Situācijās, kad valsti plašāk skar kāda krīze, kādas neatkarības gados esam piedzīvojuši ne vienu vien, lielākoties tiek runāts un spriests par nozarēm, lieliem uzņēmumiem vai mājsaimniecībām un indivīdiem. Kā pēdējos gadus un šogad klājies Latvijas nelielajiem uzņēmumiem un to īpašniekiem, kas, starp citu, ir gana nozīmīgi darba devēji un nodokļu pelnītāji tieši ārpus Pierīgas reģiona?

Ja uzņēmums nav liels – vai uzņēmējam ir svarīgi, kā to nosauc – par nelielu, par vidēju vai par mazu?

Klasifikatori ir dažādi, es sevi sauktu par mazu uzņēmēju, mani tas netraucē. Savukārt, nišai, kurā darbojos, mans uzņēmums varētu būt neparasti liels.

Niša ir...

...augļu un ogu audzēšana. Pamatā darbojos ar krūmcidonijām, viss cits ir tikai plašākam sortimentam un līdzsvara nodrošināšanai, jo gadi mēdz būt dažādi un attiecīgi dažādas gadās ražas. Krūmcidoniju “lauciņā” mans uzņēmums “Dabas auglis” ir pietiekami liels. Kopumā apsaimniekoju 45 ha, no tiem lielākajā daļā aug krūmcidonijas. Piebildīšu, ka hektāru skaits un tātad platības ir mainīgas – savulaik man bija vairāk nekā 70 ha, plānoju reiz sasniegt 100 ha, tagad it kā kāpjos atpakaļ, platības samazinu un, pieļaujams, samazināšu vēl.

Kāpēc?

Mani ļoti interesē sadarbība un stabili sadarbības partneri, kas ir visapkārt. Ja izejvielas varam dabūt itin vienkārši, kālab visu audzēt pašam. Savu augli plūkt un pārstrādāt ir “forši”, bet tam nepietiek laika. Tālab uzsvaru liekam uz pārstrādi un, lai to nodrošinātu, ir daudz vajadzību gan darbaspēka, gan apgrozāmo līdzekļu ziņā. Situāciju vērtējot, no kādas lauksaimniecības sadaļas atsakos, paturot sev nelielu daļu, bet produkciju iepērkot no citiem zemniekiem.

Parasti skaļāk runā par paplašināšanos un lielāku vērienu...

Zemes platības īrēju, līguma termiņam tuvojoties beigām, vērtēju, vēlos šo līgumu pagarināt, vai ne. Krūmcidoniju platības Latvijā nesamazinās, bet palielinās. Kā jau minēju, jāvērtē situācija – ja uzņēmums un saimniecība būtu lielāki – vairāk darbinieku, vairāk kapitāla utt., skatītos savādāk. Domāju, esmu atradis to līmeni (stāvokli), kurā jūtamies labi, tiekam galā ar darbiem, ražotnē pārstrādāt varam daudz vairāk nekā to darām tagad. Tātad šai ziņā potenciāls ir, kādēļ lieki skriet?

Krūmcidonijas un augļu vākšana. Vienīgais, kas nāk prātā, ir divas rokas...

Tieši tā, novākšana nav mehanizēta, vācam ar rokām. Kopšana nav vienkārša, krūms ir mūsu klimatam netipisks – mazs un zems, ko zāle nereti pāraug. Protams, ja vieta ir laba un apstākļi lieliski, krūms mēdz izaugt pietiekami prāvs. Pirmos divus gadus kopjam mehāniski, vēlāk tehniku izmantojam nedaudz un tālāk jau atliek tikai zāles pļaušana rindstarpās. Jo kuplāku krūmu izveidojam, kopjot, jo tas pats vairāk nosedz augsni; ir vietas, kur nekas cits neaug.

Pēdējo gadu stāsti: ogas, piemēram, zemenes ir papilnam, nav darbinieku. Viens daudzos hektārus nolasīt nevar.

Protams, viens cilvēks ogas nelasa, bet atšķirībā no zemenēm vai avenēm, kam ir īss ražas laiks, mēs varam lasīt ilgstoši. Piemēram, zemenes var stādīt dažādas šķirnes un ogu periods šādi paildzinās, krūmcidonija krūmā var palikt ilgāku laiku arī, ja nogatavojusies, turklāt, visas ogas nenogatavojas vienlaicīgi. Ražas periodā braucam no lauka uz lauku un mēneša vai nedaudz ilgākā laikā ar lasīšanu tiekam galā. Uz lauka nekas nepaliek. Mūsu lauki nav lieli, esam arī bioloģiskā saimniecība līdz ar to mūsu raža ir laba, bet ne milzīga – ap 3-5 t/ha.

Praktisks skats uz strīdu: konvencionālie un bioloģiskie lauksaimnieki.

Tie ir divi saimniekošanas veidi, kuri “nekādi neiet kopā”. Domāju, valstiski nepieciešams saprast virzienu, kurā turpināt doties – vai nu reģionāli vai valstī kopumā – un secīgi tālāk rīkoties, piemēram, pozicionējot sevi tirgū kā attiecīgā novirziena pārstāvi. Pats šādos strīdos neiesaistos, bet visus jautājumus ar kaimiņiem savlaicīgi pārrunāju un noskaidroju. Ja kaimiņam ir zālājs, jautājumu nav, vien informēju, ka man ir bioloģiskā saimniecība, lai gadījumā, ja kaut kas tiek miglots, tiktu ievērota distance. Ja līdzās ir graudkopis, jautājums jau cits un sarežģītāks.

Uz situāciju skatos šādi: “Ko mani bērni saņems mantojumā?” Lai maniem bērniem būtu, ko atstāt viņu bērniem, bioloģiskā lauksaimniecība noteikti ļaus saglabāt vai pat paaugstināt zemes vērtību un izmantot tās doto labumu. Turklāt, izmantot ne maksimāli, bet pietiekami. Konvencionālā lauksaimniecība, lielākoties, paredz ik gadu dabūt maksimālo. Tas nozīmē, ka, piemēram, 100 gados zeme tiks noplicināta un izsūkta, iegūtais maksimums gadu gaitā taps mazāks, kas, savukārt, prasīs citas saimniekošanas metodes, kas attiecīgi var radīt tālākas problēmas. Tas šur tur jau notiek – ja aizbraucam uz Franciju un palūkojam, kādi tur putekļu lauki...

Mana nostāja: bioloģiskiem vajadzētu būt visiem lauksaimniekiem, ideāla situācija, kur pazustu visi strīdi un problēmas. Protams, šāda pāreja nevar būt nedz ātra, nedz vienkārša. Zemnieks darbu turpinās, jautājums, vai viņš varēs sev nopelnīt maizi un vai viņam būs atbalsts. Tas, protams, ir politikas jautājums.

Starp citu, tirgus lēnām sakārtojas, jo, ja mēs nebūtu bioloģiskā saimniecība, domāju, sen būtu bankrotējuši. Jā, mūsu stiprā kārts ir bioloģiskais sertifikāts! Mums ir klienti, kam interesē tikai un vienīgi bioloģiskā produkcija. Ja runājam par konvencionālo tirgu – ar mūsu nelielo apjomu mums tur darāmā nebūtu. Ražotājam nelieli apjomi neinteresē.

Pēdējos piecos gados krūmcidoniju produkti redzami arvien biežāk – dzērieni, sukādes, nerunājot par to izmantošanu dažādās piedevās vai papildinājumos.

Krūmcidoniju (pareizi ir lietot šo nosaukumu, jo ārpus Latvijas var nesaprast, ja lietojam cidonijas vārdu) pārstrādes straujāka attīstība notikusi pēdējos septiņos gados. Šis process Latvijā gan sākās 90. gados, kad kolhozi transformējās privātajās saimniecībās: kas varēja iznomāt zemi, kas nevarēja, konservu cehi pārtapa SIA vai akciju sabiedrībās, mainījās veids, kā produkts nonāca līdz klientam. Tagad tas ir sakārtojies, jo iepriekšējā sistēma tika nojaukta pilnībā – kādu brīdi nevajadzēja ne cidonijas, ne ābolus, ne rabarberus. Nu pēc tiem ir pieprasījums, jo dažādus importētos gāzētos dzērienus esam padzēruši pietiekami un sapratuši, ka mums dārzos aug daudz labākas lietas. Tā kā privātā ražošana, sākot no mājražošanas un beidzot ar pietiekami nopietnām eksportspējīgām ražotnēm, ir atjaunojusies, tas ir nopietns pamats radīt jaunus produktus, jo ražotājs domā un rīkojas, viņam ir iespējas saražoto un izaudzēto pārdot. Kā būs turpmāk – redzēsim. Bet nekas neliecina, ka vietējie produkti, piemēram, rabarberi vai krūmcidonijas varētu no pārtikas groza izkrist. Domāju, tie tur paliks, jautājums – vai mēs varētu vēl kādu ārzemju preci aizvietot vai “izspiest no tirgus”, kas būtu pats labākais.

Kā jaunam cilvēkam ienāk prātā nodarboties tieši ar krūmcidonijām?

Var skanēt neierasti, bet esmu apmierināts ar vidi un apstākļiem, kuros esmu piedzimis un uzaudzis – Vaidavas ciemu Vaidavas pagastā. Nekad ne sekundi man nav bijusi vēlme kur doties prom. Protams, esmu ceļojis, pabijis prom kādu mēnesi vai ilgāk, ne darbu meklēt, bet pirkt, pārdot, palūkoties, pamācīties vai uzzināt. Kā jutu – ir laiks mājup – atgriezos. Nekur citur neesmu aizķēries – paliku Vaidavā. Protams, bija jādomā, kā nopelnīt. Sāku ar diskotēkām, gaismām, apskaņošanu, mūziku dažādos pasākumos, bija darbs privātās ballītēs un brīvdabas ballēs. Krīzes laikā (2009.-2010.) man parādīja, kā var iegūt un novākt ražu, to pārdot un tikt pie finansēm. No darba bijies neesmu – dzimis un audzis laukos, kādu laiku pavadījis pie vecmāmiņas mazpilsētā – krāvis sienu, pieskatījis govis utt. Sapratu, ka pats varētu ko audzēt. Piebildīšu, vispirms “pamanīju”, ka pie mums audzē ļoti daudz ko – upenes, krūmcidonijas, aronijas, avenes, ābeles utt. (Vārds “pamanīju” ir īstais, jo līdz tam šādai lietai nebiju pievērsis uzmanību.) Tie, kas man šo darbu vai nišu ierādīja, pēcāk “aizlaidās”. Paliku viens, jo noticēju, ka to var darīt un ka tas ir iespējams. Varbūt... tas ir tas, ko meklēju. Ja līdz tam man bija zemes gabals, par kura izmantošanu domāju – kā sarīkot balli, kā ballētājiem justies – nu tajā aug krūmcidonijas. Balēties mēs varam, toties krūmcidonijas, aronijas un smiltsērkšķi aug un savu darbu veic, mums savlaicīgi jāierodas novākt ražu un jāizdara viss nepieciešamais, lai krūmi justos labi.

Ceļš līdz krūmcidonijām īsumā ir tieši šāds – vēlme palikt tur, kur esi dzimis, būt apmierinātam ar apstākļiem, kas ir, un meklēt, ko darīt savā ciemā. Domāju, tas man ir izdevies, sākot no nulles – bez kapitāla, bez palīdzības, bez zināšanām esmu paveicis līdz šim padarīto. Jāpateicas visiem, kas man ir ticējuši – kā kurš – cits ticējis dienu, cits – mēnesi, cits pāris gadus, cits to dara joprojām un tic nākotnei vairāk nekā es. Liela daļa laika ir bijusi līdzīga zīlēšanai un taustīšanās nezināmā virzienā, bet: skaties uz priekšu, sapņo, ko gribi... Ja paskaties vakardienu – sapņi, kas bija, jau ir reāli un nevienu nepārsteidz. Situācija šobrīd ir cita – vietējā lokā reti kāds šaubās par manām idejām, piemēram, uzcelt jaunu ražotni un tuvākajā laikā paplašināties – tas būtu lieliski.

Kas tagad top ražotnē?

Sukādes, sulas, biezeņi, sīrupi... Ne tikai no cidonijām, kultūras ir dažādas, piemēram, pirms kāda laika noslēdzās rabarberu ražas laiks.

Ko gatavojat no rabarberiem?

Sukādes un sulas, ir arī sīrups.

Rabarberam ir daudz sulas un mazliet mīkstuma. Vai tā pārstrāde nav pārlieku darbietilpīga?

Rabarbers ir peļņu nesošs, apstrāde ir mehanizēta, kāti gan jāmizo ar rokām. Ar sulīgajiem kātiem ir daudz vienkāršāk, ja salīdzinām ar cidonijām, kas ir dārgāks produkts. Cidonija ir iecienīta, to pērk, rabarberu var saukt par sortimenta aizpildītāju, tas nav liels veiksmes stāsts. Mēs neesam tendēti uz mazumtirdzniecību, tā mums nav liela un ir lēna. Pieļauju, laika gaitā cilvēki pārliecināsies un noticēs, ka sukādes var iegādāties internetā. Protams, ir labāk, ja tās pieved pie mājas, pie skolas vai citur, bet mēs to nedarām, tam nav laika. Mēģinām tīmeklī tirgot paši un mums ir neliels veikaliņš Valmierā, tirdzniecības centrā “Valleta”, apgrozījums tur nav liels. Cidoniju produktus gatavojam ražotājiem, kas tās izmanto tālāk. Tas ļauj mums gan dzīvot, gan attīstīties.

Kas un kur audzē rabarberus?

Ir daudzas mazas saimniecības, no kurām iepērkam. Pašiem mums ir daži desmiti vai simti stādu. Pērn apstrādājām 15-17 t rabarberu.

Vai C19 un Ukraina jūtami ietekmējuši uzņēmuma darbu?

Vīrusa laiku jutām dažādi – jau tā nelielā mazumtirdzniecība apstājās pilnībā. Līdz C19 ierobežojumiem daudz braucām pa tirdziņiem, mums bija vietējie tirgotāji; pandēmijas laikā, kā zināms, tirdziņu nebija. Cerējām uz interneta tirdzniecību, ko bijām izveidojuši un attīstījuši gadu iepriekš. Plāni nerealizējās. Toties ļoti daudz produkcijas iepirka Lietuvā... Latvijā noiets kritās, Lietuvā pieauga, kas kopumā šķita dīvaini, jo C19 laikā vitamīnus vajadzēja visiem. Tas bija zaudējumu un stratēģijas maiņas laiks, jo C19 posma iespaidā vairs neražojam “ar rezervi” – saņemam pasūtījumu, ķeramies pie darba. Rezerves ir ļoti nelielas. Esam izķepurojušies.

Ukrainas krīze... Par to varēsim runāt vēlāk. Visam kāpj cenas, šo to vairs nevar iegādāties un neviens nespēj paskaidrot, būs tas vai nebūs, un kad būs nopērkams. Saimnieciskā ziņā nekas būtiski mainījies nav. Bažījamies, ka šogad nopelnīsim, bet inflācija nopelnīto “noēdīs”. Bet – mērķis ir sasniegts – maize uz galda ir ne tikai man, bet vēl vairākām ģimenēm, mēs joprojām varam dzīvot, kur dzīvojām iepriekš, pusdienlaikā varam nopeldēties Vaidavas ezerā... Pastāvīgs darbs uzņēmumā ir 9 cilvēkiem. Mūsu mērķis ir saprast, kura ir tā stabilā vieta, lai varētu strādāt un ražot tik daudz, cik nepieciešams.

Vidzemes stiprais trijstūris Cēsis, Valmiera, Smiltene.

Drīzāk runātu par Vidzemi kopumā, ne trijstūri vai četrstūri. Es sevi jūtu kā vidzemnieku, man ir tuvas saites ar līviem (līvs bija mans vectēvs), es šeit ļoti iederos. Priecājos par daudz ko, piemēram, aizbraucot uz Kurzemi, priecē kurzemnieku valoda, kas manām ausīm izklausās eksotiska. Patīk būt Latgalē pie turienes viesmīlīgajiem cilvēkiem. Mēs, vidzemnieki, manuprāt, izmantojam tās iespējas, kas mums dotas. Mums nav plašu lauku – ir kalni, ir upītes, purvi, ir nelieli lauki, ir meži – lauksaimniecība šeit veidojusies mazākos mērogos, piemēram, iekopjot ābeļdārzus vai krūmcidoniju laukus, kas attiecīgi prasa cilvēkus “uz vietas”, mājas laukos joprojām ir saglabājušās pietiekamā skaitā. Rosīgums šeit ir arī pateicoties cilvēkiem, kuru daudzums vai blīvums ir saglabājies.

Runājot ar ļaudīm, dzirdu, Kurzemē pagrūti atrast mūrnieku – cilvēku fiziski nav. Apzinos sevi kā latvieti, vidzemnieku, vaidavieti un priecātos, ja Vaidava taptu par ekonomiski lielāku centru. Tukšuma nav, bet nākotnes perspektīva nav pārlieku rožaina, ja turpinām līdzšinējo politiku un taktiku. Manuprāt, lauku teritorijās un ciematos būtu nepieciešams vairāk ieguldīt. Turklāt – ieguldīt vienkāršās un vajadzīgās lietās – ūdensvadā, kanalizācijā, asfaltēšanā, kur nepieciešams. Lai taptu vide, kur uzņēmēji “aizķertos”. Jo Cēsis, Valmiera un Smiltene ir pilsētas, uz kurām labprāt dodas strādāt. Bieži vien ir darbs, bet nav dzīvesvietas, tad ir iespēja apmesties tuvākajos ciemos vai pagastos. Manuprāt, ne tikai pilsētās būtu nepieciešamas uzņēmējdarbības attīstības zonas, bet tādas vajadzētu arī ciematos. Kāpēc kāds uzņēmums nevarētu darboties ārpus pilsētas? Es labprāt šādu situāciju redzētu nākotnē. Ko varu darīt pats? Paveikt labi to, ko daru, un parādīt, ka mēs arī varam un strādājam.

Runājot par cilvēkiem, tukšo māju un to jauno iemītnieku meklējumi Latvijā (jo īpaši Vidzemes pusē) notiek jau labu laiku.

Iniciatīvas ir brīnišķīgas, es labprāt tām piebiedrotos vai atbalstītu. Man prieks, ka kas tāds notiek! Padomju laiki iznīcināja ļoti daudz saimniecību. Laukos redzam daudz vientuļo ozolu vai dažu labu joprojām skaistu aleju, vai citas liecības par mūsu senču mājām. No 90. gadiem mēs šo procesu turpinām, jo, attīstoties lauksaimniecībai, daudzas lauku sētas izzūd. Daļa vairs nav redzamas, daļa nav izmantojamas. Te nepieciešami ieguldījumi – jākurina, jāmaina jumts... Par katru, kas atgriežas laukos, man patiess prieks – ja attīstīsies lauku apvidi, labi klāsies arī centrā. Labas mājas tukšas nestāv. Žēl par tām mājām, kurās netiek ielaisti jauni saimnieki, un, gadās, dažs labs zemnieks ir ieinteresēts, lai pēc iespējas vairāk varētu apsēt un tai vai citā teritorijā šo māju nebūtu. Tā nav laba doma.

Latvija ir mana ģimene, visi, kas mīt manā ciemā, ir mana ģimene. Bērnībā mēs mācāmies no visiem, kas apkārt. Krūmcidonijas ir laika aizpildītājs, kas nes ko labu, un, ja šādi vari palīdzēt citiem, tas ir lieliski.

Krūmcidoniju dēvē par ziemeļu citronu.

Mans mērķis sākumā nebija ko audzēt – vispirms sapratu – re, aug, to var salasīt un pārdot, vajag tikai atrast saimnieku! Tā arī darīju – atradu saimnieku, samaksāju, sameklēju lasītājus, transportu, pircējus un tā pāris gadus. Tad sāku domāt par kooperatīvu un sadarbību, lai varētu klientus nodrošināt ar produkciju un lauksaimniekam būtu izdevīgi – kas izdomāja rīkoties pats, kas izdomāja piedalīties. Tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Vienkārši ir pastāstīt, ne izdarīt. Dažkārt nepieciešami pat gadi. Skatoties, kur ko var pārdot, kas kam interesē, krūmcidonijas ilgākā laika posmā neatkarīgi no gadalaika bija vienīgā kultūra, kuras tirgū pietrūka. Tā kā kooperatīva ideja neizdevās, sapratu, ka vienīgais variants ir tās audzēt pašam, audzēju ķirbjus, tad krūmcidonijas un, re, soli pa solim pēdējos četrus gadus jau raža ir pašam! Ir pagājuši 12 gadi, kopš sāku... Noticēju, ka tā ir laba iespēja. Ja mēs varam pārstrādāt, esam jau maziņš monopols – mums ir lauki, ir biedrība, ir ražotne, ir savstarpējās sadarbības tīkls... Tā strādājam un dzīvojam.

Krūmcidonijai nav neražas gadu – ražas apjoms mainās, bet – lielāka vai mazāka – tā vienmēr ir. Svarīga nianse – pašas krūmcidonijas ārpus robežām praktiski pārdot nevar – var pārdot produktu. Pēdējos gados gan redzu – lēnām, lēnām kustība notiek, gaidu un gatavoju sevi un ražotni, līdz kāds lielais ražotājs vēlēsies ko pamainīt.

Nedaudz mainot tēmu – kas mums Latvijā noteikti jādara un jāpaveic – no valodas un domāšanas, un saimniekošanas jāizravē daudz negatīvā. Piemēram: “Tu jau nevari man palīdzēt, vai ne?”

Kāpēc nevaru? Varu!

(Smaids) “Vai tu varētu man palīdzēt?” skan labāk, vai ne? Šādu runasstilu esmu manījis kopš bērnības. Sarunājoties ar ārzemju latviešiem, kam joprojām saglabājusies pirmskara latviešu valoda, tā ir savādāka. Mums cilvēkos nez kādā veidā ienācis un saglabājies gana daudz negāciju un negatīvā.

Kā es šo situāciju izjūtu? Mēs ļoti, ļoti maz sarunājamies un šais sarunās nereti ir negatīvi kodēta informācija, kas pasaka – nevaram, negribam, nevēlamies un lai tev arī neizdodas. Turklāt, tas tiek pateikts, pat labu gribot un sliktu nevēlot. Iespējams, rezultāts, kāds ir, ir arī šādu iemeslu dēļ. Mēs Latvijā nevaram lepoties ar spēcīgu, strukturētu ekonomiku, mums tā nebalstās spēcīgās saimniecībās, bet ir daži lieluzņēmumi, kurus izslēdzot, sākas milzu haoss.

Negatīvas un precīzas lietas nav viens un tas pats. Skaidrās valodas trūkums gan asi jūtams, turklāt – vai, ko tu tā pateici un tik ļoti apvainoji cilvēku.

Esmu jauns, man ir 33 gadi, redzu, vēstures nogulsnes mūsu domāšanas veidā un valodā. Padomju laiku sekas mēs izjutīsim ilgi, to esmu pieņēmis jau no bērnības. Tiešā veidā šīs valsts jau sen vairs nav, bet tā saglabājusies daudzās galvās un valodā. Latvijai pāri gājuši daudzi un dažādi konflikti, redzu, ka joprojām ir liela savstarpēja neuzticēšanās un distance – sak, es mītu šai malā, tu – otrā. Tuvāk nenāc – nevajag! Vēsturiskie notikumi, arī pietiekami seni, kas saglabājušies valodā un apziņā,– patīk vai nē – mūs iespaido vai pat traucē. Nenoliedzami, ir arī kaimiņvalsts Krievijas propaganda, kuru klausās ne viens vien līdzpilsonis un kura mēģina mūs gremdēt, pazemināt vēlmi darboties. Es televizoru neskatos, ziņām nesekoju – mani interesē ideja un izpildījums – jā – reizēm tas paņem 10 gadus, reizēm – dažas dienas. Mēdzu arī citus aicināt nolikt malā informācijas gūzmu – pasaulē notiek dažādas lietas, bet – kāda tev starpība? Vai notikumi risinās tavā pagalmā? Nē? Ieslēdzot TV, to tu ienes savā mājā un savā apziņā – vai tev to vajag? Zināmā mērā informācijas pārbagātība ir arī bremzējošs faktors, jo daudzas lietas esmu izdarījis, pateicoties tam, ka par noteiktiem apstākļiem neko neesmu zinājis, neko neesmu sapratis, bet rīkojies. Krājoties zināšanām, uzzini – to vai šo nevar tā, kā biji domājis, bet esi jau paspējis ko paveikt, ko izveidot un iemācīties.

Padomju laiki. Vai Latvijā pārlieku nespekulē ar vārdu “padomju”? Acīmredzami problēma ir cilvēkā, viņa nezināšanā vai iedomās, vai citur, bet to noraksta uz padomju laikiem...

Protams, es neko nevaru atcerēties no padomju laikiem, jo 1988. gadā bija citi – Atmodas laiki. Skaidri un gaiši zinu sajūtas, zinu informāciju, kas ir man apkārt, kas skan 16. martā, 25. martā, 9. maijā utt. Man tuvie un zināmie cilvēki, kas atgriezās, pārdzīvojuši Sibīriju, ir daudz jaukāki, kā tie, kas palika šeit un dzīvoja viņu mājās. Daļa palikušo ir skaudīgāki un neizpalīdzīgāki. Par padomju laikiem – tas ir tas, par ko runāju iepriekš, re – kaimiņš to vai šo, bet (!!!) – vai es pats to izdarīju, vai es aizgāju, vai es paveicu?

Vai to jūt arī tagad?

Ja atmiņa mani neviļ, senos rakstos par mūspusi krustneši pauduši, ka šeit mīt strādīga, bet “pēc vella skaudīga” tauta. Es skaudību un skarbumu saistu ar dabu, kas mūs ir veidojusi. Mūsu senču senči kas še mita, ledājam atkāpjoties, piedzīvoja pagalam skarbu atlasi, lai izdzīvotu un secīgi dotu dzīvību arī mums. Nu mēs dzīvojam lielā komfortā, bet resursi vai manta nepadara laimīgāku. Domāju, kaut kādā ziņā tas nāk līdzi arī tagad, kad skarbu apstākļu vairs nav, bet skarbums cilvēkos saglabājies. Padomju laiki arī bija skarbi (lai ne visiem).

Mana bērnība bija interesanta un raiba. Māku novērot un klausīties, uztvert, just emocijas un kontekstu. Skolā neesmu bijis izcilnieks, bet atmosfēru esmu jutis vienmēr. Vai mēs tagad to darām? Nereti cilvēks, vien attopoties slimnīcā, pievērš uzmanību notiekošajam: “Pag, to vajadzēja ātrāk!” Tas ir ikdienas darbs un pienākums pret sevi. Lauksaimnieks dabai pievērš daudz uzmanības, vai pietiek mitruma, vai barības vielu utt. Ja pievēršamies daudzām lietām, mūsu uzmanība top saskaldīta, informācija ir sakrāta, bet tās ir daudz. Ja šādā situācijā jālemj par kaut ko, lai ne pārlieku svarīgu, tu sāc šaubīties un svārstīties. Ja šādi notiek piecus vai desmit gadus, nevajag brīnīties, ka klasesbiedrs vai brālis, vai māsa dzīvo citu dzīvi, lai jums bijis viens sākumpunkts. Dari! ...tad lietas notiek! Tukša muca tālu skan!

Pārsvarā cilvēkiem nav viedokļa, bet ir kaut kas savārstīts jeb salasīts no TV, radio vai kāda soctīkla. Tas, ko dēvē par viedokli (bet, kas tāds nav), nav veidojies praksē vai darbā, bet, kaut kur noklausīts, top atstāstīts. Līdzīgi notiek ar karu Ukrainā – tā strādā krievu propaganda, no kuras var tikai mācīties. Jauniešos, vienaudžos redzu savādāku domāšanu, ar viņiem ir vieglāk runāt par sadarbību un rīcību, ja tu vari cilvēkam uzticēties, rezultāts noteikti būs labāks. Ja interpretējam vēsturi un šodien rītdienu vērtējam caur pagātni... Jā, tas var būt noderīgi, bet tik ilgi, kamēr min jau iestaigātu taku – man kā jaunam cilvēkam gribas šo taku iemīt pašam. No Latvijas dabas un cilvēku resursa potenciāla mēs izmantojam ļoti, ļoti maz, es, protams, runāju par ekonomisko potenciālu. Kad mēs būsim ekonomiski spēcīgi un stabili, varam runāt par sociālo, citādi piedzīvosim katastrofu. Sociāli nenodrošināto cilvēku paliek vairāk un vairāk – tā ir matemātika... Nākotnē vajadzētu skatīties, cienot pagātni, bet to nevar interpretēt ik reizi savādāk. Rezultātā ir iznīcība, piemēram, ja runājam par klimata jautājumiem un ekoloģisko krīzi – piedodiet – notiekošais Ukrainā ir visplašākajā veidā ārprāts (arī ekoloģiski). Slikti, ja šodienas rīcību attaisno ar pagātnes notikumiem. Kāda nākotne šādā veidā taps? Nākotnē cilvēkiem jāsadarbojas. Esmu sadarbības cilvēks – palīdzu kaimiņiem, kur iespējams. Protams, ne visi vēlas, lai palīdz, ne katrs nāk talkā un šai procesā tu saskaries ar visu iespējamo – sākot ar valodu un beidzot ar vienaldzību. Bet – lēnām un pakāpeniski to var mainīt un jāsāk pašam.

Padomju laikos cilvēciskā attieksme citam pret citu bija cita. Sabiedrība bija savādāka – nu esam individuālisti un egoisti – mans, mans, mans... Izaugsme ir sapratnē – ja labi klājas maniem kaimiņiem, labi klāsies arī man, ja man vienīgajam klājas labi, citi skaudīs vai “ieliks vagonā”. Manuprāt, vēsture jāliek malā, jāciena, jāatceras, bet jādara viss, lai tā neatkārtotos un šodienas kļūdas vai neizdarības nevar attaisnot ar vēsturi. Drīz Latvijā dzīvos cilvēki, kas nebūs piedzīvojuši ne padomju laikus, ne II pasaules karu, bet joprojām uz šiem notikumiem atsauksies, ar tiem aizbildinoties. Mazas valsts uzdevums ir parūpēties par sevi un kaimiņiem – nevis atrast investorus un rūpēties par tiem, kā tas notiek tagad, nevis lobēt bankas, bet atbalstīt vietējo skroderi, zemnieku, aktieri... Mainīsies pašapziņa un sekmes būs citas, iepriecinošas. 

zemeunvalsts.lv piebilde: Intervijā skarta virkne svarīgu un diemžēl risinājumu procesos iestrēgušu jautājumu. Strīdus vai saruna – bioloģiskais vai konvencionālais lauksaimnieks – var turpināties ilgi, bet – Latvijas (un ne tikai) iedzīvotājam ir nepieciešama pārtika, ko viņš var nopirkt, bioloģiskajam lauksaimniekam – pietiekami turīgi (vismaz patlabanējā situācijā) cilvēki, kas viņa saražoto iegādājas. Šīs vasaras un rudens, un, noteikti arī ziemas, turpat galvenais jautājums – cik tas (kas) maksā.