Savulaik Latvijas nacionālistu uzskatīti par bīstamu minoritāti, etniskie krievi šai bijušajā padomju valstī pamazām zaudē savu galvenā ienaidnieka statusu.

dpa, 2007. gada 14. septembrī

Protams, var pabrīnīties, ka cienījamas vācu aģentūras Deutsche Presse-Agentur ziņas ievadteikumā ir ne mazāk kā trīs kļūdas vai paviršības (kāpēc jālieto provokatīvais vārds “nacionālisti”? kopš kura laika Latvija ir “bijusī padomju valsts”? kad vietējie krievi tur uzskatīti par “galveno ienaidnieku”?), var par tām arī sašust. Var gan arī nebrīnīties, bet iecietīgi atzīt, ka tādi tie rietumnieki ir, savā saprašanā ģeogrāfiski un vēsturiski ierobežoti. Turklāt vāciešiem vēl tā īpašā, pretrunīgā attieksme pret krievu lietām. Lai nu kā, katrreiz, kad lasu šādus teikumus par Latviju – sevišķi jau it kā bezkaislīgā ziņā, nevis komentārā – man kļūst neomulīgi, aptverot, cik daudz tendenciozu muļķību es noteikti sasmeļos par citām pasaules vietām, kuras tik labi nepazīstu un kuru problēmas piedzīvoju tikai ar fizisko un virtuālo mediju starpniecību: Irāka, Gruzija, Birma, gan jau arī Krievija un Igaunija (stingri ņemot, pat Ludza vai Džūkste – ja vien par tām kaut cik regulāri rakstītu). Interesanti, ka pēdējā laikā, kad uz vietas, Latvijā, starpnacionālo attiecību problemātiku malā pabīdījusi politiskā krīze, bažas par inflāciju un neparko neapklusināmās baumas par tūliņ pat paredzamo, it kā nenovēršamo lata devalvāciju, tā izvirzījusies priekšplānā tieši ārzemju medijos. Turklāt visnotaļ pretrunīgi. Aģentūras dpa ziņojumā citēts bijušā integrācijas lietu ministra Nila Muižnieka atzinums, ka: “Latviešu vidū apdraudējuma sajūta jau kādu laiku turpinājusi mazināties”. Tiek izcelti tādi fakti kā, piemēram, ka Aleksejs Loskutovs ir krievs, bet no tiem tūkstošiem, kas izgāja ielās pieprasīt viņa atjaunošanu KNAB vadītāja amatā, vairums bija latvieši; ka pārsvarā krieviskais un mēreni kreisi ievirzītais Saskaņas centrs pēc pēdējiem aptauju datiem ir populārākā partija Latvijā, turklāt pēdējā laikā ne reizi vien atradis kopīgu valodu ar labējo un latvisko “Jauno laiku”, kuram – arī zīmīgi – nozīmīgāko sponsoru vidū bijis krievs – miljonārs Valerijs Belokoņs (nez kāpēc ievērību nav izpelnījies Belokoņa un Repšes kopīgais bizness, viņu “ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”, ko taču arī varētu uzskatīt par vēl vienu savstarpējās bezbailības piemēru). “Ja jau rasta kopīga valoda cīņā pret korupciju, tad droši vien būs vieglāk rast kompromisus arī citos jautājumos,” dpa citē optimistisko partijas vadītāju Nilu Ušakovu. Turpretim New York Times nesenā rakstā akcentu liek citur: proti, uz Krievijas krievu naudu un naftu, ar kuru palīdzību tie klusiņām Baltijas valstīs īsteno tādu kā “lienošo okupāciju”. Tiek piesaukti Kremļa samērā atklāti finansētie masu mediji, vietējie politiķi un ekonomiskā attīstība, energoresursu izmantošana “kaujas vāles” vietā un – “pieaugošā, Maskavas iedvesmotā pašapziņa un aktivitāte vietējo krievu vidū.” Piemēri tiek minēti negatīvi: “kristāla nakts” pavasarī Tallinā, neoboļševiku aktivitātes – turpat nākamajā rindkopā arī fakts, ka aizvien vairāk krievvalodīgo, “Maskavas sakūdīti”, pieņemot Latvijas pilsonību – lai varētu labāk “ietekmēt politisko procesu valstī”. Šos ievirzes ziņā it kā pilnīgi atšķirīgos rakstus vieno priekšstats, ka notiek integrācija – pirmajā gadījumā it kā ar plus, otrā – ar mīnus zīmi (kā viltīga izlikšanās Maskavas interesēs). Uz vietas dzīvojot, “no iekšas” raugoties, viss nebūt neizskatās tik vienkārši. Šķiet naivi iedomāties, ka Maskava neizmantotu savas šobrīd iespaidīgās ekonomiskās priekšrocības, lai izsistu kādu politisku labumu no Baltijas, arī, protams, Latvijas. Var piekukuļot augsta ranga politiķus kā pirms dažiem gadiem Lietuvā (šādas tradīcijas pastāv jau kopš pirmās neatkarības laikiem), bet vai gan nepietiek ar to, ka Gazprom kontrolē 35% Baltijas enerģētikas firmu, bet bez naftas un gāzes nekādi “ekonomiskie tīģeri” nelēkā. Taču, no otras puses – vilkt vienādības zīmi starp Kremļa un vietējo krievu interesēm šķiet vienlīdz naivi, apmēram tāda pati kļūda kā savulaik identificēt vācbaltiešus ar Vāciju (pietiekami neatlaidīgi tā runājot un uz šīs bāzes rīkojoties, šādu identificēšanos, kā no Latvijas vēstures zināms, iespējams arī pierunāt – vai vismaz veicināt). Krievu noskaņojumu sīki un smalki neviens diemžēl nepēta, savukārt politiķu runas un vietējā krievu prese... Nu, pelnījuši apmēram tikpat daudz uzticēšanās, kā lielākā daļa latviešu politiķu un preses izdevumu. Man, piemēram, bija uzjautrinoši lasīt (gan krievu, gan latviešu presē), ka piketos pie Saeimas un t.s. Tautas sapulcē 3. novembrī neesot bijis krievu (toties Čas lepojas, ka tieši demonstrētājiem krievu skolu atbalstam esot jāpateicas par to, ka piketu dalībnieki varējuši stāvēt pie pašas Saeimas – tas esot iespējams, pateicoties viņu izcīnītam tiesas lēmumam, jo iepriekš bijusi jāievēro 50 m distance). Es personīgi redzēju plakātus ar kirilicas burtiem (un nē, tur nebija nekas par PSRS atjaunošanu, bet gan par godīgumu politikā un Kalvīša valdības atkāpšanos). Dzirdēju divu vidēja vecuma krievu sieviešu sarunu par to, ka vajag taču, lai pie varas būtu cilvēki, kam rūp visas valsts, nevis savs un savu draugu labums, “jo es te gribu dzīvot, nekur projām nebraukšu.” Bet Doma laukumā stāvēju zem viena lietussarga ar diviem krievu dzejniekiem. Kā man, tā viņiem traucēja priekšā stāvošie “Jaunā laika” karogneši (mums likās, ka pasākums vērsts pret zināmu politikas izpratni, no kuras, pie varas esot, nebija brīva arī šī partija). Galu galā viens no maniem krievu paziņām ienira pūlī un pēc brīža atgriezās ar vairākiem JL karogiem padusē. “Tu taču nelietoji vardarbību?” es bažīgi apjautājos. “Nē. Es pajautāju, vai viņiem tie karogi vajadzīgi, šie teica, ka nē un labprāt atdeva,” atbildēja dzejnieks. Tobrīd es sajutos ar viņu ļoti “integrēta”. Un ne jau zem Putina lietussarga viņš stāvēja, bet manējā. “Šī sistēma ar tās zaglīgajiem tiesnešiem, viltotajām vēlēšanām, prezidentiem, kas nicina savas tautas vajadzības var darboties tikai tad, ja neviens neprotestē,” citēta nelaiķe Anna Poļitkovska 23. novembra Dienas pielikumā. Protams, viņa runā par Krieviju. Ceru, mēs trīs tur stāvējām tikai tāpēc, lai tā nebūtu jāsaka par Latviju.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2007. gada decembra numurā