Kūdra ir resurss, kas atjaunojas. Tas ir labi!

Zemeunvalsts.lv | 29.10.2020

Intervija ar Normundu Stivriņu, paleoekologu

Ļoti patīkami zināt, ka Latvijas zinātnieki pētī klimata jautājumus, nepaļaujoties tikai uz citu valstu pieredzi.

Klimata jautājumi šobrīd ir politiski un zinātniski ļoti polarizēti. Prognozēt nākotni nav reāli, kālab cenšos klimata mainību skatīt un vērtēt tikai zinātniski, balstoties gan savos, gan kolēģu pētījumos. Kā mēs darbojamies? Izmantojam rekonstruēšanas principu, proti, skatoties, kas noticis pagātnē, kas un kā notiek pašlaik, un uz šī pamata tad arī mēģinām rekonstruēt un modelēt dažādas iespējas. Kā nosaka klimata “pagātni”, kā to rekonstruē un kā nosaka, cik silts kurā laikā bijis? Pats esmu pētījis putekšņu nogulumus Latvijas ezeros. Ezers ir ļoti piemērota vide šādai izpētei, jo daudz kas no apkārt vai tuvumā augošā ezerā sakrīt un saglabājas: putekšņi ir katru gadu, kokiem lapas tāpat. Zinot, kādos klimatiskos apstākļos augi aug mūsdienās, var mēģināt pateikt, kāds klimats bijis, kad šie augi auguši pagātnē.

Vēsturiski skatoties, ledus no Latvijas teritorijas atkāpies pirms 15 000 gadu (aptuveni) un kopš tā laika ezeros sāka uzkrāties gitija (zināms arī kā sapropelis), kuru veido nomirušie augi, aļģes un dzīvnieki. Mēs, ņemot līdzi attiecīgo urbi, iebraucam ezerā un parasti urbjam ezera vidū, kur atrodami vismazāk dažādu apstākļu skartie un ietekmētie nogulumi. Iegūto saturu izceļot, to vedam uz laboratoriju un pētām pa centimetram, milimetram vai citam nepieciešamam intervālam. Nosakām laika skalu, izmantojot C14 (radioaktīvais ogleklis) metodi. Vēl nosakām arī dažādos slāņos esošos putekšņus, lai saprastu, kādas koku sugas konkrētajā vietā attiecīgajā laikā augušas. Kā zināms, katram augam ir optimālie apstākļi, kādos tas spēj dzīvot un augt: mitrums un siltums utt. Piemēram, bērzam, eglei, priedei šie rādītāji ir atšķirīgi. Aprakstītos mērījumus veicot slāni pa slānim, noskaidrojam, kāda temperatūra attiecīgajā laika posmā bijusi. Kad šāda analīze (mērījumi) veikta visam griezumam, varam zīmēt un modelēt skalas, kā temperatūra laika gaitā mainījusies. Nereti pētījumus skaidro, lietojot t.s. vidējo temperatūru, kam ir būtisks trūkums: netiek pateikts, ka eksistē t.s. kļūdas zona. Ja vidējais iegūtais skaitlis ir viens, kļūdas zona nosaka, ka reālais skaitlis var būt gan vidējais, gan arī jebkurš cits skaitlis šīs zonas ietvaros, tā teikt, šo skaitli var “pavirzīt” uz vienu vai otru pusi.

Jaunākie pētījumi, kā rezultāti vēl nav publicēti, veikti Āraišu ezerā, Vidzemes augstienē. Pateicoties labai sadarbībai ar somu kolēģi, rekonstruēju vidējo gaisa temperatūru gan vasarai, gan ziemai, izskatās, ka klimats palicis izteikti siltāks tieši ziemās nevis vasarās, līdzīgi, kā tas notiek pašreiz un, tiek prognozēts, notiks arī nākotnē.

Kāpēc tā? Ja runājam par jau minēto posmu pirms 15 000 gadu, ledus laikmets beidzās, sākās “globāla sasilšana”, gaisa temperatūra strauji paaugstinājās un pēc tam pakāpeniski pazeminājās… nonākam mūsdienās, kad tā atkal kāpj. Pirms 7500-5000 gadiem vidējā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā bija par aptuveni 2,5–3,5 grādiem augstāka nekā mūsdienās.

Mūsu nozares speciālisti salīdzina attiecīgos laika periodus un, piemēram, Kanādas ziemeļos temperatūra šobrīd ir pārsniegusi to, kas bija pirms 7500-5000 gadiem. Līdz ar to, nevaram visu laiku aizbildināties, ka kādreiz ir bijis daudz siltāk nekā tagad. Ko tas nozīmē un kādas sekas tam būs? Jāteic, to mēs īsti nezinām, bet, skatoties, kas notiek ar veģetāciju, ledus laikmeta beigās valdošie bija boreālā tipa (skujkoku) meži, siltākajā laikā pie mums “valdījuši” platlapju meži (gobas, vīksnas, ozoli), savukārt, pēdējos 4500 gadus “lielais klimats” tapis vēsāks un mitrāks, kas rezultējies kā platlapju un boreālā tipa mežu sajaukšanās. Ja skatāmies nākotnē, iespējams, varam sagaidīt platlapju mežu “atgriešanos”.

Arvien vairāk tiek pieprasīti lietišķie pētījumi, un kolēģi tiem pievēršas. Pēc putekšņiem var noteikt attiecīgā perioda koksnes krāju hektārā, tā modelējot iespējamo situāciju – ko mums sagaidīt nākotnē. Piemēram, kuras koku sugas būtu jēgpilni audzēt, stādīt, balstoties pagātnes aprēķinos.

Par to it nopietni domā arī kolēģi mežzinātnes institūtā “Silava”.

Jā, un tiek spriests: kā uz iegūto informāciju reaģēt! Viens – krist panikā (kas nav praktiski un saprātīgi), otrs – izmantot informāciju cilvēku un zinātnes labā. Protams, viens no zinātnes mērķiem ir pētīt, izpētīt un rezultātus izmantot sabiedrības labā. Kā? Piemēram, iegūto informāciju var izmantot un integrēt meža pārvaldības modeļos.

Ja skatāmies ne tikai temperatūru, bet Eiropā patlaban ļoti aktuālos patogēnus un kaitēkļus (mizgrauzis, ozolu slimība utt.), esam atklājuši, ka Lapzemē, Igaunijā, Latvijā, Krievijā un Polijā pirms 1400-1000 gadiem bijis kāds izteikts periods, kad strauji izmira alkšņi. Kā to konstatējām? Minētajā laika posmā mežos spēji krītas alkšņu biomasas apjoms. Domājams, iemesls tam varētu būt īslaicīgas, bet straujas klimata izmaiņas kombinācijā ar kādu slimību (patogēnu), jo pārējām koku sugām ap to laiku tik krasu un pamanāmu izmaiņu nav. Ja savulaik pastāvēja uzskats, ka alkšņu biomasas apjoma samazinājuma iemesls bijis cilvēks, mūsu pētījums (2017. un 2019. gadā) pierādīja citu iemeslu. Pie tam, speciāli izvēlējāmies tos Somijas un Krievijas reģionus, kur nebija nekāda pamata (un iespēju) nodarboties ar lauksaimniecību: nedz piemērotas zemes, nedz cilvēka pazīmju. Tas lika domāt, ka alkšņus ietekmējis kāds cits faktors – patogēns. Līdzīgas lietas novērojam arī mūsdienās.

Gribētu uzsvērt, ka situācijas izpratnē un analīzē šobrīd jāņem vērā mūsu zināšanas tagad, kas salīdzinoši ar agrākiem laikiem “dod” vairāk informācijas. Tātad nevis “viss ir slikti”, bet mēs zinām un saprotam vairāk! Agrāk dzīve šķita vienkāršāka, un apstākļi mazāk skarbi.

Protams, par jau minētajiem alkšņiem runājot, es šodien varu izpētīt, kad attiecīgais biomasas kritums sācies un cik ilgs tas (kritums) bijis. Paleoekoloģija jautājumus skata pagātnes griezumā.

Mūsdienu ekologi, tostarp mežzinātnieki, norises skatās un vērtē īsākam laika posmam. Mēs varam secināt, kas galu galā uzskatāms par dabisku mežu, ja skatāmies meža dabisko stāvokli: dabisks mežs ir mežs pirms aktīvas cilvēka darbības sākuma (aktīvas iejaukšanās). Te jārunā vai jāatgriežas aptuveni 1200. gadā, par ko arī veicām pētījumu ezeros. Tieši to vēlējāmies noskaidrot: kurš laiks (gadsimts) būtu uzskatāms par “laiku pirms aktīvas cilvēka iejaukšanās”. 13. gadsimtā, kā zināms vēsturiski, daudzviet notika aktīvas ekonomiski politiskas izmaiņas, kas skāra arī mežus un vidi kopumā. No tā laika mainījās vai tika mainīti gan meži, gan ezeri. Kā zināms, savulaik, mežus ļoti intensīvi izcirta, ko veicināja eksporta attīstība; to varam sacīt arī par lielāko daļu meža toreizējā Latvijas teritorijā,.

Tagad esam atgriezušies situācijā, kad meža platības atkal palielinās. Sacīsim, pēdējos 80 gados, kam gan iemesli ir ļoti dažādi…

Ar nesenāku laika pētījumiem aktīvi nodarbojas mani kolēģi. Skatoties un lasot viņu darbus, to redzu – mežu platības palielinās. Ja skatītos tikai un vienīgi bioloģiskās norises, visu vajadzētu atstāt, kā ir. Bet – mēs esam cilvēki, mums jāiztiek, jādzīvo, jādomā, kā visu apvienot. Lai būtu gan dabas daudzveidība, gan cilvēki varētu dzīvot. Tas prasa plašas zināšanas un plašas informācijas apkopošanu.

Cits piemērs: nesen sagatavojām pētījumu par meža ugunsgrēkiem Latvijā (Ugunsgrēki Vidzemes augstienē un Austrumlatvijā pēdējo 10000 gadu laikā). Secinājām, ka boreālajam tipam raksturīgo koku sugu “valdīšanas” laikā, ugunsgrēku bijis vairāk, to skaits samazinājies platlapju periodā, nu atkal meža ugunsgrēku skaits ir pieaudzis, jo…

...skujkoki salīdzinoši labāk deg!

Protams! Te vērojams zināms paradokss – cilvēki nereti domā, ka ugunsgrēku iemesls ir siltāks klimats, bet tas nav vienīgais stimulējošais faktors! Siltums (vai siltāks) ir viena lieta, cita – siltuma iespaidā mainījusies arī veģetācija. Siltāks klimats mums “atnesis” platlapjus, kas sliktāk deg! Veicot pētījumu Lapzemē (Somijā un Krievijā), skatoties koku gadskārtas, konstatējām, ka meža ugunsgrēku iespēju palielina arī sausums – gan siltos, gan aukstos klimatiskajos apstākļos. Salīdzinoši vēsajā mazajā ledus laikmetā ugunsgrēku bijis vairāk arī vietās, kur cilvēka darbība nav novērota. Kolēģei “Silavā” Mārai Kitenbergai ir pētījumi par ugunsgrēkiem Latvijas mežos un arī viņa ir konstatējusi, ka sausums “kontrolē” ugunsgrēkus.

Patlaban pētām ugunsgrēku ietekmi purvos, rezultāti gaidāmi vēlāk.

Ugunsgrēki un daba. Kā zinātniski saprast šad tad aktualizētu jautājumu: zinātniskos nolūkos mežu nepieciešams kontrolēti dedzināt.

Cilvēki uzskata, ka ugunsgrēks ir zaudējums. Varam skatīties pagātnē, bet pagātnes notikumi mums ir jātulko un jāinterpretē pašiem, jo mēs nezinām, tieši kas un kā pagātnē ir noticis. Skaidrojumam var noderēt dedzināšanas eksperimenti mūsdienās, kas rāda, kas tieši dabā notiek tagad un uzreiz pēc ugunsgrēkiem. Ir virkne iespējamu dinamisku izmaiņu, ko paleoekoloģija nenosaka, bet spēj noteikt tieši eksperimentālie ekoloģiskie pētījumi.

Vai nevar pētīt, piemēram, jau notikuša ugunsgrēka vietu? Latvijā vasarās vien meža ugunsgrēku ir gana.

Kā vērtēt to, kas un cik ir izdedzis, ja ierodamies deguma vietā, bet nav informācijas, kas bijis pirms tam?! Ja zinātniekam “iedod” mežu, kas ir izdedzis, viņam trūkst sasaistes ar to, kas bijis pirms tam. Protams, cilvēciski šāda aina daudziem nepatīk, bet vislabāk ugunsgrēku pozitīvo pusi zinās cilvēki, kas šādus pētījums veic. Runājot par ugunsgrēkiem, kas izceļas bez cilvēka līdzdalības: sausums (sausa biomasa), zibens, dzirkstele… Dabiski ugunsgrēki vienā vietā notiek ik pa 100-126 gadiem. Ja vieta ir purvaina, bet sausa, ugunsgrēki varētu gadīties arī biežāk. Katrā meža augšanas apstākļu tipā degšanas apstākļi atšķirsies.

Vai tiek pētīti arī citi Latvijas ezeri?

Jā, protams! Trikātas ezers, Lielais Svētiņu ezers, Kurjanovas ezers, Bricu ezers, Lielais Vipēdes ezers, Lilastes ezers, Ķikuru ezers, ezeri pie Talsiem un Ēdoles.

Vai, pētot ezerus, parādās negaidīti un seni kultūras mantojumi?

Āraišu ezerā arī nav zināms viss tā stāsts – ir skaidrs, kurā laikā ezerpils celta, bet kurā brīdī toreizējie cilvēki ainavā ienākuši, kas ar ainavu noticis un kas noticis ar pašu ezeru, nav skaidrs. Protams, mēs sadarbojamies ar arheologiem, mēģinot seno notikumu ainu pilnveidot. Bricu ezers arī ir no ezerpiļu ezeru grupas, arheologi to secinājuši jau 60.-70. gados. Bet… Jaunāku pētījumu nav, tātad nav arī informācijas; šim ezeram būtu jāpievēršas nopietnāk. Par Bricu ezeru gan mums ir aptuvena nojausma, kurā brīdī cilvēks tur ir “ienācis”.

Interesanti, ka Āraišu ezerā, atradām Islandes vulkāna pelnus no 1875. gada izvirduma. Pelnu daļiņas atklātas arī Teiču purvā un Trikātas ezerā. Tas liecina, ka neesam pārlieku drošā attālumā no vulkāniem, īpaši, ja vējš pūš uz mūsu pusi.

1875. gads ir ne tik sens laiks, vai vulkāna izvirdums kā nebūt aprakstīts tā laika hronikās vai presē?

Runājām ar arheologiem par iespēju pētīt vēsturiskus datus, piemēram, kas tai laikā noticis ar mirstību, kas ar slimībām.

1782.-1783. gadā noticis cita Islandes vulkāna izvirdums, kā rezultātā atmosfērā ieplūda daudz indīgo gāzu. Eiropā tas, starp citu, “pielika uguni” arī Lielajai franču revolūcijai, jo izvirdumam “sekoja” daudz neražas gadu, bads, nabadzība utt.

Vai pagātnē novērotā klimata viļņveida un apļveida kustība (mainība) var šādi turpināties?

Noteikti jāskatās vēl senāka pagātne: kas noticis 2,58 miljonu gadu laikā. Kas noticis starp ledus laikmetiem? (Starpledus laikmets) Pēdējais starpledus laikmets bijis pirms aptuveni 130 000 – 115 000 gadu, tam sekoja ledus laikmets. Patlaban mēs dzīvojam starpledus laikmetā. Vidēji starpledus laikmeti ir 10-15 000 gadus ilgi un leduslaikmeta cikls atkārtojas ik pēc 100 000 gadiem. Ja nebūtu cilvēka un tā darbības, varbūt (varbūt!!!!) ledus laikmets sāktos jau tagad! Pieļauju, esam “jauno” ledus laikmetu attālinājuši par vairākiem tūkstošiem gadu. Vai tas ir labi, vai slikti, to redzēs un sapratīs tikai “pēc tam”. Cilvēkam šai sistēmā ir noteikta vieta, pētījumos redzam cilvēka un dabas mijiedarbību. Jautājums būtu: cik ilgi daba spēs izturēt slodzi?

Klimats nevar visu laiku palikt tikai siltāks, ir kāds noteikts slieksnis, aiz kura sāksies izmaiņas pretējā virzienā. Mūs Latvijā ļoti tieši ietekmē procesi Atlantijas okeāna Ziemeļu daļā. Ja Golfa straume mainās, pie mums var nonākt vēsums un mitrums. Tātad – ja sniegs gadu no gada uzkrājas, nepaspējot izkust, ilgtermiņā raugoties, var sākties jaunais ledus laikmets. Kad tas būs, nezinām.

Runājot par klimatu, Teiču purvā mērījām, cik ātri uzkrājas un veidojas kūdra. Rezultāti bija iepriecinoši: pēdējos 180 gados tā veidojas ap 3-4 mm gadā (līdz tam bija uzskats ka 1 mm gadā, ne vairāk). Protams, vajadzīgi pētījumi, lai saprastu situāciju citos purvos, bet skatījāmies arī to, cik daudz oglekļa purvi uzkrāj. Secinājām, ka pēdējos 180 gados klimats tapis siltāks, bet ogleklis purvos uzkrājies vairāk. It kā vajadzētu būt bijušam pretējam efektam, bet veģetācijas laiks ir pagarinājies, fotosintēze norit ilgāk. Tā tas varētu turpināties apmēram 200-300 gadus, un, ja siltums turpinās pieaugt, var mainīties mitruma apstākļi, un veidoties situācija, kāda bija pirms 8000-4500 gadu, kad mūsu tagadējā teritorijā bija vissiltākais posms. Šādi, soli pa solim, pētījumu pēc pētījuma, “liekam kopā” ainu par vides un klimata apstākļiem.
Izmantotas Normunda Stivriņa fotogrāfijas

Pievienot komentāru