Makulatūras, papīra un kartona iepakojumu pārstrāde citos produktos ļauj būtiski samazināt koksnes ieguves apmērus, pašlaik Latvijā nav daudz uzņēmumu, kuri veiktu jau izmantotu materiālu pārstrādi būtiskos apjomos.
Tādi secinājumi skanēja diskusijā par makulatūras pārstrādi, tās izmantošanu jaunu produktu radīšanai, problēmām un valsts politiku, kas norisinājās cikla “Aprites ekonomika uzņēmējdarbībā: iespēja un konkurētspēja” ietvaros, ko organizē žurnāls “Dienas Bizness” sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu. Lai arī Latvijā pašlaik ir vairāki makulatūras pārstrādātāji, vēsturiski lielākais tās pārstrādātājs “Līgatnes papīrfabrika” jau daudzus gadus ir tikai tūrisma objekts.
Ik gadu vidēji 78 kg
“Makulatūra tiek vākta kopā ar papīra un kartona iepakojumu, kas vidēji ir 78 kg uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā,” uz jautājumu par makulatūras daudzumu atbild Klimata enerģētikas ministrijas Valsts sekretāres vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere. Viņa norāda, ka šis daudzums (78 kg) ir stabils, jo tas pēdējos gados nav mainījies: “Salīdzinoši tas ir liels apjoms.” Būtiskākais jautājums, ko ar šo savākto makulatūru, papīra un kartona iepakojumu iesākt – vai to var pārstrādāt, atkārtoti izmantot vai nodot reģenerācijai.
“Tas ir materiāls ar vislielākajām izmantošanas iespējām,” uzsver R. Vesere, pamatojot, ka makulatūru, papīra un kartona iepakojumu var izmantot, atkārtoti pārstrādājot vai reģenerējot veidot jaunus produktus, izmantot kā kurināmo, daļu izmantot biogāzes ražošanā. “Viena tonna makulatūras, kartona un papīra iepakojuma, kura tiek pārstrādāta, nozīmē ietaupīt 12-14 pieaugušus kokus mežā, kas ir būtiski, lai šos materiālus izmantotu lietderīgi – vāktu, šķirotu un pārstrādātu,” skaidro R. Vesere.
Pandēmija veicināja iepakošanu
“Vairāk vērtējam pēc masas vienībām, kuras ir savāktas un pēc tam pārstrādātas, ne tik daudz naudas izteiksmē, jo summas gadu laikā dažādu iemeslu dēļ var būtiski mainīties,” jautāta, kā vērtēt Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par pārstrādāta (atkritumu un makulatūras) papīra vai kartona eksporta apjomu 2,27 milj. eiro 2005. gadā un 13,72 milj. eiro 2025. gadā, atbild R. Vesere. Viņa norāda, ka iepakojuma īpatsvars strauji pieauga tieši Covid-19 laikā, kad iesaiņoja turpat vai ikvienas preces vienu vienību, tas gan neskāra makulatūru – žurnālus, avīzes.
“Par vīrusu neko daudz nezinājām, līdz ar to nezinājām, kā un cik daudz būtu jāiepako konkrēti produkti, drošāk šķita tos iepakot pamatīgāk, kam gan vairāk izmantoja plastmasas nekā kartona un papīra iepakojumu,” Covid-19 laika iepakojuma palielinājuma aspektus skaidro R. Vesere, atzīstot, ka pašlaik iepakošanas apmērs ir samazinājies.
“Tas, cik daudz makulatūras, kartona un papīra iepakojuma pārstrādājam Latvijā un cik izvedam pārstrādāt ārzemēs, atkarīgs no vairākiem faktoriem – kādas ir makulatūras, papīra, kartona pārstrādes jaudas Latvijā, taču tās nav lielas, lai arī ar to nodarbojas vairāki uzņēmumi, kā arī tirgus cenas,” uz jautājumu par Latvijā savāktā pārstrādi Latvijā un ārzemēs atbild R. Vesere.
Pārstrāde lielākoties ārzemēs
“Pašlaik Latvijā ir atsevišķi uzņēmumi, kuri nodarbojas ar makulatūras, kartona un papīra iepakojuma pārstrādi, lielākoties gan savāktais materiāls tiek sagatavots apstrādei – pārstrādei ārzemēs,” informē Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Viņš norāda, ka makulatūras, kartona un papīra iepakojuma pārstrāde ir tirgus jautājums, kur svarīgākās ir izmaksas, jo sava daļa ir gan piegādes, gan pārstrādes izmaksām un pārstrādātā produkta tirgus cenām.
“Protams, makulatūras, kartona un papīra iepakojuma savākšanā un jo īpaši tā pārstrādē būtiskākais jautājums ir materiāla kvalitāte, kā pamatā ir šķirošana.” A. Bukonts norāda, ka makulatūrā ir dažāda veida ieslēgumi no citiem materiāliem, kas prasa laiku un resursus to atdalīšanai.
“Būtisks jautājums no šādu materiālu pārstrādātājiem, vai tirgū ir alternatīvas un vai fosilo resusru produkti nav lētāki par no otrreiz izmantotajiem materiāliem ražotajiem produktiem,” uz vēl vienu būtisku pārstrādi ietekmējošu elementu norāda A. Bukonts, atzīstot, ka no fosilajām izejvielām ražotie produkti ir lētāki, tirgū pieejamāki, tādējādi otrreizējo materiālu pārstrādātājiem ir grūti savus produktus realizēt, balstoties tirgus ekonomikas principos.
“Visas mūsu izvēles kaut ko maksā. Piemēram, durvis var būt no plastmasas, masīvkoka, bet var būt arī no tautas valodā dēvētā preskartona ar pildījumu. Ja šodien uz galda uzliktu divas durvis, no kurām vienas ražotas 2010. gadā, bet otras šodien, tām veiktu šķērsgriezumu, nāktos secināt, ka šogad ražotajās durvīs pildījuma ir par 20-30% mazāk nekā 2010. gadā. Kāpēc? Tāpēc, ka uz pildījuma rēķina iespējams ietaupīt,” skaidro A. Bukonts.
Kooperācija
CSP dati liecina, ka 2026. gada janvārī – aprīlī vislielākais pārstrādātā (atkritumu un makulatūras) papīra vai kartona eksporta tirgus bija Lietuva. “Latvija ir gana maza un, lai cik daudz atkritumu šeit radītu, visām to plūsmām pārstrādes jaudas šepat izveidot nevarēsim, tāpēc ir sava veida kooperācija starp Baltijas valstīm,” uz jautājumu par makulatūras, kartona un papīra iesaiņojuma eksportu uz pārstrādi citās valstīs atbild R. Vesere. Viņa norāda, ka Lietuvā pārstrādā vienus materiālus, savukārt Latvijā – citus, piemēram, plastmasas iepakojumu.
“Ja ir mazas jaudas pārstrādes rūpnīcas, attiecīgais produkts būs salīdzinoši dārgs, kas ierobežo tā potenciālos noieta tirgus, jo cena ir ļoti svarīga,” pārstrādes jaudu esamību ikvienā valstī skaidro R. Vesere, uzsverot, lai attiecīga pārstrāde būtu Latvijā, ir vajadzīga noteikta izejvielu plūsma, kurai tikai ar Latvijā savākto daudzumu nepietiks, būs jāved arī no kaimiņvalstīm. Tas nozīmē, ka savākto atkritumu – izejvielu – pārstrādē bez kooperācijas neiztikt.
“Saimnieciski izdevīgākais ir pārstrādāt vietās, kur attiecīgā pārstrāde jau ir, vienlaikus neveidot konkurējošas pārstrādes jaudas, jo tās saskarsies ar izejvielu apjoma trūkumu un pastāvēšanas grūtībām,” uz saimnieciski izdevīgāko pārstrādes faktoru norāda R. Vesere.
Var pārstrādāt 80%
Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Zinātniskās padomes locekle, Celulozes laboratorijas vadītāja, Dr.sc.ing., Inese Filipova uzsver, ka, raugoties no tehnoloģiskā skatupunkta, makulatūra, papīrs un kartona iepakojums ir labā situācijā, jo tas ir ar augstāko iespējamo pārstrādes līmeni, it īpaši Eiropā.
“Pasaulē vidēji vienu šķiedru var pārstrādāt apmēram divas reizes, Eiropā katra šķiedra, kura nonāk apritē, ir pārstrādāta jau četras reizes,” skaidro I. Filipova. Viņa norāda, ka teorētiski iespējams pārstrādāt līdz 80% no savāktā papīra, jo 20% ir piesārņoti vai kādu citu iemeslu dēļ nav pārstrādājami.
“Ir papīra produkti, kuri bez pārstrādes tiek lietoti atkārtoti, nevis tikai vienu reizi,” tā I. Filipova. Viņa norāda, ka no makulatūras var ražot dažādus jaunus, tostarp presēto šķiedru produktus – iepakojuma materiālus, piemēram, olu kastītes, kā arī novirzīt citiem produktiem, kuri nav tieši saistīti ar papīru, kartonu.
“Tas atkarīgs no gala produktam nepieciešamajām īpašībām,” uz jautājumu par to, vai atkārtotas pārstrādes procesā iegūtajām šķiedrām jāpievieno kāda daļa jauno šķiedru, atbild I. Filipova. Viņa norāda, ka ir produkti, kuru īpašības nevar sasniegt, izmantojot tikai atkārtoti pārstrādātās šķiedras, jo celulozes šķiedras atkārtotas pārstrādes procesā pakāpeniski zaudē savas sākotnējas īpašības – šķiedra kļūst īsāka, sāk spuroties, tāpēc jāpievieno svaiga šķiedra.
“Šķiedras kvalitāte gan ir viens no aspektiem, kas ietekmē ražošanu un atkārtotu izmantošanu, otrs nozīmīgs faktors ir tas, ka papīra ražošana ir kļuvusi ļoti ķīmiska, jo īpaši saistībā ar augstākās kvalitātes papīru, kurš ir ne tikai glancēts, bet arī pildīts, turklāt poligrāfijas nozare attīstās un lieto daudzas dažādas drukvielas ar sarežģītu sastāvu. Rezultātā, jo sarežģītāks papīra sastāvs un vairāk tajā komponentu, jo grūtāk to ir pārstrādāt,” skaidro I. Filipova. Viņa norāda, ka sarežģītākas uzbūves papīra pārstrāde prasa vairāk resursu (ūdens un laika), rezultātā tā izmaksā dārgāk.
Konkurētspējas šķautnes
“Diapazons, kādas investīcijas var prasīt papīra pārstrādes uzņēmuma izveide, ir atkarīgs ne tikai no potenciālo iecerēto izejvielu kvalitātes, bet arī no saražojamā produkta veida, vai tam ir vai nav nepieciešama drukvielu atdalīšana,” uz jautājumu par attiecīgas pārstrādes ražotnes izveides izmaksu diapazonu atbild I. Filipova. Jāņem vērā, ka pirms šādu pārstrādes ražotņu izveides ir nepieciešams tās ietekmes uz vidi novērtējums un sabiedriskā apspriešana.
“Labi zinām, kā Latvijā sekmējas ar šiem pārbaudījumiem, jo īpaši sabiedrisko apspriešanu, piemēram, saistībā ar vēja elektrostaciju izveidi,” tā A. Bukonts. Viņaprāt, šajos procesos var nograut jebkuru ideju. “Paraudzīsimies uz celulozes ražošanu, kurai ir pietiekami sarežģīti apstākļi Skandināvijā, kur vairāki ražotāji ir pat apturējuši savu rūpnīcu darbību, jo nespēj konkurēt ar to materiālu, kas tirgū ienāk no Dienvidamerikas un Ķīnas, kur ir citas (zemākas) darbaspēka izmaksas, citas vides prasības, iespējams, nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums ražotnēm, taču produkcija konkurē ar ražotnēm, kurām ir citas – daudz augstākas prasības un līdz ar to arī augstākas izmaksas – tātad cenas,” skaidro A. Bukonts. Viņš norāda, ka tieši tāpēc Ziemeļvalstu ražotāji koncentrējas uz higiēnas produktu ražošanu, kuriem ir vēl augstāka pievienotā vērtība.
“Šādā situācijā nezinu, cik lielas cerības var likt uz atkārtoti izmantoto koksnes šķiedru produktiem,” kopējo ainu iezīmē A. Bukonts. R. Vesere steidz piebilst, ka šis jautājums ir jārisina ES līmenī, turklāt tas nav attiecināms tikai uz papīru, bet būtībā teju vai uz visiem pārstrādes veidiem.
“Ja vairāk vēlamies izmantot atkārtoti pārstrādātu materiālu, nepieciešams pārskatīt prasības, lai tie būtu konkurētspējīgi, jo, palūkojoties uz produktiem, kuri ražoti no svaigajām izejvielām, kas tikko iegūtas no dabas, tiem ir citas izmaksas un citāda kvalitāte nekā tiem, kas ražoti no atkārtoti izmantotām izejvielām,” skaidro R. Vesere. Viņa norāda, ka tieši minēto iemeslu dēļ ir nepieciešams radīt sistēmu, kurā priekšroka būtu produktiem, kuri ražoti no atkārtoti izmantotām izejvielām.
“Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi – 2030. gadā visam iepakojumam Eiropas Savienības iekšējā tirgū ir jābūt atkārtoti lietojamam, pārstrādājamam, kas ir sarežģīti, īpaši tāpēc, ka ražo ļoti daudz dažādu kompozītmateriālu, izmanto dažnedažādas piedevas, lai dabūtu uzlabojumus vai izskaistinājumus, par kuriem jājautā, vai tie patiešām ir vajadzīgi, jo prasa tehnoloģijas, piedevas un sadārdzina pārstrādi,” norāda R. Vesere. Viņa atzīst, ka līdz šim nav īsti ņemta vērā produkta dzīves jeb aprites cikla analīze, kurā būtu ietverts viss, sākot no brīža, kad tiek iegūtas izejvielas, no ražošanas un visas loģistikas, preces lietošanas un tās pārstrādes – cik ir atkārtoti izmantojams pēc tās dzīves ilguma beigām, vai arī tā noslēgums ir aprakšana atkritumu poligonā. R. Vesere norāda, ka šie principi ir iestrādāti Ekodizaina regulā, kas ir jāiedzīvina praksē, tostarp, lai attiecīgās preces būtu konkurētspējīgas un pieprasītas. To var panākt, izmantojot dažādus instrumentus, arī nodokļu politiku. I. Filipova atzīst, ka politika var ietekmēt uzņēmēju lēmumus un drosmi, jo Igaunijā ir celulozes masas ražotne, Lietuvā – papīra pārstrādes rūpnīcas.
Zinātnieki rada jaunus risinājumus
“Nesen īstenojām projektu ar iepakojuma ražotāju, lai attiecīgā produkta ražošanā izmantojamās sintētiskās piedevas aizstātu ar dabīgajām – dabīgo hitozānu (dabīgs polimērs, kuru iegūst no pārtikas nozares pārtikas produktiem),” stāsta I. Filipova. Viņa uzsver, ka, produkta ražošanā izmantojot dabīgas izcelsmes piedevas, var iegūt tieši tādu pašu un pat vēl labāku kvalitāti, kā izmantojot sintētiskās piedevas.
“Jautājums ir par izmaksām, kuras dabīgās piedevas izmantošanas gadījumā vismaz pašlaik bija augstākas par sintētisko,” tā I. Filipova. Viņa norāda, ka zinātnieku izstrāde tika pārbaudīta reālā ražošanā un tās izmantošana jau ir ražotāja jautājums.
“Strādājam pie šķiedras produktu potenciāla, kur viens no virzieniem ir pārstrādātas šķiedras sajaukšanas recepte ar jaunām šķiedrām, kuras iegūtas ne tikai no koksnes, bet arī lauksaimniecības produktiem, piemēram, kaņepju šķiedras ar makulatūru, lai iegūtu labākas iespējamās kombinācijas kvalitatīva papīra, kartona, šķiedru produktu ražošanai,” uz jautājumu par pašlaik pētniecībā esošajām izstrādnēm atbild I. Filipova. Viņa uzsver, ka ļoti daudz kas atkarīgs no patērētāja, kurš var pieprasīt materiālu – iepakojumu, kas būtu izgatavots no reciklēta materiāla.
“To var labi redzēt piemērā, kur tiek veiktas attiecīgas darbības, lai izgatavotu dzērienu pudeles no pārstrādātām šķiedrām, kas būtu brūnā krāsā, bet celulozei, kas ir makulatūras pamatelements, tomēr ūdens klātbūtnē šķiedras sadalās – tās neturas kopā, tāpēc jāizmanto pārklājumi (polimēri), kas sarežģī iepakojumu,” stāsta I. Filipova. Viņa norāda, ka būtiskākais ir jautājums, ko īsti vēlamies – ilgtspējīgu produktu, kas ražots no makulatūras, vai arī, lai tas šķietami ir ražots no makulatūras un rada sajūtu patērētājam, ka viņš lieto atkārtotu resursu un dara labu pasaulei.
“Ar reciklētām šķiedrām strādā zinātnieki citās valstīs, tiek meklēti risinājumi problēmu novēršanai. Pašlaik svarīgākais jautājums, kā atbrīvoties no drukvielām, kas radušās poligrāfijas procesā. Tiek strādāts pie dabai draudzīgām, bioloģijā balstītām tintes atdalīšanas tehnoloģijām,” stāsta I. Filipova. Viņa uzsver, ka šķiedru īpašības ir izpētītas, bet poligrāfijas darbs rada situāciju, kad papīra pārstrāde dzenas pakaļ poligrāfijas nozares izaugsmei, jo tur ienāk arvien jaunas metodes un vielas.
“Tas nozīmē, ka jāmeklē metode, kā šos materiālus pārstrādāt. “Eiropas Papīra ražotāju asociācija ir izstrādājusi vadlīnijas (kādas drukas tintes labāk izmantot, lai pēc tam būtu vieglāk attiecīgo materiālu pārstrādāt) poligrāfijas nozarei,” skaidro I. Filipova. Eiropas tirgū ienāk preces, kuras ražotas citos pasaules reģionos, kuros nav ES prasību, tāpēc, pēc I. Filipovas sacītā, būtiski ir zināt, kādas vielas ir attiecīgajā produktā, lai tās tiek uzrādītas, produkts nekaitē cilvēkam un ir pārstrādājams
Piktogrammas ienāks lēnām
“Principiāli uz visu iepakojumu, kas tiek lietots, ražojot preces un tās iepakojot vai arī ievedot jau iepakotas preces no citām valstīm neatkarīgi no tā, vai no ES dalībvalstīm vai kādām citām valstīm ārpus ES, attiecas ražotāju atbildības sistēma,” skaidro R. Vesere. Viņa norāda, ka Latvijā ir vairākas ražotāju atbildības sistēmas un tām ir jāspēj tikt galā ar visiem iepakojumiem, kādi ienāk tirgū, un identificēt to sastāvu. Proti, iepakojumu (par tajā esošajām vielām, arī otrreiz pārstrādājamām izejvielām utt.) arī pašlaik var marķēt, taču līdz 2028. gadam Eiropas Savienībā tas ir brīvprātīgi.
“Ir noteiktas vienotas zīmotnes, kādas tiek lietotas, un tā ir informācija, kuru saņem gan tas, kurš to izmanto, gan izplata, un arī atkritumu apsaimniekotāji attiecīgi pārstrādā,” tā R. Vesere. Viņa norāda, ka attiecībā uz iepakojumu līdz 2030. gadam ir paredzēts, ka parādīsies ne tikai marķējums par materiālu veidu, bet arī piktogrammas – sākotnēji uz atkritumu konteineriem, pēc tam arī uz pašu preču iepakojuma. Pēc piktogrammām uz iepakojuma varēs vadīties arī pircēji veikalā un zināt, vai tas ir atkārtoti pārstrādājams vai ievietojams citā konteinerā. “Latvijā pašlaik jau vairākās vietās šādas piktogrammas ir, bet tās ir jāievieš līdz nākamā gada martam,” tā R. Vesere.
Pārstrādāts (atkritumu un makulatūras) papīrs vai kartons eksports (milj. eiro)
2005.g. 2.27
2006.g. 2.32
2007.g. 2.56
2008.g. 3.27
2009.g. 2.36
2010.g. 3.41
2011.g. 4.63
2012.g. 4.86
2013.g. 6.96
2014.g. 7.65
2015.g. 9.62
2016.g. 9.52
2017.g. 10.57
2018.g. 9.07
2019.g. 9.09
2020.g. 9.85
2021.g. 19.45
2022.g. 19.38
2023.g. 10.82
2024.g. 11.79
2025.g. 13.72
2026.g.* 3.75
* janvāris- aprīlis. Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Nozīmīgākie eksporta partneri 2026.g. (tūkst eiro)
Lietuva 2164.1
Polija 645.9
Somija 445.0
Taizeme 294.6
Nīderlande 78.8
Vācija 33.4
Vjetnama 32.8
Austrija 32.2
Indija 10.8
Igaunija 6.4