Saruna ar Mārtiņu Štrausu, būvuzņēmēju, un Kārli Mičuli, arhitektu
Par koka ēkām runā gan tagadnes, gan pagātnes formā. Vai šī ir pirmā koka celtne, ko kopīgi projektējat un plānojat?
K.M.: Iepriekš emu līdzdarbojies kopprojektā ar “Skonto būvi”. Tas bija ēkas izstrādes koncepts Stokholmā – dzīvojamā ēka (divas trīsstāvu ēkas) un piecstāvu, sešstāvu dzīvokļu ēkas no saliekamajiem paneļiem. Projekts ir apskatāms un atrodams.
Vēsturiski skaidrs, ka ilgajos padomju gados Latvijas vietējās būvniecības tradīcijas tikušas izjauktas vai uzskatītas par tiem laikiem neatbilstošām. Vairāk nekā 50% Latvijas teritorijas aizņem koksnes resursi (meži), ko ikdienā būvniecībā neizmantojam. Kad strādāju Cīrihē (Šveicē) – redzēju – hokeja halle, dzelzceļa stacija, dzīvojamās ēkas tur ir no masīvā koka. Šķita absurdi, ka Latvijā šādi savu koksni neizmantojam. Secīgi – tā bija intuitīva doma: nepieciešams atgriezties pie vietējām būvniecības tradīcijām. Koksni iespējams izmantot savādāk nekā “eksportam lētās papīrmalkas veidā” uz Zviedriju vien. Manuprāt, daudz vietējās koksnes vienkārši samaļ vai sadedzina tā vietā, lai to izmantotu lietderīgāk un ilgtermiņā. Sastapos ar Mārtiņu, viņam jau bija iecere par koka ēku birojiem.
M.Š.: Domāju, tā ir psiholoģiska (domāšanas) problēma – koksne, tātad malka, tātad… Bailes, kas īsti nav pamatotas, par ugunsdrošību. Tieši pretēji – uguns iedarbībā koksne pārogļojas un ilgstoši saglabā konstruktīvo noturību, salīdzinot ar citiem materiāliem.
Varbūt nav tik svarīgi – koks, betons vai metāls. Zemes gabalu iegādājos “ar visu projektu”. Man nebūs jāiegulda jaunā projektā, izpaliks cīņa ar vējdzirnavām. Mierīgi varētu būvēt betona ēku, ar šo materiālu esmu strādājis. Kāpēc izvēlējos sarežģītāko ceļu – koka ēku? Lai mainītu domāšanu! Vismaz sāktu… Nevienam nav jāpierāda: ir koks labāks vai sliktāks materiāls… Vietējiem ļaudīm padomju laikos iestrādājušās, iegūlušās domāšanas metodes un principi: koks– malka, koks– malka. Kārlis jau minēja tradīciju pārrāvumu un nepieciešamību atgriezties “pie saknēm, sākuma”. Esam spēruši soli. Re – pirmais projekts, pionieris! Izmantosim RTU radītās inovācijas, būs ģeneratori grīdā, pielietosim LLU zinātnieku darbu… Mēs uzcelsim un varēsim stāstīt un rādīt – te ir Latvijas profesionāļu darbs! Kopdarbs! Ar Kārli pabijām Norvēģijā, Igaunijā, Austrijā, Vācijā, apskatījām lielos objektus. Latvijā speciālistu koksnes nozarē ir gana – neatkārtošu mežiem klātās teritorijas lielumu. Mēs varam rīkoties gudri un rīkoties tā, lai no mums mācās! Mums Latvijā ir resursi! Mums nevajag metālu no Urāliem, kas ietver papildizmaksas un transportu. Materiāls pietiekamā daudzumā atrodams tepat. Jābeidz “malkas filozofija” un citlaiku domāšanas principi. Viesojoties Norvēģijā, apmeklējām būvobjektu (85 m augsta koka ēka), redzējām – tur, objektā, strādā latvieši! Domāju, ne viens vien sadzirdēs, ja viņam teiks: “Brauciet atpakaļ, būvējiet Latvijā!”
Gribētu aicināt nekoncentrēt uzmanību uz topošo ēku vien, bet raudzīties uz filozofijas maiņu – “malkas paaudze beidz eksistēt”, nāk “jaunā” ar domu – koksne būvniecībā! Aicinām atgriezties speciālistus, kas strādā un būvē citviet. Latviešu profesionāļi ārvalstīs strādā koka konstrukciju augstceltnēs, viņi ir pieredzējuši… Un mēs Latvijā vēlamies uzbūvēt piecstāvu ēku. Sākumā!
Kārlis projektā soli pa solim, burtu pa burtam sekojis un ievērojis normatīvu autoru ieviestās prasības. Normatīvi ir izpētīti “līdz pēdējai vīlītei” un projektā taps ievērots viss. Projektu iesniegsim apstiprināšanai, taču… Mēs jau pieminējām domāšanu un tās principus. Ja vērtētāju un caurskatītāju pusē padomās: “Tā ir malka… ????” Ja projekts atbilst gan garam, gan burtam, neredzu iemeslu neapstiprināšanai. Bažas rada skaistais un skaļais vārds: “Pirmais, pirmie!”
K.M.: Mārtiņš jau minēja - mums izveidojusies un mēs arī turpmāk ceram uz labu sadarbību ar Latvijas speciālistiem un zinātniekiem (“Silava”, RTU, LLU), kas ar savu darbu dod un dos ieguldījumu koka ēku projektēšanā un būvniecībā. Ir labi izmantot vietējos resursus! Andris Šutko, piemēram, atradis hidronanoģeneratorus, kas iestrādājami ēkas grīdā un varētu ražot elektrību. Ir doma šo tehnoloģiju izmantot arī mūsu ēkā. Protams, jārisina tehniski jautājumi, kā tieši tos (ģeneratorus) iestrādāt grīdā un kādi būtu nosacījumi to izmantošanai.
Vēl ceram uz sadarbību ar LLU zinātniekiem, kas izstrādājuši minerālu kā piedevu krāsām, lai krāsa neietekmētu (nejauktu) koka struktūru. Te svarīgs ir jautājums par ugunsdrošību.
Esmu izpētījis un iedziļinājies gan Latvijas būvnormatīvos, gan ugunsdrošības prasībās. Vislielākās problēmas (šķēršļus) varētu sagādāt Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienests (VUGD), kas ēku pieņems ekspluatācijā. Esam precīzi ievērojuši noteikto. Izstrādāta simulācija ēkas evakuācijai, arīdzan ugunsslodzes aprēķini – proti – cik ilgā laikā (cik sekundēs) tiešā uguns ietekmē ēka nodegtu. Pierādīsim, ka vēl 60 minūtes koka konstrukcijas, pārsegumi un kolonnas saglabā nestspēju, cilvēki paspēs evakuēties. Esam nodrošinājušies, nepieciešams saskaņošanas procesu sākt. Pirmā saskarsme ar VUGD pārstāvi vienā no ugunsdrošības semināriem – pārsteigums – “Kāpēc koks, kāpēc tik augsta?”
Viens – būvnormatīvi, otrs – eksperimentālā metode, kas palīdz pierādīt nestandarta konstruktīvos risinājumus. Šo mācījos no norvēģiem, kas simulācijas laikā pierādīja, ka iespējamas ugunsiedarbes laikā gan cilvēki paspēj evakuēties, gan konstrukcija saglabā savu noturību. Tik tālu vēl neesam tikuši, bet arī fizisko slodzi var testēt tiešā ugunsslodzes ietekmē – saliekot visus skaitļus un rādītājus – skatīties, cik milimetru nodeg vienā minūtē.
M.Š.: Projekta tālākā virzība neapšaubāmi ir svarīga. Manuprāt, ja esam izpildījuši likuma autoru noteiktās normas, ja ēka tām atbilst, nav pamata domāt, ka varētu rast iemeslus celtniecību un nodošanu ekspluatācijā neatļaut. Pasaulē ceļ 18–20 stāvu koka ēkas, mēs sāksim ar pieciem. Mums ļoti svarīgi ir parādīt – koks ir un no tā var būvēt!
Kāda veida kokmateriāli plānoti projekta realizēšanā?
K.M.: Konstrukcija ir karkasa divlaidumu sistēma – līmētās kolonnas (40x220 mmm) un līmētās sijas (600 mm un 220 mm). Pārsegumu plātnēs izmantosim CLT (krustām, šķērsām līmētās koka plātnes) un fasādei – koksnes sagatavojamos paneļus. Izejmateriāli tiks rūpnieciski sagatavoti un būvlaukumā samontēti. Ja runājam sīkāk, no vietējiem finiera ražotājiem ceram uz iekšējo un ārējo apdari. Perimetrālo (ārējo) čaulu plānojam bērza saplāksnī, iekšējo – skujkoku materiālus. Aprēķinos ņēmām vērā situāciju, ka grunstgabals, kur ēka paredzēta, ir neliels – 1070 m2. Ēkas konfigurācija tātad nedaudz “pakļaujas” arī gruntsgabala lielumam un formai. Starptautiskā prakse un pieredze koka konstrukciju būvē rāda: ja plānošana bijusi efektīva un veiksmīga, procesu var veikt par 5–15% izdevīgāk.
M.Š.: Šie 5–15% neparādās tiešajās izmaksās – gabali, materiāli un tamlīdzīgi, jo betons vai cits materiāls būs lētāks. Koka celtnes gadījumā – ir zemes gabals, gatavos materiālus pieved, ar celtņa palīdzību samontē, saliek kopā (kā Lego). Ieguvums – “parastā” būvniecība paņemtu 18–24 mēnešus. Mūsu gadījumā plānots (kā Kārlis saka) samontēt (uzcelt) trīs mēnešos.
K.M.: Jāpiebilst, ka pamatu ielikšana un sākums ir cits tehnoloģiskais process, bet – kad pamati ir gatavi – celtniecībai paietu trīs mēneši! Protams, daudz būs atkarīgs, cik precīzi konstrukciju izgatavotāji būs ievērojuši plānojumu. Piemēram, elektrības rozetēm ir paredzēta vieta un tām tur jāatrodas, kad konstrukciju ved uz “būvlaukumu”.
Piebildīšu: daudzstāvu koka ēkas būvniecība paņem lielāku plānošanas un sagatavošanas laiku. Ēkas konstrukciju arhitektūra un inženiertīkli ir izstrādāti 3D sistēmā un tiek savienoti. Tas palīdz izvairīties no pārsteigumiem būvniecības laikā, kas nereti projektu mākslīgi sadārdzina. Mēs vēlamies maksimāli kontrolēt izmaksas un projekta gala rezultātu. Tas prasa papildus plānošanu, precīzu saskaņošanu ar ražotājiem. Toties būs lielāka kontrole un garantija rezultātam.
Vai ir zināms pamatots iemesls, kādēļ t.s. “padomju” gados tradīcijas pazuda un izpalika?
K.M.: Protams, bija sava veida politika. Padomju valstī sākās rūpniecības attīstība (industrializācija), ar industriju saistīta būvniecība – pamatā dzelzsbetona konstrukcijas, dzelzsbetona ražošanas un dzīvojamās ēkas. Savā veidā tas mainīja arī cilvēku dzīvesstilu – tika izjaukta dzīve daudziem latviešiem ierastajās viensētās, cilvēkus sadzina (iekārtoja) lielajās daudzdzīvokļu mājās, mazos padomju tipa dzīvokļos. Tas neapšaubāmi ietekmēja demogrāfisko procesu – šaurība nav vietējo cilvēku ierastais vai pieņemamais stils. Šāds toreizējais valsts iesāktais virziens ietekmēja daudzas dzīves situācijas gan politiku, gan ekonomiku, gan arhitektūru. Ja skatāmies uz kaimiņiem, ko neskāra padomju dzīvesstils,– somiem, norvēģiem, zviedriem koka arhitektūras tradīcijas ir saglabājušās, mēs Latvijā tagad cenšamies atgriezties pie arhitektūras kvalitātēm.
M.Š.: Piebilstot par vēsturi – projektā paredzēti vairāki karogu masti. Tiem esam paredzējuši izmantot Pinus rigensis… Reiz mēs bijām slaveni ar lieliskām, staltākām masta priedēm. Mūsu priedes ir tāāāāds materiāls! Gan vēsturiski, gan tagad! Patlaban to neizceļ un nesaka: “Rīgas priedes!” Skan: “Malka, baļķis…” Pie mūsu ēkas Rīgas priede būs redzama!
Svarīga lieta – kas varētu veikt celtniecības darbus?
M.Š.: Esam runājuši un uz-runājuši Skonto būvi un Merck, kas varētu būt ģenerāluzņēmēji. Ja par projektu sāks vairāk runāt un tas taps plašāk zināms, pieļauju, interesentu skaits pieaugs.
Vieta ēkai paredzēta pie Biķernieku meža. Kas bija sākumā – vieta vai ideja koka ēkai?
M.Š.: Mēs ar Kārli sastapāmies “uzņēmēju brokastīs”. Runājām par šo un to, sākām runāt par nepieciešamību pēc sava biroja (man). Brokastu dalībnieki pēc šāda veida sarunām reiz izteicās – visi esam uzņēmēji, uzceļam biroju ēku paši sev! Tas bija sākums; 2018. gada pavasaris. Ideja “nogūlās” un pēc kāda laika braucu garām Biķernieku mežam; skatos – plakāts – “Pārdod zemi”. Nopirku. Zemes gabalam “līdzi nāca” projekts ar daudzstāvu betona ēku. Bildu Kārlim, ka ir zeme un “taisām kaut ko labu”. Betonu nevēlējos, jo tas man “līdz kaklam”. Tā kā man ir arī namdara, galdnieka izglītība, koks man ir tuvs kā materiāls. Kārlis arī ieteica koku. Bijām kopā konferencē Tallinā, bijām Garmišpartenkirhenē – pasaules līmeņa arhitektu saietā. Dzirdējām stāstus par ēkām. Piemēram, austrāliešu arhitekts lepojās ar savām daudzu tūkstošu kvadrātmetru koka ēkām (Austrālijā tam ir “pateicīgi” normatīvi). Kārlis, būdams ļoti ieinteresēts idejas virzībā, ja tā var teikt: “publiku” nomocīja ar jautājumiem, kurus vēlējās saprast un noskaidrot. Pie tam, ja mums projekts izdosies, mums būs pieredze, bet… mums plānoti pieci stāvi, citviet ir desmit, divdesmit. Citi apjomi.