Īsa saruna ar Regīnu Ločmeli-Luņovu, 13. Saeimas deputāti
Nesen notikušajā Latvijas Dabas fonda rīkotajā sanāksmē politisko partiju pārstāvjiem minējāt, ka ļoti svarīga vides aizsardzības un dažādu ar vidi saistīto darbu jomā ir skaidrošana, informēšana un stāstīšana. Vai cilvēki patiesi nesaprot, kālab jāizcērt krūmi, jāizzāģē sausie zari vai jāzāģē koki?
Ar šīm lietām saskāros Piejūras rezervātā Daugavgrīvā. Par Eiropas fondu naudu notika darbs pie biotopu saglabāšanas, un tā ietvaros noritēja cīņa ar invazīvajiem augiem. Rezervātā šāds augs ir viena no savvaļas rožu sugām. Roze ir mums labi zināms krūms ar skaistiem ziediem. Ļoti daudz ļaužu nesaprata iemeslu, kālab, viņuprāt, tik “glīts un smuks krūms” būtu izcērtams. Ir jāskaidro, kas ir biotops, kas ir pelēkā kāpa, kāpēc tā ir svarīga Eiropai, Baltijas jūras piekrastei un mums un kāpēc pelēkajā kāpā šīm rozēm vietas nav! Līdzīgi gadījās Biķernieku mežā. Notika meža kopšanas darbi, izcirta kokus. Cilvēki bija sašutuši, jo uzskatīja, ka kokus nevar cirst pat, ja tie ir slimi, nokaltuši, koks traucē citam kokam utt… Ir zināmas prasības, kas liek zarus un skujas pēc tam atstāt mežā. To uztvēra kā nekvalitatīvu mežstrādnieku darbu un atkal vajadzēja skaidrot, ka tam tā jābūt! Jautājums ir komplekss – kā visu un regulāri paskaidrot? Manuprāt, Latvijā dabas zinātnei un pētniekiem trūkst naudas, lai pietiktu pētījumiem ne tikai Latvijā, bet būtu iespēja piedalīties pasākumos un pētījumos gan Eiropā, gan citviet, lai saprastu mūsu – Latvijas – dabas un tās vērtību vietu planētas kopskatā. Ja augi teritorijai vairāk vai mazāk ir piesaistīti, dzīvnieki pārvietojas. Latvijā no Krievijas un Igaunijas ierodas arvien vairāk lāču, no kaut kurienes parādās šakāļi, zvejnieki ķer mūsu ūdeņiem neraksturīgos jūras grunduļus… Zinātnieku un pētnieku kontakti un sadarbība ir akūti nepieciešami, lai saprastu kopsakarības. Jāsaprot, kādas ir mūsu dabas bagātības, jāzina, kas notiek kaimiņos, un vai viss tur notiekošais mums ir vēlams. Jādara vēl daudz, lai mūsu rīcība būtu zinātniski pamatota un precīza!
Koka grīda, pa kuru staigājam, koka galds, pie kura apsēžamies, koka ēkas, kurās dzīvojam vai ejam garām, koka materiāli, kurus lietojam. Kāpēc šāda attieksme – kokus skart nedrīkst, ja tos izmantojam?
Diemžēl, ļoti daudz cilvēku dzīvo stereotipu gūstā, un stereotipi veidojas ne tikai no zināšanu trūkuma vien. Piemēram, tais pašās dabas zinātnēs, kā zināms, mūsu skolnieku eksāmenu rezultāti ir visai zemi, par ko man ļoti žēl. Jaunieši neizvēlas eksaminēties ķīmijā, fizikā vai bioloģijā… Trūkst kritiskās domāšanas un zināšanu par pasauli apkārt. Gadās, vietējam skolēnam informācija par džungļiem vai Dienvidamerikas lietusmežiem ir precīzāka, nekā sapratne par dabas daudzveidību Latvijā. Manuprāt, mums Latvijā ir gana daudz cilvēku, kas nav bijuši ārpus savas dzimtās pilsētas! Viņi nezina Pāvilostu, nezina Zvārdes lieliskos mežus, nezina Daugavas lokus utt.
Runājot par politiķu spēju vienoties, uzsvērāt, ka jautājumos, ko saprot daudzi un kas skar daudzus, uzskatu domstarpības nepastāv. Par ko tieši bija runa?
Runa ir par informāciju, ko esam saņēmuši no cilvēkiem, kas rūpējas par suņiem un kaķiem. Ir vēlme mainīt likumdošanu, kas attiecas uz klaiņojošo dzīvnieku likteni un bezsaimnieka dzīvnieku uzturēšanu patversmēs. Patlaban oficiālā Zemkopības ministrijas statistika rāda, ka vismaz 17% dzīvnieku, kas nonāk patversmēs, tiek iemidzināti. Daudzi, tostarp arī es, sakām – “tiek nogalināti”! Ir vēlme mainīt situāciju, jo bieži vien eitanāziju veic tādēļ vien, ka esošajā likumā ir noteiktas 14 dienas, kuru laikā lemj dzīvnieka nākotni. Ja šais 14 dienās neatrod īsto saimnieku vai nerod jaunu, kas uzņemtos rūpes, dzīvnieku var iemidzināt. Atbildība par to ir patversmju īpašniekiem un uzturētājiem, attieksme ir dažāda. Piemēram, patversme “Ulubele” ar to (eitanāziju) nenodarbojas, bet (!!!!) viņi patlaban saskaras ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasībām, proti, patversmei līdz pavasarim jāatbrīvojas no noteikta skaita kaķu, jo patlaban “Ulubelē” uz vienu kvadrātmetru kaķu ir pārāk daudz! Kaķu skaitam kvadrātmetrā jāatbilst noteiktam normatīvam! No vienas puses – mēs vēlamies, lai dzīvnieki dzīvotu, no otras – ar formālām prasībām dzīvnieku draugus un glābējus padarām par likumpārkāpējiem. Tas nav loģiski! Likumu vajag sakārtot. Šai sakarā ir izveidota darba grupa, kurā darbojas ap 60 dalībnieku. Darba grupā ir pārstāvētas gan dabas aizsardzības organizāciju, gan veterinārārstu, gan šķirņu dzīvnieku klubu intereses. Lielākoties katrs aizstāv gan savu biznesu, gan savas intereses – valda daudz emociju! Dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji ir apkopojuši informāciju portālā ss.lv – cik daudz dzīvnieku un kādās cenās tiek piedāvāti pārdošanai Latvijā. Nepateikšu precīzus ciparus, bet kopskaitā runa bija par miljoniem naudas izteiksmē! Ļoti niecīga daļa no “mājas dzīvnieku pavairotājiem” ir oficiāli reģistrējušies un maksā nodokļus. Tā joprojām ir nozīmīga ēnu ekonomikas daļa, kas nodarbojas ar dzīvām būtnēm, šī nozare nav sakārtota, budžets paliek bez nodokļiem, bet pie mums, diemžēl, ir gana daudz ielās klaiņojošu dzīvnieku. Tas, starp citu, bieži vien izbrīna ārzemniekus, kas savās zemēs nav pieraduši redzēt dzīvniekus klaiņojam, īpaši pilsētās. Joprojām aktuāls ir jautājums par suņu čipēšanu, es nerunāšu par kaķiem! Problēma ar kaķiem, šķiet, saglabāsies, būtu “jātiek galā” ar suņiem. Kā es redzu, vetārsti savu darbību nosaka šādi: čipēšana ir saistīta ar vakcinēšanu un dzīvnieka pases izsniegšanu, un reģistrēšanu, kas no saimnieka prasa 20-50 eiro vienā reizē. Lauku cilvēkam vai pensionāram tā ir milzu summa! Secīgi – nereģistrēto un nečipēto mājdzīvnieku skaits ir pietiekami liels. Liela problēma tā ir lauku novados. Kad biju deputāte Rīgas Domē, problēmu ar klaiņojošiem dzīvniekiem palīdzēju risināt dažos Rīgas rajonos – Spilves teritorijā un Daugavgrīvas un Bolderājas mazdārziņos un Piejūras rezervātā. Rezervāts tiek uzturēts, lai aizsargātu pelēko kāpu un piejūras augus. Pirms vairākiem gadiem tur parādījās liels skaits klaiņojošu suņu, kas bija pietiekami agresīvi, pat uzbruka cilvēkiem, kas devās uz pludmali. Bijām spiesti risināt šo jautājumu, kopīgiem spēkiem (Pašvaldības policija, NVO, “Ulubele”) dzīvniekus noķēra un nogādāja patversmē.
Man prieks, ka manis minētajā Saeimas darba grupā ir piecu dažādu un ļoti atšķirīgu partiju pārstāvji, bet risināmais jautājums apvieno tos, kas mīl dzīvniekus, kas domā par dabu un zaļām idejām visplašākā nozīmē. Ja runājam par pēdējo, man ļoti patika pirms dažiem gadiem Dānijā veiktā pētījuma rezultāts, kur secināja: “cilvēki, kas šķiro atkritumus, ir laimīgāki par nešķirotājiem”! Mans paraugs nācijas zaļajā domāšanā ir islandieši. Ceru, ka mēs kaut kad ar viņiem būsim vienisprātis un līdzvērtīgi!