Gadās, uzklausot dažādas idejas, iedziļinoties vērienīgos plānos vai vēloties iesaistīties svarīgos darbos, būtiskākais, lai augstas raudzes profesionāļi par to visu spētu pastāstīt vienkāršiem vārdiem, lai ikviens interesents saprastu, vai un cik tas svarīgi un kā iespējams iesaistīties. Ja “politiski publiskā ilgtspēja” mazliet aizmirsusies, praktiskā ir tepat un par to nedrīkstētu aizmirst, bet iesaistīties. 

Ja runājam par ilgtspēju, neiedziļinoties sīkumos, cilvēkam, kas labi prot latviski, jautājumiem nevajadzētu rasties – runa ir par kaut ko, kam jābūt ilgi, pastāvīgi, nemainīgi, stabili. Vai tas būtu pareizais virziens?

Piekritīšu. Latviešu valodā šis vārds ļoti brīnišķīgi pauž visu, ko ietver. Ilgtspēja – spēt ilgi. Vienalga, vai runājam par uzņēmējdarbību, vai valsts kopējo ekonomiku, vai valsts kopējo attīstību, vai par ikviena cilvēka darbībām – nedzīvot šodienai, īstermiņā, bet šodien dzīvot, rīkoties un saimniekot tā, lai to spētu ilgi, tātad – ilgtermiņā. Ilgtspējīgi šodienas lēmumi ir tādi, kas palīdz mums dzīvot un strādāt ilgtermiņā.

Bija laiks, kad ilgtspēja kā vārds un kā jēdziens pārtapa modes vārdā, ko lietoja daudzi, aizmirstot, ka uzņēmēji jau labu laiku strādā ilgtspējīgi, šo procesu formulējot citiem vārdiem.

Jāpiekrīt otrreiz. Pati ar ilgtspējas koncepciju un principiem iepazinos un ar tiem sāku strādāt ap 2010. gadu. Tolaik, ja nekļūdos, Latvijas Darba devēju konfederācija sāka organizēt apmācības uzņēmējiem par ilgtspēju: kas tā ir, ko ar to saprotam, kā rīkoties utt. Tolaik tas bija jaunums, jaunvārds un jauna koncepcija, ko mēs mācījāmies. 10 gadus vēlāk ilgstpēja pēkšņi kļuva par modes vārdu un modes tendenci. To ļoti aktīvi izmantoja komunikācijā, teju radot iespaidu – ja neesi ilgtspējīgs, tevis nav.

Kāpēc tā notika? Sākās aktīva ilgtspējas koncepta integrēšana dažādos ES tiesiskā regulējuma normatīvos. 2015. gadā tika izveidots Parīzes nolīgums ​ar mērķi ierobežot globālo sasilšanu, tajā pašā gadā tiek radīti ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi​, nedaudz vēlāk, 2019. gadā tiek ieviesta regulējuma pakotne, ko nu bieži piesaucam vienkāršotā terminā “ES Zaļais kurss”.

Tomēr novērojām – tikai ar mērķu noteikšanu un apņemšanos vien, diemžēl, “lietas nenotiek”. Lai situāciju mainītu, Eiropas Savienībā tika stiprināts finanšu nozares regulējums, stimulējot mērķtiecīga finansējuma piešķiršanu tieši “zaļās stratēģijas” īstenotājiem. Finanšu kapitāla iestādes (bankas) sāka aktīvi attīstīt “zaļos” portfeļus ar pieejamāku finansējumu (piem., ar izdevīgākiem nosacījumiem, procentu likmēm, utml) uzņēmumiem, kas rūpējas gan par vidi, gan dažādiem ilgstpējas aspektiem. Uzņēmumiem tika dota iespēja un motivācija sākt domāt un rīkoties ilgtspējīgi, jo tas deva iespēju tikt pie izdevīgākiem un lētākiem finanšu resursiem. Tas bija brīdis, kad ne viens vien uzņēmums un uzņēmējs, vēloties sevi parādīt kā ilgstpējīgu, sāka kļūt pamanāmāks ar ilgtspējas tematiku arī publiskajā telpā, ilgtspēja kļuva teju par reklāmas saukli.

Drīzumā Eiropā tiek izsludinātas prasības par nefinanšu ziņošanu – sākotnēji tas attiecās uz lieliem, biržās kotētiem uzņēmumiem, ar lielu apgrozījumu un lielu darbinieku skaitu, kam kopā ar gada pārskatu ir obligāti jāsagatavo nefinanšu ziņojumu, kura pamatā būtu jau pieminētie ilgtspējas trīs pīlāri – kā uzņēmums rūpējas par ietekmi uz vidi, kā rūpējas par saviem darbiniekiem un klientiem, kā uzņēmums tiek pārvaldīts. To varam vērtēt kā nākamo ilgstpējas vilni – uzņēmumi šo nosacījumu izpildei sāka gatavoties, piemēram, analizējot un vērtējot savus datus – ko varam ziņot, vai šādi dati ir, vai tie ir pietiekami, vai atbilstoši. Daļa uzņēmumu gatavojās jo cītīgi, saprotot, ka nākotnē tas būs nepieciešams, daļa jautāja: “Kādēļ? Tas ir pārāk sarežģīti un laikietilpīgi, tā ir liela birokrātija.”

Uzklausot uzņēmēju viedokli un saprotot, ka tas nudien ir sarežģīti, ļoti smagnēji un laikietilpīgi, ES piekrita, ka sarežģītais process būtu vienkāršojams; tā tapa t.s. Omnibus dokumentu kopums, kurā atviegloja ziņošanas prasības un sašaurināja to uzņēmumu loku, kam šāds ziņojums būtu jāgatavo – mazajiem un vidējiem uzņēmējiem šo slogu noņēma. Saistībā ar šiem atvieglojumiem parādījās nākamais publiskās komunikācijas vilnis, spriežot, ka ilgtspējas pasākumiem nu pienācis gals, nevienam tie neesot vajadzīgi utt. Šo noskaņojumu būtiski paspilgtināja ģeopolitiskie notikumi pasaulē, kur par nozīmīgu politiskās ikdienas daļu kļuva “nepieciešamība paust”, ka zaļais kurss ir nieki un blēņas, kas nav nepieciešami, jo patlaban aktuālākais ir drošība un aizsardzība, un tikai tas ir svarīgi.

Manuprāt, šos jautājumus ļoti veiksmīgi var risināt paralēli. Pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka esošajos apstākļos par drošību ir jādomā un jārūpējas, tai pašā laikā ir realizējamas arī ilgtspējīgas darbības un rūpes par valsts un ekonomikas ilgstpēju. Piemēram, ja analizējam, kādēļ un par ko pasaulē bieži sākas karadarbība un tikpat bieži, ar ko ir saistītas miera pārrunas, jāsecina, ka lielā mērā runa ir par resursiem, to globālo pietiekamību un pieeju tiem. Arī ilgstpēja ir cieši saistīta ar resursu pietiekamību, ar šodienas saimniekošanas sekām uz nākotnes resursu pieejamību. Kad runājam par ietekmi uz vidi, allaž spriežam par resursu atbildīgu patēriņu, kā un vai rūpējamies par resursu spēju atjaunoties utt.

Vēlreiz uzsvēršu – abas lietas var ļoti veiksmīgi realizēties paralēli – rūpes par drošību un rūpes par ilgstpēju.

Kā diskusijās un lēmumos par ilgstpēju un drošību izvairīties no pārlieku populārajiem pārspīlējumiem? Piemēram, lai aizrautībā ar ideju realizāciju ES vai Latvija “neiecirstu kājā”, vājinot ekonomisko drošību. Ja paši saviem uzņēmējiem un iedzīvotājiem gatavosim stingrus un bargus noteikumus, bet pasaule ārpus Eiropas rīkosies, kā ierasts, tas nebūs nedz tālredzīgi, nedz saprātīgi. Karš Ukrainā, Covid-19, karadarbība Persijas līča reģionā situāciju ir mainījusi un tam daudzi domātāji līdzi netiek.

Lai akcentētu kādu problēmu vai tās aktualitāti, temata polarizācija ir labs rīks, novedot tā apspriešanu līdz kardinālam – “jā” vai “nē”, it kā vidusceļa nebūtu.

Runājot par ilgstpēju, diskusijas bieži vien aprobežojas tikai ar “zaļumu” – tas ir zaļais kurss, tā ir atjaunojamā enerģija, tie ir elektroauto utt. Jāatceras, ka ilgstpēju veido trīs pīlāri un veiksmes pamatā ir šo pīlāru līdzsvars, rūpējoties un domājot vienādi par visiem trim – par ietekmi uz vidi, par rūpēm par sabiedrību un par gudru pārvaldību.

Brīdī, kad runājam par starptautisko pasaules kārtību, šobrīd ilgstpēja, tās jēga un noteikumi, apritīga saimniekošana kaut kādā ziņā ir traucēta. Laiku pa laikam mēs jūtam, kā viss notiekošais ietekmē globālo konkurētspēju. Piemēram, ja paraugāmies uz plastmasu, kas ir lielākais piesārņojošais elements pasaulē, plastmasas pārstrāde šobrīd Eiropā kļūst nekonkurētspējīga, jo no trešo valstu tirgiem ieplūst pirmreizējā (virgin) plastmasa, kas ir daudz lētāka. Pārstrādātā plastmasa nav konkurētspējīga, jo ekonomiskās loģikas kontekstā tai nav pieprasījuma. Uzņēmēji, vērtējot rentabilitāti, allaž domās par lētākiem resursiem un lētākām izejvielām.

Iespējams, piedzīvosim situāciju, kad Eiropa ķersies pie iekšējā tirgus protekcionisma (pasaules tirgus mēs ietekmēt nevaram), iespējams, pie nodokļu politikas utt., lai mazinātu atkarību no lētākiem produktiem, kas ienāk tirgū.

Kolēģi meža nozarē uzsver būtisku niansi, ko bieži aizmirst, proti, kopējo patēriņu un tā samazināšanu. Dzirdam runas par lielu pārtikas daudzuma izmešanu; šķirojot iepakojumu, atceramies – kādreiz dzeltenie konteineri bija tukšāki. Kā ar politikas un uzņēmējdarbības spējām mainīt vai ietekmēt patēriņa paradumus?

Piekritīšu, ka patēriņa paradumu maiņā politikai bez uzņēmējdarbības iesaistes neiztikt un otrādi. Politiķi domā par regulējumu. Viens no risinājumiem ir strādāt pie patēriņa samazinājuma, kas varētu būt saistīts ar sabiedrības paradumiem, no otras puses, mums, darbojoties atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kas tieši saskaras ar patēriņa sekām, jādomā, kā atkritumus pārvērst resursos, lai pēc iespējas mazāks apjoms nonāktu atkritumu poligonos. Risinājumi ir dažādi, viens, saprotams, ir tiesiskais regulējums. Cits – nacionālā līmenī daudz strādājām pie sabiedrības izglītošanas un nepieciešamās infrastruktūras nodrošināšanas atkritumu šķirošanai. Ideālā gadījumā būtu nepieciešama laba sintēze – regulējums, kas pamatā attiecas uz pašvaldībām, atkritumu apsaimniekotājs, kas spēj nodrošināt attiecīgo infrastruktūru, un trešais, kas ļoti aktuāls lielajās pilsētās, piemēram, Rīgā, namu pārvaldnieks. Jo – starp atkritumu apsaimniekotāju un cilvēku, kas mīt dzīvoklī, ir namu pārvaldnieks – sadarbība ar to ir ļoti svarīga. Jo cītīgāk visi šajā sadarbības ķēdē minētie iesaistās viena mērķa sasniegšanā – kvalitatīvā atkritumu šķirošanā, jo vairāk resursu radām (jo vairāk resursu tiek izmantoti otrreiz), plastmasas, kartona, metāla un stikla iepakojuma konteineros nonākušais var pārtapt resursā, jo tie visi ir pārstrādājami materiāli. Kā vairot to atkritumu daudzumu, kas var pārtapt resursos?

Runājot par tiesisko regulējumu, jāteic, Eiropā top normatīvie dokumenti, kas necīnās ar sekām, bet “darbojas” ar cēloņiem. Piemēram, Ekodizaina regula ražotājam pieprasa jau iepakojuma ražošanas brīdī izvēlēties materiālus, kas ir pārstrādājami. Vēlos uzsvērt, ka tirgū joprojām ir daudz t.s. kompozītmateriālu. Visvienkāršākais un labāk zināmais piemērs ir benzīntankā nopērkamās kafijas krūzīte, kas šķietami izskatās pēc kartona, lai arī faktiski ir nepārstrādājams iepakojums, kas nonāk atkritumu poligonā. Kāpēc? Kompozītmateriālā ir vairākas sastāvdaļas un kafijas krūzītes iekšpusē ir plāna plastmasas kārtiņa.

Līdzīgi – kad lielveikalos izvēlamies pašcepto maizi, varam paņemt papīra turziņu... kurā iestrādāts caurspīdīgs plastmasas lodziņš, kas it kā ērto un daudzuprāt izdevīgo iepakojumu padara nepārstrādājamu. Domāju nosauktie piemēri ir labi zināmi, saprotami un parāda, ka daudzas lietas ir maināmas jau iepakojuma ražošanas brīdī un tas ir gana vienkārši.

Pirms dažiem gadiem sarunā ar “ZAAO” valdes priekšsēdētāju Gintu Kukaini uzklausīju pārdomas par šķiroto atkritumu tālāko pārstrādi saistībā ar apjomiem, pieminot krējuma trauciņus: “Ko man darīt ar 200 trauciņiem?” Kā risinās šie jautājumi?

2023. gadā mūsu uzņēmums Ķekavas novadā atklāja plastmasas pārstrādes rūpnīcu, Latvijā darbojas arī PET pudeļu pārstrādes rūpnīca. Pārstrādes iespējas mums ir, jautājums jau minētā pārstrādāto resursu sarūkošā pieprasījuma kontekstā ir par jaudu un kapacitāti. Uzņēmējs, saprotams, domās par biznesa pusi – cik rentabli ir ko darīt, ja investīcijas ir pietiekami lielas. Ja Latvijā sūrojamies, ka atkritumu ir daudz vai pārāk daudz, uz šo problēmu paraugoties no uzņēmēja skatpunkta, tieši pārstrādājamās plastmasas atkritumu daudzumu nevar vērtēt pārlieku optimistiski. Kad runājam par atkritumu pārstrādi un poligonos nonākošo atkritumu apjoma mazināšanu, jāatgādina – katrai ES valstij ir regulējumā noteikts poligonos noglabājamo atkritumu apjoms, kas laika gaitā jāsamazina. Pēc 9 gadiem – 2035. gadā – mums Latvijā poligonos jānoglabā 10% no savākto atkritumu daudzuma. Šobrīd šis skaitlis svārstās ap 45-50%, tātad poligonos nonāk teju puse. Jā, apjoms ik gadu samazinās, bet, redzot šķirošanas kvalitāti un pārstrādes apjomu, ko iespējam, noteiktos 10% nez vai sasniegsim.

Latvijā jau aptuveni 10 gadus rit diskusija par atkritumu reģenerāciju, proti, nepārstrādājamie atkritumi ir reģenerējami ar dedzināšanas metodi, pārstrādājot tos siltuma un elektroenerģijā. Eiropā tas nav nekas jauns, šobrīd Latvija ir viena no divām valstīm, kurās reģenerācija nenotiek. Igaunijā un Lietuvā to jau dara. Kā zināms, pie mums jautājums ir iestrēdzis, jo līdzīgi kā ar vēja parkiem vai teju jebkuru infrastruktūras, vai ražošanas objektu, šādi plāni sastopas ar iedzīvotāju aktīvu pretestību. “Kopumā mēs atbalstām, bet ne šeit, ne manas dzīvesvietas tuvumā.” Kur šāda vieta būs, kur to atrast?

Par reģenerāciju runājot, ir skaidri jāsaprot, ka runa nav par vienkāršu atkritumu dedzināšanu, bet procesu, kas rezultējas siltumenerģijā, kas attiecīgi kaut kur jānovada tālāk. Loģiski, ka reģenerācijas rūpnīcu plānošana lokalizējas netālu viena no otras, patlaban ir runa par Rīgai tuvajiem Ropažu un Salaspils novadiem, kur darbojas “Rīgas Siltuma” infrastruktūra.

Meži un atkritumi. Situāciju nozares pārstāvji vērtē kā nemainīgi sliktu... Kā to mainīt? 

Jā, arī mēs problēmu zinām! Ir vairākas lietas, ko atkritumu apsaimniekotājs var darīt un mēs arī darām. Viens – sabiedrības izglītošana, sākot ar bērnudārziem un skolām, kur sastopam lielisku, atsaucīgu auditoriju, kas uzzināto “nes” mājās un ievieš tur jaunus paradumus. Protams, strādājam arī ar pieaugušajiem, es to dēvēju par vides pratību. Ne tik sen mēs kā sabiedrība attiecīgu ekonomikas attīstības notikumu rezultātā esam apguvuši daudz jauna, piemēram, 2008.-2009. gada krīze pietiekami daudzus pievērsa finanšu pratībai, vēlāk, aktivizējoties sociālajiem tīkliem, liela daļa sabiedrības apguva un turpina apgūt to, ko saucam par mediju pratību. Šobrīd jo dienas jo aktuālāka kļūst vides pratība.

Aptaujās mēs redzam daļu sabiedrības, kas nezina un nesaprot atkritumu šķirošanas aktualitāti, vai norāda, ka jāšķiro kādam citam, ir cilvēki, kas neredz šķēršļus vai problēmas atkritumus sadedzināt savu privātmāju vai mazdārziņu teritorijās utt. Attieksme ir dažāda, uzskatu, ka sabiedrības izglītošana ir teju nebeidzams process.

Cita tikpat svarīga lieta ir praktiskie risinājumi – kā cilvēkam piedāvāt pēc iespējas ērtāku atkritumu apsaimniekošanu. Viens – Latvijā ir virkne šķiroto atkritumu laukumu, kas parasti pieņem lielgabarīta atkritumus, piemēram, būvgružus. Mums ir savs būvgružu savākšanas un šķirošanas centrs, uz kuru pēc remonta pārpalikušo var atvest ikviens. Tam gan nepieciešams transports. Rīkojam mobilās akcijas (Tīrmāja), paziņojot cilvēkiem, ka tās vai citas nedēļas nogalē daudzdzīvokļu namu pagalmā visu dienu atradīsies “busiņš”, uz kuru iespējams aiznest nevajadzīgo. Ir maiņas punkti, uz kuriem var aiznest kaut ko, kas kādam citam var būt noderīgs. Būvgružu maiņas punktā “Nomales” iespējams samainīt vai atstāt lietas, kas palikušas pēc nelieliem remontdarbiem, piemēram, divi tapešu ruļļi vai liekas krāsas bundžas utt. Ar šo vēlos uzsvērt, ka ir dažādi veidi, kā ērti un videi draudzīgi atbrīvoties no nevajadzīgām vai nevēlamām lietām.

Manis minētie pozitīvie piemēri nekādā ziņā neizslēdz t.s. pelēko tirgu, kurā savus pakalpojumus vēl aizvien piedāvā būvgružu vai atkritumu izvedēji, kas par nelielu samaksu gatavi visu savākt, bet... nekad nevar zināt, kur atdotās lietas nonāks, garantiju nav. Neviens nevar apsolīt, ka šādās rokās nodotie remonta pārpalikumi nejauši nenonāks piepilsētas mežā. Tādēļ aicinu iedzīvotājus pārbaudīt uzņēmējus un kā drošāko veidu izvēlēties sadarbību ar Latvijā strādājošajiem atkritumu apsaimniekotājiem, kam jau ir izveidota infrastruktūra – šķiroto atkritumu laukumi, pārstrādes vietas, dažādas akcijas.

Kopsavelkot, runa ir par sabiedrībai dotajām iespējām un atbildību šīs iespējas izmantot.

Uzņēmēju vidē, runājot par zaļo kursu, laiku pa laikam šķiet, ka apkārt risinās daudz svarīgu notikumu, bet zaļā lokomotīve kustas uz priekšu, citam nepievēršot uzmanību. Prasības, noteikumi un sodi nemainās. Kas, jūsuprāt, būtu darāms, lai zaļais kurss turpinātos saprātīgi, izvairoties no traucējošiem pārspīlējumiem?

Bez ilgtspējas ir cits labi zināms termins – aprites ekonomika, kas būtībā ir gudra saimniekošana. Šobrīd mēs dzīvojam lineārajā ekonomikā, ko zinātnieki dēvē par ceļu no “šūpuļa līdz kapam” – paņemam izejvielas, saražojam lietas, tās lietojam un galu galā izmetam. Aprites ekonomikas nosaukumā jau lasām apļveida sistēmu – jeb līdzības runājot ceļu “no šūpuļa līdz šūpulim” – brīdī, kad būtu pienācis laiks ilgi lietotu mantu izmest, mēs sākam domāt, vai to var saremontēt, pārstrādāt, pārveidot, izmantot kaut kur citur utt., vai it kā nederīgās lietas var turpināt dzīvi, atdodot kādam, kam tās noder. Ja ir kāda manta, kas nekam no uzskaitītā neder, tā no apļa (aprites) iziet ārā un nonāk reālos atkritumos, Aprites ekonomikas mērķis ir pēc iespējas ilgāk paturēt resursus esošajā ekonomikā un veidot pēc iespējas mazāk atkritumu.

Virzība no lineārās uz aprites ekonomiku, manuprāt, vairāk notiek bez spiediena no zaļā kursa principu puses, vairāk apzinoties saudzīgu un saprātīgu resursu izmantošanu un pēc iespējas ilgāku esošo resursu paturēšanu tagadējā ekonomikā.

Ko varam darīt? Bieži novērojam, ka jau darām daudz, lai arī ne vienmēr šīs darbības saucam par ilgtspēju, zaļo kursu, vai citos populāros vārdos. “CleanR Grupā”, piemēram, ~98% no būvgružiem, kurus saņemam savā šķirošanas un pārstrādes centrā, pārvēršam resursos (pārstrādājam), poligonā noglabājot tikai ap 2%. Skatoties aprēķinus un uzņēmuma informāciju, sapratām, ka mēs esam bezatkritumu saimniecība – mēs strādājam ar atkritumiem, bet neradām jaunus. Protams, tas ir pozitīvi, bet aprites ekonomikā tu nevari būt viens, nepieciešams lai pievienojas arī pārējie. Pētot, kā palīdzēt un atbalstīt citus, secinājām, ka ir vilkme situāciju mainīt plašāk, domājot, piemēram, par valsts ekonomiku.

Skatoties starptautisko pieredzi – ko un kā dara citviet, kas sekmīgi darbojas, t.s. vecajā Eiropā un Skandināvijā, sapratām, ka virzība uz aprites ekonomiku un gudra resursu pārvaldība vislabāk darbojas un veiksmīgāka ir tad, ja tā ir sekmīgi ieviesta pašvaldībās. Pašvaldība ir iedzīvotājiem un reģionālajiem uzņēmējiem tuvākais punkts, tā jebkādas pārmaiņas spēj ieviest visātrāk. Pašvaldības ar saistošo noteikumu starpniecību var iedzīvotājus un uzņēmējus virzīt uz noteiktu mērķi. 2024. gadā ieviesām “Aprites ekonomikas indeksu”, lai pētītu aprites ekonomikas līmeni Latvijas pašvaldībās. Lai pētījums būtu, cik iespējams, objektīvs, to organizējām divās daļās – pašvaldības sevi vērtēja pašas un par šo jautājām pašvaldības iedzīvotājiem. Pētījumu noteikti nelīdzinājās konkursam, jo pašvaldības ir dažādas. Nevar salīdzināt, piemēram, Rīgu, Jelgavu un Dagdu. Rezultātā sagatavojām ko līdzīgu skalai – nogaidošās pašvaldības, kas vēl vērtē vai domā – sākt, nesākt utt., praktiķu grupa, kas jau rīkojas, un līderi, kas dara gandrīz visu. 2024. gadā bija divas nogaidošās pašvaldības, divas – līderos, pārējās vidū – tātad jau rīkojās. Secinājums ir vienkāršs – labākais veids, kā kaut ko darīt, ir sākt darīt!

Šogad norisinās otrais Aprites ekonomikas indeksa pētījums, rudenī redzēsim, vai un kādas izmaiņas ir notikušas kopš 2024. gada. Tas, ko šis indekss ir rosinājis – pašvaldības ir ieguvušas datus par to, kur tās atrodas apritīguma ieviešanā un vienlaikus esam izveidojuši platformu, kurā pašvaldības sāk apmainīties ar informāciju par labajiem piemēriem, mācās cita no citas, kopumā veicinot gudrāku saimniekošanu Latvijā. Ticu, ka soli pa solim un, kas būtiski,– kopsolī un sadarbībā – varam veicināt gan šobrīd tik būtisko valsts drošību, gan arī gudru, zaļu un ilgtspējīgu saimniekošanu. Atslēgas vārds ir sadarbība!