdzības sniegšanā.

Šeit liels paldies sakāms Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājam Mārim Liopam. Māris ir izveidojis labas attiecības ar Ukrainas meža nozares pārstāvjiem, kas, savukārt, palīdz sūtījumus un saņemto atbalstu novirzīt, kur tas visvairāk nepieciešams. Tā ir attiecību un sadarbības nostiprināšana jaunā līmenī, šāda veida palīdzība ir pamats vēl labākām attiecībām arī nākotnē.

“Latvijas Finiera” programma ir plašāka – tā kā jutām, ka mums varētu trūkt cilvēkresursu, ko iesaistīt atbalsta organizēšanā, kā primāro uzskatījām finansiālā atbalsta sniegšanu tām palīdzības organizētāju grupām, kurām ir skaidra turpmākā rīcība – kas un kā jādara, kas vajadzīgs, kam vajadzīgs, kur jāsūta utt. Savu vietu esam atraduši, tā turpinām.

Ātra un skaidra nostāja sarežģītā situācijā ir uzteicama. Vai tas netraucē biznesam? Jo, kā gada laikā esam manījuši, kāds reaģē ātri, kāds ilgstoši domā, kāds, savukārt, nespēj izlemt.

Es neteiktu, ka mūsu lēmumi bijuši ātri, tie ir bijuši pārdomāti. Jāatceras, ka karš Ukrainā faktiski sākās 2014. gadā un jau tad bija nepieciešams izstrādāt konkrētas rīcības programmas. Arī mums bija virkne mājasdarbu, piemēram, mēģinot saprast, vai un kad varam pārtraukt sadarbību ar ķīmisko izejvielu piegādātājiem no Krievijas. Tobrīd (2014. gadā) tas nebija vienkārši, jo paredzēja ļoti krasas izmaiņas finansiālajā ietekmē. Daļēji tas notika, sapratām, ko tas nozīmē.

Paralēli tam domājām un plānojām, kā apvienot vairākas idejas un plānus, kā “iet prom” no sadarbības ar Krievijas uzņēmējiem. Viena no programmām, kas to stimulēja, bija iesāktais ceļš uz naftas bāzes komponentu aizstāšanu ar lignīnu saplākšņa ražošanā izmantotajos sveķos. Šobrīd, vērtējot situāciju pirms gada, Krievijas iebrukums noteikti ir paātrinājis atsevišķu uzņēmumā līdz tam izmatotu tehnoloģisko risinājumu nomaiņu.

Jāpiemin arī tas, ka uzņēmuma iekšējās kārtības dokumentos jau ļoti sen ir iekļauti punkti par cilvēktiesībām, cieņu, nevardarbību. Vasarā tos papildinājām ar punktiem, kuros paužam neiecietību pret kara slavināšanu, agresiju, padomju simbolikas propagandēšanu. Protams, tas bija pašsaprotami jau sen, bet tagad savu attieksmi esam arī formalizējuši. Kolektīvs mums ir liels un jāatzīst, ka pērn saskārāmies arī ar provokācijām – bija gadījumi, ka uz sienām un autokāriem parādījās Z burti. Savukārt pie rūpnīcas vārtiem tika dalīta avīze “Strādnieku Cīņa” – uzskatāms piemērs, kā tiek mēģināts tracināt sabiedrību, uzrunājot liela uzņēmuma darbiniekus.

Mēs pārāk maz diskutējam par ietekmes aģentiem Latvijā, kā tie rodas, kā organizējas, kādi jautājumi tiek sabotēti, kāda pretdarbība notiek. Apzinoties, ka mēs, kā liels uzņēmums, arī varam būt mērķis, šīs lietas mēģinām izprast paši, runāt par tām un skaidrot saviem darbiniekiem.

Pirms gada Rietumeiropas politikas (it kā) pārzinātājus, kas karu neprognozēja, ļoti asi vērtēja Māris Zanders*. Vai tas būtu tālredzības trūkums, vai kas cits?

Pieņemt izmaiņas nav vienkārši, jo īpaši rietumu sabiedrībā. Vērtība, ko mēs katrs radām, ietilpst garā vērtību ķēdē. Ja kādā posmā notiek izmaiņas, tās skar visus un parasti ir ļoti pamatīgas. Resursu plūsmas pārtraukums no Krievijas ir ļoti ietekmējis rietumu sabiedrību un, kaut arī tā pietiekami labi izprotot situāciju, tai sekojošās izmaiņas tomēr tik vienkārši nepieņem. Jo vispierastāk, protams, ir turpināt dzīvot kā dzīvojām vakar.

Ja neiedziļināmies niansēs, var šķist, ka rietumu sabiedrība ir lēnīga. Tomēr kopumā esmu pārliecināts, ka rezultāts ir pietiekami ātrs un labs. Piemēram, runājot, par energoresursiem, gada laikā atteikties no Krievijas ogļūdeņražiem nemaz nebija tik vienkārši, bet tā notika.

Stabilā sistēmā veidot izmaiņas ir grūti, bet, ja tās notiek, to norise ir pietiekami kvalitatīva, nenodarot pāri sabiedrības pārstāvjiem. Rietumvalstis ļoti rūpējas par līdzsvaru, haoss arī pašlaik nav iestājies.

Latvijas sabiedrība pēdējo gadu laikā saskārusies ar nopietnām problēmām, sākot ar C19, tam sekoja karš un milzīgs cenu lēciens. Kā liels uzņēmums tiek galā ar šādām neplānotām situācijām, kas faktiski skar visus?

No vienas puses jācenšas sabalansēt ienākumi ar izdevumiem – tas ir liels un nopietns uzdevums, par ko jādomā; arī mums to nācās darīt. No otras puses – mūsu prioritāte ir attiecības ar uzņēmuma darbiniekiem; cilvēks ir tiešais darba veicējs un viņa labsajūta noteikti jāņem vērā. Mēs tam esam pievērsuši lielu uzmanību. Piemēram, redzot, kādai krīzei mēs tuvojāmies ziemas periodā, jau vasaras vidū sākām atbalstīt darbiniekus, lai kopīgi pārdzīvotu inflācijas un energoresursu sadārdzinājuma periodu, algas lapiņā tā arī norādot: “Pabalsts Krievijas valdošā režīma uzsāktā kara radītā energoresursu sadārdzinājuma daļējai segšanai”. Situācijas izpratne lika secināt – jādara vairāk, nekā ierasts. Paralēli aktīvi komunicējam ar uzņēmuma darbiniekiem, veidojot saprotamu stāstu, kāpēc tas notiek.

“Latvijas Finieris” tiek uzskatīts par labu darba devēju. Kas no uzņēmuma vadības viedokļa ir labs darba devējs?

Tā noteikti ir izpratne par lietu mainību un kopīgo ceļu, ko uzņēmumā ejam. Ir vairākas lietas, kas jāpieņem kā biznesa modeļa pamatprincipi. Piemēram, darbinieku atalgojumam ir jāaug ik gadu; uzņēmuma iekšienē jānotiek izglītošanās procesiem, lai papildinātu darbinieku zināšanas. Ja cilvēka profesionālā izaugsme notiek reizē ar uzņēmuma attīstību, ja labklājība aug, ir pamats pozitīvām emocijām.

Uzņēmumā ir svarīgi zināt, kā darbinieki jūtas. Mēs to zinām, jo kopš 2019. gada veicam ikgadēju starptautiskiem standartiem atbilstošu iesaistes pētījumu. 2022. gadā, kad tas notika pēdējo reizi, iesaistes indekss sasniedza 68 punktus (tas ir vērtējamas kā augsts iesaistes rādītājs). Es to zināmā mērā saistītu ar to, ka cilvēki šajā saspringtajā laikā augstu novērtē stabilitāti.

Latvijā vārds un jēdziens “arodbiedrība” joprojām sastopas ar zināmu atturību. Latvijas Meža nozares arodbiedrība, savukārt, jau krietnu laiku slavē “Latvijas Finieri” par sadarbību.

Tas veidojies vēsturiski. Ja attiecības tiek formulētas ar koplīguma starpniecību, izrunājot daudzus jautājumus, sarakstot prioritātes, ir svarīgi lapas augšpusē uzrakstīt kopīgo mērķi, ko un kāpēc darām. Mūsuprāt, mums ir pietiekami labi izdevies formulēt, kāpēc arodbiedrība ir svarīga. Kāda ir tās loma darba ņēmējiem, kāda – darba devējam. Arodbiedrība daudz darba iegulda izglītībā, vajadzību izzināšanā, noteikšanā un palīdz mums kaut ko nepalaist garām. Un, ja cilvēks ir gatavs pieņemt, ka dzīve ir mainīga, ja viņš jūtas atbildīgs par padarīto, kopīgais darbs un attiecības tiek novērtētas pozitīvi. Nedrīkst būt statiska nemainība. Manuprāt, cilvēkam ir jāgrib mainīties, tas ir ļoti svarīgi.

“Latvijas Finieris” un Zemessardze. Zemessardzē dienošam uzņēmuma darbiniekam tas nozīmē zināmu laiku šī pienākuma veikšanai.

Kā jau iepriekš minēju, situācijas pārvērtēšana un pragmatiska analīze uzņēmumā notika jau 2014. gadā, kad darba koplīgumu papildināja ar punktu, ka ar pilnu darba samaksu tiek kompensētas 10 dienas pienākumu veikšanai Zemessardzē. Doma bija ievērot un ar vadības prasmēm stiprināt aktīvos cilvēkus, kas darbojas valsts aizsardzībā.

Mūsu kā darba devēja izpratne – šie ir aktīvi cilvēki, kas dara vairāk un saprot ārējos apstākļus, viņi ir noteikuši savas attiecības ar valsti un valsts aizsardzību, ja viņus iesaista vadības procesos, domāju, arī citi šādus jautājumus izvērtēs un pārdomās. Ir ļoti daudz pozitīvu lietu un norišu, kas stiprina kolektīvu.

Paralēli jau minētajiem notikumiem (C19, karš), Eiropas Savienībā lēnītēm notiek lielas pārmaiņas saistībā ar klimatu un Zaļo kursu. Kā šai situācijai pielāgojas uzņēmums?

Ja runājam par Latvijas (un ne tikai) mežsaimniecību, tad faktiski tas ir jautājums par zemes izmantošanu. “Latvijas Finieris” kā uzņēmums piekrīt lielajiem klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķiem, tam, ka jāpāriet uz citu enerģijas avotu izmantošanu fosilo vietā. Taču jautājums ir par pārmaiņu ātrumu, par sabalansētu līdzsvaru starp veidu, kā sasniedzam šos mērķus un uzņēmumu iespējām strādāt un attīstīties. Lai arī uzņēmējdarbība būtu ilgtspējīga, ir nepieciešamas pastāvīgas investīcijas un stabilitātes sajūta par resursu pieejamību. Latvijā ir liels potenciāls tapt produktīvākiem, tostarp, arī mežsaimniecībā. Ja pārmaiņas būs pietiekami sabalansētas, vidējā termiņā zināms izejmateriālu apjoma kritums varētu būt, bet nākotnē noteikti būs iespējams Latvijas mežos iegūt tādu pašu resursu apjomu vai pat vēl lielāku, nekā šodien.

Par lielajiem mērķiem asu diskusiju nav, bet nopietni un svarīgi mērķi apaug ar lielu to aprakstošo dokumentu slāni, kas Latvijas uzņēmējus (ne tikai meža nozarē) satrauc...

Ļoti pareizi, ja satrauc,– birokratizācijas process ir ļoti smagnējs. Ja vēlamies sasniegt augstāku produktivitāti, ir nepieciešama zināma rīcības brīvība. Jo vairāk teritoriju Latvijā izvēlamies novirzīt vides jautājumu risināšanai, būtiski ierobežojot saimniecisko darbību, jo lielāka birokrātisko ierobežojumu samazināšana nepieciešama saimnieciski izmantojamās platībās. Arī tas ir jautājums par līdzsvaru.

Mūsu tiešajās konkurentvalstīs, piemēram, Somijā un Zviedrijā šāda sistēma ir – teritorijās, kur saimniekošana rit produktīvi, rīcības brīvība ir lielāka.

Runājot par zemes racionālu izmantošanu, mums ir ļoti labs piemērs, ko iespējams noskatīties arī video** – “Latvijas Finiera” darbinieku stādītā, 22 gadus vecā bērzu audzē Ukros pērn jau ieguvām pirmos finierklučus.

Kāpēc Latvijā šo ierobežojošo noteikumu ir vairāk? Vai tam ir kāds loģisks skaidrojums?

Nebūšu eksperts, kas ļoti skaidri un precīzi uz šo jautājumu atbildēs. Intuitīvi jūtu, ka laika gaitā valstiskā līmenī ir saplūduši kādreizējie noteikumi, kas izrietēja no valstiska līmeņa plānošanas, ar tiem noteikumiem, kas ierobežo saimniecisko darbību ar kādu konkrētu, lokālu mērķi. Tā zināmā mērā uzskatāma par vēsturisku bagāžu.

“Latvijas Finieris” strādā Baltijas reģionā. Pēdējā laikā pietiekami bieži izskan salīdzinājums, ka Igaunija un Lietuva ekonomiskajā attīstībā lēnām, bet ļoti noteikti mūs apsteidz. Vai tas ir pamatoti un kāpēc tā?

Nav viena iemesla, kāpēc mēs šai brīdī esam nedaudz lēnāki. Manuprāt, lēnīgumā ir akumulējušies daudz un dažādi jautājumi, kālab nav viegli šo situāciju mainīt. Noteikti nav runa tikai par nodokļiem, lai gan nodokļi (piemēram, darbaspēka nodoklis) ir “viens no...”. Latvijā tikai nesen esam sākuši sakārtot finanšu nozari. Enerģētikas izmaksu ziņā esam “nedaudz dārgāki” nekā igauņi. Šādi varam skatīt nozari pēc nozares un likt kopā pamatotus un loģiskus argumentus, kālab mums klājas nedaudz grūtāk. Ja ik nozarē atrodam kaut nelielu problēmu, kopumā tās summējas neiepriecinošā rezultātā.

Viena lieta, ko noteikti jāuzsver, runājot par atšķirībām starp Latviju un kaimiņvalstīm – veselības nozare un cilvēku attieksme pret savu veselību. Redzams, ka veselības aprūpe top arvien grūtāk pieejama, tas noved pie ielaistām vai neārstētām slimībām. Savukārt, veselības nozares problēmas rezultējas pazaudētā darbalaikā. Situāciju redzam pēc slimības lapām. Ja vērtējam oficiālo statistiku, Latvijā atveseļošanās laiks vidēji ir 5 dienas ilgāks, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Tās ir 5 dienas, ko zaudē Latvijas darba devēji. Tas ir daudz un ietekme uz IKP tam ir liela.

Ja skatāmies šo skaitli, piemēram, “Latvijas Finiera” sistēmā, atšķirība starp mūsu Igaunijas un Lietuvas uzņēmumiem ir vēl lielāka.

Šis jautājums tiek maz akcentēts, bet noteikti būtu jāvērtē un uz to jāskatās valstiski. Arī cilvēkiem būtu vairāk jāaizdomājas – kā fakts, ka es palieku mājās kaut vai vienu dienu ilgāk, nekā nepieciešams, ietekmē valsts kopējo labklājību. Piemēram, nesen Dānijā – tieši pretēji – lēma vienu svētku dienu nomainīt pret darbadienu, tā valsts aizsardzības budžetam novirzot 400 miljonus eiro.

Sabiedrībā vispār būtu vairāk jārunā par pozitīvu līderību, par produktivitāti, par spēju veidot vērtības izaugsmi, par eksportu un tā straujāku pieaugumu. Latvijā it bieži dzirdamais runasstils “Viss ir slikti!” būtu maināms uz “Mēs varam! Mēs mākam!” Jāizceļ labākais un no tā jāmācās. Tas zināmā mērā pie mums izpaliek. Piemēram, kāpēc tā vietā, lai uzteiktu igauņus vai vāciešus, mēs nevaram uzlielīt savējos?

Zinu, ka ir bijuši uzņēmumi, kas centušies šo akcentēt, piemēram, LMT pirms vairākiem gadiem bija reklāmas kampaņa “Latvija var!” Izpratne un kopējā tiekšanās pretī izaugsmei ir ļoti svarīga.

Runājot par izaugsmi un attīstību, kādi būtu “Latvijas Finiera” tuvākie plāni?

Tuvākajos trīs gados mums apstiprināta plaša investīciju programma. Divus projektus noteikti uzsvērsim – uzņēmuma “Verems” attīstība Rēzeknē un Ķīmisko produktu rūpnīcas lignīna sveķu ražotnes izveide Rīgā, ko uzskatām par lielu lēcienu mūsu tehnoloģiskajā attīstībā. Vienlaicīgi apjomā mazākas investīcijas plānojam vai katrā uzņēmuma struktūrvienībā. Šogad plānotais investīciju apjoms ir €70 milj.

Ļoti pozitīva ziņa pēdējo notikumu gaismā (piemēram, Daugavpils Universitātes “likvi- reorganizēšanas” plānu sakarā) ir uzņēmuma attīstība Latgalē, jo īpaši ieguldījums uzņēmuma attīstībā Rēzeknē.

Protams, tā būs attīstība Rēzeknes novadam, uzņēmuma kolektīvs taps lielāks. Darbā aicināsim vietējos, jo uzskatām, ka šai ziņā jābalstās vietējā kopienā. Ražotne atrodas pie Rēzeknes, protams, lielākais darbinieku skaits nāk no pilsētas. Ja ir izpratne par sadarbību un attīstību, personāla mainība ir neliela. Mūsu uzņēmumu darbinieku sastāvs ir pietiekami stabils. Turklāt tur darbojas nodibinājums “Latvijas Finiera fonds ilgtspējīgai attīstībai”, kas atbalsta izglītības un kultūras jautājumus Latgalē, šādā ceļā mijiedarbība veidojas plašāka. Attiecībām ir jābūt stabilām un iesaistošām daudzos jautājumos.

Nesen, atzīmējot uzņēmuma 30. gadskārtu, “Latvijas Finieris” ir veicis interesantu aprēķinu (pētījumu) par pensijām.

Jā, gatavojoties 30 gadu jubilejai, mēģinājām saprast, cik cilvēku šai laikposmā pie mums ir strādājuši, kā viņiem veidojušies ienākumi, sasniedzot pensijas gadus. Sapratām – ja cilvēks ilgāku laiku strādā stabilā uzņēmumā, viņa pensija veidojas būtiski lielāka par valstī vidējo. Palūkojām datus par a/s “Latvijas Finieris” un “Verems” strādājušiem (nu jau pensijā esošiem), kas pie mums bijuši darbā vismaz trīs gadus. Kopumā tie ir 1360 pensionāri, kuru vidējā pensija ir €773. Ja grupējam sīkāk, zem €500 saņem ap 220 pensionāru, pārējiem tā ir virs €500.

Ja runājam par vismaz pieciem “Latvijas Finierī” nostrādātiem gadiem, tie attiecīgi ir ap 1000 pensionāru, kas pensijā vidēji saņem nedaudz virs €800.

Atkārtošos, bet jo nozīmīgāk tas ir Latgales reģionā.

Protams, bet vēlos uzsvērt, ka “Latvijas Finiera” politika ir par vienādu darba samaksu. Nav atšķirības starp darba algām vienādās profesijās vai cilvēks strādā Rēzeknē, vai Rīgā.
* https://satori.lv/article/rietumi-nemacas-no-vestures
** https://www.youtube.com/watch?v=VVu9DoH3JOI