1995. gadā Turcijas dienvidaustrumos atrada senas drupas. Pētot plašu līdzenumu un tā malā atrodošos pakalnus (paugurus), tika secināts, ka apvidus ir gana sauss un neauglīgs, bet gluži par tuksnešainu vai tuksnesi dēvējams nebūtu. Saulaino laiku pa laikam pārtrauc spēcīgi vēji, savukārt, karstumu dienā un aukstumu naktī maigāku dara attālu esošā Vidusjūra. Kurdu gani ilgi meklējuši zemi, kas būtu piemērota viņu ganāmpulkiem. Kad tika atrastas iepriekšminētās senās drupas, dažos labos ziņu virsrakstos pavīdēja informācija, ko kurdu gani pauduši sarunās: drupas izsenis uzskatītas par iespējami svētu vai - gluži pretēji - nolādētu vietu. Protams, jāņem vērā, ka šādi nostāsti itin bieži mēdz parādīties pēc senu vietu uziešanas.
Drupās atrastie zīmējumi un gravējumi ir kā ceļvedis to ļaužu kultūrā, kas būvējuši nu jau drupās esošās ēkas pirms ~11500 gadu.