Saruna ar Andreju Svilānu, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru (turpinājums 2020. gada 2. marta publikācijai)

Latvijā ir līdzīga problēma ar priedi piejūrā, kur koku vietā nāk rozes, lazdas, ievas…

Vispārēja eitrofikācija vērojama arī piejūras mežos, pie tam, izteiktāk tas notiek tuvāk lielām, apdzīvotām vietām. Nav runa par kāpām vien… ja paskatāmies, kas notiek priežu mežos Pierīgā. Gaisa piesārņojums, kura būtiska sastāvdaļa ir jau minētais slāpeklis, trūdvielu uzkrāšanās zemsedzē, kas rada labvēlīgus augšanas apstākļus gan vietējām sugām, gan invazīvajām. Piesārņoti gruntsūdeņu augšējie horizonti (atkal slāpeklis un fosfors). Pie Juglas ezera ne tik sen redzēju priežu mežu, kam nevar iziet cauri, jo pamežā aug vārpainā korinte… Cers pie cera! Arī rievainā roze, strautu sniegoga, savulaik dzelzceļa aizsargjoslās stādītā baltā spireja, Bijāra spireja, kokveida karagāna… īpaši jāmin spirejas, sorbārijas, sniegogas, Sahalīnas krūmsūrenes – sugas, kas neveido kompaktus krūmus, bet “virzās uz priekšu” ar atvasēm, veidojot plašas blīvas audzes! Šais krūmājos apakšā nav nekā – kāda nāvei parādā palikusi “vārga” gārsa vai ciesa. Viss!

Mizgrauzis ir viena un zināma liksta, bet siltās ziemas palielina risku “dabūt no dienvidiem ko jaunu un eksotisku”. Savulaik man jautāja: “Kad pie mums gaidāma banānu raža?” … Atbildēju, ka sākumā mēs “dabūsim” tropiskos drudžus un malāriju, un vēl daudz ko citu, un beigās banāni nemaz tik labi negaršos. Par mežiem un egles “atkāpšanos” uz ziemeļiem jau runājām. Ja skatāmies lauksaimniecību: ne tik sen maija sākumā un jūnijā jau piedzīvojām spēcīgas salnas, Polijā tādas bija jūlija sākumā; lai cik silts taptu klimats, lai cik karsts būs jūlijs, ja parādīsies ekstremālās salnas, cik ražas izaudzēsim…??? Tās pašas vienas vietā sanāks ne-viena. Ir gadījumi, kad apsalst stādītās egles. Ja situācija ar salnām saglabājas, būs jādomā, kā zemkopībā “visas olas neglabāt vienā groziņā”…

Eiropa. Vides prasības. Zaļie darījumi, zaļmaldināšana, zaļie ietekmeļi. Vai tas viss netop pārlieku ekstrēmi?

Ja runājam par ietekmeļiem, tie ir visās frontēs … un ej nu sazini, kurā vairāk. Domāju, ka nereti it tendenciozi tiek pasniegts, ka DAP ir sliktie, vai, pretēji, mežinieki sliktie! Nu nav slikti ne vieni, ne otri!!!! Par dabas sargāšanu: pirmkārt, ir rinda starptautisko konvenciju, ko Latvija ir parakstījusi un apņēmusies ievērot! Viena daļa ir “pašu parakstīta”, otra – saistoša mums kā ES dalībvalstij! Liels daudzums tā, ko darām dabas aizsardzībā, ir noteikts šajos normatīvajos dokumentos. Tos pārkāpjot vai neizpildot, varam iedzīvoties pārkāpuma procedūrās un sodanaudās. Tās maksās ne jau vieni vai otri radikāļi, bet visi nodokļu maksātāji. Turklāt sods neatbrīvo no pienākuma izpildīt saistības. Protams, varam strīdēties, kurā brīdī un kā labāk sabalansēt dabas aizsardzību ar tautsaimniecības interesēm.

Kā tikt galā ar likumu dīvainībām? Ja runājam par invazīvajām sugām, dīvainības ir: daļa normatīvo dokumentu ir veidoti laikā, kad ES bija tapšanas stadijā (tā nestiepās no Zviedrijas un Somijas ziemeļiem līdz Portugālei un Maltai)! Tagad ES aptver 10 klimata zonas (No 2. līdz 11.!) ar milzīgām klimata atšķirībām! Ūdens hiacinte tropos ir milzu nelaime, pie mums Salaspilī tā nosala oranžērijas tropu zālē! Tas, protams, ir normatīvo dokumentu jautājums: vērtēt risku un definēt, kurā brīdī un cik lielā mērā mēs “vingrojam” ar katru sugu!

Invazīvs kad nebūt top vietējs…

Jā, labs jautājums: kad ko sākt uzskatīt par invazīvu?! Ja pie mums kaut kas ir atceļojis un ieviesies no stipri tāliem reģioniem,– tur it kā šaubu nav – invazīvs. Bet ir tā sauktās vikariējošās sugas, – savstarpēji ļoti līdzīgas Ziemeļamerikā un Eirāzijā, kuru parādīšanās dažos gadījumos nav tik briesmīga, citos – ļoti nopietna problēma. Tas ir jautājums: cik būtiska ir ietekme uz vietējām sugām, uz vietējiem biotopiem. Protams, jājautā arī par to, vai kādas jau plaši izplatītas citzemju sugas izskaušanai nepieciešamie resursi nebūs lielāki par šīs sugas nodarītajiem zaudējumiem. Kanādas elodeja, puķu sprigane, jau pieminētā vārpainā korinte aug tādos apjomos, ka to apkarošana, visticamāk, vairs nav fiziski iespējama. Kanādas elodeja, ar ko pilni grāvji, veicina seklu grāvju krastu izskalošanos, augs veido tādas kā zemūdens velēnas, kas ietekmē straumes virzienu. Jāatzīst, ar elodeju cīnīties vairs jēgas nav!

Latvānis – ir ilga, pagaidām visai neveiksmīga pieredze. Invazīvo sugu apkarošanas metodes ir dažādas – aparšana, regulāra pļaušana, herbicīdi … bet… Piemēram, Lubāna dienvidu piekrastē no Barkavas līdz pašam ezeram… Ar traktoru neizbrauksi, lietosi herbicīdus – bojā aizies viss, izņemot latvāni. Vācieši cīņai ar latvāni iesaka platlapjus. Pie mums tā būtu parastā kļava, kas dod lielu ēnojumu. Pieļauju domu, ka mitrākās vietās blīvi egļu stādījumi arī varētu dot savu artavu. Protams, vecās lauksaimniecības zemēs egles nebūs ilgmūžīgas sakņu trupes dēļ, bet latvāni “pieveikt” tām vajadzētu paspēt! To, kas paliek pāri, iznīcina jau ar citām metodēm.

Vēl viens aspekts invazīvo sugu kontekstā ir mūsu subjektīvā attieksme. Cilvēka dabā ir dalīt: sliktais – labais, ēdamais – neēdamais, glītais – neglītais, vērtīgais – nederīgais. Latvānis kož – latvānis slikts. Ceriņš smaržo – ceriņš labs. Pajautājiet cilvēkiem, vai ir jāapkaro parastais ceriņš. Jūs, ko!? Kāda apkarošana – to var uzskatīt par mūsu nacionālo augu! Kas ir latvieša dārzs bez pliedera? Ar dārzu viss kārtībā – lai tik aug! Bet, kur ceriņam jāaug, kur – nē! Ja skatāmies uz ceriņu Daugavas muzejā Doles salā uz dolomīta atsegumiem, Bornsmindes muižas parkā Lielupes krastā, pie Ventas Rumbas (dolomīta atsegumi ir ceriņa stihija!). Mums šādu biotopu nav daudz! Latvijā ir dažas ļoti retas vietējās klinteņu sugas, ko ceriņš ar savu sakņu sistēmu vienkārši “izēd”! Līdzīgi varam runāt par kokveida karagānu, kas ir, lielākoties, pilnīgi nekaitīga pie mājām, bet uz dolomīta klintīm un citās sausās kaļķainās vietās iesējas un virzās turp, kur virzīties nevajadzētu! Savulaik, Nacionālajā botāniskajā dārzā ar kolēģi Dainu Rozi veidojām aptauju:

“Vai dārzā jāaug vietējām, vai citzemju sugām?”

Atbilde bija viena un tikai viena: “Protams, vietējām!”

Tad jautājām, kam būs būt kārtīga latvieša dārzā.

Skatāmies: dālijas (Centrālamerika), flokši (ZAmerika), peonijas (DA Āzija, D Eiropa), ceriņi (DEiropa), utt… Tātad!?

Par Latvijas purviem

Viens – skatīties uz purvu kā kūdras čupu. Cits – apzināties, ka purvi ir ļoti nozīmīgi ne tikai kā daudzu specifisku sugu dzīvotnes, bet arī ūdens aprites un klimata regulatori. Augstie purvi spēj uzņemt milzīgu ūdens daudzumu, pasargājot mūs no plūdiem, un lēnām to atbrīvot! Karstā, sausā vasarā purvs lēni baro upītes un, ūdenim iztvaikojot, labvēlīgi ietekmē mikroklimatu, lēni sasilst un lēni atdziest. Tāpēc ir svarīgi strādāt ar izstrādātajiem purviem, atgriezt tajos dzīvību. Cik zinu, šajā jomā patlaban aktīvi strādā “Silavas” zinātnieki, lai atjaunotos kūdras “augšanas” process, lai mazinātos emisijas, lai purvs sāktu dzīvot jaunu dzīvi.

Protams, kūdra ir resurss, taču jāatceras, ka tas veidojies ap divpadsmit tūkstošu gadu laikā. Jārēķinās, ka “izgrābt” to var it raiti. Pieprasījums pēc Latvijas kūdras ir gana liels! Gan Ķīna, gan tuksnešainās un bagātās Tuvo Austrumu zemes, gan Rietumeiropa. Eiropa savus kūdras krājumus ir norakusi.

Vācijā nelielas vācu dendrologu grupas sastāvā nonācām pie dažu simtu kvadrātmetru liela purveļa. Mums tuvojoties, no purva pacēlās divas dzērves, atskanēja kolektīvs izbrīna pilns “Ach, fantastisch!”. Purvā tobrīd ziedēja Vācijā īpaši aizsargājama augu suga – purva vaivariņš. Atskanēja nākamais “fantastisch”! Vajadzēja redzēt vāciešu skrējienu fotografēt ziedošos vaivariņus! Kad to redzi, saproti un novērtē Latvijas mazskartās dabas bagātību.

Latvijas kūdras rezerves joprojām ir lielas, bet ar resursiem jārīkojas tālredzīgi un saprātīgi! Mums ir labi, jo kūdru kā kurināmo vairs praktiski neizmantojam! Ja izmantojam saprātīgi un “nešķiežam par kapeikām uz ārzemēm”, kūdra ilgi būs resurss, ko vajadzētu pataupīt pašu vajadzībām!

Pēdējā laikā aktuālais jautājums – liegumi. Kas notiek, “pēc tam”, kad, laikam ritot, mežs sabrūk? Par to nerunā… Kam vajadzētu reaģēt, kad ligzdotājs pazūd?

Ja ligzdas vairs nav, jāraksta iesniegums lieguma statusa noņemšanai. Katrā gadījumā – cik liegumu, tik gadījumu – tā vajadzētu būt. Melnajam stārķim vajag īpašu koku ar noteiktu zarojumu un brīvo telpu ap to. Ja biotops ir “izbeidzies” (gājis bojā), ir jāvērtē, vai tam ir jēga un nākotne! Ja kokam vai ligzdai kāds palīdzējis nogāzties – ir jāizvērtē arī šāda rīcība. Bieži vien dzirdams, ka kādā ligzdā jau gadu vai vairāk putns nav ligzdojis. Tas nav iemesls lieguma likvidēšanai – ir sugas, kas vienu brīdi dzīvo vienā vietā, pēc laika – vēl citā, tad atgriežas! Skaidrojumi ir dažādi – viens: tāpat kā zemnieks maina audzējamās kultūras , tā putns pārvācas uz vietu, kur noplicinātās barības rezerves ir atjaunojušās. Cits variants – pa tiem pāris gadiem ir aizgājuši bojā parazīti, kas slēpjas ligzdā. Starp citu, šī iemesla dēļ, katru pavasari iesaka no putnu būrīšiem iztīrīt vecās ligzdas paliekas.

Protams, šeit svarīgs ir kompensāciju jautājums. Uz to var skatīties dažādi. Parasti arguments ir – “šo mežu kopu saviem bērniem vai mazbērniem, un…”. Šo pamatojumu pieņemu, bet… kur meža īpašniekam ir garantija, ka pēc gadiem 20 bērniem un mazbērniem interesēs meža īpašums – tāds, kādu mēs to iztēlojamies? Zinu cilvēkus, kas savā mežā neko nedara vai rīkojas ļoti saudzīgi, ļauj audzei veidoties dabiski un gaida! Protams, (kas ir svarīgi!) kamēr to var finansiāli atļauties! Spekulēt ar bērnu interesēm, spriest par bērnu viedokli pārdesmit gadu perspektīvā, ne vienmēr ir vietā! Tāpat kā “stumt pa priekšu” nabaga pensionāri, kura “zaļo dēļ” nevarēs nopirkt zālītes, lai gan patiesībā aiz tā visa dažkārt stāv pat ne īsti meža saimnieki, bet tikai uz mežiem specializējušies biržas spekulanti, kam reālās rūpes un izpratne par mežu ir... ļoti tāla. Mazāk patosa, kungi! Par kompensācijām, protams, jāmeklē un jāatrod vidusceļš. Apzinoties, ka īpašuma tiesības nav absolūtas un arī valsts finansiālās iespējas ir tādas, kādas tās ir.

Patlaban gan sanāk tā, ka meža īpašnieks ar liegumu finansē it kā sabiedrības intereses…

Iespējams, kaut kādā mērā, jā, bet ir jāpaskatās spogulī un jāizvērtē, kā sabiedrība finansē meža īpašnieka intereses. Atkārtoju, īpašuma tiesības nav absolūtas. Mēs rēķināmies ar to, ka kaimiņi un sabiedrība kopumā respektē mūsu intereses, vienlaikus sagaidot adekvātu rīcību no mums. Ja katrs ar savu īpašumu varēs darīt ko un kā grib … Piemēram, caur īpašumu tek upīte un es izdomāju būvēt mazo HES. Jums augštecē ir mežs, kas var pārpurvoties? Kāda man daļa? Ak tā, ja meža īpašnieks nevēlas, lai es būvēju aizsprostu savā (!) zemē – lai kompensē man neiegūtos ienākumus un uzreiz! Varbūt es gribu uzbūvēt cūku kompleksu vai bīstamo atkritumu dedzinātavu pie kaimiņa degungala blakus īpašumā un, ja man neļauj, meža īpašniekam pieprasu kompensēt nākotnē neieņemtos miljonus … Ja būs daudz spekulāciju par to, ko tik visu mēs neiegūsim, varam nonākt bezjēdzīgās galējībās!

Manā praksē bija gadījums, kad jauns cilvēks nopirka vecu muižu un neveiksmīgi mēģināja pārliecināt, ka muižas parkā man nevajadzētu ieraudzīt nekādus dižkokus, nekādus biotopus, nekādas aizsargājamās sugas, kas varētu traucēt brīvi būvēties. Pēc dažiem mēnešiem viņš zvanīja un izmisīgi lūdza blakus esošajā gabalā atrast “jebko aizsargājamu”, lai tikai jaunais kaimiņš tur nevarētu neko uzbūvēt. Attieksme pret retām sugām un biotopiem dažkārt mēdz mainīties ļoti strauji…

Ilgā pieredze botāniskajā dārzā. Trīs sirdij tuvākie koki

Nu paša bērni jau katram tie mīļākie! Pērn man laukos pirmoreiz ražoja kokveida lazdas, no paša rokām 1993. gadā Minhenē vāktajiem riekstiem izaudzētas. Slavenajā Angļu dārzā pie apmeklētājiem pieradušās vāveres bija ļoti neapmierinātas ar konkurenta parādīšanos – lēkādamas puslokā 4-5m attālumā no lazdas, nikni čakstinādamas, noteikti man toreiz veltīja ne tos labākos vēlējumus!

Virdžīnijas sniegpārslu koks, Latvijas apstākļos vairāk gan krūms. Skaists, ziemcietīgs, smaržīgs. Nepakļāvīgs! Sēklu stratifikācija 2 gadi, dzinumi ātri pārkoksnējas, nav pavairojams ar spraudeņiem, potēt var uz puķu oša potcelma, kas Latvijā ir dažos eksemplāros un ar vāju ziemcietību. Bet sniegpārslu koks vismaz ir sācis ražot dīgtspējīgas sēklas…

No parastās priedes raganu slotas radītā šķirne “Ērgļa ligzda”. Galvenais šoreiz ir stāsts. 90. gadu sākumā kursabiedrs Māris Ozoliņš pastāstīja, ka Ogrē kādā priedē esot liela raganu slota, ko vietējie iesaukuši par Ērgļa ligzdu. Slapjajā sniegā slota pirms nedēļas nolūzusi. Aizbraucam, – šoks – laikam nekā – kopā ar citiem aplauztajiem zariem ugunskurā sadedzināta! Tomēr vietā, kur tā bija nogāzusies, atradām dažus nolūzušos zariņus. Cerībā, ka nebūs iekaltuši, aizsūtījām tos kolēģiem uz Mežu pētīšanas staciju “Kalsnava” uzpotēšanai. Ataudzētie eksemplāri LVM Kalsnavas arborētumā šobrīd ir aplūkojami visā krāšņumā!

(Izmantotas Andreja Svilāna fotogrāfijas)