Saruna ar Sandu Geipeli, projekta PROGRESS vadītāju no Latvijas
Ir veiksmīgi aizvadīts pirmais projekta PROGRESS gads un īstenotas dažādas aktivitātes, piemēram, notikušas divas ieinteresēto personu – jomas ekspertu – sanāksmes, kurās tika identificētas labās prakses projekta tematiskajos mācību ciklos; uzrunāti un iesaistīti jomas eksperti; noslēdzies arī pirmais tematiskais mācību cikls tēmā “Ekosistēmas pakalpojumu izmaksu un ieguvumu novērtēšana zemes izmantošanas kontekstā” ar identificētiem labo prakšu piemēriem partneru reģionos (sagatavota pirmā labo prakšu rokasgrāmata); notikuši divi starptautiski semināri tiešsaistē; turpinās darbs pie nākamajiem trim tematiskajiem mācību cikliem. 2020. gada otrā pusgada tematiskais mācību cikls tiks veltīts “Ekosistēmu sniegto pakalpojumu interešu horizontālā integrācija nozaru politikā un plānos reģionālā un/vai nacionālā līmenī”, fokusējoties uz visiem partneriem vienu aktuālo nozari – mežsaimniecību.
Saziņai Covid19 distancēšanās laikā mums, projekta dalībniekiem, lieliski noder projektu vadības un iekšējās komunikācijas rīks, kas darbojas līdzīgi DropBox, bet ir daudzkārt efektīvāks – platforma Basecamp. Šajā platformā notiek viss, sākot ar savstarpēju partneru aktīvu komunikāciju, dokumentu, prezentāciju un liela apjoma failu apmaiņu un beidzot ar projekta aktivitāšu plānošanu. Tāpat katra projektā iesaistītā dalībvalsts strādā pie savām ziņām presei un komunikācijas, lai projekta aktivitātēs pēc iespējas vairāk un plašāk iesaistītu jomas ekspertus un interesentus ar objektīva un mērķtiecīga dialoga palīdzību, kā arī, lai pēc iespējas plašāka auditorija varētu iepazīties ar sasniegtajiem rezultātiem.
Tā kā PROGRESS projektā piedalās vairākas un ļoti dažādas Eiropas valstis, vai, piemēram, Rumānijā par mežu ir līdzīga sapratne kā Īrijā? Un, ko Īrijā zina par Rumānijas mežiem un otrādi?
Projekta mērķis ir politikas instrumentu (rīcības, plānošanas, lēmumu pieņemšanas utt.) uzlabošana. Projekta dalībnieces (partnervalstis) strādās pie rekomendācijām, lai, saskaņā ar mācību kapacitātes veidošanu un politikas apguvi partneru reģionos, atbalstot pieredzes apmaiņu starp jomas ekspertiem, varētu uzsākt politikas maiņu procesu partneru reģionos, t.i., uzlabojot politikas instrumentu ieviešanu saskaņā ar struktūrfondu programmām un citām reģionālajām stratēģijām, kas paredz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, dabas spēju uzturēšanu un ekosistēmu pakalpojumu novērtēšanu. Tādējādi, būtu lietderīgi, ja laika gaitā sadarbībā ar atbildīgajām institūcijām konkrētas prakses tiktu pārņemtas, adaptētas reģiona apstākļiem un ieviestas praksē vai ES struktūrfondu plānošanas dokumentos 2021.-2027. gadam.
Sadarbības partneres (partnervalstis) varu vērtēt, no malas raugoties. Rumāņi un ungāri, manuprāt, darbojas mazliet lēnāk, īri ir ļoti korekti: vienmēr viss notiek laikus, skaidri un saprotami, itāļiem un spāņiem ir lieliska un plaša izvēle, par ko stāstīt un ar ko lepoties. Šī gada otrā pusgada tematiskā mācību cikla tēma tiks fokusēta uz visiem partneriem vienotu aktuālo nozari – mežsaimniecību. Protams, ne visas dalībvalstis tādā mērā ir saistāmas ar mūsu sarunā svarīgo mežsaimniecību, kā Latvija. Mežsaimniecība ir iekļauta apspriežamo tēmu sarakstā oktobrim.
Latvijā nereti tiek radīta vai veidota sajūta, ka daudz procesu risinās vai tiek virzīti, balstoties uz pieņēmumiem vai galējībām: slikti jeb lieliski, vai traģiski un kolosāli. Kā projekta ietvaros un sadarbībā izskatās atšķirības starp valstīm?
Man šķiet, būtu labi, ja Latvijas attiecīgās jomas eksperti ieinteresētos par patiesi lieliskajiem labās prakses un pieredzes piemēriem, ar kuriem lepojas, piemēram, īri, spāņi vai itāļi. Neskatoties uz COVID-19 radītajiem ierobežojumiem, pirmais starpreģionu mācību seminārs vietējām iesaistītajām pusēm (jomas ekspertiem) partnervalstu reģionos izvērtās par ievērojamu starptautiska līmeņa pasākumu, ko mēs, RTU noorganizējām Rīgā TV24 studijā. Šajā seminārā attiecīgo valstu prezentācijās varēja lieliski redzēt, ka efektīva darba pamatā ir gan zinātnes, gan finanses, gan politikas sinerģija, kas parādījās labo prakšu piemēros. Faktiski – bija redzams viss, lai iecere vai projekts varētu īstenoties ar pievienoto vērtību.
Teritoriju attīstība. Starp valstīm noteikti ir atšķirības!
Detalizēti valstu pieredzi pētījusi neesmu, bet zinu, ka kopienu līmenī angļiem ir liela sabiedrības iesaiste, piemēram, vietvaras lēmumos aktīvi iesaistās arī vietējie iedzīvotāji. Protams, angļu pieredzes sakarā ir virkne jautājumu, par kuriem noteikti būtu jādomā atsevišķi. Piemēram, kā saprātīgas un iedzīvotājiem nepieciešamas lietas iekļaut budžetā un kā izvairīties no neformālās vides traucējošas iejaukšanās formālajā sistēmā. Domāju, ir labi zināms, ka, izmantojot noteiktus instrumentus, kādas jomas attīstību vai pat organizācijas darbu ir iespējams, ja ne apturēt, tad regulāri, sistemātiski traucēt, vai arī tieši pretēji – sekmēt. Šeit būtu nepieciešams lūkot pēc “zelta vidusceļa”, lai nebūtu tikai formālā plānošana un nekādas teikšanas iedzīvotājiem vai gluži pretējais – iedzīvotāji vai neliela, bet aktīva iedzīvotāju grupa traucētu jebkādai pašvaldības attīstībai. Tādējādi līdzsvara panākšana teritorijas attīstības nolūkā, ievērojot mums zināmos ilgtspējas principus, joprojām ir aktuāla.
Sabiedrības iesaiste ir bijusi gan ES, gan Latvijas darba kārtībā jau vairākus gadus, ko veicinājušas gan nevalstiskās organizācijas, gan vietējās rīcības grupas, gan arī atbildīgās ministrijas. Šobrīd Latvijā sāk parādīties arī konkrētas iniciatīvas ar finansējumu – ja līdz šim zināmākais bija LEADER pieeja ar ES fondu atbalstu, šobrīd jau darbu sācis Aktīvo iedzīvotāju fonds, un valdība konceptuāli devusi “zaļo gaismu” līdzdalības budžeta veidošanai pašvaldībās pēc administratīvi teritoriālās reformas.
Patlaban, cita projekta ietvaros strādājam pie zinātniskā raksta par piekrastes teritorijas plānošanu: apzinām plānošanas dokumentus Latvijā, Ālandu salās (Somija), Zviedrijā un Igaunijā – Sāremā (kā plānošana norit tur), pētām nacionālos, reģionālos un lokālos plānošanas līmeņus, kā arī formālo un neformālo ietekmi, iesaistot arī publiskās pārvaldes sektora pārstāvjus.
Latvijā plānošanā nereti trūkst līdzsvara – daudz runā par ietekmi uz vidi, bet ietekmi uz sociālo situāciju un ekonomiku runātāji un lēmēji atstājuši pašplūsmā…
Latvijas īpatnība: tiem apvidiem, ciemiem, novadiem, kas līdz šim attīstījuši un balstījuši savu ekonomiku uz tūrismu un vietējiem resursiem kā noteiktām kultūras, vēstures vai ieražu tradīcijām, piemēram, zivju produkciju vai maizes cepšanu utt., noteikti jādomā par savas darbības dažādošanu. Protams, lokālie resursi un vēsturiskās vērtības ir laba lieta, taču mūsdienās bez e-komercijas neiztikt. Šeit nav konkrētas receptes vai ieteikuma, bet attālinātā strādāšana un digitalizācija par to liek gan domāt, gan tam pievērsties.
Zinātnieki bieži vien var ieteikt un, ja attiecīgais jautājums kādu interesē, var turpināt iedziļināties. Protams, jāņem vērā, ciktāl konkrētajā jautājumā iedziļināsies un to ņems vērā politikas veidotāji, virzītāji un citi lēmējinstitūciju pārstāvji. Cik esmu pētījusi, daudzos sagatavotajos plašajos un vispārīgajos plānos trūkst konkrētas rīcības: ir stratēģiskie mērķi, vīzijas. Kad izstrādāju doktora disertāciju, iedziļinājos plānošanas dokumentos nekustamo īpašumu sakarā, kur bija viss “skaistais”: nākotnē iedzīvotājiem jāuzlabo vide, jābūt pieejamai dzīvojamai platībai utt. Bet konkrētas rīcības, kā to panākt, kā iekļaut konkrētos plānos un politikā, nebija! Tātad… Ir daudz plānu un dokumentu, bet (salīdzinoši) maz reālu darbu, kas būtu pamatoti ar objektīviem lēmumiem!
Šo jautājumu plašāk ir aplūkojusi virkne zinātnieku, kas secinājuši, ka postpadomju valstīs politika darbojas tikai noteiktu grupu vai noteiktu nišu interesēs, “neizdevīgo” vai pat jaunu jomu attīstību apturot.
Ar konkrētiem plānošanas dokumentiem valsts iestādes var noteiktu nozari vai nu attīstīt, vai gremdēt. Piemēram, pēdējā gada aktuālais jautājums par atjaunojamo enerģiju: pastāv iespēja, ko vēl maz pētī, ka šīs enerģijas izmantošana un tās ieviešana var būt videi kaitīgāka, nekā domājam vai zinām patlaban, un “skaisti, saukļos iesaiņoti” īstermiņa ieguvumi nākotnē radīs (vai var radīt) lielākus zaudējumus. Ir lasīti dažādi viedokļi, piemēram, par vēja enerģiju.
Tādējādi, joprojām aktuāla ir līdzsvara identificēšana faktiski jebkuras jomas plānošanā, kas jāpamato gan ar sociāli ekonomiskiem un ekoloģiskiem, gan ar institucionāliem faktoriem, lai pēc iespējas nodrošinātu objektīvu lēmumu pieņemšanu.
Politiski noteikti jādomā par sabiedrības kopējo nevis atsevišķu tās grupu labklājību, jo cilvēks ir vērtība! Jāattīsta sabiedrības izglītošana un iesaiste svarīgās valsts jomās, kas pašreiz dažviet sāk veidoties un ir arī labie piemēri. Piemēram, projekta, par ko runājām sākumā (PROGRESS), labajos piemēros lieliski redzam, ka iestrādes un sadarbība notiek tā, lai noteiktais reģions saimnieciski un pārdomāti attīstītos gan no sociālekonomiskā konteksta un vides vērtību aspekta, gan no sabiedrības izpratnes veidošanas uz lietām un procesiem.
Kas ir visgrūtākais starpvalstu projektos?
Visgrūtākais… Vārdu “grūti” lietot nevajadzēs, bet dažiem dalībniekiem varētu būt lielāka interese par labajiem ārvalstu piemēriem, ieinteresētās puses varētu būt “ieinteresētākas”. Ja runājam par jau ieviestajām labajām praksēm, gribētu redzēt un apspriest patiesi labākos piemērus. Ceru, ka otrajā tematiskajā ciklā tas viss būs.
Projektā pie politikas ieteikumiem sāksim strādāt rudenī. Mēs, projektā iesaistītie, vēl neesam lēmuši, kā tieši tas tiks darīts. Teikšu: lai viss būtu un noritētu atbilstoši prasībām, darba būs daudz un tas būs piņķerīgs (tieši piņķerīgs, ne sarežģīts!). Par labo prakšu piemēriem izdosim arī rokasgrāmatas, kopā tās būs četras.
Vai Eiropā dažās jomās lēnām neveidojas unitāra pieeja? Vienādot, piemērot…
Zinu nozares, kas vēlas sagatavot vienotus ”jumta” dokumentus nozarei visā Eiropā. Jāatzīst, tas nav tik vienkārši un jautājums: vai ir iespējams vispār, jo pastāv objektīvi atšķirīgi katras valsts ģeogrāfiskie, sociāli ekonomiskie un kultūras apstākļi.
Domāju, ka visam, kas tiek lemts un izdomāts ES institūcijās, nebūtu jāskrien pa priekšu! Vispirms nepieciešams korekti, analītiski un objektīvi izsvērt: ko vajag, kas der, kas neder. Pirms jebkāda dokumenta vai rīkojuma akceptēšanas noteikti nepieciešama viedokļu apmaiņa, lēmumu nevar pieņemt ierēdnis vai likumdevējs viens.
Piemēram, darba gaitās saskāros ar kādu Latvijas pašvaldību, kas ir gana liela, bet… kurā man skaidroja, ka “uzzināt iedzīvotāju vēlmes, idejas un nodarboties ar to ieviešanu, būtu labi, bet pašvaldībai trūkstot cilvēku tieši tik sociāli svarīgam darbam”. Tātad…
Latvijas pašvaldībās un vispār Latvijā nereti vērojams, ka viens darbinieks veic dažādus (vairāku darbinieku) pienākumus. Piemēram, Zviedrijā, cik man nācies saskarties, vietvarās nodarbinātie dara konkrētas, noteiktas lietas, nevis ir “plaša profila speciālisti”.
Pirms pāris gadiem pētījām zinātniskās publikācijas, vēloties noskaidrot, kāda ir konkrētas jomas pētījumu praktiskā vērtība. Lietuvā, Igaunijā, Skandināvijas valstīs valsts vai privātie uzņēmēji aktīvi iesaistās pētījumu attīstībā, jo uzņēmējam izdevīgāk ir maksāt universitātei un izmantot tās pakalpojumus, tāpat arī šādus pasūtījumus veic publiskā pārvalde. Notiek sadarbība starp zinātnes un uzņēmējdarbības vidi, zinātnieki var dot uzņēmējiem un lēmumu pieņēmējiem labas idejas. Latvijā tas nenotiek tik plaši un reizēm atsevišķās jomās pat pietrūkst tā saucamās “R&D” aktivitātes.