Liela iespēja, ka par Vūzla (Bubuļa) efektu līdz šim neesat dzirdējuši. Tā nav plaši pazīstama psiholoģiska parādība, salīdzinot, piemēram, ar sekošanu modei, toties ir pietiekami svarīgi to pazīt un saprast.

Vārds "Vūzls" (latviešu valodā - Bubulis) ņemts no "Vinnija Pūka". Grāmatā Vinnijs Pūks un Sivēns dodas meklēt Bubuli (angliski - Vūzlu). Viņi seko tam pa pēdām un attopas, ka pēdu kļūst arvien vairāk un vairāk. Vēlāk Kristofers Robins Pūkam un Sivēnam paskaidro, ka viņi abi, metot loku, sekojuši pa pēdām paši sev.

Vūzla efekts ir jēdziens, kas apzīmē it kā esošus pierādījumus, kas faktiski tiek pamatoti ar vājām, neskaidrām norādēm uz kaut ko, kas indivīdus, grupas vai sabiedrību mudina domāt, ka pierādījumi ir īsti un skaidri (pārliecinoši). Vūzla efekts nereti noved pie situācijas, kad neesoši (nebijuši) notikumi fai fakti tiek uztverti kā laikmetīgi un situācijai atbilstoši, tiem laika gaitā pārtopot urbānos mītos, aplamībās un viltus ziņu un informācijas plūsmā. Piemēram, mēs redzam kādas informācijas atkārtošanu vai citēšanu tik daudz reižu, ka sākam tai ticēt, lai arī šai informācijai nav nekādu taustāmu pierādījumu. 

Šāda situācija nereti novērojama plašsaziņas līdzekļos, kuros nereti atsaucas uz kādu pētījumu, lai pamatotu vai padarītu ticamāku iepriekš apgalvoto, neņemot vērā pētījumā pieļautās kļūdas vai izvēlēto neskaidro (kļūdaino) metodoloģiju.