Kā zināms, 30. novembrī Dubaijā sākās planētas mēroga Klimata asambleja – COP28, kas ilgs līdz 12. decembrim. Šīs sanāksmes panākumi būs atkarīgi no valstu spējas vienoties par pakāpenisku fosilā kurināmā izmantošanas pārtraukšanu. Būs jāvienojas arī par palīdzību valstīm ar zemiem ienākumiem to visu apmaksāt. Kā parasti – galvenais jautājums – nauda…
Daudzi par COP28 sekmēm ir skeptiski noskaņoti, jo asamblejas rīkotājvalsts ir Apvienotie Arābu Emirāti (AAE), kas ir viena no lielākajām naftas ieguvējām pasaulē ar neapšaubāmi nozīmīgu spēju ietekmēt attiecīgo jomu.
Šaubas par nepieciešamo lēmumu pieņemšanu pastiprinājās pagājušajā nedēļā, kad atklātībā nonāca dokumenti par COP28 asamblejas vadošo personu, proti, ANO COP28 augstākā līmeņa sanāksmes par klimata pārmaiņām prezidentu Sultanu Ahmedu al Jaberu (Sultan Ahmed Al-Jaber), kas ir AAE nacionālā naftas uzņēmuma Adnoc izpilddirektors. Izrādās, tieši viņš plāno runāt par fosilā kurināmā darījumiem ar 15 valstīm. Tātad – jautājums par objektivitāti.
Pasaules bagāto valstu bloks G7 un Eiropas Savienība ir aicinājušas pārējās valstis stiprināt to klimata plānus 2030. gadam. ES rosina pakāpeniski izbeigt “neierobežotu” fosilā kurināmā izmantošanu un sasniegt tā maksimālo patēriņa līmeni šajā desmitgadē.
Saskaņā ar Nīderlandes akadēmiskās ideju laboratorijas Sustainable Finance Lab (SFL) viedokli COP28 būtu jāatzīst, ka diskusijā par klimata pārmaiņu finansējumu jaunajām tirgus ekonomikas valstīm un jaunattīstības valstīm ir jārunā par triljoniem, ne miljardiem (naudas izteiksmē). Aprēķināts, ka finansējuma nepietiekamība klimata jomā par 2022. gadu varētu sasniegt pat 3,5 triljonus eiro.
Īpašās aizņēmuma tiesības
Viens no šādas idejas piemēriem, ko pagājušajā gadā izvirzīja Barbadosas premjerministre Mia Motlija (Mia Mottley), bija paredzēt 500 miljardus ASV dolāru [458 miljardi eiro] novirzīt trastu aizdevumiem ar zemiem procentiem. Tie tiktu apmaksāti, pārdalot Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) lielākoties neizmantotos rezerves aktīvus – tā sauktās Speciālās aizņēmuma tiesības (SDR). SDR ir rezerves aktīvu veids, ko SVF emitē, lai palīdzētu valstīm pārvarēt finanšu krīzes, nepalielinot parādu slogu. Jau 2021. gadā vairākas valstis apņēmās ļaut 90 miljardus eiro no šiem līdzekļiem novirzīt valstīm ar zemu ienākumu līmeni. Līdz šim, izmantojot SVF Atbilstības un ilgtspējas trasta fondu, ir izmaksāts mazāk nekā viens miljards dolāru. Tas ir nepietiekami.
Šogad notikušajās sarunās var novērot daudz lielāku politisko gribu panākt finansējuma piesaistes īstenošanu. 2023. gada augustā SVF paziņoja, ka 29 dalībvalstis ir piekritušas piedalīties šīs aktivitātes atjaunošanā. “Uz papīra“ tas varētu nodrošināt papildu 50 miljardus eiro aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda Nabadzības mazināšanas un izaugsmes trasta un 37 miljardus eiro – no Stabilitātes un ilgtspējas trasta. Kopā tie ir 87 miljardi eiro – summa, kas varētu palīdzēt strauji virzīties uz mērķu sasniegšanu. Aktualizējas jautājums par pareizu un prasmīgu šī finansējuma izmanotošanu. Šos līdzekļus var izmantot kā nodrošinājumu jauniem aizdevumiem ar koeficientu (attiecību) – viens pret četri. Tā kā 375 miljardi eiro no SDR joprojām nav izmantoti, šī shēma varētu sasniegt triljonu dolāru līmeni. Finansējums valstīm ar zemiem ienākumiem ir nepieciešams, lai uzsāktu ātru pāreju uz “zaļās enerģijas principu“ ieviešanu.
Šai ziņā ir kāds šķērslis, proti, Eiropas Centrālā banka ir iebildusi pret šo plānu, apgalvojot, ka šāds finansējuma veids ir monetārs. Tā būtu tieša naudas pārskaitīšana valdībām, lai tās šo finansējumu tērētu. Tāda veida finansējuma metodi Eiropas Savienības tiesību akti ierobežo. Savukārt institūcijas, kuru sastāvā darbojas Rokfellera fonds un Āfrikas Attīstības banka, cenšas pārliecināt Austrāliju, Norvēģiju un AAE (kas nav pakļautas ECB juridiskajai interpretācijai) atļaut savu SDR otrreizēju izmantošanu. Tā tiktu radīts precedents, kam varētu sekot citas valstis.
Pasaules oglekļa nodoklis
Āfrikas valstu līderi pēc septembrī Kenijā notikušā trīs dienu samita ierosināja ieviest pasaules oglekļa nodokli, saskaņā ar kuru lielākie piesārņotāji maksātu vairāk, tādējādi palīdzot jaunattīstības valstīm finansēt zaļās enerģijas sistēmu ieviešanu un pielāgoties klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei. Nairobi deklarāciju, kas tika parakstīta Kenijā notikušajā samitā, Āfrikas līderi izmantos kā sarunu dokumentu COP28. Dokumentā ir aicināts noteikt starptautisku oglekļa cenu fosilā kurināmā tirdzniecībai, kuģniecībai un aviācijai. Ir iekļauts arī priekšlikums par globālu finanšu darījumu nodokli.
Klimata rīcības tīkla (CAN) nesen publicētajā ziņojumā iekļauts aprēķins, ka ar fosilā kurināmā ieguves nodokli varētu akumulēt 210 miljardus ASV dolāru [191 miljardu eiro] gadā. SVF jau iepriekš norādīja, ka globāla oglekļa cena būtu viens no ātrākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā samazināt oglekļa dioksīda emisijas pasaulē.
Francijas prezidents Emanuels Makrons un Kenijas prezidents Viljams Ruto Dubajā virza šos priekšlikumus un 40 valstis jau ir pārliecinājuši parakstīt attiecīgo nolīgumu. Pasaules mēroga oglekļa nodokļa ideja, tomēr, nav guvusi atsaucību vairākās lielvalstīs, arī ASV un Brazīlijā.
Diskusijas vēl vairāk apgrūtina Eiropas Savienības Oglekļa ievedkorekcijas mehānisma (OIM) ieviešana (Šī vides jomas pasākuma galvenais mērķis ir izvairīties no oglekļa emisiju pārvirzes. Tas mudinās partnervalstis izstrādāt oglekļa cenu noteikšanas politiku klimata pārmaiņu apkarošanai. Šajā nolūkā OIM ir vērsts uz oglekļietilpīgu produktu importu, pilnībā ievērojot starptautiskās tirdzniecības noteikumus, lai novērstu, ka ES siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas centieni tiek kompensēti, importējot produktus, kas ražoti trešās valstīs, kur klimata pārmaiņu apkarošanas politika nav tik vērienīga kā Eiropas Savienībā. Tas arī palīdzēs novērst oglekļietilpīgu produktu ražošanas pārvietošanu vai importu.).
OIM stāsies spēkā 2027. gadā un tiks piemērots importam, kas rada lielas oglekļa emisijas. Tā ietekme uz valstīm, kas eksportē uz Eiropas Savienību, būs ļoti nevienmērīga. Dienvidāfrika un Indija ar netiešu ASV atbalstu jau tagad apstrīd jauno nodokli Pasaules Tirdzniecības organizācijā, uzsverot, ka tas ir diskriminējošs šķērslis tirdzniecībai.
Valstu parādu aizstāšana (kompensēšana) ar dabas resursiem
Paredzams, ka COP28 asamblejas laikā Francija un Kenija izveidos darba grupu par inovatīviem finansēšanas avotiem, tostarp tā saukto “parādu apmaiņu pret klimata pārmaiņām” vai “parādu apmaiņu pret dabas resursiem”.
Šādos darījumos kreditorvalsts vai nu atlaiž daļu esošā parāda vai piedāvā jaunu kredītu ar labākiem nosacījumiem. Debitorvalsts attiecīgi apņemas finansēt vietējos attīstības projektus, izmantojot savu naudu. Klimata pārmaiņu skartās valstis, kurām ir lieli parādi, piemēram, Barbadosa un Seišeļu salas, ir aktīvākās šāda veida finansu mehānisma izmantotājas.
Grupa, kurā darbojas 31 nevalstiskā organizācija un kurai pievienojušies arī pētnieki un dažas bankas, tostarp ļoti ietekmīgā Barclays banka, brīdinājusi, ka aizstāšanas darījumi, kas pastāv jau vairākas desmitgades, bieži vien netiek pienācīgi pārbaudīti, tie ir pakļauti korupcijai un var veicināt “zaļo” līdzekļu izspiešanu. Jāuzsver, ka bez jaunām finansiālām saistībām valstis ar zemiem ienākumiem var nebūt gatavas piekrist tālejošiem klimata mērķiem. Barbadosas premjerministre Mia Motlija šā gada sākumā finansiāli spēcīgo valstu delegātiem norādīja: “Mums ir vajadzīga finanšu sistēmas pārveidošana, nevis vienkārši reforma”.
Lai varētu saprast visu šo sarežģīto prasību, deklarēto saistību un finansiālo nepilnību mudžekli, nepieciešams svarīgāko diskusiju sadalījums.
Zaudējumu un kaitējuma fonds (Loss and damage fund)
Viens no svarīgākajiem jautājumiem COP28 būs par tā dēvēto Zaudējumu un kaitējuma fondu, kas ir zema ienākumu līmeņa valstu sena vēlme.
Pagājušajā gadā Ēģiptē notikušā klimata samita neveiksmi pēdējā brīdī izdevās novērst, vienojoties tieši par Zaudējumu un kaitējuma fonda izveides nepieciešamību. Par to, kā tas tiks izveidots, tiks lemts tuvākajās dienās COP28.
Fonda paredzamais apjoms pēc sākotnējās vienošanās ir tikai 429 miljoni ASV dolāru [393 miljoni eiro], kas daudzām jaunattīstības valstīm rada neapmierinātību. Valstis ar augstiem ienākumiem ir tikai aicinātas kļūt par ieguldītājiem – 225 miljonus eiro piešķirs Eiropas Savienība, tostarp 90 miljonus eiro finansēs Vācija. 60 miljonus sterliņu mārciņu (68 miljonus eiro) piešķir Apvienotā Karaliste, 24,5 miljonus dolāru (22,5 miljonus eiro) – ASV un 9 miljonus eiro – Japāna.
Plānots, ka fonda mājvieta būs Pasaules Banka. Tas, savukārt, satrauc valstis, kas saņems finansējumu. Šīs valstis apgalvo, ka Pasaules Bankā dominē ASV ar vislielāko balsstiesību daļu; ietekmes ziņā Savienotajām valstīm seko Japāna, Ķīna un ES valstis, un, protams, ir skaidrs, kas būs lēmumu pieņemšanas noteicēji. Lai risinātu šo jautājumu, Pasaules Bankas vadītājs Adžejs Banga (Ajey Banga) novembra beigās paziņoja, ka “apzinās, ka fonda valdē ir jānodrošina 77 jaunattīstības valstu grupas pienācīga pārstāvība…”
Pārtraukumi parādsaistību jomā
Daudzpusējās attīstības institūcijas, piemēram, Pasaules Banka vai Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, varētu arī citādi palīdzēt valstīm ar zemiem ienākumiem, piemēram, iekļaujot savos aizdevumos noteikumus par katastrofu seku novēršanu. Tās automātiski atliktu parāda atmaksu uz diviem gadiem, atbrīvojot daļu naudas, kas nepieciešama, lai sniegtu finansiālo atbalstu plūdu, viesuļvētru, zemestrīču, vulkānu izvirdumu vai pandēmiju gadījumos. Šī pieeja ir vajadzīga, ņemot vērā, ka klimata pārmaiņu postošā ietekme pastiprina hronisko naudas trūkumu valstīs ar zemiem ienākumiem. Pakistānā 2022. gada plūdi nodarīja 30 miljardu ASV dolāru [27 miljardu eiro] lielus zaudējumus, kad tika pārsniegts Pakistānas kopējā gada budžeta apjoms. Tajā pašā laikā Pakistānai 50 % no budžeta nākas tērēt parādu apmaksai. Turklāt 60% valstu ar zemiem ienākumiem draud līdzīgi parādsaistību riski, kas atstāj (vai vispār neatstāj) vien minimālas iespējas “zaļajiem” ieguldījumiem.
Nesen veikts pētījums parādīja, ka no 2019. līdz 2021. gadam 43% finansiālās grūtībās nonākušo valstu ārvalstu aizdevējiem samaksājušas vairāk (parādu maksājumu), nekā tās šai pašā laika posmā saņēmušas klimata pārmaiņu finansējuma veidā.
“No miljardiem līdz triljoniem”
Vēl strīdīgāks jautājums ir atšķirība starp plānoto finansējumu klimata jomā un bagātāko valstu piešķirtajām summām.
Valstis ar augstu ienākumu līmeni 2009. gadā apsolīja no 2020. līdz 2025. gadam klimata pārmaiņu finansēšanā ieguldīt 100 miljardus ASV dolāru [90 miljardus eiro] gadā. ESAO norādīja, ka 2022. gadā – divus gadus pēc noteiktā termiņa – solījums ticis izpildīts. Jāpiezīmē, ka nav pieejami publiski dati, kas to apstiprinātu. Neraugoties uz pūlēm, kopš 2013. gada valstis nav spējušas vienoties par klimata finansējuma definīciju. Filipīnu finanšu ministra vietnieks M. Jovens, kas pārstāv valsti ANO sarunās par klimata pārmaiņām, šādu situāciju nosaucis par “mežonīgajiem Rietumiem finanšu jomā….” Savā ziņā to apstiprina One Campaign publicētie dati, kas liecina, ka divas trešdaļas saistību, par kurām ziņo ESAO, nav izmaksātas vispār vai tām ir mazs sakars ar klimatu. Piemēram, Japāna par ieguldījumiem ogļu ieguvē ziņojusi kā par finansējumu klimata pārmaiņun mazināšanai... un šādu piemēru ir daudz.
One Campaign konstatējis, ka laikā no 2013. līdz 2021. gadam trūkstošo finanšu līdzekļu apjoms sasniedzis 343 miljardus ASV dolāru. Ņemot vērā šo “haosu“, G20 ir aicinājusi 2024. gadā izvirzīt “vērienīgu, pārredzamu un izsekojamu” mērķi klimata pārmaiņu finansēšanai. “Minimālajai summai” būtu “jāsākas” no vismaz 100 miljardiem ASV dolāru.
Izskatās, ka par jauniem ziņošanas standartiem reāla vienošanās, visticamāk, tiks panākta tikai nākamā (2024.) gada asamblejā. Jebkurā gadījumā pašlaik paredzētajam atbalsta skaitlim ir jābūt lielākam, lai tā saņēmējiem būtu reāls finansiāls ieguvums.