Dati liecina, ka 80% biotopu atrasti valsts mežos un 20% ārpus tiem. Bet vienalga – privātajos mežos tie ir vairāk nekā 60 000 ha. Kā redzams no pašreiz saņemtajiem piedāvājumiem, plānots, ka jaunajās aizsargājamās teritorijās iekļaus ne tikai pašus biotopus, bet arī piegulošās audzes. Tās ir gan vidēja vecuma audzes, gan briestaudzes. Un tur jau tādu proporciju 80:20 vairs nevarēs ievērot. Situācija ir ļoti neskaidra.
Protams, ja meža īpašnieki redzētu, ka nākotnē varētu būt kādi alternatīvi ieņēmumi – sākt maksāt par CO2 piesaisti, par ekosistēmu pakalpojumiem –, tad varētu daudz skaidrāk saprast, kā katram savu meža īpašumu apsaimniekot.
Bet šai lietai ir arī otra puse – jebkurš kubikmetrs, kas nāk no meža, saražo gan algas, gan nodokļus, kas aiziet valsts budžetā. Šobrīd valsts parādi ir tādi, kādi ilgi nav bijuši, un rodas jautājums – kā mēs tos atdosim? Tāpat par CO2 piesaisti kvotu tirdzniecībā. Vai šī nauda ienāks īpašnieka, nevis valsts kabatā? Šis tiešām ir pārdomu brīdis.
No meža īpašnieka viedokļa – ja nākotnē ir alternatīvi ienākumi no citiem pakalpojumiem, tad vismaz ir cerības turpināt saimniekot savos īpašumos. Bet vai tā būs, ja mēs pat atbilstošu kompensāciju jautājumā uz priekšu netiekam?