Teju jebkurā primāro materiālu un resursu tirgū, piemēram, fosilajā enerģētikā, kalnrūpniecībā, zivsaimniecībā vai lauksaimniecībā, pieprasījuma pieaugums izraisa diezgan strauju piedāvājuma pieaugumu. Koksnes ražošana ir atšķirīga, tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mežu resursi pieaug un attīstās daudz ilgāk nekā ekonomiskie tirgi: mežsaimniecībai ir jāplāno vairāku gadu desmitu ražošanas cikls. Otrkārt, vairums ražotāju ir meža īpašnieki, kuri nav profesionāļi, bet, lielākoties, privātpersonas ar citiem ienākumu avotiem. Eiropas kokmateriālu ražošana nav koncentrēta kādā noteiktā skaitā īpašumu pārvaldītāju, bet ir izkliedēta starp miljoniem meža īpašnieku, kuriem ir dažādas intereses dažādos ekoloģiskajos un sociāli ekonomiskajos apstākļos, kas ietekmē koku augšanu un koksnes ražas novākšanu.
Pieprasījuma pieaugums koksnes nozarē var radīt ievērojamu spiedienu uz meža zemi un novest pie nepietiekama koksnes ieguves (ražas novākšanas) līmeņa, kas var kaitēt ekosistēmai vai pat to iznīcināt. Atgriežoties vēsturē, 18. gadsimtā Eiropā notika vērienīga mežu izciršana. Pieaugošās vajadzības pēc lauksaimniecības zemes, lai paēdinātu augošo iedzīvotāju skaitu, kā arī augošais pieprasījums pēc kokmateriāliem, ko izmanto ražošanā, starptautiskajā tirdzniecībā un arī karadarbībā (piemēram, koksnes kurināmais to laiku tvaika mašīnām, celtniecības kokmateriāli kuģu būvei, kalnrūpniecība), noveda pie (tas gan neattiecās uz Ziemeļeiropu un Baltiju) meža platību samazināšanās lielākajā daļā valstu (mazāk par 10%). Mežu atjaunošana prasīja lielas pūles, kuru rezultātā mežsaimniecība tika izveidota kā vairāk vai mazāk sistemātiska, institucionalizēta zemes apsaimniekošanas forma (kādu mēs to šodien pazīstam), lai mazinātu mežu izciršanas un pārmērīgas izmantošanas risku.
Papildus koksnes vai koksnes biomasas ražošanai meži nodrošina daudzus citus ekosistēmu pakalpojumus, no kuriem daži ir ļoti nozīmīgi mežu īpašniekiem, vietējiem iedzīvotājiem, arī visai sabiedrībai plašākā nozīmē.
Ideālā gadījumā nepieciešams, lai konkrētā vietā meža produktivitāti attiecīgā klimatā saglabātu nemainīgu, jo saskaņā ar ilgtspējīgas apsaimniekošanas režīmu meža ekosistēmai pēc koksnes ražas novākšanas ir jāatjaunojas. Tomēr prakse, kas izraisa augsnes eroziju, var ievērojami negatīvi ietekmēt zemes produktivitāti. Tā kā liela daļa neizmantoto koksnes resursu atrodas sarežģītas piekļuves apgabalos, ir svarīgi, lai, piesaistot papildu resursus, tiktu ņemti vērā arī augsnes zinātnes ieteikumi. Lai koki augtu, kā to vēlamies, jāsaglabā ne tikai augsnes daudzums, bet arī augsnes kvalitāte. Īpaši augsnēs, kur koksnes biomasas (t.i., lapu, skuju un mizas) smalkās struktūras satur augstu barības vielu koncentrāciju.
Kā zināms, ierobežojumi ir jebkādi apstākļi, kas kavē efektīvu risinājumu izstrādi un ieviešanu t.s. koksnes mobilizācijai un aktīvai mežu apsaimniekošanai. Tos galvenokārt nosaka konkrēts meža resursu, tirgu un pārvaldības kopums: attiecīgā reģiona apstākļi, bieži vien saistīti ar strukturāliem trūkumiem vai dalībnieku izmantojamo zināšanu nepietiekamību.
Identificētās problēmas
Meža resursi neatbilst tirgus pieprasījumam. Pašreizējais mežs ir daudzu gadu darba (saimniekošanas) rezultāts, ko veikušas iepriekšējās meža īpašnieku un mežsaimnieku paaudzes. Koku sugu sastāvs, koku vecuma sadalījums un koksnes kvalitāte ir viens no apsaimniekojamās meža teritorijas pamatraksturojumiem. Tas ir rezultāts konkrētiem vietas un augšanas apstākļiem, kas saistīti ar meža ekosistēmu (piemēram, augsne, klimats un meža ģenētika) un apsaimniekošanu. Šie faktori nosaka, cik daudz kokmateriālu var izstrādāt. Galvenie šķēršļi koku mobilizācijai ietver meža resursus, kas neatbilst pieprasījumam no pieejamajiem kokmateriālu tirgiem, mežaudzes, kas vēl nav nobriedušas ražas novākšanai vai kurām ir nepietiekama kokmateriāla kvalitāte.
Neefektīva ražas novākšanas tehnika un prakse. Mežu apsaimniekošanai un kokmateriālu ieguvei ir vairāki veidi, katrs no tiem tieši ietekmē koksnes mobilizācijas izmaksas un kokmateriālu cenas. Infrastruktūras projektēšanas vai koksnes ražas novākšanas nepiemērota izvēle var palielināt kokmateriālu ieguves izmaksas un novērst ražas novākšanu pat tad, ja ir pieejami tirgojamie koksnes krājumi. Mūsdienu zināšanas un aprīkojums mehanizētai koksnes ražas novākšanai, kas var būtiski palielināt mežizstrādes procesus un darba ņēmēju drošību, vēl nav plaši izplatīts, jo īpaši mazo īpašnieku vidū, tas var būt galvenais šķērslis koksnes mobilizācijai.
Ilgtspējības problēmas un klimata pārmaiņu ietekme. Meža īpašnieku un mežsaimniecības speciālistu bažas par meža ekosistēmu degradācijas risku palielinātas mežizstrādes dēļ arī var būt šķērslis koksnes mobilizācijai. Šie ierobežojumi nav juridiski saistoši, bet de facto meža zemēs tādi tiek noteikti, piemēram, īpašniekiem, kas rūpējas par augsnes kvalitāti un dabas aizsardzību. Jāatceras, ka klimata pārmaiņu rezultātā palielinās mežu neaizsargātība pret slimībām, kaitēkļiem, mežu ugunsgrēkiem vai vētrām. Biežākās ietekmes uz vidi rašanās samazina meža stabilitāti un pieejamo kokmateriālu daudzumu mežizstrādei.
Iepriekšaprakstītie meža resursu izmantošanas ierobežojumi bieži vien tiek uzskatīti par galvenajām “problēmām”. To lielākā daļa ir saistīta ar šķēršļiem citās problemātiskajās jomās, kuras patiesībā ir vieglāk risināt. Piemēram, mežsaimnieki var identificēt “stāvas nogāzes” vai “purvainas vietas” kā galveno barjeru koku mobilizācijai, tomēr šo problēmu nevar atrisināt tieši. Lietderīgāk var būt izprast “kapitāla pieejamības trūkumu” vai “nepietiekamu padomdevēju kapacitāti”, ko varētu atrisināt, piemēram, kooperācija. Ir valstis, kurās kooperācija ir ļoti veiksmīgi attīstījusies, Latvijā panākumi vēl nav tik spoži, mums vēl daudz darāmā šajā jomā; viens otrs spēcīgs kooperatīvs jau ir izveidojies un ļoti veiksmīgi darbojas, uzlabojot gan pakalpojumu kvalitāti meža īpašniekiem, gan dodot savu ieguldījumu patiesi ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā.
Likumi, normatīvie akti un noteikumi, kas ierobežo produktīvu mežsaimniecību. Runa ir par likumiem un noteikumiem, kas nosaka ierobežojumus un/vai izraisa augstas izmaksas vai nenoteiktību ražīgai mežsaimniecībai. Piemēram, kaitēkļu ķīmiskās apkarošanas ierobežojumi meža zemēs, lai novērstu augsnes un ūdens piesārņošanu, pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) vai saimnieciskās darbības ierobežojumus noteiktās platībās dabas aizsardzībai un biotopu aizsardzībai. Svarīgs vispārējs šķērslis, jo īpaši mazajiem meža īpašniekiem un mežsaimniecības uzņēmumiem, ir smagais birokrātiskais slogs vai t.s. meža birokrātija, to rada sarežģīta mežsaimniecību reglamentējoša sistēma un vides aizsardzības prasību pastāvīgs pieaugums, bieži vien , subjektīvs un apgrūtinājumus nekompensējošs.
Efektīvas sadarbības trūkums, ko nenosaka tiesību akti. Problēma attiecas uz tiesību aktiem, kas nekādi neveicina sadarbību meža apsaimniekošanā un tirgos vai veicina tikai atsevišķas darbības. Sadarbība starp privātajiem īpašniekiem (piemēram, asociācijās, kooperatīvos vai citās organizācijās) bieži ir nepietiekami produktīva, ir situācijas, kad aktīvam koksnes tirgus dalībniekam vajadzīgs skaidrāks, konkrētāks juridiskais pamats. Likumu attīstība ir nepieciešama, jo jāveicina vēl aktīvāka un spēcīgāka sadarbības grupu izveidošana meža nozarē.
Citi regulatīvi un juridiski šķēršļi. Likumi un noteikumi, kas nosaka ierobežojumus un izraisa augstas izmaksas vai neskaidras situācijas transportam, tirgiem un tirdzniecībai (imports/eksports). Piemēram, kokmateriālu pārvadājumi ir viens no ievērojamākajiem izmaksu faktoriem, tādēļ valsts tiesību aktiem, kas nosaka kokmateriālu svara ierobežojumus, ir būtiska, pat izšķiroša ietekme. Meža produktiem noteiktie tarifi ir galvenais faktors, kas veido ES meža nozares starptautiskos importa un eksporta tirgus. Importa nodokļi vai kvotas ES meža produktos faktiski ir protekcionistiskas subsīdijas konkurējošām precēm, nodokļi vai aizliegumi kokmateriālu eksportam uz ES var būt izejvielu piegādi ierobežojošs faktors, kas vēl vairāk sašaurina tirgus potenciālu. Runājot par konkurētspēju, juridiskās prasības attiecībā uz darba ņēmēju veselību un drošību dažādās valstīs ir atšķirīgas un var būt svarīgs izmaksas ietekmējošs faktors. Visbeidzot, ir vajadzīgi meža veselības noteikumi, jo īpaši fitosanitārie pasākumi, lai novērstu kaitēkļu izplatīšanos, taču tie, savukārt, var būtiski ierobežot koksnes mobilizāciju plašākā mērogā.
Finanšu un materiālie šķēršļi. Runa ir par šķēršļiem, kas saistīti ar infrastruktūru un materiālajiem resursiem, galvenokārt reģionālā līmenī, tādejādi meža nozares uzņēmumi saskaras ar lielām darījumu un ekspluatācijas izmaksām aktīvākai meža resursu izmantošanai.
Zemes īpašumtiesību radītās problēmas. Mazo īpašumu fragmentācija. Sadrumstalotība ir viens no visbiežāk sastopamajiem šķēršļiem, jo īpaši privātajos mežos, kuri pieder privātpersonām vai ģimenēm (Eiropas kontekstā tos bieži sauc par neprofesionāliem privāto mežu īpašniekiem – NIPF). Eiropā ir aptuveni 16 miljoni privāto mežu īpašumu, no kuriem liela daļa platību ir mazākas par 3 ha. (Latvijā – vidējā platība 8,8 ha.) Lielākajai daļai Eiropas Savienības meža īpašnieku pieder vien aptuveni 1 ha zemes vai pat mazāk. Meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu apdraud meža zemes fragmentācija nelielos īpašumos, īpašumu nelabvēlīgās telpiskās formas, neskaidras robežas, sadalīšanās anklāvos, neskaidras vai sarežģītas īpašumtiesību formas (mantinieku kopienas utt.).
Sadrumstalotības atrisināšana ir viens no galvenajiem koksnes mobilizācijas uzdevumiem. Vēsturiski sadrumstalotības rašanās varētu būt saistīta ar pārvaldības sistēmu pārveidošanu kopīgām zemēm lauksaimniecības intensifikācijas beigās 19. gadsimta beigās. Daudzos reģionos kopienām piederošie meži tika sadalīti starp pilsoņiem, kuri ieguvuši privātas zemes tiesības. Tas bieži tika izpildīts pēc stingras shēmas, burtiski sadalot zemi kartē ar lineālu. Paaudzēm mainoties, šie mazie zemes gabali tika sadalīti vēl sīkāk. Tradicionālā priekšrocību mantojuma sistēma, kas pieprasa, lai īpašums tiktu sadalīts vienlīdzīgās daļās starp mantiniekiem, ir tas nelabvēlīgais iemesls, kādēļ sadrumstalotība turpina pieaugt.
Šis šķērslis īpaši nozīmīgs ir Rietumeiropas reģionos, kuros ir daļējas mantojuma tradīcijas, un dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kurās privātīpašnieku skaits turpina pieaugt restitūciju un privatizācijas procesu rezultātā. Nelielās valstīs, piemēram, Latvijā ir ap 110 000 meža īpašnieku, Lietuvā – 250 000.
Sadarbības trūkums
Mežsaimniecisko darbību var efektīvāk realizēt, vienlaikus īstenojot mežu apsaimniekošanu lielākās platībās, tā samazinot mežizstrādes un kokmateriālu transportēšanas izmaksas. Tomēr mežu īpašniekiem bieži vien ir atšķirīgi mežu apsaimniekošanas mērķi, tāpēc efektīvu kooperatīvu veidošana ne vienmēr ir viegls uzdevums. Sadrumstalotā mežsaimniecībā koksnes mobilizāciju var veikt tikai ar kādas zemes īpašnieku sadarbības formas palīdzību.
Svārstības un traucējumi galvenajos kokmateriālu tirgos
Kokmateriālu tirgi ir kļuvuši globālāki, kas padara tos jutīgākus pret cenu konkurenci. Tirgus apstākļi tradicionālajām meža nozarēm mainās, parādās jauni tirgus dalībnieki, kas konkurē par vienu un to pašu izejvielu (piemēram, bioenerģija, biomasa un biodegviela). Starptautiskās tendences pieprasījuma vai tirdzniecības konkurencē var būtiski ietekmēt reģionālos tirgus, turklāt neparedzami notikumi vai dabas katastrofas, piemēram, vētras, mežu ugunsgrēki vai ilgstošs sausums, var izraisīt ievērojamas tirgus svārstības, jo pēkšņs pārpalikums vai tirgojamo kokmateriālu trūkums traucē normālu cenu attīstības procesu. Šādi notikumi var ietekmēt vairākus Eiropas reģionus vienlaikus, atkarībā no notikumu mēroga, jo, protams, pastāv reģionālo kokmateriālu tirgu savstarpējā atkarība.
Lai gan Latvijas meža nozare ir spēcīga, un mēs pamatoti varam uzskatīt Latviju par “mežu lielvalsti”, vairākas iepriekš uzskaitītās problēmas koksnes mobilizācijas procesā mūsu valstij ir vēl jo aktuālākas. Latvijas kontekstā īpaši svarīgi ir uzsvērt meža resursu efektīvas izmantošanas nosacījumus, kas netiek nesamērīgi apgrūtināti ar pieaugošajām dabas aizsardzības prasībām, kas bieži vien pamatotas ar subjektīvām un tendenciozām tā saukto dabas ekspertu vai meža politikas ekspertu aktivitātēm. Šo darbību rezultātā mēs redzam pastāvīgu sabiedrības dezinformēšanu un biedēšanu ar dažādiem it kā zinātnē balstītiem “šausmu scenārijiem” bioloģiskās daudzveidības samazināšanās procesos mūsu valstī. Izstrādātie sugu aizsardzības plāni un citi vides nevalstisko organizāciju pasākumi to apliecina, piemēram, jau pasen uzrakstītais un apstiprinātais “Mežirbes aizsardzības plāns”, kas pamatojas dažādos apgalvojumos un pieņēmumos. Līdzīga veida rakstu darbi un to īstenošanas sekas var paralizēt meža nozari…
Bail iedomāties, ko šādi “eksperti” rakstīs nākamajā ziņojumā Eiropas Komisijai par bioloģiskās daudzveidības stāvokli Latvijā. Jāņem vērā, ka slavenā “dabas skaitīšana” (faktiski ES nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana, kas izmaksāja 9,5 miljonus eiro) jau pirms kāda laika ir beigusies. Jāprasa – kas nākamreiz šiem “ekspertiem” liksies “dramatisks” un “katastrofāls”, gatavojot kārtējo ziņojumu Briselei? Atliek cerēt, ka šis ziņojums pirms nosūtīšanas tiks nodots izvērtēšanai arī meža un zemes īpašniekiem, meža nozares un ar to saistīto nozaru pārstāvjiem, pašvaldībām…