Jāļauj sabiedrībai un uzņēmējam elpot!

Zemeunvalsts.lv | 01.03.2021

Ar Jāni Grasbergu, Zemkopības ministrijas parlamentāro sekretāru, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls  Rēvelis, www.zemeunvalsts.lv redaktors

Dažādās diskusijās redzams, ka Latvijā, lemjot svarīgus jautājumus, situāciju reti skatās un vērtē plašāk. Piemēram, runājot par bisfenola A izmantošanu pārtikas iepakojuma ražošanā, skaidrs: no tā būs jāatsakās. Kā? Latvijā kāds vēlas būt “pirmais Eiropā”, aizmirstot (vai nezinot), ka citur (Eiropā) šādu noteikumu vēl nav. Kas var notikt? Latvijas uzņēmējs konkurencē uzreiz ārzemniekam zaudētu.

Uzskatu, ka daudzi jautājumi vispirms jāsaskaņo un jāapstiprina Eiropas līmenī. Ja Latvijā lēmums, kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi un darbu ikdienā, tiek pieņemts pirms to pašu lemj Eiropā, tas faktiski nozīmē precīzu šāvienu pašiem sev kājās. Šādi rīkojoties, mēs pasliktinām Latvijas ražotāju konkurētspēju un vistiešākā veidā dodam priekšroku citiem. Savējos iedzenam stūrī, savukārt pārējie – lai turpina darboties, kā ierasts? Vai tas ir mērķis?

No bisfenola būs jāatsakās, to visi saprot, taču... Eiropas Savienība laipo, veido “koridorus”, pagarina termiņus, bet mēs – uzreiz – stop! Tā nevar. Ja, protams, iniciatīvas vēlme un patiesais mērķis nav kaitēt Latvijas ražotājiem.

Līdzīgi “jāskatās” uz augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Eiropā šai jautājumā jāatrod saprātīgs līdzsvars. Piemēram, ik pa laikam, ieejot veikalā, redzu: bioloģisko produktu apjoms palielinās. Vēl novēroju: produkts marķēts ar bioloģisko sertifikātu, viss saprotams un it kā kārtībā, lasu: ražotājvalsts Čīle, Ķīna, Argentīna... Tātad Eiropas Komisijas tirdzniecības politika, par ko patlaban atbildīgs ir Valdis Dombrovskis, ir nopietni jāpārdomā un jāanalizē: ja vēlamies attīstīt “zaļo kursu”, tas nozīmē arī ļoti rūpīgu ārējo robežu vērtējumu, vai varam tās turēt tik atvērtas. Latvijas lauksaimniekiem, ražotājiem un uzņēmējiem slēdzam rokas dzelžos, bet ārpus ES esošajiem durvis laipni atveram. Lai tik mūsējie cīnās... Vai tas būtu “zaļais” mērķis? Nenoliedzami, klimata pārmaiņas ir, tās ietekmē visu pasauli un arī mūsu Latviju, mūsu iedzīvotājus, taču mēs nedrīkstam ne radīt, ne piekrist priekšnosacījumiem, kas pakļauj pašmāju uzņēmējus nesamērīgas konkurences riskiem. Ir jāstiprina vietējais produkts, jāaudzē šo produktu pievienotā vērtība, jāveicina eksports, atbalstot mūsu lauksaimniekus un ražotājus arī laikā, kad tiek lemts par jaunām vides prasībām. Ne vienu reizi vien zemkopības ministrs Kaspars Gerhards ir uzsvēris, ka vides prasībām ir jābūt samērīgām, tās nedrīkst radīt nepanesamu slogu lauksaimniecības nozarēm – turklāt, ja tiek noteikti arvien jauni vides un klimata sasniedzamie mērķi, arī atbalsta mehānismiem jeb finansējumam ir jābūt atbilstošam.

Nopietni jādomā par Eiropu un pašmāju ražotāju vietu gan vietējā, gan starptautiskajā tirgū. Protams, ir starptautiski tirdzniecības līgumi, Eiropai vajag degvielu, rūdu, ja mēs mainīsim noteikumus pārtikas importam, nešaubīgi mainīsies noteikumi mums nepieciešamajām lietām, kas nebūs izdevīgi. Vidusceļu rast būs grūti, bet tas ir jāatrod.

Gan 2020. gadā, gan šogad valda nopietns satraukums par dažādu likumu izmaiņām un kārtējām iespējamām neizprotamām prasībām finanšu jomā.

Jā, gan! Apspriešanā joprojām ir likumprojekts par izmaiņām “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas... likumā” (1, turpmāk tekstā: Likums), kurā tika iestrādāta norma, vadoties no kuras, par finanšu institūciju Latvijā varētu uzskatīt gandrīz visas NVO un kooperatīvus. Turklāt, par nevainojamas reputācijas neesamību būtu iespējams atsavināt uzņēmuma kapitāldaļas.

Runāju par finanšu vai grāmatvedības konsultācijām, neskatoties atlīdzību: “Neatkarīgi no konsultācijas sniegšanas biežuma un atlīdzības esības.” Par likuma subjektu vari kļūt arī, atlīdzību nesaņemot, bet konsultējot vien.

Kāpēc satraukties? Piemēram, nevalstiska organizācija, pie kuras pēc padoma juridiskos vai grāmatvedības jautājumos vēršas meža īpašnieks. Likumprojektā paredzētajā gadījumā jebkura NVO uzskatāma par Likuma subjektu, ja tā konsultē biedrus vai sniedz grāmatvedības (finanšu) pakalpojumus. Šādā veidā uz NVO būtu attiecināms viss, kas attiecas uz banku.

Vai kādas starptautiskas institūcijas to prasa?

Prasības ir atkarīgas no valsts tulkojuma. Piemēram, “Moneyval” atsūta obligātās prasības, pārējais ir vietējais (Latvijas) interpretējums un darbs. Latvijā parasti prasības ir “virs” starptautisko vai Eiropas institūciju dotā rāmja – spēcīgākas un detalizētākas.

Vai stingrākas prasības, kā vajadzīgs, izdomā juristi un Finanšu ministrijas ierēdņi, vai tas ir plašāks kopdarbs?

Varu minēt piemēru: “Moneyval” ziņojums, kurā norādīta reputācijas nepieciešamība konkrētiem finanšu nozares cilvēkiem (darbiniekiem). Latvijā to sadzird, uzklausa un... sākas prasības tulkojums. Latvijā starptautisko institūciju prasības parasti pārtop, piemēram, no četrām prasībām radot piecpadsmit...

Iepriekšminētās Likuma normas apspriešanas gaitā Zemkopības ministrija prasīja to no projekta izņemt, jo – biedrībai vai citai NVO (arī ar ZM nesaistītās nozarēs) būs jāalgo jurists, kas nodrošinās dokumentāro bāzi, lai darbība atbilstu Likumam. Ja biedrība konsultē, tā top par šī likuma subjektu. Mēs nedrīkstam pakļaut vietējās NVO šādām prasībām. Ir skaidrs, ka biedri zvana un jautā, vai tā būtu LOSP, vai Zemnieku Saeima, vai LMSP, vai MĪB, vai jebkura cita NVO.

Ikdienas jautājumi NVO darbā ir tik daudz un dažādi, piemēram, iedomājieties situāciju – zemnieks, lasot jaunākos likumu vai noteikumu grozījumus, saprot, ka pašam, iespējams, netop simtprocentīgi skaidrs, tādēļ vēršas pēc konsultācijas vai padoma pie savas NVO, jautājot: “Re, jauni grozījumi grāmatvedības noteikumos! Kā tos saprast?” Organizācija attiecīgi sazinās ar ministriju vai VID, prasot komentārus un skaidrojumu. Tā ir viena no biedrības funkcijām. Konsultēt, palīdzēt, sniegt informāciju utt.

Vai biedrībām tikai tālab būtu nepieciešami algoti juristi? Latvijā, diemžēl, ir vērojama spēcīga tieksme likumus “pastiprināt” un ierakstīt tajos visu iespējamo, nedomājot par sekām, nedomājot par tiem, kas būs spiesti tos ievērot. Jā, šādā veidā var nodrošināties, ka nākamos piecus gadus “Moneyval” ieskatā mums nebūs neviena pārkāpuma, jo Likumā esam aprakstījuši un iekļāvuši visu iespējamo! Sarunas laikā VID pārstāvis bilda, ka šobrīd Latvijā ir ap 18 000 šā Likuma subjektu. Ja Likuma tvērumu paplašina, skaitlis palielināsies jo krietni. Vai VID vajag vairāk šāda darba? Atskaites, birokrātiju, atrakstīšanos.... “Mēs, biedrība GG, konsultējām lauksaimnieku VV, meža īpašnieku DD un lopkopi CC, informējot viņus par ilgtspējīgu īpašuma apsaimniekošanu.” Tas nav nepieciešams un būtu pilnīgi greizi!

Pērnvasar intervijā Latvijas kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss bilda: “Latvijas kokrūpniekus maz uztrauc Briselē, vairāk – Rīgā – notiekošais un lemtais”

Ļoti precīzi! Latvijā vēlas iztikt bez neviena aizrādījuma un norādes (vai kritikas) no starptautiskām institūcijām. Saprotams, nedrīkst būt noziedzīgu darbību, nedrīksti būt paviršs. Bet – jāļauj uzņēmējam un biedrībai, un sabiedrībai elpot! Nepieciešams līdzsvars, ne galējības. Protams, pastāv iespēja “visi visus kontrolē”. Taču tas ir pavisam aplami!

Covid laika iespējas radīt dažādus likumu brīnumus. Vai kas tāds notiek?

Ikdienā Saeimas komisijas darba stilu nav mainījušas, tikai procesi rit attālināti. Patlaban, salīdzinot ar laiku pirms ierobežojumiem, daudz vairāk notikumu tiek iemūžināti. Stenogrammas bija arī iepriekš, bet īsie, kodolīgie komentāri tajās nenonāca, kas ir ieguvums tagad. Vai sabiedrības iesaiste ir samazinājusies? Manuprāt, nē! Iesaistīto loks ir saglabājies, svarīgs ir fakts, ka ieinteresētie cilvēki, kam nereti attālums līdz Rīgai bija zināms šķērslis, var vienkāršāk piedalīties, attālums nu vairs nav problēma. Ja kādreiz, zinot attālumu līdz Rīgai, uz stundu vai pusotru braukt, lai piedalītos sēdē, prasīja visu dienu, tagad – uz tādu pašu laiku pieslēgties tīmeklī jau ir cita lieta!

Piemēram, ja man no mājām jāplāno ceļš un laiks, lai piedalītos komisijas sēdē, tās būs vismaz piecas, sešas stundas. Šobrīd tas ir vienkāršāk. Savādāka gan ir pati saruna (diskusija), jo trūkst klātbūtnes sajūtas, dzīvās saiknes, īsto emociju. Apslāpētas ir t.s. kuluāru sarunas. Nereti ir jautājumi, kurus var paskaidrot, runājot aci pret aci. Ja runājam par lauksaimniecību, gadās, cilvēkam jāparāda viss uz vietas – saimniecībā. Pieļauju, mežam svarīgos jautājumos ir tāpat, to nevar attālināti. Labi atceros stāstu par priedēm, ko mums stāstīja un rādīja Kurzemes mežos: kā priedes aug saulainā vietā, izcirtumā, un kā tās nīkuļo paēnā, zem lielajiem kokiem. Stāstīt par centimetriem, sēžot pie galda, un skatīt šīs atšķirības dabā ir divas dažādas lietas.

Kā lauksaimniekam, pārtikas ražotājam ir veicies 2020./2021. gadā? Vai darba kļuvis vairāk?

Skatoties plašāk, pārtikai cenas ir augušas. Viens skaidrojums: cilvēkiem ir stipri mazāk iespēju tērēt naudu, proti, tālu ceļojumu nav, izklaižu nav, kultūras pasākumu nav, var vairāk tērētpārtikai.

Pandēmijas laikā daudzi cilvēki norobežojās, daudzi vēlas sevi un savējos pasargāt. Līdz ar to tiešās piegādes ir spēji augušas. Pirms tam šādu darbības veidu (tiešās piegādes) manīju pie radiem Londonā. “Aizejam uz veikalu. Kāpēc? Pasūti, tev pievedīs klāt!”

Protams, trūkst kopābūšanas, sarunu ar pārdevēju, izvēles... Liels labums: runas “atbalstīsim vietējos” pārtapušas reālos darbos.

Pretrunas: superzaļie un realitāte. Parādījies uzskats, ka mazāk izmantojot lidmašīnas un auto, uz vidi radies cits slogs. Jaunā ES vides politika un prasības, kas ietvertas deklaratīvos saukļos. Uz ko būs spiediens? Vai tas nenotiks uz mūsu rēķina?

Šai ziņā, runājot par pārtikas piegādēm, šur tur ir redzēti elektrobusi. Latvijā bieži vien vērojam labu sadarbību kaimiņu starpā: “šodien nebrauc uz veikalu, jo man jābrauc, es tev atvedīšu”.

Runājot par dažādām prasībām, ļoti svarīgs ir jau minētais samērīgums. Vai nu esam “ultrazaļi”, kam nepieciešams finansējums (kas to pelnīs?), vai, ja patiesi vēlamies ko paveikt, rīkojamies kopīgi. Skatoties ES kā valstu kopumu, mēs, Latvijā, esam ļoti zaļi, salīdzinot ar Dāniju, Nīderlandi... Pie tam, es nerunāju par “zaļuma” procentiem, bet vairākās reizēs mērāmu starpību! Latvijas ģeogrāfiskā situācija pati par sevi ir lieliska: 1/2 teritorijas mums ir meži, otra puse – zeme, bet arī ezeri, upes, purvi... Piesārņojošā darbība ir ģeogrāfiski ierobežota. Turklāt, samērā lielā teritorijā esam 1,9 miljoni. Nereti “dabas aizsardzību meklē vai vēlas atrast” tieši mežā vai zemnieka apsētā laukā. Šādos gadījumos mēdzu sacīt, ka būtu vērts uzlikt stikla kupolu kādai pilsētai un palūkot, kas tur notiek.

Sarunas sākumā minētā pārcentība vai skriešana citiem pa priekšu: “noliedzam to”, “aizliedzam šo”, “nedarām ko citu”, “būsim zaļākie”, nav labākais veids kā izcelties. Mēs jau esam priekšgalā. Ja ES ko nosaka, tiem, kas patlaban strādā ļoti intensīvi, ražošanu būtu jāsamazina līdz ES vidējam līmenim, ko mēs Latvijā vēl neesam sasnieguši. Vai arī ir sankcijas – pārkāp, maksā! Vai tas ilgtermiņā darbosies? Ja sauc sevi par zaļi domājošu, bet esi gatavs ilgtermiņā maksāt sodu... Kas tas galu galā būs? Atpirkšanās nav pareiza metode!

Vēl ES būtu jāatceras, ka uz Zemes nav tikai Eiropa, bet ir daudz dažādu valstu dažādās pasaules daļās. Nesen FAO (Pasaules pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Food and Agriculture organization of United Nations) sanāksmē runāja par zivsaimniecību un plastmasas piesārņojumu. Eiropas piesārņojuma rādītāji, uz pasaules fona, ir tik zemi, ka tie pat nav iekļauti nozīmīgajās piesārņojuma tabulās.

Savukārt ir valstis, kur tiešām ir lielas problēmas ar atkritumiem, kas nonāk okeānos, ne poligonos. Piemēram, Ķīna 8,8 mljrd tonnu gadā, Indonēzija 3,2 mljrd t gadā, Filipīnas 1,9 mljrd t gadā, Šrilanka 1,6 mljrd t gadā, Ēģipte 1 mljrd t gadā.

Mēs cīnāmies ar saviem rādītājiem, kur patiesā problēma ir citur. Protams, mēs varam būt labs piemērs un par šīm lietām ir jādomā, bet vai ar savu cīņu atrisināsim problēmu pasaulē?

Latvijā daudzi diemžēl vēlas redzēt Kongo vai Tanzāniju

Strīdus iemeslu redzu dažādu datu nekorektā izmantošanā. Statistikas dati no kādas vietas pasaulē tiek pielīdzināti Latvijai. Jā, ir vēlme Latvijā meklēt sliktāko, izmantojot datus no citām valstīm! Tas ir nepieļaujami!

Runājot par augu aizsardzības līdzekļu atliekvielām augļos, gadās tendenciozi pētījumi, kur tiek analizēti it kā Latvijā audzēti augļi. Taču, veicot pētījumus, tiek atrastas tādu preparātu atliekvielas, kuri Latvijā nav reģistrēti. Līdz ar to jāsecina, ka šie augļi nav auguši Latvijā, bet kādā citā zemē, kur tiešām augu aizsardzības līdzekļu lietošana ir pārlieku liela.

Ja skatāmies Latvijas ābolus, atliekvielas būs 0,... vai 0. Jā, tā ir konvencionālā augļkopība, kur lieto augu aizsardzības līdzekļus, bet bieži vien līdz ražai atliekvielas vairs nemaz nav saglabājušās. Nedrīkst aizmirst Latviju un ziemu. Šobrīd daba atpūšas! Vai mēs spējam iedomāties, kādi reģenerācijas procesi noris ziemas aukstākajā periodā, kad aiz loga ir mīnus padsmit un pat vairāk nekā -20 °C, zeme ir sasalusi... Viss notiek, ik pavasari mēs sākam no jauna, zeme mostas... Dienvidu valstīs tā nav, tur vasara ir visu gadu. Tas nav salīdzināmi!

Ja skatāmies pagātnē, noteikti bija procesi, kas bija jāaptur! Viens no tiem: atkritumu apsaimniekošanas stils. 90. gados, ej vai skrien mežā, skaties – tur maisi, šur maisi, kur būvgruži, kur vecs dīvāns. Patlaban šādas lietas vērojam visai reti. Ja mūsu pusē, Vidzemē, kāds mežā būs izmetis maisus ar atkritumiem, cits tos noteikti būs atradis, piefiksējis, nofotografējis, nedēļas laikā vainīgais būs rokā, jo maisā atradīs čeku, kur “vainīgais” norēķinājies ar karti.

Nevar radīt situāciju, lai konvencionālai lauksaimniecībai Latvijā nebūtu vietas, jo – vai mums ir tirgus bioloģiskajai lauksaimniecībai, ja visi ražos pēc šīs metodes? Droši vien, nē! Pārmaiņām jānotiek pakāpeniski. Kā es skatos uz bioloģisko lauksaimniecību? Tai būtu jāattīstās uz biznesa (produkta) rēķina, ne uz subsīdijām. Šādā gadījumā gala produkts būs sēklas, eļļas, stādi, dažādi izstrādājumi. Zinu lielisku piemēru: Limbažu pusē ir saimniecība, kas audzē upenes. Viņi ir atraduši gan iespēju pārdot ogas, gan stādus. Stādus eksportē, saimniecība ir viena retajām Austrumeiropā, kas piedāvā kvalitatīvus, bioloģiski sertificētus upeņu stādus. Tas attīstās labi, bet, vai visi to spēj? Subsīdijas palīdz ātrāk attīstīties, ja saņēmējs zina, kādā virzienā vēlas to darīt. Ja šādas vīzijas nav, attīstība nenotiek. Bioloģisko daudzveidību nestimulē atstāšana novārtā. Pļavās, kuras pļauj reizi gadā, nereti paliek augam tikai suņuburkšķi, jo citi augi ir izzuduši vai gājuši bojā. Pļavas ir gan jāpļauj, gan nopļautais jānovāc, tātad – jāsaimnieko.

Vai šī brīža problēmas reģionos atšķiras no Rīgā redzamajām?

Nešaubīgi, šobrīd ļoti grūti laiki ir skaistumkopšanas un viesmīlības nozarēm, par kurām nopietni jādomā. Citas nozares mūsu pusē darbojas. Laukos dzīvojot, pilnīgu socializēšanās trūkumu (izolāciju) tāpat neradīt – reizumis jādodas uz veikalu, pie ārsta, vēl kur. Bet noteikti saskarsme ar citiem ir mazāka nekā pilsētās.

Domāju, situāciju (ar Covid19) varētu risināt ar reģionalizācijas palīdzību, jo, ne viss, kas der Rīgai, būs labs Valmierai. Piemēram, atšķirīgais iedzīvotāju skaits un blīvums. Ieviešot jauno sistēmu ar noteiktiem kvadrātmetriem uz cilvēku, Valmierā garās rindas, kā Rīgā vai Jelgavā, faktiski neredzēsi, nezinu, kam jānotiek, lai kas tāds gadītos. Mūsu pusē nav pārlieku pārpildītu veikalu. Domāju, varētu darboties mazas lauku skolas ar nelielu bērnu skaitu. Jo – tie ir tie paši bērni, kas kopā spēlējas vai slido, vai bauda citus ziemas priekus savā vai kaimiņu pagalmā. Reģionalizācija mums būtu ļoti piemērota. Piemēram, maniem bērniem bērnudārzs atrodas vienā ēkā ar skolu. Puse klases dzīvo vienā mikrorajonā...

Kāds skats uz valdības darbu ?

Koalīcijā ir pieci politiskie spēki līdzvērtīgā situācijā. Viena ministrija sagatavo ļoti labu plānu, bet apspriešanā sākas garas un plašas diskusijas – vienam, otram, trešajam kas nepatīk, plānu maina, labo, papildina, un tā plans tiek koriģēts un “lipināts” kopā, kamēr top gala rezultāts. Un tas mēdz būt tāds, kāds ir… Jā, plāniem vajag visu piecu valdības partneru piekrišanu! Sabiedrībai ne vienmēr ir zināms, kāds šis plāns ir bijis sākumā un kas ko mainījis vai papildinājis. Turklāt, kāds varbūt kādā brīdī atceras savus politiskos solījumus un... situācijas, viedokļi un mērķi sāk… sašķiebties.

Taču mums Latvijā nav pati sliktākā situācija! Izmantojot iespējas ceļot, kad vēl tādas bija, un redzot dažādas valstis, esmu ļoti priecīgs, ka dzīvoju Latvijā. Mūs pie pārmaiņām ir pieradinājusi daba, piemēram, Dienviditālijā gadalaikus īsti neatšķirsi. Latvijā pārmaiņas ir dabiska lieta, domāju, ka citās valstīs sabiedrība savas valdības darbus un nedarbus vērtē daudz skarbāk.

Vai Vidzemē pret administratīvi teritoriālo reformu attiecas optimistiski?

Reformas apspriešanas laikā vienbrīd pastāvēja doma par novadu “pie” un “ap” Valmieru apvienošanu, vai: Valmiera atsevišķi un novads atsevišķi. Sākotnēji nebija paredzēts, ka Valmieras novadam pievienosies Mazsalaca un Rūjiena. Taču, ja skatamies vēsturiski, šīs pilsētas arī iepriekš ir bijušas Valmieras rajona sastāvā. Cilvēkiem šajā pusē ir lielāka piederība Valmierai nekā Valkai, līdz ar to apvienošana šķiet loģiska un pašsaprotama.

Labklājība un laimes sajūta novada iedzīvotājiem būs atkarīga no pārvaldes mehānisma, lai novadā nebūtu nomaļu! Vienmērīgums un līdzsvars attīstībā ir svarīgi! Ja radīsies viens līderis (pagasts vai pilsēta), kas “spīdēs”, labi nebūs.

Domāju, nozīmīgs jautājums būs vairāku ciematu attīstība. Valmieras pusē ir pieredze ar ciematiem, kuros, uzlabojot infrastruktūru un radot dzīvošanai labvēlīgākus apstākļus, palielinās arī pieprasījums pēc dzīvesvietas. Tas būs viens no svarīgākajiem uzdevumiem: rast līdzsvaru starp pilsētām un pagastiem.

Runājot par novadu un reformu, es to redzu, kā dziedam Valsts himnā, “Laid mums tur laimē diet!”

Katram mums laime var nozīmēt ko citu. Taču ir svarīgi meklēt laimes piepildījumu. No pašvaldības puses tas ir – nodrošināt maksimāli iespējamo, kas saistās ar dzīvesvietas kvalitātes uzlabošanu, kultūru, aktivitātēm un citām lietām.

Un mums ir jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu apmierināti ar vidi sev apkārt, un varētu teikt – esam laimīgi savā pilsētā un laimīgi savā novadā.
1. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums 

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru