Koku augšana nosaka meža oglekļa bilanci ainavas līmenī ziemeļu apsaimniekotajos mežos. Augsnes oglekļa izdalīšanās noārdīšanās procesā ir salīdzinoši mazāk nozīmīga, izcirtums desmit gadu laikā pēc mežizstrādes uzkrāj vairāk oglekļa nekā izdala. Tas secināts plašā pētījumā, kas balstīts 50 dažādu mežaudžu apsekošanā. Rezultāti publicēti žurnālā Global Change Biology.
Ziemeļu skujkoku mežu joslā meži ir nozīmīgi oglekļa piesaistītāji, tāpēc tie ir svarīgi arī klimata pārmaiņu politikā. Tomēr nav skaidrs, cik daudz oglekļa dioksīda šīs teritorijas var piesaistīt no atmosfēras, par to daudz diskutē. Pašreizējās zināšanas, lielākoties, ir balstītas Kanādā un Krievijā notikušos pētījumos, savukārt, zināšanas par Ziemeļvalstu apsaimniekotajiem mežiem ir balstītas vien dažos atsevišķos pētījumos dažādās vietās.
ZLU (Zviedrijas Lauksaimniecības universitāte, Sveriges Lantbruksuniversitet) Meža ainavu bioķīmijas profesors Matiass Peihls (Matthias Peichl) ir vadījis līdz šim plašāko lauka pētījumu par oglekļa bilanci Zviedrijas ziemeļu mežos. Trīs gadu laikā pētnieki trīs reizes 50 dažādās mežaudzēs pētīja gan oglekļa izdalīšanos no augsnes, gan oglekļa uzņemšanu no veģetācijas. Šādā veidā viņi varēja noteikt oglekļa bilanci mežaudzēm un meža ainavai kopumā. Pētīti tika dažāda vecuma meži – no izcirtumiem līdz vecākiem mežiem –, kas atrodas Svartbergetas eksperimentālajā parkā Vindelnā. Kopumā pētījums aptver meža ainavu 68 km2 platībā.
Iegūtie rezultāti sniedz padziļinātas zināšanas par vairākiem šodien aktuāliem jautājumiem. Tostarp tie rāda, ka kaļķainas kalnu grēdas desmit gadu laikā no oglekļa avota kļūst par oglekļa piesaistītājām un ka oglekļa dioksīda izdalīšanās augsnes sadalīšanās procesā ir vairāk vai mazāk nemainīga neatkarīgi no meža vecuma.
“Pēc mežizstrādes mēs neredzam pierādījumus tam, ko dēvē par “oglekļa bumbu”. Šis rezultāts attiecas uz ziemeļu apsaimniekotajiem mežiem. Iespējams, ka ar barības vielām bagātāki meži siltākā klimatā reaģē citādi”, saka Matiass Peihls.
Pētījums arī liecina, ka augsnes veģetācijai ir būtiska ietekme uz oglekļa bilanci izcirtumos pirmajos desmit gados. Pundurkrūmi un zālaugi, kas ātri iesakņojas, sākotnēji uzņem vairāk oglekļa nekā koki.
Pētnieki cer, ka šo pētījumu varēs izmantot kā stabilu atskaites punktu, lai salīdzinātu oglekļa bilanci pašreizējās mežsaimniecības praksē ar citām apsaimniekošanas iespējām, piemēram, mežsaimniecību bez kailcirtēm vai mežu atstāšanu augšanai bez iejaukšanas.
Matiass Peihls (Matthias Peichl) norāda uz vēl vienu svarīgu secinājumu, kas izriet no plašā pētījuma. Pētnieki novēroja lielas atšķirības pat starp viena vecuma mežiem.
“Citiem vārdiem sakot, vietējos rezultātus ir grūti paplašināt līdz ainavas līmenim. Tas var novest pie neobjektīviem secinājumiem”, saka Matiass Peihls.
Rezultāti īsumā
Kaļķakmens kalns desmit gadu laikā no oglekļa avota kļūst par oglekļa piesaistītāju.
Augsnes veģetācijai ir būtiska ietekme uz oglekļa bilanci pirmajā desmitgadē. Sākotnēji pundurkrūmi un zālaugi uzņem vairāk oglekļa nekā koki.
Oglekļa izdalīšanās no augsnes kopumā ir nemainīga visos mežsaimniecības posmos, tā nav faktors, kas ietekmē oglekļa bilances dinamiku.
Atšķirības starp mežaudzēm lielā mērā ir atkarīgas no koku vecuma, jo augšanas ātrums mainās atkarībā no vecuma. Ainavu līmenī oglekļa bilanci nosaka tas, cik daudz ir veca un jauna meža.
Tā kā koku augšana nosaka oglekļa bilances dinamiku, mežu apsaimniekošanai ir liela ietekme.
Pētījumā tika iekļautas arī dažas vietas ar veciem, apsaimniekotiem mežiem. Vecākie meži turpina absorbēt oglekli, kas atbilst apmēram pusei no vidēja vecuma meža absorbcijas apjoma.
https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/gcb.16534