Igaunijā praktiski nav notikušas nopietnas diskusijas par Lietuvas panākumiem un to cēloņiem. Drīzāk valda pašpārliecināta augstprātība, ka drīz savu pirmo vietu atgūsim.
Pagājušajā gadā mēs uzzinājām, ka Lietuva ir apsteigusi Igauniju ekonomiskajā attīstībā. Kā tas notika? Ja raugāmies plašākā vēsturiskā perspektīvā, Baltijas valstu ekonomiskie panākumi pēdējo 150 gadu laikā patiesībā ir piedzīvojuši pārsteidzošus pavērsienus.
Tikai retais zina, kura valsts pirms vairāk nekā gadsimta, pirms Pirmā pasaules kara, bija neapstrīdamais Baltijas ekonomiskais tīģeris. Tā bija Latvija. 19. gadsimta beigās Rīga cariskajā impērijā kļuva par trešo nozīmīgāko rūpniecības centru pēc Maskavas un Sanktpēterburgas. Līdz 1913. gadam Rīgas iedzīvotāju skaits astoņas reizes pārsniedza Tallinas iedzīvotāju skaitu – tik atpalikuši un provinciāli mēs bijām, salīdzinot ar tā laika latviešiem. Tagad gan Latvija ir nabadzīgākā Baltijas valsts.
Lietuva, salīdzinot ar Latviju un Igauniju pirms simts gadiem, bija pavisam cita pasaule. Lietuvas sociāli ekonomiskās attīstības līmenis atpalika no Baltijas kaimiņvalstīm par veseliem 20-30 gadiem. Pat nacionālā atmoda Lietuvā notika vairākas desmitgades vēlāk. Līdz 19. gadsimta beigām lasītprasmes līmenis tur tik tikko sasniedza 50% atzīmi, savukārt mūsu valstī un Latvijā tas jau bija 95%.
Pirmais pasaules karš, kurā Latvija cieta daudz vairāk nekā Igaunija, gāza latviešus no troņa, un līdz 20. gs. trīsdesmito gadu beigām abu valstu labklājības līmenis lielā mērā izlīdzinājās. Lietuva joprojām bezcerīgi atpalika.
Šajā kontekstā ir interesanti lasīt to vācu karavīru memuārus, kuri 1941. gada vasarā iebruka Baltijas valstīs. Gandrīz visi viņi atceras spēcīgo vizuālo kontrastu, šķērsojot Lietuvas un Latvijas robežu. Izkāpšana uz Latvijas zemes bija kā atgriešanās Eiropā – pilsētas, ciemati un cilvēku apģērbs daudz neatšķīrās no Austrumprūsijas, kas tolaik bija Vācijas sastāvā. Savukārt Lietuva vairāk līdzinājās Baltkrievijai un Austrumpolijai.
Paradoksāli, bet tieši padomju režīms padarīja Lietuvu par attīstītu industriālu valsti. Piespiedu industrializācija un urbanizācija Lietuvā notika tieši padomju laikā. Lai kā mēs retrospektīvi vērtētu padomju ekonomiskās politikas pasākumus, fakts, ka tikai neatkarības atgūšanas priekšvakarā Lietuva savā attīstībā bija panākusi kaimiņus Baltijā.
Latvija ātri vien nogrima korupcijas, pārāk piesardzīgu reformu un Krievijas tranzīta atkarības purvā. Arī Lietuvā situācija nebija daudz labāka.
Turpmākais neatkarības atgūšanas periods un laikposms pēc tā, īpaši 20. gs. 90. gadi un 2000. gadi, ir laiks, uz kuru mēs, igauņi, varam atskatīties ar lepnumu. Lai gan sākotnēji daudzi eksperti uzskatīja, ka Latvijai ir vislielākās izredzes uz panākumiem, pateicoties tās infrastruktūrai, ostām un Rīgai, Latvija ātri vien nogrima korupcijas, pārāk piesardzīgu reformu un Krievijas tranzīta atkarības purvā. Arī Lietuvā situācija nebija daudz labāka.
Igaunijā valda mīts, ka Marta Lāra drosmīgās liberālās tirgus reformas mums nodrošināja panākumus. Tas nav pilnībā patiesi. Vissvarīgākā no reformām, šķiet, bija tikai viena: privatizācija. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, mūsu privatizācija bija relatīvi caurspīdīga: savējo darījumu vietā dominēja Skandināvijas izcelsmes ārvalstu kapitāls. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, kas bija korumpētas un lielā mērā atradās vietējo oligarhu ietekmē, Igaunija šķita rietumnieciska un droša vieta, kur investēt un attīstīt uzņēmējdarbību.
Igaunijas panākumi lielā mērā ilga līdz pagājušās desmitgades beigām, kad lēnām sāka parādīties pazīmes, ka lietuvieši vairākās jomās ir spējuši izdarīt labākas stratēģiskās izvēles. Ja varam ticēt ekspertiem, Lietuva spēja veikt nepieciešamās investīcijas enerģētikas sektorā agrāk nekā mēs, tāpēc enerģētikas krīze viņus tik smagi neietekmēja.
Lietuvas eksporta sektors ir daudzveidīgāks nekā mūsējais. Valdība jau agrāk sāka īstenot aktīvu rūpniecības politiku un ir spējusi dažādot arī jauno tehnoloģiju sektoru. Mūsu inovācijas lielākoties ir palikušas joprojām mērķētas uz IT un, iedvesmojoties no Igaunijas e-valsts mīta, pašreiz atrodas meklējumos. Lietuvieši kritiskos brīžos nebaidījās ņemt kredītus un daudz efektīvāk izmantoja finanses, lai investētu infrastruktūrā, izglītībā un zinātnē. Savukārt mūs gadu desmitiem ir dominējis budžeta līdzsvara fetišisms.
Īsāk sakot, Lietuva daudz mazāk paļāvās uz brīvā tirgus neredzamo roku, tās valdība ieņēma daudz aktīvāku nostāju ekonomikas attīstībā. Mēs, savukārt, uzskatījām, ka attieksme tirgus visu sakārtos un valsts nedrīkst iejaukties ekonomikā (kas ļāva gūt panākumus 90. gados) ļaus mums noturēties Baltijas ekonomikas līdera tronī teju trīs desmitgades vēlāk.
Varbūt visnozīmīgākais ir tas, ka Igaunijā praktiski nav notikušas nopietnas diskusijas par Lietuvas panākumiem un to iemesliem. Drīzāk valda pārliecināta augstprātība, ka drīz atgūsim savu pirmo vietu. Mēs izvairāmies no neērtākiem jautājumiem par iespējamo Igaunijas agrākā panākumu modeļa izsīkumu.
Varbūt šajā brīdī ir vērts atcerēties Tomasa-Hendrika Ilvesa zelta vārdus: “Tas, kas mūs atveda šeit, tālāk nevedīs.”