Intervija ar Artūru Surmoviču, juristu

Meža nozare un likums, ko saista ar naudas atmazgāšanu un terorismu. Ko tas īsti nozīmē?

Vēlos pateikt: arī uz meža nozares pārstāvjiem attiecas normatīvais akts “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma, un proliferācijas novēršanas likums”. Parasti, ja iedomājamies vai dzirdam par noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju (ko ikdienā dēvējam par naudas atmazgāšanu), vai terorisma finansēšanu, vai proliferāciju (masu iznīcināšanas ieroču ražošanas atbalstīšana), mums prātā nāk bankas (par ko mums pa laikam atgādina ziņas no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas), kas nereti saņem sodu par dažādiem pārkāpumiem šī likuma sakarā.

Meža nozare mūsu domās ar šo likumu nekādi nesaistās. Tas ir saprotami! Bet – minētā likuma subjekti var būt arī meža nozarē strādājoši uzņēmumi. Kā tas iespējams? Likumā ir punkts, kurā noteikts, ka likuma subjekts var būt “starpnieks nekustamā īpašuma darījumos”. Ja runā par nekustamajiem īpašumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu kontekstā, parasti domā par samērā dārgiem dzīvokļiem, ēkām, kas atrodas netālu no jūras vai ezera. Retāk domājam par mežu, kas tāpat ir nekustamais īpašums! Skatoties uz šo normu: likumā nav nošķirti nekustamā īpašuma veidi – mežs, meža zeme, māja vai kas cits. Ciktāl esmu iepazinies ar meža nozares uzņēmumiem un to darbību, redzu, ka Latvijā ir gana daudz uzņēmēju, kas darbojas gan ar meža iegādi un izstrādi, gan tālākpārdošanu – viņi darbojas kā starpnieki. Proti, nodarbojas ar starpniecību pēc būtības vai, deklarējot savu darbības veidu, ir norādījuši, ka darbojas kā starpnieki vai aģenti darījumos ar nekustamo īpašumu.

Tātad likums attiecināms arī uz viņiem! Pieredze rāda, ka citu nozaru pārstāvji (kas līdzīgi ir likuma subjekti) par likuma esamību un to, ka viņi ir subjekti, uzzina vien, saņemot VID vēstuli, kurā norādīts, ka VID pārstāvji ieradīsies pārbaudē un lūdz sagatavot visus dokumentus saistībā ar minētā likuma ievērošanu. Gadās, uzņēmējam tas ir pārsteigums vai jaunums. Parastā reakcija: kas tas par likumu un kāpēc tas attiecināms uz mani?

Ja tā var teikt, prasības uzņēmējiem ir reizē vienkāršas un sarežģītas. Viena – jāzina riski (labi jāpazīst un jāzina klienti). Otra – nepieciešamība ieviest iekšējās kontroles sistēmu. Trešā – pastāvīgi uzraudzīt gan savus klientus, gan iekšējās kontroles sistēmas efektivitāti. Ja šīs trīs lietas darbojas, ir lieliski!

Turklāt jāpatur prātā arī tā sauktais “Sankciju likums”, kurš attiecas uz visiem neatkarīgi no tā, ar ko persona nodarbojas.

Ko nozīmē “uzraudzīt savus klientus”?

Jautājumā slēpjas likuma “burvība”, jo nereti īstenot manis nosauktās trīs lietas ir sarežģītāk nekā izklausās. Jāsāk ar to, ka nepieciešams saprast risku tapt iesaistītam kādā naudas atmazgāšanas shēmā, jāizprot sava darbība. Proti, jāsaprot vai, veicot saimniecisko darbību, šāda iespēja pastāv, vai nē. Tas ir pamatu pamats, sākot ar ko, uzņēmējs gatavo pārējos dokumentus.

Meža zeme ir ļoti pievilcīgs un iekārojams aktīvs! Kāpēc? Dzīvokļa vai ēkas cena atkarībā no tirgus situācijas var krist un celties – tā būs nestabila. Mežs ir cita lieta – tas un tā cena aug lēnām, bet stabili! Kā zināms, Latvijā meža zemes iegādājas dažādi fondi, piemēram, zviedru pensiju fonds, apzinoties vērtības celšanos, iegulda mežā. Ieguldījums ir veiksmīgs, stabils un, kas pensiju fondam svarīgi, ilgtermiņa! Un – ko nevar aizmirst – minēto īpašību dēļ šāds ieguldījums var interesēt noziedzīgo pasauli, kas operē ar nelegālas izcelsmes līdzekļiem – ieguldot meža zemē arī viņiem būs aktīvs, kā vērtība tikai augs, no kura būs oficiāli, redzami ienākumi un par kuriem varbūt tiks samaksāti nodokļi. Šādā situācijā meža nozarē strādājošiem uzņēmumiem jāsaprot: vai tie var, vai nevar tikt iesaistīti šādās shēmās vai darbībās! Svarīgi – no kā pērkam un kam pārdodam, darbojoties kā starpnieki! Piemēram: no kurienes ir klients un, vai ir skaidrs, no kurienes viņam ir nauda, lai meža zemi iegādātos. Jāsaprot arī, kā labā klients darbojas – savā vai cita!

Vai še nepieciešama nopietna izmeklēšana no uzņēmēja puses? Otrs – visa informācija taču ir valsts iestāžu rīcībā, kālab lieki jānodarbina uzņēmējs, kam ir citi uzdevumi?

Valsts iestāžu rīcībā ir ļoti daudz informācijas, bet runa ir par ko citu! Cilvēkiem, saskaroties ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir vēlme mazliet pārspīlēt. Nav nedz jāalgo izmeklētājs, nedz pašam par tādu jākļūst – mēs maksājam nodokļus, un valsts iestādes noteiktos dienestos nodarbina cilvēkus, kuru pienākums ir zināt un rīkoties. Bet – ir noteiktas funkcijas, kas būtu veicamas uzņēmējam pašam. Piemēram, pajautāt, no kurienes nauda. Vai arī – pircējs vai pārdevējs nedz reģistros, nedz citur neparādās kā turīgs cilvēks, bet vēlas iegādāties īpašumu dažu simtu tūkstošu vērtībā. Šādā gadījumā būtu tikai saprātīgi apjautāties, no kurienes viņam nauda! Mēs esam neliela valsts un neliela sabiedrība, un – patīk vai nē – turīgs cilvēks Latvijā tā īsti nevar “paslēpties”, par viņu kaut nedaudz, bet informācija būs! Ja šādas informācijas nav, ļoti iespējams, ka ienākumi nav legāli! Palīdzot šādam cilvēkam iegādāties īpašumu, mēs palīdzam legalizēt šo naudu! Tātad atbalstām šo likumpārkāpumu. Šī ir situācija, no kuras jāizvairās! Te noteikti palīdzēs manis jau pieminētā iekšējā kontroles sistēma, kas katram uzņēmējam un uzņēmumam ir individuāla. Ja visu izprot, sistēma nav sarežģīta!

Droši vien būtu jāuzsver, ka minētais likums attiecināms un attiecas uz starpniekpakalpojumiem meža iegādē. Ja, piemēram, cilvēks mežu iegādājas pats sev, tas ir cits stāsts un citi likumi!

Tieši tā – runa ir par starpniecību!

Latvijas pilsoņi mīt daudzviet, ir tādi, kas Latvijā nemaz nav bijuši. Kā noskaidrot šādu pilsoņu turīgumu?

Pirmkārt, var vienkārši pajautāt par naudas līdzekļu izcelsmi, noskaidrot, ar ko persona nodarbojas, kāda ir tās “vēsture”. Otrkārt, google.com, publiskās datu bāzes un citi informācijas iegūšanas rīki spēj “veikt brīnumus”. Var un patiesībā pat vajag (!!!!) kombinēt abas metodes: gan pajautāt, gan apskatīties pašam. Neviens negaida no uzņēmēja Drošības policijas līmeņa izmeklēšanu, bet pieejamos instrumentus gan ir jāizmanto, tad problēmām nevajadzētu rasties.

Vai meža un meža zemju sakarā Latvijā starpniekpakalpojumi ir izplatīti?

Cik esmu pētījis sludinājumus un informāciju par nozarē strādājošiem uzņēmumiem, to ir pietiekami daudz. Pie tam, sludinājumos nereti norāda arī juridiskās un grāmatvedības konsultācijas īpašuma iegādes dokumentu sakārtošanā un – juristi un grāmatveži arī ir likuma subjekti! Tātad! Šī atkal ir nianse, ko daudzi neapzinās, bet tas ir svarīgi!

Svarīgs un neatrisināts jautājums – meža īpašnieki, zemes īpašumi un tiem noteiktie ierobežojumi.

Zināma kompensācija ierobežojumiem (liegumiem) ir, bet tā nav adekvāta vairākos līmeņos. Esošā sistēma paredz kompensēt ikgadējo meža pieaugumu (160 eiro), ko nozares pārstāvji vērtē kā smieklīgu.

Par ko nerunā vai kas paliek “aizkadrā”: ko darīt ar jau izaugušo mežu? Esošo koku vērtību neviens nekompensē – mežs ir, uz to var skatīties, bet… Nevēlos konfrontēt meža īpašniekus ar dabas aizsardzību, bet jautājumi ir citi: vai cilvēkiem, kas liegumu piemēro, par to ir atbildība? Atbildības nav – pierādīt un pārbaudīt īsti nevar, putns attiecīgā teritorijā var būt un var nebūt, meža īpašums "de iure" ir mans, "de facto" tas man ir atņemts! Līdzīga situācija ir patlaban ar aktuālo Rail Baltica projektu, kur sabiedrības vajadzībām pamazām, pamazām sākas īpašumu atsavināšana. Idejiski abas situācijas – liegums aizsargājamai sugai un Rail Baltica trase – neatšķiras! Tikpat labi manā zemē var ierīkot dzelzceļu un maksāt 160 eiro gadā par hektāru! Dzelzceļa būves gadījumā tā nedara, tur zemi atpērk. Līdzīga situācija ir ar elektrolīnijām, kur zemi neatsavina, tā pieder īpašniekam, ir noteikts liegums, bet tiek maksāta daudzkārt lielāka kompensācija! Ar ko cilvēkam atšķirīga ir situācija, ja viņa zemē ir putna ligzda vai elektrolīnija. Ne ar ko! Jautājums: kālab vienam maksā taisnīgu atlīdzību, bet citam faktiski neko?

Cita lieta – kompensācija ir 160 eiro neatkarīgi no tā vai mežā aug priedes, kārkli, krūmājs vai ātraudzīgās egles. Situācija ir absurda, jo personas, atrodoties dažādos stāvokļos un situācijās, tiek pielīdzinātas cita citai. Tas ir diskriminējoši! Demokrātiskā valstī – ja kādai personai sabiedrības labā kaut ko ierobežo – šī pati sabiedrība to atbilstoši kompensē. Protams, ne vienmēr tā būs tirgus cena, bet šobrīd esošā sistēma nekādi nav atzīstama par taisnīgu!

Ja sabiedrības interesēs likumdevējs ir izvēlējies noteiktu rīcības veidu, šī rīcība ir piemērota, bet, nonākot līdz vienai konkrētai personai, redzam, ka šī persona (meža īpašnieks) par sabiedrības interesēm ir samaksājusi ar savu īpašumu. Tas nav taisnīgi!

Runa par lieguma noteicēju atbildību meža īpašnieku vidū ir aktuāla, jo – ir gadījies redzēt un dzirdēt par ligzdām, kurās iemītnieks ir cits, ne tas, kam būtu nosakāms liegums!

Negribētu domāt, ka pie mums apzināti kāds mānītos, žagatas ligzdu nosaucot par ērgļa. Drīzāk Latvijā vērojama kaismīga un fanātiska savu interešu aizstāvība! Būtībā nav slikti, ja esi savu interešu vai pārliecības aizstāvis. Problēma sākas gadījumā, kad uzskati un dzīves pozīcija cilvēkam sāk aptumšot acis un domāšanu. To varam attiecināt gan uz ornitologiem, gan mežiniekiem, gan medniekiem. Brīdī, kad paliec akls un neredzi, nedzirdi citus, sākas problēmas, jo akls fanātisms pie laba nenoved! Nepieciešams līdzsvars. Domāju, būtu labi, ja mežsaimnieki, ornitologi un mednieki savās darbībās papildinātu un līdzsvarotu cits citu, jo tikai līdzsvarā panākams labākais rezultāts! Pārspīlēta aizstāvība sāk traucēt attīstībai. Dabas aizsardzības aktivitātes finansē tie, kas paši dabu izmanto. Un vienbrīd redzam, ka aizliedzam to, aizliedzam citu ko, nav pārbaužu, nav kontroles un gana daudz ļaužu priecājas, ka visviet ir liegumi, mežos papilnam putnu. Ko tālāk? Daudziem cilvēkiem ir apzināti atņemti īpašumi, liegts tajos strādāt, liegtas attīstības iespējas! Lēmumiem nepieciešama kontrole, tiem jābūt caurskatāmiem un pārbaudāmiem! Ir jābūt lieguma atcelšanas iespējai. Neapšaubāmi! Starp citu, to bieži piemin: var atcelt! Cik liegumu ir atcelti? Tiesībām ir jābūt ne tikai dokumentā, bet arī praksē. Ja pastāv iespējas liegumu atcelt, un tas ir pamatoti, liegums ir atceļams!

Līdzsvars Latvijā ir nosacīts, jo cilvēkiem ilgu laiku rada visai aplamu un vienvirziena iespaidu par mežiem, mežkopību un nozari. Tostarp uzteicot vārdā nenosauktus dabas draugus, kas par kaut ko cīnās…

Nauda, kas apgrozās dabas aizsardzības nozarē, ir visai liela un, diemžēl, mēs nezinām, vai tā tiek tērēta saprotami un prātīgi! Cik zinu, mednieku organizācijas pēdējos sešos gados Valsts Kontrole ir pārbaudījusi reizes 3-4, bet dabas aizsardzības sistēmā – nevienu.