Lai ko mainītu, nepieciešams ļoti liels gribasspēks. Intervija ar Jāni Ontužānu, meža īpašnieku

Zemeunvalsts.lv | 05.09.2023

Dažādu šīsvasaras likstu iespaidā (sausums, lietavas, vētra, mežizstrādes apjomu kritums un attiecīgi resursu trūkums) apritē atkal atgriezies vecais stāsts – visi Latvijas meži ir vai nu izcirsti, vai ārzemnieku (skandināvu) pārpirkti... Kā tu skaties uz šī jautājuma regulāru atkārtošanu un atkārtošanos?

Ja runājam par mežu un tā īpašniekiem, man allaž bijis viens viedoklis, ko gadu gaitā neesmu mainījis – ja esi meža īpašnieks un vēlies tāds arī būt nākotnē, tev uz mežu jāskatās ilgtermiņā. Neatkarīgi no dažādiem procesiem pasaulē (galvenokārt, ekonomiskajiem) tev uz šo mežu jāraugās kā lielāku vērtību, ne peļņas avotu vien. Ja tev ir šāds skatījums (vienalga, vai esi mežu iegādājies, vai mantojis, vai tev tas uzdāvināts), tu to centīsies apsaimniekot un paturēt sev. Kārtīgs meža īpašnieks, manuprāt, domā šādi un augstu vērtē savu mežu. Viena stāsta daļa ir koksnes ieguve un realizācija, otra – pats īpašums. Kas ir īpašums? Manā skatījumā tā katram cilvēkam ir gan nacionālā drošība, gan vērtība.

Vienmēr esmu teicis un uzskatījis – kārtīgam (īstam) meža īpašniekam mežs allaž piederēs, viņš šo mežu un stāstu par tā nozīmi un vērtību nodos nākamajām paaudzēm. Šādi cilvēki nekad savu īpašumu nezaudēs.

Vai tevi neviens nav aicinājis lasīt lekcijas vai publiski uzstāties par ilgtspējas jautājumiem?

Nav gan un es diži pēc tā nealkstu.

Tavā īsajā stāstījumā par meža īpašumu ir ietverta ilgtspējas būtība.

Domāju, tas ir tāpēc, ka es pietiekami ilgu laiku ar šiem jautājumiem esmu nodarbojies. Ja vēlies runāt par ilgtspēju, uz to ir jāskatās pēc iespējas plašāk, ietverot visus jautājumus, kas attiecas gan uz sociālo sfēru un labklājību, gan vidi, gan ekonomiku utt. Termins “ilgtspēja” ir plašs, pēdējos gados it bieži lietots, šobrīd ļoti populārs.

Katra cilvēka individuālā izpratne par ilgtspēju saistāma ar viņa zināšanām par dažādiem procesiem kopumā.

Vai ilgtspēja kā modernais termins ienācis arī tavā ikdienas darbā?

Domāju, manā darbā tas ir bijis vienmēr, jo domājam vairākus soļus uz priekšu. Runājot gan par ikdienu, gan par nākotni, gan par noteiktu labklājības līmeni ģimenē vai uzņēmumā – ilgtspēja vienmēr ir bijusi tepat. Piemēram, drošības sajūta vai nākotnes plāni arī nozīmē ilgtspēju.

Pieminēji mežu kā vērtību plašākā nozīmē. Kā šai sakarā vērtēt vai analizēt asās diskusijas pēdējās desmitgadēs – kas svarīgāks – vide, ekonomika vai sociālie jautājumi. Šie strīdi, saprotams, Latvijai nav gājuši secen... Cik un ko saglabāt, cik un kā apsaimniekot?

Primāri jāsaprot viena lieta (nereti to aizmirst) – šodien uz meža apsaimniekošanu skatās ļoti atšķirīgi, salīdzinot ar 90. gadu sākumposmu, jo daudz kas ir mainījies.

Piemēram, gadu gaitā ir radušies jauni koksnes produkti ar lielāku pievienoto vērtību, kas attiecīgi nozīmē lielākus ienākumus no meža, arī iespējami lielāku nodarbinātību. Ja skatāmies no vides viedokļa, skaidrs, ka meža nozares ļaudis ļoti labi zina un saprot vides jautājumus un nianses. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka mūsdienu steigā ikviens meža apmeklējums sniedz gandarījumu. Fakts, ka diskusijās vai strīdos nereti kopīga nostāja vai viedoklis netiek panākts un strīdus dalībnieki izceļ katrs atšķirīgo, sev tuvāko – arī ir zināms.

Kas nav labi – joprojām un gana aktīvi tiek kultivēts jau saknē greizais viedoklis, ka meža izmantošana ir slikta. Šāda viedokļa atkārtošana un popularizēšana ir nopietna problēma, kas prasītos sīkākas izpētes – kā labā un kāpēc tā ir noticis un notiek. Sabiedrībai būtu nepieciešams pietiekami vienkārši un saprotami paskaidrot, ka meža apsaimniekošana – tas ir pilns (vesels) cikls, kas sastāv no daudziem ļoti svarīgiem soļiem – tā nav tikai mežizstrāde, bet arī kopšana, atjaunošana, stādīšana, tehnoloģijas utt. Pilns mežsaimnieciskais cikls, kas balstīts mūsdienīgās zināšanās un iepriekšējā pieredzē. Domāju, plašākai sabiedrībai, jo īpaši ārpus ar mežu saistītām sfērām, ir visai neliela vai ļoti virspusēja sapratne, kā mežs funkcionē. Jādomā, kā apsaimniekot labāk, ko izmantot, jāņem vērā klimata izmaiņas, nākotnē arvien vairāk domājot par sugu sastāvu un tā iespējamajām izmaiņām, koku skaits, kopšanas intensitāte utt. Klimats mainās, kālab, domāju, ne viena vien meža apsaimniekošanas metode un paņēmiens būs jāmaina vai jāpielāgo šīm pārmaiņām.

Kāpēc sabiedrībai tā patīk, ja par meža nozari runā sliktu? Tie, kas nepievērš uzmanību, to tik ļoti nemana, bet nereti ik sīkums pārtop zilonī... Turklāt, šie cilvēki nav anonīmi.

Runājot par mežsaimniecību, nedrīkst aizmirst, ka pietiekami daudz un līdzīgos vārdos runā arī par lauksaimniecību. Abas ir zemes izmantošanas nozares, kurās vienmēr ir bijuši un novēroti gan labi, gan slikti piemēri. Fakts, ka gana daudziem ir īpašas spējas uztvert sliktāko, kaut ko liecina par sabiedrības kopējo izglītotības līmeni. Viss atkarīgs no meža īpašnieka un viņa skatījuma uz meža apsaimniekošanu. Pieļauju, pietiekami liela kritikas daļa, viņuprāt, nepareizai vai aplamai meža apsaimniekošanai, tiek no to ļaužu puses, kam mežs nepieder un nav izpratnes par to. Te varbūt jūtama zināma daļa skaudības, jo, kādaprāt, tas, kam pieder mežs “noteikti visu cērt un ir pietiekami bagāts”, lai bieži vien tā nebūt nav.

Lai tev piederētu mežs un tu pats tajā saimniekotu, tev nepieciešamas dziļas un apjomīgas zināšanas. Te svarīgi būtu pieminēt faktu, ko mēs pagaidām vēl jūtam maz, bet, laikam ritot, izjutīsim arvien vairāk un vairāk – proti – mainās meža īpašnieku paaudzes. Te ir runa par izglītību, kāda ir un būs jaunajiem meža īpašniekiem. Es nerunāju par mantojumu un zināšanām, kas nodotas no paaudzes paaudzē; šādiem meža īpašniekiem, šķiet, zināms ir itin viss un viņi ir gatavi pilnveidoties un izglītoties arī turpmāk. Bet, runājot par tiem, kuru rokās īpašums ir nonācis negaidīti vai pēkšņi un kas ar mežu saskaras pirmoreiz – šiem cilvēkiem noteikti ir nepieciešamas konsultācijas un padoms, lai saprastu: “Kas ir tas, ko esmu ieguvis, ko tas nozīmē?” Te ir iespēja izglītoties.

Runājot par iepriekš pieminētajiem 90. gadiem, var just, ka ik pa brīdim kāds šos laikus, kad Latvijā notika nopietnas pārmaiņas ikvienā dzīves jomā, mēģina eksponēt šodienā.

Ja runājam par 90., kad notika īpašumu atgūšana, valstiski tas bija periods ar ļoti daudziem nezināmajiem, īpašumus varēja iegūt arī par sertifikātiem utt. Kāds vai kādi mērķtiecīgi un tālredzīgi saprata, ka zemei vērtība bija un būs, un šo sapratni izmantoja, kāds to nesaprata vai neinteresējās.

Vai ir grūti nepamanīt, ka 90. krietni sen aiz muguras?

Mūsu dzīvei un informācijas telpai ir pilnīgi cita kvalitāte. Ja kāds vēlas domāt, ka kaut kur eksistē kādas 90. gadu atliekas, viņu var tikai aicināt apzināties realitāti. Domāju, mēs ar zināšanām un attīstību varam droši konkurēt gan ar Skandināviju, gan Rietumeiropu, varbūt esam pat labākā pozīcijā, jo ir lieliskas iespējas salīdzināt gan ražošanu, gan produktus.

Eiropā politiķi arvien vairāk apzinās, ka Zaļais kurss un tā solītie labumi pietiekami daudziem varētu būt nepieejami finansiālās rocības dēļ – ne visiem ir iespējas siltināt māju, ne visiem – iegādāties elektrauto, nomainīt apkures sistēmu utt. Daļā sabiedrības valda pārlieka jūsmība, aizmirstot to līguma daļu, kas “rakstīta maziem, tikko salasāmiem burtiem”.

Zaļais kurss ir ļoti laba apņemšanās. Lai ko apņemtos un šo apņemšanos realizētu, nepieciešama vīzija un konkrēts rīcības plāns – kā to soli pa solim piepildīt. Plānam noteikti jābalstās reālajā situācijā (kāda ir situācija šobrīd, kāds ir labklājības līmenis, kāda minimālā alga utt.). Pašreizējā situācija un prasību virtene, kas būtu jāizpilda, aicina uz nepieciešamību Baltijas valstīm vairāk savstarpēji sadarboties. Mēs nevarēsim sasniegt vai izpildīt kādus konkrētus mērķus vai uzdevumus, sagraujot to, kas jau eksistē. Tā ir utopiska doma, kas var izraisīt vēl lielāku krīzes situāciju, nekā šobrīd. Jāsaprot, ka Zaļais kurss prasa un prasīs ļoti daudz, bet kaut kādā mērā mēs ierobežosim gan lauksaimnieciskos, gan mežsaimnieciskos procesus. Manas priekšnojautas liecina – Zaļais kurss tiks pārskatīts, jo to pieprasīs ES dalībvalstis. Turklāt, jāatceras, kādi procesi rit pasaulē,– jau otro gadu Eiropā plosās karš, joprojām ir jūtamas iepriekšējās krīzes sekas. Tas viss liek domāt, ka korekcijas Zaļā kursa plānos ir gaidāmas. Pašreizējās prasības izpildīt ir nereāli.

Dabas atjaunošanas regulā, ko nesen apstiprināja Eiropas Parlaments, pamanīju kādu būtisku valodas un attiecīgi arī jēgas niansi – proti – tā ir dabas atjaunošanas, ne dabas atjaunošanās regula. Kaut kas, kādaprāt, ir izjaukts, un kāds dosies to atjaunot, ne tas dabā atjaunosies pats.

Precīzi! Procesi, kas notiek dabā ir savstarpēji saistīti, tā ir pilnīgs un funkcionējošs organisms. Ja kādā attīstības posmā cilvēka rīcības rezultātā kaitējums vai nodarījums nav pārlieku liels, ekosistēma ir funkcionētspējīga un pielāgotiesspējīga dažādām pārmaiņām, kas patlaban notiek. Šeit arī būtu jāpiemin klimata izmaiņas kopumā un ekosistēmu spēja tām pielāgoties. Manuprāt, šī ir viena no regulām, kas ir uzrakstīta, bet īsti līdz galam nav saprasts, kā to realizēt, kādi resursi tam būs nepieciešami.

Domājot par to, ko vajadzētu atjaunot, prātā iešāvās ļoti “lēta” doma – pieļauju – Latvijā būs ne vien vien cilvēks, kas labprāt atkal redzētu Staburagu...

...tā ir ļoti liela utopija. Esošās lielās HES uz Daugavas ir nozīmīgs elektroenerģijas ieguves avots Latvijai.

Tas nemaz nebija tik sen, kad lielajā zaļās enerģijas ieguves uzplūdu “bumā” tapa daudzas mazās HES. Vai Latvijā šobrīd ir potenciāls rīkoties tālredzīgi, lai pēc 15-20 gadiem šolaik sastrādāto nevajadzētu nojaukt? Par HES runājot, kāds tās arī atjaunoja vai būvēja, un domāja, ne visus varam saukt par shēmotājiem. Tagad tas izrādījies aplam. Kā kārtējo reizi neiebraukt grāvī?

Vispirms – jānošķir – lielās HES ir viens stāsts un viena vēsture, mazās HES – ar citu vēsturi un citu stāstu. Par mazajām HES runājot, piemēram, būtu jātiek skaidrībā, vai iegūtā enerģija ir tā vērta, lai radītu problēmas vietējām zivju sugām vai traucētu dabisko ūdensteci. Problēma nekādā gadījumā nav melnbalta, bet lielā daļā Latvijas upju šo nelielo enerģijas staciju devumu nepieciešams pārskatīt un izvērtēt. Katrs gadījums jāskatās atsevišķi. Tas, ka, piemēram, Gaujas augštece mazo HES dēļ ir krietni mainījusies, ir fakts.

Kā neiebraukt grāvī... Ļoti labs un svarīgs jautājums – ja kāds uzskata un pauž, ka viens vai otrs lēmums nav ietekmējams, domāju, viņš noteikti kļūdās. Kaut vai mūsu sarunā pieminētās ES regulas, kas top, tiek rakstītas, tiek pieņemtas. Kas to dara? ES dalībvalstu pārstāvji! Te ir jautājums par vēlmi ietekmēt, strādāt darba grupās, piedalīties un panākt Latvijai izdevīgu rezultātu, vai gluži pretēji – noklusēt un klusi pakļauties (Eiropa tā liek!). Piebildīšu – lai varētu ko mainīt, nepieciešams ļoti liels gribasspēks – tas gan noteikti!

Vai Vidzemē un tās dabā ir kaut kas, ko tu vēlētos redzēt atjaunotu?

Būšu lepns par Vidzemi, kas ainavu un citās izpausmēs ir skaistākais reģions Latvijā. Vērot ainavu Vidzemē ir patiess baudījums.

Runājot par dabas atjaunošanu – ikvienam jāsāk ar sev tuvākās apkārtnes, mājas, sētas sakopšanu, un tikai tad skatu var vērst tālāk. Jāsāk ar sevi – tas būtu pats svarīgākais priekšnosacījums. Cilvēki, kas spēj sakārtot vidi ap sevi, būs tie, kas ar savu piemēru un viedokli spēs ietekmēt sabiedrību, lai mudinātu kopīgiem spēkiem sakārtot vietu, kas nozīmīga visiem, vai tas būtu pagastā vai novadā.

Patlaban ir ļoti izdevīga situācija, jo vietvarās mainās cilvēki, viņiem ir ļoti svarīgi, lai viņu pārvaldītajā teritorijā citi gribētu dzīvot, dzīvot tādā vidē, kādu izglītoti cilvēki saprot un redz, pavelkot līdzi tos, kas šos jautājumus neizprot.

Zaļais kurss – C19 – karš – šo lielo procesu ietekmē laiku pa laikam parādās lietas, kas ir pamatīgi ielaistas (nav risinātas gadiem). Piemēram, Zaļā kursa paredzēto pārmaiņu sakarā ir virkne jautājumu, kas, valstiski neatrisināti, velkas un velkas, teiksim, atkritumu šķirošana, kas joprojām ieviešas lēnām... Cik tālu var skriet, ja aiz muguras nopakaļ velkas smagas astes?

Piekrītu – kā teici – “astes velkas nopakaļ” – turklāt, ja atceramies, cik ilgi un vēlu pie mums “tapa”, piemēram, depozītsistēma. Tie ir būtiski jautājumi. Atkal atgādināšu – visam pa priekšu ir jāsoļo informācijai un informētājiem – kāpēc atkritumi jāšķiro, kāpēc tas ir tik svarīgi, kāpēc atkritumu daudzums jāsamazina utt. Paralēli infomēšanai jānodrošina arī praktiskā puse – šķirošanas iespējas, ja to kaut kādā veidā uzliek uz iedzīvotāja pleciem vien, tas ieviesīsies ilgi un grūti.

Kāpēc vajadzīgas lietas tiek bremzētas? Vai ļoti personisku un savtīgu iemeslu dēļ vien? Piemēram, ZAAO klienti ar uzņēmuma darbu ir ļoti apmierināti, kur problēma šo pieredzi izmantot citā Latvijas reģionā? Uz priekšu! Līdzīgi var rīkoties arī citās sfērās, kur ir laba pieredze, bet, diemžēl, tā nenotiek.

Mana pieredze liecina, ka intereses un personiskais labums ir gana nozīmīgi “spēlētāji” ne vienā Latvijas nozarē vien. Ja sistēma strādā kā strādājusi – tas ir viens, ja vēlies ieviest ko labāku – tātad mainīt – tas prasa laiku un pietiekami lielus resursus. Ar gribēšanu ko mainīt nebūs gana, vajadzīgs arī liels atbalsts. Ja kaut nelielas, bet ļoti labas iniciatīvas tiek piebeigtas jau pašā sākumā, ir ļoti grūti iesākto turpināt. Ne viens vien process sāk stagnēt un labas idejas izplēnē tālab vien, ka atbildīgie un ieviesēji maz domā, kā izdarīt labāk.

Kas šobrīd ir svarīgākais meža nozarē?

Pēdējās izmaiņas koku ciršanas noteikumos vai t.s. caurmēru jautājums ir apstrīdēts Satversmes tiesā. Domāju, šī nav tā problēma, kas būtu jāvirza šādā līmenī un par to vajadzētu ļoti satraukties – ar minētajām izmaiņām mēs esam kļuvuši līdzīgi Skandināvijai un pārējām Baltijas valstīm. Mežam mēs neko ļaunu nenodarām un nekas šausmīgs Latvijas mežos nenotiks – tas būtu skaidrojams tiem, kas pārlieku bažījas par šiem noteikumiem. Tas nav jautājums, kurā būtu nepieciešams ieguldīt resursus un enerģiju. Protams, ir jābūt noteiktam, kādās mežaudzēs saimniekojam intensīvāk, kādās – mazāk intensīvi un kas nepieciešams līdzsvarotai dabas daudzveidībai un tās aizsardzībai. Atkārtošos – meža īpašniekam Latvijā sen ir pienācis laiks lielākai rīcības brīvībai meža apsaimniekošanā, protams, ievērojot normatīvo regulējumu, kurā būtu noteiktas pamatlietas, atsakoties no pārlieku lielas kontroles, kuras Valsts meža dienestam ir grūti nodrošināt, jo trūkst nepieciešamo resursu un tā nav nepieciešama pēc būtības. Gan jau laika gaitā mēs līdz vienkāršotākai sistēmai arī nonāksim.
Izmantotas Jāņa Ontužāna un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Pievienot komentāru