Autors: Zemeunvalsts.lv

Kultūras mantojuma telpa un vērtības. Mežs

Intervija ar Egitu Lūsēnu, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālisti

Jūsu darbvietas elektroniskā pasta adresei ir izsmeļošs nosaukums – mantojums.lv

Tāds ir bijis visu laiku. Šā gada jūnijā gan iestāde mainīja nosaukumu no Valsts kultūras un pieminekļu aizsardzības inspekcijas uz Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi, kas, šķiet, sabiedrībai saprotamāk un pieņemamāk. Arhitektūra, arheoloģija, industriālais mantojums, vēsture, māksla – viss ir Pārvaldes pārziņā.

Mantojumam, kuru “dzīvi” un stāvokli uzraugāt, ir tieksme pazust un tieksme “paslēpties”, ņemot vērā laika ritējumu un, piemēram, Latvijas meža platību palielināšanos pēckara periodā, tāpat cilvēku dzīvesvietu maiņu. Kā tiekat galā ar šīm dabiskajām likstām?

Pareizi jautāts! Ainava, kā zināms, ir ļoti mainīga. Reiz tur bijis ciems, ražotne, saimniecība, laikam ritot, cilvēki šīs vietas atstāj, dodas citur, ēkas, pamestas, sabrūk, izaug krūmi, vēlāk jau – skaties – mežs! Cilvēki it ātri pierod pie jaunās ainavas, un atmiņa tomēr ir īsa, šķiet, ka tas tā jau bijis vienmēr, tomēr pirms gadiem piecdesmit viss izskatījies pavisam savādāk.

2009.-2011. gadā Valsts mežu dienests realizēja pārrobežu projektu sadarbībā ar Igauniju “Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras telpā”. Latvijā pētījumi notika bijušajos Valkas, Valmieras, Alūksnes un Limbažu rajonos. Projektā bija iesaistīti daudzi dažādi cilvēki – skolotāji, bibliotekāri, skolnieki, vēsturnieki, meža darbinieki, novadpētnieki. Apzināja ne tikai jau zināmus arheoloģiskos vai arhitektūras objektus, bet uzklausīja stāstus, nostāstus, atmiņas, Atklājās daudz interesantu lietu. Tika izveidota datu bāze. Objektus fiksēja ar GPS koordinātām un izveidoja arī datu bāzi. Piemēram, senas ceļu vietas, vecsaimniecību vietas, senas ražotnes u.c.

“Vienmēr” – kāds aptuveni būtu šis laika posms skaitļos?

To grūti pateikt, atkarīgs no cilvēka. Piemēram,. Gaismas pils (Nacionālā bibliotēka) – ne pirms tik daudziem gadiem tur bija sena ēka, kas jau aizmirsusies. Tagad esam pieraduši pie bibliotēkas. Tā notiek daudzviet.

Cik viegli atrasties vidū – līdzsvarot ekonomiku, attīstību, naudu un senāko paaudžu atstāto, vēsturi un citu laiku vērtībām?

Cilvēki bieži vien domā, ka vieglāk ir uzcelt ko jaunu, radīt ko līdzīgu, nekā saglabāt veco, ja runājam par būvēm. Patīkami, ir arvien vairāk ļaužu, kas vēlas atjaunot un saglabāt seno. Bet – protams – vēl arvien ir jāstāsta un jāskaidro. Vecrīga. Mēs pie tās esam pieraduši un pierodam pie pārmaiņām, bet – mūsu viesi, tūristi no citām zemēm brauc skatīties vecos namus, vecās ēkas, šaurās ieliņas, nevis nesen uzslietu celtni, kas varbūt nav tik glīta, pievilcīga kā varbūt vēlētos. Tur – brīnums un pārsteigums svešām acīm ir vecais, saglabātais.

Lielas problēmas mums bija t.s “treknajos gados”, kad piedzīvojām ekonomisko sprādzienu – visvairāk jau Rīgā – un nācās gan izturēt zināmu spiedienu, gan izvēlēties joprojām redzamus kompromisus. Šobrīd procesi rit savādāk. Ir labi, ja senā muižas vai citā ēkā kaut kas notiek, tā nav pamesta. Gan ekonomikas attīstība, gan ēkas saglabāšana – tās abas ir norises sabiedrības interesēs.

Jūsu sadarbība ar ēku, mežu, zemju īpašniekiem. Kāda tā ir?

Ēku atjaunot, kā jau minēju, ir grūtāk, sarežģītāk un dārgāk. Varu atkārtot – viss atkarīgs no cilvēka (īpašnieka) – tas ne vienmēr ir finansiālais nodrošinājums, bet arī plāni un ieceres, kas ietekmē rīcību un plānus. Labs piemērs Jelgavas pusē ir Abgunstes muiža, kuras īpašnieki nebūdami ar pārlieku lieliem finansu resursiem, rosās soli pa solim. Liepājas pusē – Tāšu muiža, kuras īpašnieks ir ieinteresēts gan ēkā, gan tās izpētē, gan atjaunošanā. Ne vienmēr runa ir tikai par naudu!

Mežu sakarā – mums ir lieliska sadarbība ar valsts mežiem. Ne tik sen kādā meža nogabalā atklāja mākslīgi veidotus uzkalniņus, kas varēja būt senas apbedījuma vietas. Atradēji mums uzreiz ziņoja. Izbraucām skatīties… Ir cits gadījums – pilnīga neizpratne no privātā meža īpašnieka saistībā ar skandināvu apbedījumiem Grobiņas pusē. Braucām, runājām, bet atbildē dzirdējām – tas ir vērtīgs tikai jums, man – nē! Senkapi zināmi jau sen un iekļauti valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Patlaban notiek process par Grobiņas arheoloģiskā ansambļa, arī šīs apbedījuma vietas iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Svarīgi ir saprast – vēsturiskais un kultūras mantojums nav tikai mans vai tavs, tas ir mūsu kopīgais mantojums no iepriekšējām paaudzēm un saglabājams nākamajām paaudzēm.

Ko darāt ar pieskatāmajām, uzraugāmajām lietām un vietām, kas ir pamestas novārtā – brūk, aizaug, noplūk?

Viens – kultūras piemineklis atrodas valsts aizsardzībā, otrs – tas ne vienmēr pieder valstij, bet atrodas juridiskas vai fiziskas personas īpašumā, kas ir atbildīga par notiekošo ar to. Domāju, ir labi zināmas problēmas ar lieliski aprakstītajiem graustiem gan Rīgā, gan citur, kur diskusijas rit gadiem. Diemžēl, privātīpašnieks ar savām tiesībām… Te risināmas juridiskas lietas un atkal – tas ir īpašnieka (cilvēka) ziņā un valsts vai pašvaldība nevar ieiet īpašumā un to savest kārtībā vai remontēt pat, ja vēlas un tas ir nepieciešams.

Vai joprojām Latvijā skaista, veca ēka, kultūras piemineklis, ja īpašnieks to vēlas, var juridiski korekti sabrukt? Ko darīt, ja nams mērķtiecīgi tiek virzīts uz sabrukumu, ugunsgrēku, kas ir tikai laika un organizēšanas jautājums.

Diemžēl laiku pa laikam tā notiek! Ja, ēka ir kultūras piemineklis, tad šajā brīdī tiek piemērotas likumdošanā noteiktās normas. Man personiski ir ļoti žēl šo ēku, piemēram, nupat degušo celtni Pārdaugavā. Ne visas senās ēkas ir valsts aizsardzībā, tādēļ mēs varam tikai aicināt cilvēkus saglabāt, saudzēt, rūpēties par kultūrvēsturisko mantojumu. Pārdaugavas ēka nav valsts aizsardzībā, bet tā atrodas Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā. Diemžēl arī laukos ir daudzas pamestas vecsaimniecības, kuras pamazām brūk, ainava mainās un… Valstij nav tādu resursu (visa veida resursu), lai ik vietu saglabātu vai sakoptu. Šajā procesā ir jāiesaistās arī sabiedrībai.

Kā organizējat izzināšanas darbs? Kaut vai, krūmāji un pļavas slēpj senkapus, mežs – pilskalnu… Vairs nav neviena, kas par to pastāstītu.

Pārvaldē arhīvā atrodas visu valsts aizsardzībā esošo kultūras pieminekļu lietas – apraksti, fotogrāfijas, kartes u.c. Ir arī atsevišķas pagasta lietas, kur ir fiksēti objekti dažādos laika posmos, kāds ir ko atsūtījis, pastāstījis, atcerējies. Šie objekti nav valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet tās ir vietas kultūrvēsturisku nozīmi. 60.– 80. gados tika organizētas plašas apzināšanas ekspedīcijas. Piemēram, abu Daugavas HES būves laikā (Pļaviņu un Rīgas) tika apzināti un izpētīti objekti, kas nonāktu zem ūdens. Šobrīd vairāk tie ir individuāli projekti, kam nepieciešams finansējums un. Šobrīd šādu ekspedīciju ir mazāk.

Šogad lielākais darbs – arī ar būvdarbu plānošanu saistīts – Rail Baltica sakarā. Tika apzinātas kultūrvēsturiskās vērtības trases robežās no Igaunijas robežas līdz Lietuvai. Darbs ar jauno dzelzceļa Rail Baltica trasi Pārvaldē rit apmēram no 2016. gada, bet praktiskais teritorijas apzināšanas darbs norisinājās šogad.  Trases projektētāji pret jau zināmajiem kultūras mantojuma pieminekļiem ir bijuši ļoti lojāli – neviens piemineklis neies zudumā.  Tā atrodas pieminekļu aizsardzības zonās vai tuvu tām, bet neviens netiks tieši skarts. Vismaz patlaban. Protams, visbūtiskāk mainīsies ainava – dzelzceļa līnija, elektrolīnija, stacijas u.c. Atkal nāksies pierast pie jaunās ainavas un pēc laika šķitīs, tā bijis vienmēr.

Jūs pieminējāt teritorijas skenēšanu ar LIDAR. Vai attēlos pamanījāt ko jaunu, nezināmu?

Nevar sacīt, ka mums ir laiks to visu rūpīgi pētīt! Pēdējā laikā ir atklātas senas nocietinājuma vietas… Piemēram, skatot kādu konkrētu pieminekli, šajā kartē 300 metrus tālāk ieraugām kādu citu objektu, līdz šim nezināmu. Protams, viss ir jāpārbauda dabā. Gadās arī jautri gadījumi – proti – attēlā ik pa gabalam redzami regulāras formas uzkalniņi, pauguri, bet dabā tās ir pēc mežizstrādes atstātas zaru kaudzes, kas lieliski izceļas uz līdzena reljefa. Arī profesionāla aparatūra var mazliet maldināt.

LIDAR kartēs ir 16.-17. gadsimta kokogļu dedzināšanas vietas Ropažu pusē. Šie dati ir zināmi gan no senākiem aprakstiem – ogles Rīgai piegādātas no tās puses mežiem, kā arī veikti C14 datējumi. Ir labi, ka mēs gan kultūras pieminekļiem, gan arī jauniem objektiem tagad varam noteikt precīzākas atrašanās vietas.

Ar Lielajiem kapiem saistās skarbas diskusijas pēdējos gados… Te saduras attīstība, iniciatīva, vēsture, domāšana…

Ar to nodarbojas mani kolēģi. Lielajos kapos ir saglabājama vēsture, māksla un kultūra.

Rakstā izmantota Egitas Lūsēnas fotogrāfija. Priede atrodama Strenču apkārtnē, pie šosejas Rīga - Valka. Tās stumbrā 20. gs. sākumā ir iegriezts dzejolis: 

"Nāc, mīļotā meiten, līdzi cīniņā
ņem nāvīgo asmeni rociņā
Mēs daudz cietuši strādnieki"
24.01.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri